Bloga arhīvi

Pastaiga mežā

Bill Bryson. A Walk in the Woods: Rediscovering America on the Appalachian Trail. Vāks: Art Wolfe, Tony Stone, Roberto de Vicq de Cumptich. New York: Broadway Books, 1999 (1998). 284 pp.

Jeb “Skarbās takas vilinājums”, kā grāmatu sauc latviskajā izdevumā. (Tūdaļ piemetināšu, ka apbrīnoju tulkotājas, jo grāmata ir pilna ar floru, faunu un citām lietām, par kurām man nav ne mazākās nojausmas, kā tās dēvē latviski.
Pārcēlies no Anglijas atpakaļ uz dzimto Ameriku, Braisons netālu no savām mājām mežā pamanīja taku, kas izrādījās gabals no ekstremāli garu pastaigu cienītājiem (kādi 3000 km) domātās Apalaču takas. Ņemot vērā, ka viņam jau bija pieredze doties pārgājienos un pēcāk tos aprakstīt, tādā veidā arī nopelnot mazliet naudas, rakstnieks pārlieku ilgi nedomāja un devās uz tūrisma preču veikalu iepirkt kaudzēm smalka un dārga ekipējuma, ko pēc tam varēs nest uz muguras mēnešiem ilgi. Pēdējā brīdī uzradās arī negaidīts ceļabiedrs, kas nodrošināja ne tikai sabiedrību meža biezoknī, bet arī daudz materiāla grāmatai. Runāsim atklāti, bez Kaca teksts daudz zaudētu, lai gan viņš nemaz tur nedominē. Iespējams gan, ka autors to kompensētu, vairāk aprakstot citus ceļā sastaptos ļaudis, jo no viņa memuāriem kļūst skaidrs, ka šo ceļu uzņemas mērot tikai īpaši cilvēki, par kuriem citi, dīvānā sēžot, vēlāk var pasmieties.
Tā kā taka tomēr ir diezgan vientuļa, Braisons vairāk apraksta apkārtni un tās vēsturi. Tas izklausās ļoti nopietni, bet tā nav, grāmata ir izklaidējoša un labdabīga humora pilna lasāmviela, kas reizē pamanās būt arī izglītojoša. Nu, vismaz tādā gadījumā, ja es kaut ko no ģeoloģijas, vēstures vai bioloģijas devām atcerētos. Bet gan jau tās iegulsies kādā smadzeņu slānī un vajadzīgajā brīdī es atminēšos: jā, tā ir pilsētiņa, kurai apakšā aizdegās ogļu raktuves un degs varbūt vēl tūkstoš gadu, kamēr no augšas viss izskatās mierīgi, tikai dūmo. Arī autors kādu brīdi tur ziņkārīgi pastaigājās, līdz viņam pēkšņi pielēca, ar ko īsti viņš tobrīd nodarbojās.
Man ir skaidrs, ka ne uz kādu Apalaču taku es noteikti nedošos. (Es tur būtu kā Cāļu Džons, kas allaž noklīst no ceļa.) Bet tiem, kas vēl nav lasījuši, izlasīt gan varu ieteikt.

Read Harder 8. punkts: ceļojuma memuāri.

Advertisements

Civilizācijas gals

Jared Diamond. Collapse: How Societies Choose to Fail or Succeed. London: Penguin (2005). 590 lpp.

  Par šo grāmatu negribas vienkārši stāstīt, to gribas atstāstīt. Biju atzīmējusi pārdesmit citējamas vietas, taču tagad, kad man pēkšņi steigšus kas nebūt jāuzraksta, nav pieejami ne pierakstītie lappušu numuri, ne pati grāmata, tā ka garais pārstāsts izpaliek.
 Autors grāmatā mēģina noskaidrot, kāpēc dažas civilizācijas iet bojā, bet citas – izdzīvo. Viņš uzskaita duci civilizācijas un vides sabrukuma cēloņu: dažādu veidu resursu izsmelšanu, jaunievestu augu un dzīvnieku sugu kaitīgumu ekosistēmai, klimata pārmaiņas, vides piesārņojumu, nošķirtību no kaimiņiem un attiecīgi tirdzniecības partneru trūkumu, naidīgus kaimiņus, lēmumu pieņēmējus, kas dzīvo kaut kur citur, turēšanos pie vecām ieražām jaunos apstākļos un nespēju pamanīt, cik ļoti ir pasliktinājies stāvoklis, jo pārmaiņas ir pakāpeniskas.

