Bloga arhīvi

Baudas virtuve

Emma Mārlove. Baudas virtuve. Tulk. Sinda Krastiņa, il. Iluta Koidu, Mārtiņš Plūme. R.: Jumava, 2010. (Emma Marlowe. Kuche der Lust. 2006.) 286 lpp.

 Stāvot bibliotēkā pie plaukta, es atminējos gan, ka Doronike šo grāmatiņu bija aprakstījusi un tas noteikti nebija ieteikums, bet kurš tad mācās no citu kļūdām? Ne jau nu lasītāja, kas sadomājusies, ka viņai vajag kādu nedomājamu gabalu. Tūdaļ arī visa pasaule (stress, neveselīgs dzīvesveids, pavasara viltīgie laikapstākļi un baciļi) sadevās rokās, atsedza sedziņu un piešķīra lasāmlaiku gultā, kas erotiskam romānam varētu būt daudz piemērotāka vieta nekā, teiksim, sabiedriskais transports.
 Romāna vēstītāja, mazliet eksotiskā daiļava (zaļacaina rudmate, līdz kaulam ekshibicioniste) Lea droši vien iebilstu, jo tieši metro, braucot uz darbu, var tik viegli ļaut diviem svešiem vīriešiem reizē paberzēties gar sevi. Lai pēc tam ļautu šefam, kurš viņai nemaz vairs nepatīk (bet vēlāk, kad viņš to darīja ar citu, tomēr pamanījās salīdzināt vīrišķa attieksmi un nolemt, ka pret viņu gan šis izturējās labāk nekā pret to padzīvojušo dāmu), izdrāzt sevi uz rakstāmgalda.

 Tagad guļu viņa acu priekšā ar noskūtu kaunumu, un viņš ilgi to vēro, iekams paņem savu lepno pildspalvu un ar to maigi pieskaras manai spraudziņai.

 Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka reizēm pildspalva ir tikai pildspalva.
 Tad viņa to pašu ļauj masierim, pludmalē satiktam puisim, kas, mājās pavadot, nevis tūliņ uzprasās uzkāpt augšā, bet negaidot atgriežas pēc divām minūtēm, kad Leai jau būtu jābūt sapratušai, ka šis nav nekāds parastais kniebējs, un tā tālāk un tā joprojām. Kas principā nebūtu nekas slikts, ja vien dūjiņa pati būtu gribējusi iet un viņus paņemt, nevis uzvestos kā ilustrācija vecajai ziņģei: “Kas pirmais atnāks, tam piederēšu,” — jo citādi takš nav un nevar būt. Ja kāds tevi grib, tu viņam atdodies, turklāt par prezervatīvu pat runas nav.
 Lai visi vīrieši nebūtu pilnīgi vienādi (milzīgi locekļi ir visiem), ir arī noslēpumaini klusējošais draudziņš Rikardo, kas tajā visā noskatās, uztaisa ēst un ļauj paraudāt uz pleca, un beigās, prom aizbraucis, uzraksta vēstuli bez atpakaļadreses, kurā Leai pārmet, ka tā nav apvaicājusies, vai viņš gadījumā viņu nemīl. Nu labi, vismaz stereotipisku itāļu atveidojumu autorei līdz galam pārmest nevar.
 Par spīti labvēlīgajiem lasīšanas apstākļiem, grāmata mani atstāja sausu kā Gobi tuksnesi, jo galvenā varone nebija visai simpātiska, viņas kavalieri vēl jo vairāk, tāpēc reklāmas tekstiņš “tas var notikt ar katru no jums daiļās dāmas, tikai ļaujieties…” drīzāk izklausās pēc drauda. Turklāt nezinu, vai tā bija Emma, vai Sinda, kam erotiski šķiet tādi vārdi kā pērles, šķirbiņas un liesmojoši šķēpi, bet man droši vien pat ejakulāts liktos uzbudinošāks par nektāru.
 Grāmatas beigās ir vairākas gaužām aptuvenas receptes šādā garā: “Mīklu gatavo no kviešu miltiem, olām un sāls.”

Lasu: Horacio Quiroga. Cuentos de la selva;
Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Perversās baudas vēsture

Julie Peakman. The Pleasure’s All Mine: A History of Perverse Sex. London: Reaktion Books, 2013. 352 pp.

