Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā. 20. E-grāmatas

Neoficiālais Stīvena Kinga mēnesis aprīlis noslēdzās ar viņa rakstu “Tax Me, for F@%&’s Sake!

At a rally in Florida (to support collective bargaining and to express the socialist view that firing teachers with experience was sort of a bad idea), I pointed out that I was paying taxes of roughly 28 percent on my income. My question was, “How come I’m not paying 50?” [..]
I’ve known rich people, and why not, since I’m one of them? The majority would rather douse their dicks with lighter fluid, strike a match, and dance around singing “Disco Inferno” than pay one more cent in taxes to Uncle Sugar. [..]
Charity from the rich can’t fix global warming or lower the price of gasoline by one single red penny. That kind of salvation does not come from Mark Zuckerberg or Steve Ballmer saying, “OK, I’ll write a $2 million bonus check to the IRS.”

M. Lafertija (Mur Lafferty), kas nominēta Džona Kempbela balvai kā labākā jaunā rakstniece, maijā un jūnijā piedāvā par velti iegūt visas savas e-grāmatas.
Savukārt Dž. M. Makdermots (J. M. McDermott) līdz piektdienai ir gatavs atdot Dogsland triloģijas divus pirmos romānus.
Par to, cik labi būtu, ja nebūtu DRM, un kādas neērtības un draudus DRM pašlaik rada, rakstīja Korijs Doktorovs (Cory Doctorow).

Now that Tor has dropped DRM – and acquired a valuable halo of virtue among committed ebook readers, who’ll celebrate their bravery – it’s inevitable that the competition will follow. It seems we have reached the beginning of the end of the ebook format wars, which is good news for readers, writers and publishers.

Neatceros redzējusi nevienu Duncan Baird Publishers izdoto grāmatu, bet arī viņi atsakās no DRM.

Šonedēļ internetā. 3

Īstenībā es šonedēļ neko nelasīju. Iepriekšējo ierakstu biju sākusi augustā, tagad tikai pieķibināju beigas. Toties man būs Gosas grāmatiņa! 🙂 Iesāktu melnrakstu nākamnedēļai arī netrūkst.
Internetā? Te ir apdraudēto valodu datubāze, ko neesmu aplūkojusi tuvāk. The Guardian grāmatu podkāstā ik dienu kāds rakstnieks lasa cita autora – Antona Čehova, Dž. G. Balarda, Reimonda Kārvera, Ketrinas Mensfīldas, Andželas Kārteres, Ernesta Hemingveja utt. – stāstu (bet es nevienu neesmu noklausījusies).
Džefrijs Sommerss (Jeffrey Sommers) publicējis vēl vienu kritisku rakstu par Latvijas ekonomisko politiku un šoreiz arī par demogrāfiju: “Latvia: “Mind the Gap!”.

In contrast to democratic engagement, Latvian elites and ruling circles have adopted a model of democracy and liberty advocated by their favorite son, Sir Isaiah Berlin. Berlin, born in Riga, and a refugee of from the Soviet Union, distrusted state intervention in the democratic process, instead preferring what he termed a negative form of liberty. [..] While Berlin’s conception of liberty was intellectually tidy, in practice it only created freedom for Latvia’s oligarchs to loot the country, while many of the nation’s intellectuals congratulated themselves for liberating Latvia’s people from a non-existent intrusive state.

Izrādās, meitenes romānus tomēr lasa. Doronike saviem emuāriem ir izgudrojusi smalku nosaukumu Burtkoki, raksta garāk (un nopietnāk) par mani un pasaka trīs iemeslus, kāpēc katra grāmata būtu jālasa.
Aizejiet pie viņas ciemos! Ir patīkami, ja kāds šeit iegriežas, vēl jaukāk, ja uzraksta komentāru, taču statistikas lapā mani priecē arī klikšķi uz citurieni.
Tieši Burtkokos es uzgāju vecu ziņu (tā iet, ja nelasa avīzes) par pavisam oficiālu apgāda AGB galu: “Ja nevajag, tad nevajag. Intervija ar Andri Bloku”. Bijušais izdevējs acīmredzami ir aizvainots – ir jau arī par ko – un sabiezina krāsas (es gribētu gan zināt, kam tad maksāja 150 latus par autorloksni), bet daudz kam var tikai piekrist un daudz ko būtu vajadzējis apspriest un risināt jau sen. Starp citu, intervijā redzams, kas labots tekstā, jo atstāti abi varianti. Izskatās jocīgi.