 Tad viņš apraksta dažādas sabiedrības, ar klasisko Lieldienu salu piemēru sākot un mūsdienu Nīderlandi, Austrāliju un paša mājām – ASV Montānas štatu – beidzot, kuras ir pieredzējušas daļu uzskaitīto cēloņu. Lielākoties tas ir izraisījis gaužām nepatīkamas sekas, bet dažviet ļaudīm ir izdevies laikus pamanīt notiekošo un saprātīgi reaģēt, un tāpēc – izdzīvot. Man visinteresantākie šķita pārceļotāju piemēri, kad aizbrauca cilvēki uz Austrāliju vai Grenlandi un nodomāja, ka te jau viss gluži vai tāpat kā mājās, bet izrādījās, ka pirmais iespaids ir mānīgs, redz, augsne ir veidojusies citādi, tāpēc šeit ir jārīkojas pavisam atšķirīgi, ja vien negribi nomirt bada nāvē. Un tad nu kā kurā vietā – dažas kopienas spēj pielāgoties videi, bet citām svarīgāka izrādās vēlme saglabāt ierastās tradīcijas un kultūru.
 Ne visi autora optimistiskie paraugi man šķita vērtējami pozitīvi, tāpat daži apšauba daļu grāmatā minēto skaitļu, taču nav jau būtiski visam piekrist, tas drīzāk pat varētu būt apšaubāmi, svarīgi ir tas, ka autors liek aizdomāties.

Šonedēļ internetā. 24

    Pirmkārt, Anna (The Year of Reading the World) ir tikusi līdz Latvijai un uzrakstījusi brīnišķīgu rakstu par Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. (Vai tik tas nenozīmē, ka arī man pienācis laiks izlasīt šo grāmatu? Hmm.) Un tomēr man žēl, ka Anna šogad nelasa dzeju, tā paliekot bez “Vilka Vienača”, un vēl jo vairāk — ka angliski nav izdots nekas priecīgāks.

    Despite its devastating content, the book contains much that is uplifting too. From love stories and small triumphs, to Kalniete’s mother’s dogged-to-the-point-of-irrational determination to dress and educate her daughter in preparation for a return to Latvia – a return that looked impossible for many years, given that the family had been sentenced to exile for life – the book reveals how dignity and the human spirit can endure in the most appalling circumstances.

    Otrkārt, ja nu kāds vēl nav pamanījis vai ir aizmirsis, ir tāda jauka vieta kā Literatūras blogu FB kopiena. Visi jaunie ieraksti vienuviet. Ir no kā izvēlēties.
    Treškārt, es neturpināšu skaitīt. Tā kā pirmās saites šajā melnrakstā esmu iekopējusi jau septembrī, te ir uzkrājušās dažas vecākas ziņas, piemēram, 50 veidi, kā izmantot Kindle.

    Attēlā redzams kāda bibliotekāra tetovējums. Uz citām tetovētām bibliotekārēm var paskatīties šeit.
    Internetā var atrast arī fotogrāfijas ar grāmatām, kas Kvebekas Jardin de la Connaissance palēnām apaug ar sūnām un sēnēm, tā atgriežoties pie saknēm.
    Mūsdienās neviens vairs nemāk uzrakstīt labu recenziju, vai ne?