Viena cilvēka perversija ir cita cilvēka normālums.”  Proti, lielākā daļa seksuālu darbību reiz ir tikušas pasludinātas par nenormālām, turklāt tik perversām, ka tās pelnījušas smagu sodu. Kā nekā vēl joprojām ir valstis, kurās gejus un neuzticīgas sievietes nomētā ar akmeņiem, jo viņi, gluži tāpat kā kristīgajā pasaulē pirms seksoloģijas un visādu jaunu vārdu izgudrošanas, ir grēcinieki.
 Šai sakarā varu piebilst, ka vārdus “heteroseksualitāte” un “homoseksualitāte” esot izdomājis austroungāru dzejnieks un tulkotājs Karls Marija Kertbenijs (Karl Maria Kertbeny) 1869. gadā, turklāt pirmais jēdziens vēl 1901. g. izdotajā “Dorland’s Medical Dictionary” nozīmējis nenormālu, perversu seksuālo apetīti attiecībā uz pretējo dzimumu, kas tajā laikā un vietā kārtējo reizi ietvēra gandrīz visu, kas netika darīts ar mērķi ieņemt bērnu. Tāpēc autore, vēsturniece, kas specializējusies seksa, porno un perversiju jomā, sāk tieši ar vienkāršo heteroaktu bez īpašām piedevām. Tiesa gan, pirms tam viņa ievadā atrunājās, ka informācijas esot pārāk daudz, lai viņa pievērstos arī citām pasaules daļām, ne tikai Rietumeiropai un ASV, turklāt Austrumu perversijas paverot vēl pavisam citu dimensiju, kas esot atsevišķas grāmatas vērta.
 Es, protams, domāju, ka tas ir valodas jautājums, un jā, varēja jau nu pavērt lasītājam skatu uz kaut ko nezināmāku, bet no otras puses, grāmata jau tāpat ir sanākusi bieza. Tajā ir arī daudz ilustrāciju, lielākoties pasenu attēlu, no kuriem var saprast, ka pornogrāfija nemainās, jo seno romiešu vai de Sada grāmatu ilustrācijās attēlotās situācijas tādas pašas vien ir kā mūsdienās, mainās tikai frizūras un par seksīgu uzskatītas auguma aprises. f0367-01
 Jā, autore tātad ir vēsturniece un lasītāju iepazīstina ar avotos atrastajiem faktiem, kurus retu reizi komentē, bet nesacer stāstus. Es grāmatu nesauktu par sausu, taču varu iedomāties, ka citiem cilvēkiem tā varētu tāda šķist. Vienmēr gan var vienkārši aplūkot bildītes, ja negribas uzzināt kaut ko jaunu, piemēram, ka sengrieķi reti praktizēja misionāra pozu, viņiem labāk patika, ja sieviete sēdēja vīrietim klēpī vai bija pagriezusi muguru, savukārt vīriešu starpā ierasts bija intercrural sekss, no latīņu crura (kājas), tātad ciskālais sekss. Allažiņ var iemācīties kādu jaunu vārdu. Vai faktu. Piemēram, Anglijā izšķirties bija gandrīz neiespējami līdz pat 1857. g., un tur zēla un plauka tirgošanās ar sievām. Vīrs vienkārši aizveda sievu uz tirgu un pārdeva tam, kurš solīja lielāku samaksu. Reizēm viss jau bija iepriekš sarunāts un sieva nokļuva sava jaunā mīļotā rokās. Un labi, ka tā, jo, kā mācīja persiešu ārsts Al-Razi (865–925), nepiepildītas mīlestības dēļ pasliktinās redze, iekrīt acis, mēle izžūst, āda sāk pūžņot. Uz sejas, kakla un muguras var parādīties tādi kā suņa kodumi, un kurš viņu vairs mīlēs? Nabaga cietējs pārvērtīsies vilkacī un naktīs klīdīs pa kapsētām, līdz sajuks prātā vai nomirs.
 Labākās zāles pret melanholiju ir dzimumakts (sena grieķu gudrība), bet, ja tas nav iespējams, noderēja arī masturbācija — līdz tam brīdim, kad atnāca vīri, kas paziņoja, ka tas ir grēks, vēl smagāks grēks par laulības pārkāpšanu, teica Akvīns Toms, tā ir slepkavība, jo šādi tiek iznīcināta sēkla, kas domāta jaunu cilvēku radīšanai. Es domāju, ka šo jautājumu Saeima ir nekrietni pametusi novārtā un ir pēdējais laiks sasaukt kādas komisijas sēdi. Te gan jāsaka, par masturbēšanu nāvessods Eiropā nav ticis piespriests, ir tikai pārgrieztas paceles cīpslas. Sievietes, savukārt, tā var kļūt histēriskas un nekontrolējamas, sajukt prātā, klitors var tā izstiepties garumā, ka sieviete kļūst par lesbieti, bet, kā zināms, “fiziski un garīgi normālai un pienācīgi izglītotai sievietei gandrīz vai nemaz nepiemīt jutekliska iekāre” (Richard von Krafft-Ebing, 1840–1902). Vīriešus ar savu nevaldāmo tieksmi pēc miesas priekiem viņas noveda no ceļa Apgaismības laikmetā un, šķiet, mūsdienās arī, jo vismaz internetā netrūkst sieviešu, kas citām pārmet nespēju noturēt kājas kopā.
anatomical venus Perversiju izpēte turpinās ar homoseksualitāti (18. gs. pirmajā pusē kāds Nīderlandes ciems zaudēja uzreiz 22 vīriešus un zēnus, kas šī iemesla dēļ tika sodīti ar nāvi), transvestītismu un transseksuālismu, sadomazohismu (starp citu, šīs kopienas pārstāvji mēdz niknoties, ka “Greja 50 nokrāsās” attēlotājām varmācīgajām attiecībām neesot nekā kopīga ar viņu uzvedības kodeksu), nekrofīliju (un Stendālu), pedofīliju, seksu ar dzīvniekiem, fetišismu, ekshibicionismu utt. Diemžēl lielā daļā aprakstīto gadījumu kāds cieš, vai nu tāpēc, ka ziņkārīgie kaimiņi ir pieķēruši grēkā un nosūdzējuši taisnajai tiesai (par lesbismu vien nepakāra, toties, ja mūķene bija izgrebusi koka dildo, ar ko iepriecēt savu draudzeni, tad gan viņu varēja rītausmā noslīcināt), vai arī tāpēc, ka savas seksuālās vēlmes kāds apmierina uz citu rēķina. Reizēm mīla nav nekāda mīla, tikai sarauj tevi gabalos.