– Tas ir vienkārši idiotisms no valsts puses! Labi, es grāmatas vairs neizdodu, bet noliktavā man tās vēl stāv. Pirmais brīdis bija 2009. gadā, kad es pats no savas kabatas kompensēju paaugstinātā PVN radīto starpību. Rezultāts bija kā ar nazi nogriezts! Arī psiholoģiski. Mums ir pateikts – grāmatas maksās dārgi, ir krīze. Viss apstājas! Plus vēl sitiens, ko saņem brīdī, kad atdod grāmatas grāmatnīcai. Pēkšņi tev ir par piecpadsmit procentiem vairāk mēnesī valstij jāatdod. Pie paštreizējās naudas kustības tas bija ļoti nežēlīgi. Labi, pēc tam valsts samazināja PVN likmi, kaut kas atnāca atpakaļ. Bet otrreiz? Droši vien vēl vairāk samazināšu tirdzniecību. Kāda jēga man tagad finansēt valsti?

PopCo

Scarlett Thomas “PopCo“. Edinburgh: Canongate, 2009 (2004).

Joprojām nesaprotu, kā īsti vērtēt grāmatu ar mīklaino nosaukumu “PopCo”. Samulsumu radīja jau raibais un spīdīgām zvaigznītēm nokaisītais vāks, kas mudināja uz domām par pusaudžu grāmatu, taču glītās, tumšzilās lappušu maliņas un Džonatana Ko atsauksme savukārt liecināja par pieaugušo literatūru. Romānam pie beigām atradu atbildi – tas ir domāts jauniem un interesantiem cilvēkiem. Iespējams, esmu mazliet par vecu un garlaicīgu. Piecpadsmit gados, kas varētu būt ideāls šī darba lasīšanas vecums, tas mani droši vien būtu ietekmējis krietni spēcīgāk.
Grāmatas apraksts un tās sākums (pirmā nodaļa lasāma šeit) ļāva cerēt uz spriedzes pilnu gabalu, bet tās izrādījās veltas cerības. Romānā ir pirātu paslēpti dārgumi, anonīmi šifrēti ziņojumi, baisi vīri un sazvērestības, taču tā darbība noris diezgan gausi un nesāpīgi. Kādu laiku bija tāda kiberpanciska vai varbūt urbānās fantāzijas sajūta, virtuālā realitāte un datorspēles arī ir pieminētas, panciski aktīvais elements ir, taču nē, nekā nereāla grāmatā nav.
Alisei Batlerei ir ap trīsdesmit, viņa strādā pasaules trešajā lielākajā rotaļlietu kompānijā, radot idejas spiegu un detektīvu piederumu komplektiem. Viņu uzaudzināja vecvecāki, kas bija izcili matemātiķi. Vectēvs turklāt sastādīja krustvārdu mīklas un aizrāvās ar kriptoanalīzi, un viņam izdevās atšifrēt kādu slavenu karti, kur norādīta apraktu dārgumu atrašanās vieta, bet par vecā vīra panākumiem nu liecina tikai ciparu un skaitļu virkne, kas iegravēta Alises kaklarotā.
Grāmatas darbība norisinās galvenokārt Devonas laukos, kur notiek PopCo korporatīvais pasākums un pēcāk izmeklētu darbinieku grupiņa cenšas radīt idejas, kādas mantiņas varētu pārdot pusaugu meitenēm – patērētāju grupai, kas mārketinga daļai sagādā visvairāk galvassāpju. Alise sākumā samērā aizrautīgi nododas šim uzdevumam, bet tad viņai sāk šķist aizdomīgas partizānu mārketinga metodes, slēptie spoguļbrendi tiem, kas nevēlas pirkt zīmolu preces, un pusaudžu dzīves pētījumi, par ko mēs uzzinām gandrīz tikpat daudz, cik Alise, jo viņa visu neskopojoties atstāsta. Toties man, vienkāršajai lasītājai, darbs pie šiem rotaļlietu ražotājiem izklausījās gaužām interesants. Protams, labi atalgotais radošais darbs ar brīvo režīmu. Rūpnīcu strādnieki, kas gatavo visas tās mantiņas, pirmo reizi tiek pieminēti tā ap trīssimt piecdesmito lappusi.