    But while the words “book-review” made its first print appearance as a headline in 1861 to just that—a review of a book titled How to Talk: A Pocket of Speaking, Conversation, and Debating (verdict: “The present work has the additional recommendation of an unmistakably useful subject, which is lucidly treated”)—the practice of criticizing the critics has always been with us. Most often, dissatisfaction with the state of book reviewing has come not from the readers who are the reviewers’ intended audience, but from writers who have felt their work mishandled, unjustly ignored, or cruelly misunderstood.

    Kā uzzināju Aš skaitau emuāros, lietuviešu žurnāla Intelligent Life pavasara numurā literatūrzinātniece Jūrate Čerškute ir nosaukusi grāmatas, kas jāizlasa līdz trīsdesmit gadu vecumam. Es no trīspadsmit punktiem varu atķeksēt astoņus, ja pieņem, ka skaitās arī mazākas Kajoka devas, ne tikai vesela grāmata.
1. Labs detektīvs, vēlams klasisks angļu gabals (Arturs Konans Doils, Agata Kristi).
2. Postmodernisma romāns (Umberto Eko “Rozes vārds“, Justeins Gorders “Cirka direktora meita“).
3. Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum” (abas daļas).
4. Maģiskā reālisma romāns (Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“, Mario Vargass Ljosa “Sliktā meitene”, Horhe Luiss Borhess “Smilšu grāmata“).
5. Ričards Gavēlis “Viļņas pokers“.
6. Patriks Zīskinds “Parfīms“.
7. Virdžīnijas Vulfas romāni (“Deloveja kundze“, “Orlando“, “Uz bāku“).
8. Lietuviešu autoru esejas (Rolandas Rastauskas “Kitas pasaulis”, “Privati teritorija”, Sigitas Parulskis “Nuogi drabužiai”, Giedra Radvilavičiūtė “Suplanuotos akimirkos”, “Šiąnakt miegosiu prie sienos”).
9. Donalda Kajoka dzeja (“Meditacijos”,”Kurčiam asiliukui”).
10. Austrumu romāni (Orhans Pamuks, Elifa Šafaka).
11. Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle“.
12. Skandināvu vai ziemeļvalstu literatūra (Ingmars Bergmanis “Laterna magica“, “Intīmās grēksūdzes“, Karl Ove Knausgård, Larss Sobijs Kristensens “Pusbrālis”, Jenss Kristians Grendāls “Klusums oktobrī” u. c.).
13. Daniils Harmss “Gadījumi“.

Koki runā mēlēs

Kim Taplin. Tongues in Trees: Studies in Literature and Ecology. Cover: Vexilla Regis by David Jones. Bideford: Green Books, 1989. 222 lpp.

    Kima Teplina ir dzejniece (viens dzejolis lasāms šeit), bet ne tāpēc vien viņas grāmata iederas dzejas mēnesī. Liela daļa grāmatas ir par dzeju, un Teplina to bagātīgi citē.
    Lai gan grāmatas apakšvirsraksts ir ļoti plašs, patiesībā tā ir veltīta šaurākam jautājumam: kā atsevišķus 19. un 20. gs. angļu dzejniekus un rakstniekus ir ietekmējuši koki, meži un to izciršana. Tā kā sējuma mazliet vairāk nekā divsimt lappusēs ir ietilpinātas piecpadsmit esejas, prozas darbu fragmenti, dzejoļi un ilustrācijas, autore neko daudz nepagūst pateikt, tāpēc krājums atstāj viegli saraustītu un virspusēju iespaidu. Varbūt tajā vainojama arī mana neziņa par angļu literatūru. Domājams, katrs angļu bērnelis skolā ir bijis spiests lasīt, piemēram, Kītsu (John Keats; šeit un turpmāk saites ved uz internetā publicētiem darbiem), kamēr es tikai zināju viņa vārdu. Tagad zinu arī to, ka viņš nomira no diloņa 25 gadu vecumā, ka viņš mīlēja kokus tāpat kā dabu, dzeju un dzīvi, ka viņš nespēja dzīvot un rakstīt “tumšā pilsētā”, jo viņam bija nepieciešams lapotnes miers, kurā sacerēt odas brīvajiem un laimīgajiem Anglijas un Itālijas mežiem ar visām driādām un Pānu. Tomēr man pietrūkst konteksta, kurā ieguldīt šīs zināšanas, lai tās patiešām būtu kā vērtas.
    Kītss izklausījās pēc gluži interesanta cilvēka, diemžēl 19. gs. sākuma dzeja laikam nav man tā tuvākā. Varbūt kādreiz, kad būšu vecāka… No grāmatā aplūkotajiem dzejniekiem mani visvairāk ieinteresēja Frānsisa Horovica (Frances Horovitz), kas, starp citu, nomira 1983. gadā 45 gadu vecumā. (Daži dzejoļi šeit, šeit, šeit, šeit un šeit.) Teplina raksta, ka viņas dzejoļi atgādinot koka zarus, putna spalvas, lauskas, uz kurām var saskatīt raksta daļu vai kādu krāsu un kas mums ir dārgas gan pašu skaistuma dēļ, gan arī tāpēc, ka tās liek mums domāt par iespējamo veselumu, no kā šīs lauskas ir tikai daļa, sniegties tam pretim. Horovicas dzejas spēcīgākais tēls esot tumšs mežs, kurā liriskā varone sevi gan pazaudē, gan arī iepazīst.