Lasu: http://www.theguardian.com/books/2015/feb/14/saturday-poem-041-by-iain-banks
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Mazdrusciņ porno

Sasha Grey. The Juliette Society. Hachette Digital, 2013. 320 lpp.

Skaidra lieta, ka uz blogosfēru var paļauties visos dzīves gadījumos. Piemēram, šoziem tā mani negaidīti apgādāja ar pornogrāfiju, kas, es atļaušos, uzskatīt, laiku pa laikam ir nepieciešama vai ikvienai meitenei (vismaz spāniski es joprojām esmu čika, skaidrs?), jo īpaši tādā gadījumā, ja nāk no kādas inteliģentas personas — pat ja tā nav īsti zinājusi, ko dara.
Un vēl jo vairāk tādā gadījumā, ja ar to var izdaiļot dzīvi tajās tumšajās istabās:

Tur putekļi, tur lampas kūp,
Tur lēni mana dzīve drūp,
Tur lēni, tā kā pulkstens sit,
Man velkas stundas sešpadsmit.

Jo, runāsim atklāti, par spīti visai pornogrāfijai, romāniņš mazliet uzsit asini, bet vēlmi ievilkt kolēģi kādā tumšākā stūrītī vai atdoties visam birojam pēc kārtas neizraisa vis. Kaut vai tāpēc, ka man apkārt ir tikai simpātiski ļaudis, bet ne ar vienu grāmatas personāžu es seksu negribētu un parunāties negribētu, un vispār neko negribētu.

Tik tālu ar rakstu darbiem es tiku ziemā. Tagad, kad grāmatu atceros miglaini, varu tikai skumji nopūsties: nu kāpēc, kāpēc pornogrāfijai vienmēr jābūt tik garlaicīgai? Rakstītais vārds turklāt ir baudāmāks par filmām, kas man parasti apnīk jau pēc piecām minūtēm, jo nepārprotami nav domātas sievietēm. Nē, nu var jau būt, ka ir kāda, kuru uzbudina ainas, kurās cita beibe atsūkā svešam vīrietim. Mani ne. Turklāt tagad, atskatoties uz savu pagātni (ak, cik labi, ka šis tomēr ir vairāk vai mazāk anonīms blogs), man ir skaidrs, ka tās seksuāli neapmierinošās attiecības bija stipri pornofilmu iespaidotas.

