Bloga arhīvi

Nabaga radi

Людмила Улицкая “Бедные родственники“. Москва: Эксмо Press, 2002 (2001).


Ludmilas Uļickas, šī gada Simonas Bovuāras prēmijas un citu starptautisku literatūras balvu laureātes (pāris viņas grāmatas ir izdotas arī latviski, un Daugavpils teātrī tikko iestudēta izrāde “Sieviešu laime”), stāsti ir apkopoti nez cik krājumos, kuru saturs mainās tikai daļēji. Šajā bija tikai viens cikls. Atsevišķo stāstu varoņi, lielākoties ebreji, ieklīst citu tēlu stāstos, jo ir savstarpēji pazīstami.
Lasīt Uļicku ir diezgan sāpīgi, jo viņas varoņi reti kad ir laimīgi. Arī tad, kad viņi jūtas apmierināti ar dzīvi, no malas tā izskatās nožēlojama. Tomēr stāstos nevalda pilnīga bezcerība, tur ir kaut kas gaišs: gan pirmā darba pensionāru pārī, kas jau ilgus gadus katru svētdienu pavada pie vienīgā dēliņa kapa, gan pēdējā stāsta pie baznīcas ubagojošās invalīdēs, gan pārējos darbos.
Es nez kāpēc biju iedomājusies, ka Uļicka ir jaunāka, bet nekā, viņai tūlīt paliks 68 gadi, un žurnālos viņas stāstus sāka publicēt, kad autorei jau bija pāri četrdesmit. Tiešām nezinu, kāpēc biju tā sadomājusies, jo Uļicka bieži raksta par pēckara gadu trūkumu un izmisīgo cīņu par kaut jel kādu apdzīvojamo platību komunālajā dzīvokli.
Krievu Vikipēdijā viņas šķirklī visinteresantākā ir iedaļa par kritiķu atsauksmēm. Izrādās, pats galvenais Uļickas darbos esot kristietības izkropļojums: “Этим людям она может нанести и уже наносит непоправимый вред, отвращая их от Храма.”
Līdzīga stila komentāri bija arī pie raksta par Bovuāras prēmijas piešķiršanu, lai gan tur cilvēkus vairāk interesēja nevis kristietība, bet drausmais fakts, ka Uļickas darbos kā dabiskas ir pieminētas homoseksuālas ģimenes, nu, un krievus viņa neattēlo labvēlīgā gaismā. Pēc stāstu izlasīšanas man šķita, ka dzīve tomēr ir gājusi uz augšu, bet dārgo lasītāju izteikas liecina – tā ir tikai kļuvusi citāda un draņķi ir un paliek draņķi.

Mīlestības vēsture

Nicole Krauss, The History of Love. Il. Sam Mesner. Penguin Books. 2005.

“Mīlestības vēsturi” man atveda D., apgalvojot, ka viņai kāds esot to ieteicis, aizdomu mākta, viņa to izlasījusi un izrādījies — par spīti nosaukumam, tā ir ļoti laba grāmata.
Nosaukums tomēr nemaldina. Lai gan nepavisam ne tipisks mīlestības romāns, šī ir ļoti romantiska grāmata par mīlestību, tostarp arī par īsto un vienīgo mīlu. Pat vairākām. Astoņdesmitgadīgais Leo Gurskis visu mūžu ir mīlējis vienu sievieti, taču viņa ir precējusies ar citu, un Gurska dēls, atzīts rakstnieks, nekad nav pazinis savu īsto tēvu. Padsmitnieces Almas Zingeres māte, tulkotāja no spāņu un ebreju valodas, tā mīlēja savu vīru, ka pēc viņa nāves pārdzīvoja smagu depresiju un vairs nevēlas citas attiecības, tiesa, viņa ļoti mīl literatūru. Almas brālītis, ko ģimenē sauc par Putnu, mīl Dievu un domā, ka viņš varētu būt viens no tiem trīsdesmit sešiem izredzētajiem, kuru lūgšanas Dievs uzklausa, varbūt pat mesija.
Almu māte ir nosaukusi tāpat, kā sauca visas meitenes grāmatā, kuru viņai jau pirms krietna laika bija uzdāvinājis Almas tēvs; mazpazīstamā grāmatā, ko sacerējis no nacistiem izglābies un no Baltkrievijas/Polijas emigrējis ebrejs; grāmatā, kuras dēļ māte iemācījās spāņu valodu un kuru sauc tāpat kā šo. Izdomātās “Mīlestības vēstures” nodaļas iepazīstina ar mīlestību klusuma laikmetā, kad ļaudis sazinājās ar žestiem, no kuriem palikusi pāri tikai viena roku nospiedumu kolekcija mazā Buenosairesas muzejā, aprauti teikumi, piemēram, “Reizēm, kad lietus”, “Pēc visiem šiem gadiem” un “Vai man nevajadzēja tevi mīlēt?”; ar eņģeļu mīlestību, ar mīlestību auklas, kas kalpoja vārdiem par ceļa rādītāju, un stikla laikmetā, kad visi domāja, ka viņiem kāda ķermeņa daļa ir ļoti trausla.
Borhess, ko atsauc atmiņā šie apcerējumi, arī pats tiek pieminēts Krausas darbā, tāpat kā citi reiz patiesi dzīvojuši rakstnieki, piemēram, Bruno Šulcs.
Izsmalcināti absurdā atzīšanās mīlestībā mijas ar naivi reliģioziem Putna dienasgrāmatas fragmentiem, ar Almas rūpīgajiem sarakstiem (atmiņas, ko man ir nodevis tēvs) un raizēm par mātes vientulību un brāļa izstumtību, ar pašironiskajiem Leo stāstiem par labāko draugu Bruno un vēlmi nenomirt nepamanītam un beidzot iepazīties ar savu dēlu. Grāmatas sākumā visi šie atšķirīgie vēstījumi, iespējams, var radīt lasītājai nelielas grūtības, taču pakāpeniski tajos parādās aizvien vairāk kopīgā, apsolot, ka beigās mīklas atrisināsies.
Tā arī notiek. Sen rakstītajiem mīlestības vārdiem spēku neatņem ne laiks, ne tulkojums, un mazā, gandrīz nevienam nezināmā grāmata pārvērš dažu cilvēku likteņus. Visi galvenie varoņi ir devušies meklējumos un kaut ko atrod, tikai varbūt ne gluži gaidīto. Viņi ir izdevušies pārliecinoši un iemīlami. Viņi visi ir labi cilvēki. Droši vien tāpēc grāmatas noskaņa, par spīti visām piedzīvotajām sāpēm, ir tik gaiša.

Leopolds Gurskis sāka mirt 1920. gada 18. augustā. (..)

Vai viņš nomira, domādams par Almu.
Vai kad nolēma to nedarīt.

Patiesi, nav daudz sakāmā.
Viņš bija liels rakstnieks.
Viņš iemīlējās.
Tā bija viņa dzīve.

Ļoti aizkustinošs darbs. Gaidāma arī filma.

Grāmatas sākumu un interviju ar autori var lasīt šeit.