    Vēl interesants šķita Viljams Bārnss (William Barnes), praktisks puisis, kas zināja, ka koki dod ēnu, ir skaisti un garīgi pacilājoši, taču tie reizēm ir jācērt nost, lai sagādātu kokmateriālus vai kurināmo. Viņa dzejoļi rakstīti Dorsetas dialektā:

You gie’d me life, you gie’d me jaÿ,
    Lwonesome woodlands! zunny woodlands
You gie’d me health, as in my plaÿ
    I rambled through ye, zunny woodlands!
You gie’d me freedom, vor to rove
In aïry meäd or sheädy grove;
You gie’d me smilèn Fannèy’s love,
    The best ov all o’t, zunny woodlands!

    Ja pacenšas, saprast var, turklāt tieši svešādā valoda sniedz vislielāko prieku.
    Teplina raksta arī par Tolkīnu, Džonu Raskinu, Tomasu Hārdiju utt. Manā sarakstā “To es gribu izlasīt” nokļuva prozisti E. M. Forsters (E. M. Forster), Mērija Veba (Mary Webb) un Ričards Džeferiss (Richard Jefferies).
    No esejām var secināt, ka angļu autori laika gaitā zaudēja idillisko skatījumu un līdz ar mežizstrādes intensificēšanos kļuva arvien drūmāk noskaņoti. To noteikti var labi novērot Hārdija (Thomas Hardy) romānos. “Under the Greenwood Tree” vēl esot optimisma pilns darbs, mežs tur attēlots dzīvības pilns un auglīgs, bet “The Woodlanders“, kas ir piecpadsmit gadus vēlāk sarakstīta variācija par to pašu tēmu, efejas lēnām nožņaudz jaunos kociņus, ķērpji tiem izsūc dzīvības sulas un dvēseles radinieki neapprec viens otru.

Kā mežā pakakāt

Kathleen Meyer “How to Shit in the Woods: An Environmentally Sound Approach to a Lost Art“. Second Edition. Berkeley: Ten Speed Press, 1994 (1989). 106 lpp.