Nu jā, neko jaunu Grejas jaunkundze nav izgudrojusi, visas tās pašas vecās fantāzijas, un ambīcijas atmaskot sabiedrības augstākos slāņus (pieņemsim, ka viņai tādas bija) arī nekur tālu neaizveda. Bet lasīt varēja, turklāt viņa dažas reizes izmantoja sarežģītus terminus un runāja par kino. Īstu, nevis porno.

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Lasu visu to pašu.

Klausos fantastiskas dziesmas fantastisku versiju ar ak, kādu video:

Midlseksa

Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa. Tulk. Valda Melgalve. Il. Iveta Zāģere. R.: Valters un Rapa, 2006. (Jeffrey Eugenides. Middlesex. 2002.) 661 lpp.

Pret tik biezu grāmatu autoriem mani vienmēr pārņem godbijība, it sevišķi, ja tie vēl izrādās lasāmi (un šis ir lasāms, loģiski, neba nu E. man no saviem plauktiem būtu izvēlējusies ko sliktu), jo, ja es rakstītu romāniņus, tie noteikti nebūtu garāki par apjomu, ko es spēju izlasīt vienā dienā. Tiešām nesaprotu, kā viņi spēj savaldīt un sakārtot visu šo tekstu.
“Midlseksa”, kā uz to oriģinālā norāda nosaukums, diemžēl latviski tas ir pazudis, ir stāsts par kādu cilvēku, kas atrodas pusceļā starp dzimumiem, par hermafrodītu, kas piedzimis un uzaudzis kā meitene, bet pusaudža gados kļūst par vīrieti. Uz grāmatas beigām šī līnija man sāka šķist interesanta, nu, tur pirmā mīlestība un tā, kas tāpat jau ir diezgan sarežģīta parādība, šādos apstākļos vieglāka vis nekļūst, bet tāpat skaisti un, kā jau piedienas, nolemti.
Tomēr pavisam negaidīti daudz vairāk par mani piesaistīja tā daļa, ko varētu nosaukt par vēsturisko. Vispār, ja tā padomā, abas gan stāsta par to pašu, par citādo, svešo, nesaprotamo, reizēm pat briesmoni. Vēstītājs/a ir Smirnā dzimušu grieķu amerikāņu pēctecis/e, un piespiedu emigrācija un pakāpeniskā iedzīvošanās ASV bija traģiska, taču vienlaikus, kā jau kārtīgam grieķim pieklājas, izstāstīta, neaizmirstot komiskumu. Turklāt 20. gs. pirmās puses ASV netrūka revolucionāru procesu, un grāmatā ir gan Fords, gan Melkolms X, gan sekss.
Un negaidīti erotiskas ainas.

Un tad, nespēdams pretoties nepārvaramam impulsam, viņš pieliecās uz priekšu, piespiežot klarnetes paplašināto galu Tesijas kailajam ceļgalam, un skaļi un gari nopūta vienu pašu noti.
Viņa iespiedzās, atraujot ceļgalu.
— Tas bija fa-bemols, — Miltons teica. — Vai gribi dzirdēt fa-diēzu?
Tesija vēl turēja plaukstu pie dūcošā ceļgala. Klarnetes vibrācijas bija radījušas trīsas arī augstāk gurnā. Viņai bija jocīga sajūta, it kā tūlīt vajadzētu smieties, bet viņa nesmējās. [..]
Un tā tas sākās. Viņš spēlēja Begin the Beguine Tesijai pie atslēgas kaula. Viņš spēlēja Moonface pie viņas gludajiem vaigiem. Piespiedis klarneti tuvu pie sarkanajiem kāju nagiem, kas viņu tā apžilbināja, Miltons nospēlēja It Goes to Your Feet. Tādā slepenībā, ko viņi nevienam nevēlējās atklāt, Miltons un Tesija nolīda klusākajās mājas vietās, un tur, mazliet paceļot uz augšu svārkus vai novelkot zeķi, vai reiz, kad neviena nebija mājās, pavelkot uz augšu blūzi, lai mugura būtu kaila, Tesija ļāva, lai Miltons piespiež klarneti viņai pie ādas un piepilda augumu ar mūziku. Iesākumā viņai tikai kutēja. Bet pēc laiciņa notis ieplūda dziļāk miesā. Viņa juta, kā sāk vibrēt muskuļi, kā tie viļņveidīgi pulsē, līdz sāka skanēt arī kauli un iekšējie orgāni dūca līdzi.