Pa vidam Alise atceras savu bērnību. Tādi vecvecāki ir īsta dieva dāvana. Viņu aizrautība ar matemātiku un kriptogrāfiju ir lipīga, un grāmatā labi parādīts, cik matemātika var būt saistoša un noderīga nodarbe. Es pat teiktu, ka tā ir “PopCo” lielākā vērtība. No otras puses, es jau agrāk biju lasījusi par lielu daļu no aplūkotajām šifrēšanas metodēm un īsu brīdi bērnībā aizrāvusies Eratostēna sietu, tāpēc nē, man nevajag izskaidrot, kas ir pirmskaitļi. To taču māca skolā. (Tiesa, ja cilvēki atcerētos skolā mācīto, uz meža takām nemētātos gabalos sacirstas glodenes.) Tās vietas, kur tika izklāstīti man sveši jautājumi, bija pārsteidzoši interesantas. Piemēram, diagnozes noteikšana homeopātijā, kas līdzinoties matemātisko funkciju izmantošanai. Tikai homeopātijā esot īpašas zāles cilvēkiem, kas tic, ka ir no stikla vai ka viņi pārdod dārzeņus, vai kam matemātika uzdzen šausmas.
Autore lielāko daļu grāmatā izklāstītās augstākās matemātikas (kopu teorija, Rīmana hipotēze) esot sapratusi gluži labi. Tā vismaz apgalvots matemātiķu daiļliteratūras recenziju vietnē.
Diezgan daudz var uzzināt par Alises grūtībām skolnieces gados. Viņas skola bija briesmīga, skolotāji sadistiski un stulbi, un savas vietas iekarošana skolēnu hierarhijā gandrīz neiespējama, bet nepieciešama. Grūti noticēt, ka tāda skola pirms gadiem divdesmit ir bijusi iespējama. Tomēr pavisam ticams ir katrs atsevišķais sīkums, piemēram, tas, ko un kā drīkst ēst skolas pusdienās, vai stāsts, kā vienu mēnesi, lai iekļautos elites skolnieču grupā, vajadzīgs lūpu spīdums, bet nākamajā mēnesī topā jau ir smalkas dzēšgumijas.
Vēl grūtāk noticēt romāna beigām. Viena atsauksme grāmatas sākumā to nosauc par revolūcijas melnrakstu, bet tas, pie kā nonāk Tomasa, man šķita vienkārši izgāšanās gan revolūcijas, gan intrigas ziņā. Pēc pāris dienām izdomāju, ka ziņojums varbūt ir kodēts, un nomierinājos. Galu galā, pirmo izdevumu publicēja liela izdevēju kompānija.
Autore ir gribējusi pateikt pārāk daudz un pārlieku vienkāršojusi gan problēmas, gan to iespējamos risinājumus, taču grāmata būtu ļoti piemērota dedzīgai apspriešanai kādā lasītāju pulciņā. Grāmatas beigās ir ievietota arī vegānas citronu kūkas recepte, pirmo 1000 pirmskaitļu saraksts (skatīt www.prime-numbers.org vai www.bigprimes.net), angļu valodas burtu biežuma tabula, komplicētā angļu krustvārdu mīkla un izmantotās un ieteicamās literatūras saraksts.
Daži citāti (angliski), ko te nesanāca izmantot, ir lasāmi šeit.

