Bloga arhīvi

un apmāksies. snigs

Kristijons Donelaitis (Kristijonas Donelaitis). Gadalaiki. Metai. Atdzejojis Paulis Kalva. Il. Vītauts Kazimiers Jonīns (Vytautas Kazimieras Jonynas). Rīga: Madris, 2006. 294 lpp.

Sauļus Toms Kondrots. Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu. Tulk. Talrids Rullis. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Dienas grāmata, 2007. (Saulius Tomas Kondrotas. Ir apsiniauks žvelgiantys pro langą. 1985.) 368 lpp.

  Donelaitis dzīvoja pavisam sensenos laikos (1714–1780) un galīgā Austrumprūsijas nomalē (Tolminkiemjā), kur ganīja savu draudzi, kas viņam droši vien sagādāja daudz sirdēstu, un popularizēja kartupeļu audzēšanu, bet brīvajos brīžos gatavoja termometrus un sacerēja episku poēmu, kas kļuva par lietuviešu dzejas aizsācēju, leišu literatūras dārgumu vai postu (kā nu kuram liekas) un iekļuva UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Lietuvas skolēni droši vien viņu lasa ar tikpat lielu baudu kā mūsējie Merķeli vai “Mērnieku laikus”, jo vairāk tāpēc, ka tā vis nav mūsdienu literārā valoda, bet tas jau ir cits stāsts.
 Latviski “Gadalaiki” skan stipri poētiskāk nekā oriģināls (to var lasīt šeit), kurā Donelaitis gan apraksta dabas un darba jaukumus visa gada garumā un nebeidz aizrādīt, ka visa dzīvā radība slavē Dievu, tak vienlaikus nebeidz piktoties un pamācīt slinkos leišu zemniekus, kas saskatījušies no izvirtušajiem kungiem un vairs nevīžo ne strādāt, ne lūgties, zina tikai vazāties apkārt, žūpot, lamāties, kauties un diedelēt, un tie, kas nedzied pretīgās leišu dziesmas, sākuši ķēmoties pakaļ citiem:

Kamēr šodien ar to nav vēl gana, ka vāciski ģērbjas,
Dažas pat buldurēt grib – jel padomā! – francūžu mēlē.
Skaidrs, ka muļķības gvelžot, tā aizmirstas darāmais darbiņš.

 Tikām strādīgās vācietes ir paspējušas ir linus noplūkt, ir riekstus sašķīt pilnus maisus un uz tirgu aizvest. Bet leišu muļķi tikai sadzērušies nodedzina citam māju.
 Protams, var jau pievērsties tam, kā Donelaitis cildina visādus tikumus un mēģina pacilāt zemnieka dvēseli, bet vai nu man tā šķistu interesanta lasāmviela?

 Nešķiedies ikdienā tālab ar cepešiem, kā kad tev būtu
Bērnam kristības jāsvin vai jārīko nez kādas kāzas!
Gribot vēderam iztapt ar cienastiem lepniem ik dienas,
Arī tu kļūsi par ģeķi, kas, pavalgu aprijis, vēlāk
Putru bez aizdara lok, kurā iekulta saujiņa miltu.
Skostiņi, burkāni, rutki un arīdzan rāceņi, kāļi,
Zupas, ko vārīt mēs mēdzam ar kāpostiem skābiem vai bietēm,
Zirņi, kad sasautē tos līdz ar pupām jo kārtīgu katlu,
Sātīgie lietuvju kami vai grūdenis gardais, tāpat kā
Auzu ķīselis, kuru tik kāri ēd lietuvju zemnieks,
Tālāk, tupeņi, ko varam pasniegt visvisādos veidos,
Arī sēnes, ko vāra vai sacep ar aizdaru kopā, –
Visi šie labumi kādreiz var noderēt, kad tu tos sāksi
Ikdienā pamazām tērēt ar saprātu krietnu, ik reizi
Paturot prātā, ka šī vēl nav gadam tā pēdējā diena.