Lai viss neizklausītos pārlieku jauki, pateikšu, ka rakstnieka Eina Renda pieminēšana mani nepatīkami pārsteidza (uzvedinošs mājiens: viņa tomēr bija sieviete), un, “Mūsu ķermeņi, mēs pašas” nav nekāda brošūra, bet gan kārtīga grāmata, kas noderētu ikvienai pusaugu meitenei un sievietei arīdzan. Un vāka rozes gan ir skaistas, taču kāds tām sakars ar iekšā rakstītajiem vārdiem?
Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos dziesmu ar Žila Verna tekstu:

Mīlestības iluzioniste

Françoise Mallet-Joris. The Illusionist. Translated by Herma Briffault. Introduction by Terry Castle. Cleis Press: 2006. (Le Rempart des Béguines. 1951.) 264 lpp.

  Lai Doronikei Itālijā nekļūtu pārāk vientuļi, mani literārie ceļi arī ir aizveduši uz to pusi. Par Venēciju vēlāk, jo pašlaik esmu Francijā un ceļoju atpakaļ laikā. No Sagānas esmu tikusi pie Malē-Žorī un tālāk pie Koletes.
  Par Malē-Žorī pirmo darbu, kas, gluži tāpat kā Sagānas debija, sarakstīts agrā jaunībā, es kaut kad kaut kur izlasīju kaut ko gana intriģējošu, lai gribētu izlasīt arī pašu grāmatu, un tad, protams, to aizmirsu. Pilnīgi un galīgi. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tā iekrita e-pastā, Sīzifa (Sisyphus) dāvināta. Ir taču vēl taisnība pasaulē. Starp citu, Sīzifs pats grāmatu jau ir izlasījis un aprakstījis. Es izlasīju priekšvārdu, nopukojos, ka tam būtu jābūt pēcvārdam, jo tajā viss ir izpausts, un tālāk nelasīju. Pienākot pavasarim, atcerējos, ka man takš stāv nelasīta gadalaikam, iespējams, ļoti piemērota literatūra, un atkal izlasīju priekšvārdu… Lai cik slikta nebūtu mana atmiņa, šoreiz man priekšvārdu tik viegli aizmirst neizdevās, bet romānu es pēc kāda mēneša izlasīju – par spīti Kāstlai.
  Grāmatas vēstītāja ir jauna meitene Elēna, kas dzīvo Žērā, kuru cepuru mode no Parīzes sasniedz pēc pāris mēnešiem, bet jaunas idejas – pēc vairākiem gadiem. Pilsētas apraksts atgādinot autores dzimto Antverpeni, protams, tajos sensenajos laikos, kad kārtīgas jaunas meitenes vēl tika ievestas sabiedrībā un nevalkāja kleitas bez piedurknēm, bet sieviete biksēs zinošākos sabiedrības slāņus (kādu šajā pilsētiņā nebija) vedināja uz domām par lesbismu. Elēnai ir piecpadsmitarpus gadu, māte jau sen ir mirusi, un meitene bezgala garlaikojas tēva lielajā mājā.

  Then it was that I felt my loneliness and wished I could have a chat with someone who took an interest in me. But who was there? My father was too busy to give me even a few minutes of his time. His concern never went beyond casting a glance at my weekly school reports and making an absent-minded comment. “You might do better, Hélène,” he would say, when my marks happened to be rather bad. The cook? I dared not dream of it since that day my father had caught me chatting in the kitchen and had said with great finality, “At your age, you shouldn’t spend your time with servants!”
  [..]
  I attended Mademoiselle Balde’s school, the only “proper” school for young ladies in town, spending a few hours each day there. Decorum was the main thing demanded of the pupils, work was of less importance. I took advantage of this state of things and did nothing.