    Pietiek nogriezties no meža ceļa neoficiālas peldvietas tuvumā, lai kļūtu skaidrs, ka netrūkst cilvēku, kas patiešām nezina, kā tas darāms. Tik ļoti nezina, ka viņiem neienāk prātā pat it kā pašsaprotamā atbilde: “Tā, lai citi neiekāptu.” Tiesa, man ir spēcīgas aizdomas, ka šiem ļaudīm, kas droši vien tie paši, kuri pat pilnas pudeles, maisiņus un paciņas sev līdzi paņemt var, bet iztukšotus — vairs ne, ir tik milzīgas uztveres grūtības vai kāda cita kaite, ka viņiem nepalīdzētu arī mazā rokasgrāmata, tikai policija, naudassods un publisks pēriens pilsētas centrālajā laukumā. Vienkāršāk tomēr būtu, ja pašvaldības šādās pulcēšanās vietās ierīkotu tualetes.
    Grāmata ir domāta saprātīgākiem cilvēkiem, kas ik pa laikam kāpj kalnos, dodas garos pārgājienos un laivu braucienos pa vietām, kurās tualešu nav un nevar būt, bet mēslus aiz sevis atstāt negrib un nedrīkst. Autore izstāsta dažus gaužām neveiksmīgus gadījumus, kam jākalpo citiem par mācību. Te ir ne tikai klasiskie sadzeltie dibeni (un mūsu nātres ir tīrais nieks, salīdzinot ar Amerikas indīgajiem augiem) un ne tik klasiska kamene kāda vīrieša “ģimenes dārgumos”, ne tikai piečurāti zābaki un pieķēzīta kombinezona kapuce, bet arī gandrīz piečurāta perējoša putna ligzda un sūds, kas no kalna noripo zemē un nokrīt tieši blakus baskājainai sievietei, kura pie nometnes ugunskura vāra kafiju. Podiņmācība ir svarīga!

    Kakāšana mežā ir iegūta, nevis iedzimta prasme, ko var izkopt, tikai vingrinoties, un ko vairums cilvēku ir pazaudējuši līdz ar māku vārīt ziepes, kārst vilnu un nodīrāt bifeli.