Femīni un globāli jaunumi

  Pirmkārt jau sveiciens Aspazijas dzimšanas dienā!
  Otrkārt jāpavēsta, ka beidzot ir izdotas pāris izdevniecību gaņģos ilgi ieķērušās grāmatas.
  19. martā 17.30 “Satori” grāmatnīcā (Lācplēša 31) ar vīnu un sarunām atvērs Margaretas Voltersas grāmatu „Feminisms. Ļoti saistošs ievads”, mēģinot rast skaidrību, kas ir feminisms un kāda ir bijusi un ir tā nozīme šejienes kontekstā. Sarunas vadīs portāla politika.lv galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko. Izteikt savus viedokļus un iesaistīties debatēs ir aicināti grāmatas tulkotāja, dzimtes studiju pasniedzēja Elizabete Pičukāne, režisore Baņuta Rubess, sabiedriskās politikas centra analītiķis Reinis Āboltiņš un sociālatropologs Klāvs Sedlenieks, kā arī ikviens, kuram būs, ko teikt.


  Savukārt “Turība” izdevusi Džozefa Jūžena Stiglica grāmatu “Globalizācija un neapmierinātība ar to” jeb “obligāto literatūru tiem, kas uztraucas par nākotni, tic, ka ir iespējama pasaule, kurā pastāvēs cilvēka cienīgs darbs, un tiem, kas grib novērst sadursmi starp bagātajiem un nabagajiem. Tas ir kā ekonomikas detektīvs visiem, kuri vēlas izprast pašreizējos procesus Latvijā un aptvert, kas virza šo notikumu virkni”.

Kā somi pārvar ekonomisko krīzi

Arto Pāsilinna “Ādams un Ieva“. Rīga: Daugava, 2005. No somu valodas tulkojusi Ingrīda Peldekse. (Arto Paasilinna “Aatami ja Eeva”, 1993.)


  Kā? Ar vērienu, protams.
  Arto Pāsilinna ir visvairāk tulkotais somu autors, kas ik gadu sacer pa humoristiskai grāmatai, piemēram, šo stāstu par sīkuzņēmēju, kam izdodas īstenot priekšstatus, kādam jābūt veiksmīgam biznesam.
  Mazas remontdarbnīcas īpašnieks Ādams Rimetile smagi cieš no ekonomikas depresijas (vienas no iepriekšējām, nevis šīs). Tomēr mazāk darba nozīmē ne tikai tuvas attiecības ar tiesu izpildītāju, kas krāj bijušo klientu bēru sludinājumus un mēģina izprātot, kurš būs nākamais pašnāvnieks, bet arī vairāk iespēju pavadīt laika laboratorijā, mēģinot izgatavot īpaši vieglu akumulatoru. Kad tas izdevies, Ādams iepazīstas ar juristi Ievu Kontupohju, kas dzer kā īsta somiete un skurbulī spēj sastrādāt brīnumu lietas. Ieva uzņemas aizgādnību pār gauso Ādamu un viņa daudzsološo izgudrojumu, kas sola īstu apvērsumu autorūpniecībā un visās pārējās nozarēs, kur izmanto energoresursus, līdz ar to — tīrāku vidi un miljardiem marku lielu peļņu. Taču naftiniekiem jauninājums nepavisam nav pa prātam. Te parādās algots slepkava Luidži, neveiksmīgs, bet neatlaidīgs cilvēks.
  Grāmata nekādā ziņā neapgāž stereotipiskos priekšstatus par somiem kā diezgan tūļīgu dzērāju tautu, kas nez kā ir pamanījusies uztaisīt Nokia un ar viena produkta palīdzību sasniegt ekonomisko labklājību. Tas tak ir arī latviešu uzņēmēju un valdības sapnis: inovācija, kam seko ārvalstu investīcijas, plaša eksporta tirgus pavēršanās un smagā problēma, ko iesākt ar naudu, ja neko no veikalos nopērkamā īsti vairs nevajag. (Neraudiet, gan jau kāda ideja ienāks prātā, kad būsiet tikuši tik tālu. Var nopirkt zelta stieni un ar nazi sadrāzt to skaidās, var par divpadsmit miljoniem somu marku pasūtīt goda zalvi, var dažu mēnešu laikā iegūt ārsta diplomu. Kas nu kuram vairāk vajadzīgs.) Krīze un bezdarbs taču paver dižas iespējas.
  Grāmata jau no pirmajām lappusēm šķiet tipisks somu literatūras paraugs. Neskatāmas reizes atkārtojas fakti, lai neviens lēnīgs lasītājs nesajauktu, kurš varonis ir sicīliešu slepkavnieks un kura — bijusī mis Piens. Arī stāstītāja valoda ir labi pazīstama un atgādina, piemēram, klasisko darbu “Pēc sērkociņiem”. Nezinu, vai nu patiesi somi parasti raksta šādā veidā, vai arī tā ir mūsu tulkošanas tradīcija, taču neviena cita tautība nenāk prātā, izlasot kaut vai šādus teikumus:

  Viņš aizvēra acis un izjusti iesaucās:
  — Draņķa pavasaris!
  Tik tiešām, bija agrs pavasaris, zeme kusa, eļļainas peļķes mirgoja varavīksnes krāsās Griķu purva drūmajās ieliņās. Grāvmalu putekļainie kārklu zari briedināja pumpurus. Gājputni vēl nebija atlidojuši uz šo rūpniecības rajonu, mežos aiz metāllūžņu noliktavām atskanēja vārnu ķērkšana. Arī tās, kā nekā, ir pavasarim raksturīgas skaņas, turklāt lieliski iederējās apkārtnē.

  Lai gan grāmata ir satīriska, tā vienlaikus ir viegla lasāmviela. Šī paša autora “Zaķa gads” man gan patika daudz vairāk, taču arī šim darbam nav ne vainas. Galu galā, “labāk būt ārkārtīgi bagātam kosmosā, nekā ārkārtīgi nabadzīgam Griķu purvā”.
  

Parāds nav brālis, tas nekur nepazudīs

Margaret Atwod “Payback: Debt and the Shadow Side of Wealth”. London: Bloomsbury, 2008.

 Kanādas radiostacija CBC uzaicināja Mārgaretu Atvudu piedalīties ciklā “Idejas”. Atvuda izvēlējās runāt par tēmu, kas viņai bija samērā sveša un tieši tāpēc interesanta, proti, parādu. Šajā grāmatiņā ir apkopotas 2008. gada novembrī nolasītās lekcijas (grāmatas fragments lasāms šeit).
 Atvuda ir rakstniece, nevis ekonomiste, un viņas pārdomas par parādu kā sociālu parādību staigā pa visādiem ceļiem, reizēm pat diezgan haotiski sazarotām taciņām, kam gals pienāk pārāk ātri, taču lasīt noteikti nebija garlaicīgi. Nedomāju, ka esmu uzzinājusi daudz jauna par parādiem, bet visu ko citu gan. Piemēram, nemūžam nebūtu iedomājusies, ka Čārzla Kingslija kristīgā un ne pārāk interesantā bērnu grāmatiņa “Ūdensbērni” ir viena no pirmajām literārajām atsaucēm uz darvinismu. Grāmatas sākumā, kur parāds apskatīts kā cilvēkiem un pārējiem primātiem piemītošās taisnīguma izpratnes izpausme, pat ik pa laikam ieskatījos mitoloģijas enciklopēdijā. Publicējot šo tekstu e-grāmatā, varētu salikt hipersaites gan uz grāmatas beigās piezīmēs norādītajām vietnēm, gan, piemēram, Vikipēdiju, ļaujot lasītājam aizklīst vēl tālāk. Man patiktu.
 