***

 Šī ir viena no mana 2012. gada izaicinājuma grāmatām, ko es patiesībā gribēju lasīt leitiski, tad pa lēto nopirku latviešu tulkojumu, joprojām gribēju lasīt leitiski, bet beigās kā iesāku latviešu izdevumu, tā arī visu izlasīju. Lai gan romāns nepavisam nav viegls teksts, garie teikumi parauj sev līdzi, un par to cepuri nost ir Kondrota, ir Ruļļa priekšā (tomēr man ir aizdomas, ka ar leksikas bagātību Rullis varētu būt arī pārspīlējis, padarīdams grūtāk saprotamus pavisam parastus vārdus, bet neko tādu ārpus iekavām nevar teikt, nesalīdzinot tulkojumu ar oriģinālu).
 Kondrota stāstu krājums mani reiz ļoti patīkami pārsteidza, un romāns tam līdzi īsti netika. Varbūt tāpēc, ka nebija vairs pirmreizības prieka, bet varbūt arī tāpēc, ka prieka tajā nav nemaz. Donelaitis varbūt teiktu, ka tur vainojams Dieva trūkums. Tekstā kaut kas viņam līdzīgs gan pavīd (un labāk no tā nekļūst), bet vispār Kondrots, kaut arī izmantojis bībeles motīvus, zina, ka Dieva nav.
 Kādā ciemā Sniegavija, kas varētu atrasties arī Lietuvā, cilvēki velk savu nožēlojamo dzīvīti, līdz kādu dienu ierodas dīvains svešinieks, kas ar laiku kļūst par tēvu diviem dēliem, kuri ieviesīs pamatīgas pārmaiņas. Vispār romāns sākas ar Magnus nāvi, un lai sāktu apjaust, kas tur īsti notiek, ir jāizlasa gandrīz puse grāmatas, bet skaidri saprast labākajā gadījumā izdosies pašās beigās, un arī tad nevar zināt, jo autors pats tagad atzīst, ka ir uzrakstījis miglainu darbu.
 Uz vāka teikts, ka Sniegavijā esot iemitinājusies nāve, komunisma aizgādne, bet, pirmkārt, vismaz es nepamanīju, kurā vietā tas būtu pateikts, otrkārt, arī PSRS, protams, nāk prātā, bet patiesībā pēc manām domām romāns ir par ikvienu totalitāru iekārtu vai tās iezīmēm. Nav ko sevi mierināt ar domu, ka tas uz mani vairs neattiecas, ka grāmatas vēstītājs, visu laiku sakot “jūs” un stāstot, cik slikti jūs esat, nedomā mani.

 Tā runāja viņš, bet jūs klanījāt galvu un pļumpējāt alu, pilnībā bijāt ar viņu vienisprātis, jo jums šķita, ka tā ir pat krietni labāk un vienkāršāk – kāda joda pēc jālauza galva par to, kas tev jādara un kas tev jādomā, ja ir jau gatavs viedoklis, kas pārmantots no vecākiem un pārņemts no varas. Vārdu sakot, vecā baznīckunga pūliņi nebija pagaisuši pa vējam, sēkla bija iekritusi jums dvēselē, bet vēlāk, kad ieradās Konrāds, tā izdzina asnus. Tāpēc jau diktatūra ir brīnišķīga – tā ir kā iedzimta kaite, kura negaidīti izlien virspusē pēc divām vai trijām paaudzēm, lai gan jau sācis likties, ka no tās vairs nav ne smakas.

 Ja tā padomā, te nu var saskatīt zināmu didaktisku kopību ar Donelaiti. Nav viegli pieņemt “jūs”, šo lasītāja nemīlēšanu, tomēr es varu sevi iedomāties grāmatu kādreiz pārlasām. Bet tā es tagad gribētu izlasīt arī Kondrota romānu ar baltu senvēstures motīviem (vai kaut kā tamlīdzīgi) “Čūskas skatiens”, kas ir latviski izdots jau pasen kādā mazā apgādā un kura manis apmeklētajās bibliotēkās nav.

Nakts Saimnieks vēl aizvien glūn tavā dvēselē. Tu vēl aizvien esi slims. Tu esi pārstājis skatīties uz varmācību kā uz traģēdiju. Tagad tā ir tavs ceļš uz slavu.

 Rimanta Cepļa recenzija lasāma šeit.

Buda ar pīrādziņiem

Māris Putniņš. Mežonīgie pīrāgi. Il. Māris Putniņš. Rīga: Valters un Rapa, 2003. 558 lpp.
Hanifs Kureiši. Priekšpilsētas Buda. Tulk. Silvija Brice. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2000. (Hanif Kureishi. The Buddha of Suburbia. 1990.). 344 lpp.