  Nav brīnums, ka, uzzinot par tēva mīļāko Tamāru, kas dzīvo aizdomīgā rajonā, draudzējas ar māksliniekiem, pati ir ar sliktu reputāciju un piedevām vēl krieviete, Elēna sāk par viņu fantazēt, domās apveltot sievieti ar eksotiskumu, kas viņu padara atšķirīgu no visiem pārējiem un tādējādi ne tik garlaicīgu kā Elēnas ikdiena. Meitene izmanto pirmo izdevību, lai iepazītos ar Tamāru, un sajūt viņas pievilcību, kas ātri vien kļūst fiziska. Tamāra arī nevilcinās, un Elēna no jaunas, naivas un neko nezinošas meitenes pārvēršas jaunā, gandrīz tikpat naivā un nezinošā sievietē, kas kļūst atkarīga no mīļotās un viņas kaprīzēm, kas ļauj ar sevi darīt visu.
  Brīdinājums – romānā ir jutekliskas vietas, bet nav nekā pornogrāfiska. Tomēr praktiskiem mērķiem to, labi pacenšoties, droši vien var izmantot, jo īpaši, ja patīk SM noskaņa.
  Šis nav stāsts par sieviešu mīlestības skaistumu, gluži pretēji, tas vēsta par to, kā emocionāli, psiholoģiski sakropļots cilvēks spēj to pašu nodarīt citiem. Tāpēc man šķita aizdomīgs Tamāras tēls, autores izvēle viņu attēlot gan kā lesbieti (biseksuāli), gan kā imigranti, kā divkārt vai trīskārt svešu būtni. Var jau izsmiet politkorektumu, tomēr nez vai Malē-Žorī tikpat viegli atļautos krievietes vietā ielikt parastu franču bāleliņu ar valdonīgām, sadistiskām tieksmēm un nosaukt viņu par mežoni. Tagad Tamāra, lai gan ir atdzīvinājusi letarģisko Elēnu, iepazīstinājusi ar līdz šim nezināmu literatūru, mākslu, bohēmu un vēl šo to, tomēr izrādās esam svešs ļaunums, kas, savā ziņā stāvot pāri mietpilsoniskajai provinces sabiedrībai, vienlaikus ļoti vēlas tajā iekļauties, izmantojot visus tās labumus, un šī mērķa dēļ ir gatava atteikties no daudz kā, pat daļas savas patības. Naivumu zaudējusī, varētu teikt, svešuma, citāduma samaitātā Elēna savā ziņā ir spiesta pārņemt daļu Tamāras atmestās lomas, gan pievilcīgo, gan atbaidošo daļu.
  Tāds skumjš stāsts, kuru lasot, atcerējos visādas muļķības, ko pati esmu sastrādājusi, kad kādu tik ļoti iekāroju, pat zinot, ka tā nevajag darīt.
  Jāpiebilst, ka sākumā grāmata šķiet skolnieciska, autore to ir pieblīvējusi aprakstiem – rindkopa par māju, rindkopa par tēvu utt. –, ko labāk būtu izkliedēt citur tekstā vai vispār izsvītrot. Par laimi, vēlāk šī sajūta pazūd.

Aiz guļamistabas durvīm

Paula Derrow, ed. Behind the Bedroom Door: Getting It, Giving It, Loving It, Missing It. New York: Delacorte Press, 2009 (2008). 334 lpp.