    Autore brīžiem varbūt pārlieku aizraujas ar vieglas noskaņas radīšanu. Es būtu gribējusi mazliet vairāk dažādu tehnoloģiju apskatu un izvērstāku teorētisko pamatojumu. Viņa raksta, ka fekāliju biodegradācijas ātrums atkarīgs no augsnes sastāva, tekstūras, mitruma utt., bet sīkāk nepaskaidro. Protams, necietīsies taču līdz labākiem apstākļiem, jāiztiek ar to, kas ir.
    Svarīgi ir atcerēties, ka mēsli nedrīkst nonākt ūdenskrātuvēs, tāpēc jāatvieglojas virs plūdu ūdens līnijas. Jāizrok 15 līdz 20 cm dziļa bedrīte, jo šajā dziļumā augsnes mikroorganismi visātrāk tiks galā ar mēsliem, un pirms tās aizbēršanas jāatceras agrā bērnība un kaka jāsamaisa ar zemi, lai šo procesu paātrinātu. Var izmantot žagariņu, ko ierok turpat. Tualetes papīru, ja tādu izmanto, gan ne, tas jāņem sev līdzi tāpat kā visi tamponi, pamperi un tā joprojām. Turklāt, tā kā tūristu kļūst aizvien vairāk un iecienītos maršrutos aizvien biežāk, rokot bedrīti, var uzdurties priekšgājēja sūdam, tāpat arī vietās, kur augsnes pamaz, ekosistēma trausla utt., zemi izkašņāt nevar vai nedrīkst, bedrīšu rakšanu aizstāj visu sevis radīto atkritumu aizvākšana.
    Grāmatā ir aprakstītas gan vienam cilvēkam, gan paprāvai grupai piemērotas mobilās tualetes, nosauktas gan cenas, gan ražotāju adreses un vārdi, un autore ar viņiem visiem ir aprunājusies. Viens, piemēram, iesaka tualetes trauku nokrāsot baltu, lai tas saulē mazāk uzkarst (pārkarsis pods var arī uzsprāgt, un to nu neviens nevēlas) un pirms pārgājiena iekšpusi ieziest ar augu eļļu, lai pēc tam vieglāk iztīrīt. Tur ir arī shēma, kā pašam uztaisīt mazu atkritumu glabātuvi no plastmasas caurules. Uzkakā uz salvetes, noglabā traukā, vēlāk izkrati podā, izmazgā cauruli un viss. Sarežģītos apstākļos, teiksim, sniegavētrā, kad negribas līst ārā no telts, cilvēki ir lietojuši arī termosus, Tupperware salātu bļodas — esot labas — utt.
    Autore pastāsta arī par dažādiem ūdens attīrīšanas paņēmieniem un kaitēm, ko cilvēki un dzīvnieki var dabūt no piesārņota ūdens, kurā kāds iebāzis ar sūdiem notraipītas rokas. Par roku mazgāšanu viņa arī daudz runā. Lai gan, kā rakstīts viņas blogā, tagad rādās, ka dažu infekciju izplatība ir tikusi pārspīlēta, man pēc šīs nodaļas izlasīšanas šķita, ka no ūdens vispār būtu jāatsakās.
    Vēl viņa parunā par tualetes papīra aizstājējiem, dzīvu augu lapas atstājot pēdējā vietā un arī tad tās iesakot plūkt tā, lai nevar pamanīt, nevis visas no viena zara. Viņa iesaka izmantot gludus oļus un zarus, zemē atrastas putnu spalvas, vienā virzienā sakārtotas priežu skujas, koku mizas, pat čiekurus vai iemanīties apmazgāties ar mitru lupatiņu (kas pēc tam rūpīgi jāizskalo tā, lai netīrais ūdens nenokļūtu avotā vai ūdens spainī) vai vienkārši roku.
    Īpaši sievietēm domātā nodaļā apskatītas čurāšanas grūtības. Urīns, par laimi, nav pilns ar patogēniem, tāpēc lielākoties mežā pačurāt var droši, un Meiere pievēršas jautājumam, kā cienīgi čurāt tupus un neapslapināt kājas. Te nu es viņu nesaprotu, man pietupties nav problēmu, sliktāk ir tas, ka mūždien kāds uzrodas tuvumā, kad esi ar pliku pakaļu. Manai mammai tā reiz virsū esot uznācis alnis, bet tas gan bija sen. Starp citu, pliko dibenu labi apslēpjot gari, kupli svārki. Ja nu tomēr tupēt grūti un tu pēkšņi saproti, ko domāja Freids, piesaucot sievietēm it kā piemītošo skaudību par peni, var iegādāties urinēšanas palīgierīci. Menstruālo piltuvi autore nepiemin, varbūt tāpēc, ka grāmata paveca (izrādās, ka pagājušajā gadā ir iznācis jauns izdevums), bet tā man šķiet visādā ziņā ērtāka un estētiskāka par tamponiem vai paketēm, protams, rokām gan jābūt tīrām.
    Ek, cik jauki būtu mežā, ja tur ietu tikai tie, kas māk aiz sevis neatstāt netīras pēdas.

Ja jau visi par Kingu, tad es ar’

Stephen King and Peter Straub “The Talisman“. New York: Ballantine Books, 2001 (1984). 768 lpp.