  Vispirms pīrāgi.
  „Mežonīgos pīrāgus” es nu jau pasen sāku lasīt skaļi, un tas bija diezgan apnicīgi, jo mazais klausītājs mēdza mani pārtraukt pusvārdā, lai iebakstītu ar pirkstu attēlā un paprasītu: „Kas ir tas?” Beigās grāmatu (un visus trīs turpinājumus) viņam izlasīja vecmāmiņa. Tā tika aizdota arī labākajam draugam, un nezinu, kā puikam, bet draugam tēvam tā ļoti patika. Es gan „Pīrāgus” toreiz tā arī neizlasīju.
  Māris Putniņš bērnībā droši vien ir daudz lasījis Dimā, Stīvensonu un tamlīdzīgus autorus. „Mežonīgie pīrāgi” ir klasisks (lai neteiktu – vecmodīgs) piedzīvojumu romāns, kurā ir gandrīz labi, tomēr neganti bīstami pirāti, uzticīgi draugi, izveicīgas zobenu kaujas, konkurējošas reliģijas, cīņas par dārgumiem un daiļās dāmas sirdi, bēgšana no cietuma un izglābšanās no drošas nāves – par mata tiesu. Tikai daiļā dāma šeit nevis sēž, gaidīdama bruņinieku un sievišķīgi manipulēdama ar neaptēstajiem sliktajiem, bet pati ir paņēmusi šaujamo un kļuvusi par mežonīgo pirātu komandas neaizstājamu daļu. Ak jā, viņu sauc par Magoņmaizīti, un reizēm viņa grib nopūderēt degunu ar smalkām magoņu sēkliņām, bet pirātu kuģim, lai jaunkundzi izglābtu, pakaļ dzenas trūcīgais Eklērs, kam nokususi visa šokolādes glazūra, un necilais mailīšu zvejnieks Pelmenis, kas sapņo kļūt par īstu Pīrāgu.
  Ar tukšu vēderu grāmatu labāk nelasīt. No otras puses, kāda vācu lasītāja (grāmata ir izdota arī šajā mēlē) rakstīja, ka vairs nekad nevarēšot ieēst magoņu bulciņas, tā ka ej nu sazini, varbūt tā var kādam palīdzēt ne tikai jūrniecības, konditorijas un kulinārijas terminu apguvē, bet arī liekā svara zaudēšanā… ja ir drosme riskēt un pamēģināt.

  – Barbekjū! Barbekjū! – asinsdesas nikni uzbrukdamas auroja savu kaujas saucienu.

  Man nepatika vietas, kurās autors nebija spējis atturēties no klajiem negatīviem stereotipiem, piemēram, Sibīrijas pelmeņiem visiem ir papilnam nopuņķojušos bērneļu, bet tumšās asinsdesas ir īsti mežoņi. Taču bērnus tas droši vien netraucēs, un varbūt arī vecākiem ļaudīm nebūs laika to pamanīt.

  – Asinsdesas mirst, bet nepadodas! – viņa iekliedzās. – Barbekjū!
  Un, ieķērusies ar abām rokām vēderā, asinsdesa vienā mirklī pārplēsa melno ādu no viena gala līdz otram. Pildījums izbira zemē, un tukšā desa izstiepās pie knoblohu vecākā kājām.

***

  Pat nezinu, kāpēc līdz šim nebiju lasījusi šo grāmatu no mana 2012. gada izaicinājuma, gluži tāpat, kā nezinu, cik gadus tā bija nostāvējusi grāmatu skapī. Katrā ziņā ilgi. Izrādās – pārāk ilgi. Domāju, ka 2000. gadā tā man būtu patikusi krietni vairāk.
  Kā raksta internetā, ar “Priekšpilsētas Budu” angļu literatūra esot sākusi pievērsties multikulturālismam, Anglijā dzimušo otrās paaudzes ieceļotāju pieredzei (Kureiši grāmatas varonis ir Londonas priekšpilsētā dzimis anglis, tāpat kā viņa māte, taču viņa tēvs ir indietis, un Karīmam ir tumša ādas krāsa). Pēcāk sekoja ne viens vien arī latviski izdots un lasīts romāns, ko sarakstīja citi autori, un pirmreizības sajūtu uztvert vairs nav iespējams. Paliek būtībā izklaidējošs stāsts par tiem tālajiem laikiem, kad hipijisko ģērbšanās, mūzikas un pārējo stilu pēkšņi nomainīja panki, un jaunieti, kas no vidusslāņa dzīves priekšpilsētā nokļūst Londonā un teātra pasaulē. Viņš gūst daudzveidīgu seksuālo, sociālo un intelektuālo pieredzi, kuru neuztver gluži nopietni:

  Bet, pirms paguvu pabeigt teikumu, Anglijas interesantākais un radikālākais teātra režisors bāza savu pimpi starp manām runājošajām lūpām. Es spēju novērtēt šo privilēģiju, tomēr man tā diez kā nepatika: tā atgādināja uzmākšanos. Viņš būtu varējis pieklājīgi paprasīt atļauju. Tāpēc es apveltīju viņa diņķi ar Dienvidlondonas zvēlienu – ne jau briesmīgu, ne tādu, lai tiktu samazināta mana loma izrādē, – tomēr pietiekamu, lai viņš salēktos. Paskatījies augšup, vērojot viņa reakciju, es ieraudzīju viņu atzinīgi murminām.