 Grāmatas redaktorei, neprecētai sievietei ap četrdesmit pieci, doma par šā krājuma veidošanu esot uzradusies vienlaikus ar apjausmu, ka viņas draudzenes pārlieku maz apspriež savu seksuālo dzīvi, un kā lai pēc “Seksa un lielpilsētas” zina, vai tas, ko tu dari vai nedari, ir līmenī? Līdzīgas aizdomas ir nodarbinājušas vienu no 26 drosminiecēm, kas piekritušas aprakstīt savus guļamistabas piedzīvojumus. Viņai bija sācis šķist, ka mūsdienās (un tas bija vēl pirms “Greja 50 nokrāsām”) visi nodarbojas ar krietni skarbāku vai dīvaināku seksu nekā viņa pati. Šo rakstu var lasīt internetā.
 Redaktore priekšvārdā raksta, ka nu mēs visas varēšot saprast, ka, lai ko mēs darītu vai nedarītu, mēs neesam vienas, tāpat klājas vēl kādai. No vienas puses, viņai var piekrist, tomēr man palika līdzīga sajūta kā pēc tām pāris minētā seriāla sērijām, ko esmu redzējusi, proti, ka ar mani tam nav nekāda sakara. Lai gan krājumā ir mēģināts apkopot dažādu pieredzi, tas tomēr ir sanācis diezgan vienveidīgs. Kaut tāpēc vien, ka vai visas autores varētu būt sastādītājas draudzenes, kas pārstāv ļoti šauru amerikāņu sieviešu grupu. Ir pa kādai jaunākai un vecākai, taču lielākoties viņām ir tas vecums, ko par pusmūžu vēl nemēdz saukt, lai gan varētu. Viņas ir no pārtikušām ģimenēm, ieguvušas prestižu izglītību, dzīvo Ņujorkā vai kādā citā tikpat dārgā vietā. Visas viņas raksta, parasti sieviešu žurnāliem, un krājumā valda tiem raksturīgais stils – ļoti atklāti stāstiņi ar vairāk vai mazāk humora un skaidri jaušamu morāli, kuru īstumam līdz galam tomēr grūti noticēt.
 Protams, tēma ir kutelīga. Lielākā daļa sieviešu, gluži tāpat kā dzīvē, te apgalvo, ka viņas ir ļoti seksuālas un izstāsta visādus atgadījumus, ko es nemaz tā skaļi neapspriestu, kaut tāpēc vien, ka bieži ir iesaistīti arī citi cilvēki. Ne tikai vienkārši mīļākie X., ar kuriem sensenos laikos bijušas vētrainas vai miegainas attiecības, bet tādi, kurus autoru paziņas noteikti zina, piemēram, bijušie un esošie vīri. Tur ir stāsts par vīru, kas nav spējis gulēt ar sievu visu grūtniecības laiku (un varbūt tas viņam kā ķīnietim ierakstīts zemapziņā, jo ķīnietes, kā internetā uzzinājusi viņa sieva, stāvoklī būdamas, nemīlējoties). Un par vīru, kura sievai ir zudusi jebkāda vēlme pēc seksa, un tā viņi dzīvo jau gadiem ilgi. Viņš atsakās pārgulēt ar citu, jo tas ir bīstami, var iemīlēties. Bet cita sieva nespējot dzīvot bez bezcerīgas, intensīvas un ilgstošas iemīlēšanās citos. Bez seksa, ko jūs. Un vīrs pacietīgi gaida, kad viņas aizraušanās pāries.
 Vai, teiksim, satriecošs stāsts par meiteni, kas uzaudzināta ļoti reliģiozi un pēc seksa vienmēr domā, ka par to viņai būs jācieš ellē. Precības šīs sajūtas neizdzēsa, toties drīz pēc kāzām viņai parādījās dedzinošas sāpes vagīnā. Gadiem ilgi viņa cieta, līdz beidzot tika noteikta retās un, kā izrādījās, grūti ārstējamās slimības diagnoze. Sešus gadus viņa pavadīja novakares, iespiedusi starp kājām saldētu zirnīšu maisiņu, kas mazliet atviegloja sāpes, līdz beidzot atrada ārsti, kas izdziedēja kaiti, un nu viņa beidzot nejūtoties vainīga par mīlēšanos.
 Vai stāsts par sievieti, kas ar psihoterapeita (šķiet, pusei ir bijuši laulību terapeiti) un ebreju svēto rakstu palīdzību piedabū vīru gultā uzvesties viegli sadistiski. Tagad viņiem esot ļoti labi un maigs sekss, vīram par prieku, arī esot, bet es viņam tomēr jūtu līdzi.
 Vēl tur ir gabali par seksa rotaļlietām un bērniem, kas tās atrod, par vientuļo māmiņu, kas apskauž visas pārējās, jo viņai nežēlīgi gribas mīlēties, bet tās tikai domā, kā no tā izvairīties, par dažām pirmajām mīlestībām, par orālu izvarošanu randiņa laikā un sekām, kas jūtamas vēl pēc divdesmit gadiem, slavas dziesmas uzticībai un vienas nakts sakariem, par anorektiķes seksu un destruktīvām attiecībām, kurās vīrieti mēģina uzpirkt ar apakšveļu par 80 dolāriem un viesnīcas numuru par 800 (palagi esot bijuši labi, sekss gan ne), pāris raksti par lesbiešu attiecībām un tā joprojām.
 Varbūt visvairāk atmiņā iespiedās vecākās autores, angļu valodas skolotājas, teksts. Četras īslaicīgas un neveiksmīgas attiecības (to skaitā viena laulība) četru desmitgažu laikā, tad psihoanalīze un septiņdesmit gadu vecumā, cik var noprast, jauks vīrietis.
 Bet citādi tur viss ir kā televizorā.