    Reiz sensenos laikos vaicāju Asmo, lielam Kinga cienītājam, ar kuru grāmatu labāk sākt, un viņš man ieteica “Zaļo jūdzi”. (Patiesībā es jau biju lasījusi “On Writing”, bet tas neskaitās.) Tā kā manā bibliotēkā oriģinālā bija nevis “Zaļā jūdze”, bet gan “The Talisman”, es tomēr paņēmu to, jo īpaši tālab, ka grāmatiņu biezo romānu Kings sarakstījis kopā ar citu pazīstamu, bet manis nelasītu šausmu žanra meistaru, Pīteru Strobu. Abu autoru zinātāji apgalvo, ka tekstā labi varot redzēt vietas, kur beidzis rakstīt viens autors un sācis otrs, bet es godīgi atzīšos, ka pāreju nepamanīju, tāpēc par stila smalkumiem vai raupjumiem nemaz nemēģināšu izteikties.
    Galvenais varonis ir divpadsmitgadīgs puika Džeks Sojers. Viņa tēvs ir miris un mātei, bijušajai B kategorijas filmu karalienei, ir vēzis kādā no pēdējām stadijām. Viņa ar dēlu ir aizbraukusi uz klusu austrumu piekrastes pilsētiņu, kur reiz jutusies laimīga. (Grāmatas sākuma lappuses lasāmas šeit.) Džeks ar kāda paveca nēģera/melnādainā/afroamerikāņa un neganti spēcīga dzēriena palīdzību nokļūst citā pasaulē, Teritorijās, un atklājas, ka tur viņam reiz ir bijis dubultnieks. Viņa māte, protams, labā karaliene, guļ uz nāves gultas, varu sagrābis nelietīgs sadists Morgans, un tikai Džeks var izglābt pasauli un savas mātes. Lai to izdarītu, viņam jādodas briesmu pilnā un tālā ceļojumā, pāri visām ASV, un jāuzmeklē kristāla lode jeb Talismans.
    Kā redzams, klasisks bērnu fantāzijas romāna sižets. Ja tajā nebūtu tik daudz vardarbības, es teiktu, ka tā ir puiku grāmata. Puiku, jo, lai gan grāmata ir veltīta abu autoru mātēm, sieviešu tēlus tajā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un tie paši parādās tikai uz īsu brīdi. Mātes mirst un nav vairs spējīgas pievērst uzmanību dēlam. Kad Džeks paziņo, ka dosies prom uz ilgāku laiku, māte pat nepiesola naudu un neliek paņemt līdzi sviestmaizes, ūdens pudeli vai zobu suku. Ļoti iespējams, ka bērns, kam mirst māte, jūtas pavisam pamests, tomēr es neticu, ka māte neparūpētos par to, kas ar viņu notiks. Džeka drauga, viņa tēva drauga Morgana dēla Ričarda, māte ir mirusi, taču tas tiek tikai pavirši pieminēts pāris teikumos. Džeks domā par savu tēvu, taču Ričardam māte laikam būs bijusi vienaldzīga. Visvairāk vietas grāmatā atvēlēts citai sievietei, kāda bāra īpašnieka draudzenei, kas reizēm pret Džeku izturas pat labi, taču visu laiku pacieš un, iespējams, pat izbauda sava drauga vardarbību.
    Teritorijas, kur gaiss tik salds un augļi tik lieli, zāle tik zaļa un vilkači tik mīļi, Džekam tomēr šķiet bīstamākas par ASV, tāpēc lielāko daļu ceļa uz Kaliforniju viņš veic parastajā pasaulē. Tā kā naudas viņam nav, Džeks visu laiku ir spiests stopot un piepelnīties. (Dīvaini, ka neviens satiktais cilvēks knauķi neaizved uz policiju.) Ceļojums ļoti ievelkas, kas nav prātīgi, ņemot vērā mātes stāvokli. ASV Džeks arī sastopas ar vairumu briesmu. Saskare ar fantāzijas pasauli viņu ir padarījusi ļoti valdzinošu, viņā iemīlas un grib izmīlēt visi apturētie šoferi. Valdzinājums neiedarbojas uz tiem ļaudīm, kam Teritorijās ir ļaunie dubultnieki un kas visiem spēkiem mēģina apturēt Džeku. Te nu autori ir ļāvušies izdomai. Tuneļos Džekam uzglūn gailējošas rijīga kazuvīra acis, pa ceļam trāpās cilvēkēdāji koki, visu pārņem tārpi, augstākminētā bāra saimnieks liek viņam cilāt pilnas alus mucas un mēģina pārņemt parādu verdzībā. Beigās Džeks vēl nokļūst ķerta misionāra vadītā labošanas darbu iestādē, kas ir patiesi pretīga. Viņš sastopas ar vai visu ļaunumu, kas realitātē var piemeklēt amerikāņu puiku, tikai šoreiz visu vēl baisāku padara ļaunuma dubultā pastāvēšana abās teritorijās. Būtībā Džeka pārbaudījumi ir tik smagi, ka visu laiku būtu jāuztraucas par viņa dzīvību, ja vien nebūtu skaidri zināms, ka priekšā vēl ir daudz lappušu.
    Reizi pa reizei viņš piezvana arī mammai.
    Autori ne tikai parāda, kas apdraud vientuļus bērnus un kā cilvēku ļaunums un alkatība sabojā sapņu zemi, bet arī daudzviet piemin, cik piesārņota ir kļuvusi Amerika.
    Pēc garā ceļojuma beigu kulminācija šķita ļoti neizteiksmīga. Lasot mani ik pa laikam kaitināja pārspīlējumi, pārlieku izteiktais sadalījums labajos un ļoti sliktajos, sieviešu pasivitāte, sižeta attīstības paredzamība. Tagad, kad vēl ne gads nav pagājis, es samierinos ar domu, ka tā tiešām varētu būt ļoti nelaimīga bērna fantāzija, tomēr joprojām uzskatu, ka Lindgrēna “Brāļos Lauvassirdīs” labā un ļaunā cīņu ir aprakstījusi daudz smalkāk, baudāmāk un aizkustinošāk. Džekam es laikam tā arī nesāku just līdzi. Vilkacim Vilkam, ko Džeks izrāva no Teritorijām šaipusē, gan.
    Grāmatai ir nosacīts turpinājums “Black House”, un es ceru to kādreiz izlasīt.