Izstāstījusi par taisnīgumu, Atvuda pievēršas senajai domai, ka parāds ir grēks (piedod mums mūsu parādus…), mūsdienās – vislielākais grēks, kas vēl nupat bija moderns un iekārojams. Vai vainīgs ir arī aizdevējs? Kurš vienmēr ir bijis tas, kas cilvēkiem piesolījis visas pasaules bagātības vai gluži vienkārši jaunu māju un mašīnu, par ko būs jāmaksā vēlāk, nu tik vēlu, ka tagad par to var pat nedomāt? Tikai jāparaksta līgums, lūk, te, un ar savām asinīm, lūdzu…. Šajā nodaļā arī diezgan daudz izstāstīts par grēka ēdājiem, kas vēl pirms nieka simt divdesmit gadiem Anglijā uzņēmās to cilvēku nastu, kuri bija miruši, neizsūdzot grēkus. Par sākumā niecīgu, vēlāk, kad grēka ēdājus bija grūti sameklēt, jau taisnīgu samaksu viņi apēda pār zārku pasniegtu maizes kumosu un izdzēra glāzi vīna. Neko teikt, draņķīgs darbiņš, taču aizraujoša lasāmviela.
 Gluži tāpat kā stāsts par nodokļiem. Izrādās, ka ienākuma nodoklis ir tieši saistīts ar kariem: Lielbritānijā to ieviesa, lai savāktu naudu karam ar Napoleonu, ASV – Pilsoņu karam, bet Kanādā – Pirmajam pasaules karam (protams, šie kari jau sen ir beigušies, taču nodokļi ir palikuši). Cilvēki tādā laikā jūtas nedroši, un valdībai ir viegli iebiedēt tautu ar stāstiem, kā ienaidnieks viņus apkaus un izlaupīs, izvaros un apēdīs sievietes un bērnus – ja vien viņi nemaksās vairāk naudas tiem, kas pratīs no tā pasargāt. Un iebaidītā tauta arī nekurnēdama maksā. Nebūtu nekāds brīnums, ja pie mums kāds ierosinātu jaunu policijas nodokli, lai tā pasargātu paēdušos no tiem, kas tagad staigās zagdami un laupīdami.
 Atvuda daudz runā arī par atriebību un 19. gadsimta literatūru, kurā bieži vien galvenā tēma ir cilvēku attiecības ar naudu, piemēram, Dikensa “Ziemassvētku dziesmā” augļotājs un sīkstulis Skrūdžs iegūst apskaidrību un sāk arī tērēt, ne tikai pelnīt. Atvuda viņu pretstata Mārlova Faustam, kas par piepildītajiem dzīves gadiem dabūja samaksāt ar savu dvēseli, bet Skrūdžs tieši šādā veidā savu dvēseli glābj. Šo tēlu viņa izmanto arī grāmatas beigās, kur mūslaiku bagātniekam tiek parādīts, kā cilvēce iznīcina dabu un ik pa laikam – bada un mēra gados – arī sevi. Viņš saprot, ka patiesībā viņam nekas nepieder, un nolemj atdot savus parādus, lai novērstu pārlieku iespējamo drīzo iznīcību. Diemžēl Skrūdža pāraugšana un pozitīvās nākotnes ainas nepavisam nebija pārliecinošas. Protams, distopija vienmēr sanāk spilgtāka par utopiju, bet tomēr… Vajadzētu, lai tam notic arī tie lasītāji, kas līdz šim gluži tā nedomā.
 (Par grāmatu samaksāto avansu, kas noteikti rakstāms vismaz ar sešiem cipariem, Atvuda ziedojusi putnu aizsardzības organizācijai “BirdLife International”.)