Seksuāli transmisīvā likantropija

Alisa Sheckley. The Better to Hold You. Il.: Gene Mollica. New York: Del Rey, 2009. 323 lpp.

    Man piemīt netikums garākos izbraukumos ņemt līdzi sarežģītas grāmatas, vismaz Dostojevski, un allaž izrādās, ka autobusam vai lidmašīnai tās ir par smagu. Šoreiz es biju apķērīgāka un somā iebāzu ne tikai mazo Virdžīnijas Vulfas stāstu grāmatiņu, bet arī paranormālu mīlas romānu par vilkačiem. Ar Vulfu gāja kā parasti, bet Šekliju es izlasīju. (Kas attiecas uz lasīšanu sabiedriskajā transportā, ievēroju kādu puisi, kas ceļoja kopā ar meiteni un lasīja “Why Have Kids?“.)
    Grāmatas sākums (lasāms šeit) bija daudzsološs. Galvenajai varonei, kas vienlaikus ir arī vēstītāja, piemīt patīkama humora izjūta (šī Šeklija ir tā Šeklija meita) un tāds pasaules skatījums, ka es ar viņu labprāt iepazītos arī īstenībā. Vārds gan viņai tāds pajocīgs trāpījies, Abra (protams, to vajadzētu transkribēt kā Ebru, bet tas vairs nebūtu tas), bet ko gan var gribēt, ja māte ir aktrise, kas filmējusies puspornogrāfisku fantastikas filmu galvenajās lomās? Abra, nu labi, Ebra, ir vetārste, stažējas institūtā, kur viņas tiešais priekšnieks slepus veic pētījumus par cilvēku un suņu dzimtas dzīvnieku ģenētisko tuvību, bet viņas vīrs Hanters tikko ir atgriezies no Rumānijas (it kā citas vietas nebūtu), kur, kā vēlāk izrādās, saķēris seksuāli transmisīvu vīrusu, kas, izmainot DNS, iepriekš minēto tuvību pastiprina vēl vairāk. Pēc Hantera atgriešanās sekss ir krietni labāks nekā iepriekš, viņa izturēšanās — krietni sliktāka, un visbeidzot viņš nolemj atgriezties tēva mājās kādā pilsētiņā trīs stundu brauciena attālumā, kur vilkači ir ierastāka parādība nekā Ņujorkas centrā.
    Ebra nav gatava zaudēt vīru, par kura neuzticību tikko uzzinājusi, tāpēc atsakās no sūri grūti izcīnītās stažieres vietas un kopā ar Hanteru pārceļas uz savrupmāju meža malā. Tur viņa nejūtas īsti laimīga, darbu sameklēt nevar, no rītiem zālienā mētājas sīku dzīvnieciņu līķi, Hanters joprojām ir atsvešinājies, toties viņa atkal sastopas ar savādi seksuāli pievilcīgo un ieinteresēto Redu.
    Diemžēl stāstījuma gaitā kaut kur pazūd Ebras humors un viņa izrādās gaužām nedroša un atkarīga no Hantera. Sastopot Redu, viņa it kā atžirgst un atgūst pašapziņu, tomēr šīs pārmaiņas tik ļoti ir vīrieša rosinātas, ka nerada pārliecību par Ebras spēju pastāvēt vienai, neesot ar kādu attiecībās. Turklāt izskatījās, ka Reds ir pārāk līdzīgs Hanteram, arī viņš ir spējīgs manipulēt ar Ebru. Beigu daļā romānā parādās arvien vairāk tipiska romantiska stāsta iezīmju, kas to, manuprāt, tikai sabojāja. Zināmu atsvaru gan deva caurcaurēm dzīvnieciskais sieviešu cīniņš par partneri un lielākā daļa ainu ar Ebras māti, kas ir ekscentriska, neciešama, tomēr šarmanta dāma.
    Grāmatai ir turpinājums, taču salkanīgo beigu un varones nīkulības dēļ nedomāju, ka to lasīšu, lai gan tur, jādomā, ir vairāk vilkaču un šī romāna sākums man tiešām patika. Ebras balss jau pēc pāris lappusēm paņēma savā varā. Taču, pie joda, kas tā par veģetārieti, kas reizēm ēd zivis, jo apsolījusi to ārstam, un, kad vīrs kļūst asinskārāks, sāk gatavot viņam gaļas ēdienus?
    Vēl viens grāmatas fragments lasāms autores vietnē.