Ak, mani atkal nobrauca!

Ken Avidor “Roadkill Bill“. Prague, Melbourne, San Francisco: Car Busters, 2001.

Kenijs no “Dienvidparka” nav vienīgais, kuru regulāri piemeklē vardarbīga nāve. Nezināmas sugas grauzēju (ak nē, Squashus asphaltum, milzīgu runājošu vāveri, kas uzskatīta par izmirušu) Bilu uz ASV ceļiem sagaida līdzīgs liktenis: visi brauc viņam pāri, bet cits Kens tikai sēž malā un iemūžina Bila rievoto vēderu un viņa draugu piedzīvojumus. Daļu no tiem var aplūkot http://roadkillbill.com, arī tādus, kas grāmatā nav ietverti, jo ir notikuši pēc tās iznākšanas.
Protams, šis ir moralizējošs komikss, bet vai tad tādas nav visas karikatūras? Autors zīmē bildītes, jo viņam ir ko teikt ne tikai par ASV valdošo automašīnu kultu, bet arī par visādām citām mūsdienu dzīves nebūšanām: neveselīgu pārtiku, globālo sasilšanu, atkarību no datora, interneta un ekonomikas attīstības, dzīves telpas atņemšanu savvaļas dzīvniekiem, bērniem un citiem. Zinātnieks baltā uzsvārcītī cer visas problēmas atrisināt ar fondu, pētniecības projektu naudas, lobēšanas un reklāmas palīdzību, tikai viņam vienmēr kaut kas noiet greizi. No auss gabaliņa klonētajam van Gogam joprojām neizdodas pārdot savus darbus, jo: “I paint what I zee!” Viņš redz šosejas, autostāvvietas, reklāmas plakātus, ātro uzkodu pārdotuves un lielveikalu kasierus — ainavas, ko neviens nevēlas piekārt viesistabā virs dīvāna. Vēl sliktāk sanāk, kad van Gogs glezno veikalu un gandrīz nonāk cietumā par neatļautu Mall-Mart logo izmantošanu.
Tikpat nepakļāvīgi kā van Gogs ir arī pārkaitinātie pingvīni, kuru ledus gabals izkūst, tāpēc viņi nonāk Minesotas zooloģiskajā dārzā, kas izrādās pagalam silta un draņķīga vieta. Neko darīt, pingvīniem jāķeras pie ekoterorisma. Lūk, mazs gabaliņš no viņu piedzīvojumiem:


Vienkopus mazie komiksi izskatās iespaidīgāki un smieklīgāki nekā katrs atsevišķi. Pārlapojot grāmatu, es vietām skaļi smējos.