  (Ai, laikam tomēr nevajadzēja vienā ierakstā mēģināt salikt tieši šīs grāmatas.)
  Karīmam ir forša draudzene Džamila, kas kādā brīdī kļūst pilsoniski interesanta, bet viņš pats man šķita tāds nekāds. Grāmatā nav nekā tik neaizmirstama kā kodes Kureiši stāstu krājumā. Lasīju ar gana lielu interesi, bet, godīgi sakot, tikpat labi varēju arī nelasīt.
  Grāmatā nav nekādu paskaidrojošu piezīmju, bet tās nebūtu nākušas par sliktu, jo tekstā ir pieminētas daudzas reālas personas. Vismaz es, romānus lasot, neuzmeklēju svešos vārdus internetā, taču, zinot, kas ir garāmejot pieminētie Tariks Alī vai Frics Perlss (un nevajag therapy tulkot kā terapija, labi?), attēlotā ainava kļūst skaidrāka.

Burvju mākslinieks, miglas pūtējs

Kaaron WarrenMistification“. Il. Veysel Zandli. London: Angry Robot, 2011. 448 lpp.

    Pirmo (patiesībā otro) Vorenas romānu es nopirku vāka dēļ, nākamos — tāpēc, ka man patika izlasītais. Otrā grāmata izrādījās pavisam citāda nekā pirmā, un trešā nav līdzīga iepriekšējām.
    Tā sākas ar baisu apšaudes ainu (to var lasīt šeit). Mazo Mārvo izglābj vecmāmiņa, un turpmākos četrus gadus viņi nodzīvo slepenā istabā mājā, kas pilna ar ienaidniekiem. Mārvo pa naktīm zogas pēc ēdiena, dienās viņam vecmāmiņa čukst stāstus, viņi skatās televīziju — bez skaņas, un Mārvo no grāmatas mācās burvju trikus. Kad vecmāmiņa nomirst, divpadsmitgadīgais puika dodas pasaulē.
    Šķiet, nu vajadzētu sākties spraigai darbībai, bet nekā. Vīri ar šautenēm Mārvo nevajā, lai gan vēlāk viņam parādās cits nāvīgs ienaidnieks. Viņš ir īsts burvis, spēj radīt ilūzijas un miglu, kas novērš cilvēku domas no ļaunuma, un to viņš arī dara, taču lielākoties Mārvo meklē stāstus. Viņam nav sava dzīves stāsta, ne tēva, ne mātes, un vai katram satiktajam cilvēkam Mārvo lūdz izstāstīt stāstu, lai tajā varbūt atrastu gabaliņu sevis un lai mācītos. Es gan neskaitīju, bet runā, ka grāmatā esot gandrīz simt īsu stāstiņu, daži tikai rindkopu gari, citi — vairākas lappuses.
    Tad Mārvo satiek Andru, kura ir tikpat dīvaina kā Mārvo un arī vāc citu cilvēku drusciņas, tikai viņai vairāk par stāstiem pie sirds iet nagi un ragi, matu kumšķīši, zobi un pat pelni. Andra nav burvju māksliniece, viņa ir ragana, tāda, kādu sevi varētu iztēloties mūsdienu vikas mākslas piekritējas, kas, starp citu, šo varētu izmantot par rokasgrāmatu. Andrai ir gan ar spogulīšiem izšūti (lai atvairītu ļaunu aci) gari svārki, gan kaudzēm talismanu, gan zināšanas par neauglības, epilepsijas, klepus un daždažādu citu kaišu ārstēšanu ar reti sastopamām vielām un dīvainiem paņēmieniem. Andra pati stāsta stāstus, katru reizi pārradot savu pagātni.

    Ir starpība starp raganu un burvju mākslinieku. Ragana rada pārmaiņas, nobur. Burvju mākslinieks rada ilūziju. Dažā ziņā burvju mākslinieks ir spēcīgāks par raganu, jo vārdi un ilūzijas var būt ļoti stipri, cilvēkus var pārliecināt izmainīties, ja viņi domā, ka to paveic kāds cits, un viņi spēj atdarināt redzēto un dzirdēto.

    Starpība ir, taču vispār Mārvo un Andra ir līdzīgi. Viņi abi ir marginalizēti, dīvaiņi, kas nespēj iekļauties sabiedrībā, cilvēki, kas nav atguvušies no pārdzīvotajām psiholoģiskajām traumām un rod mierinājumu savās neparastajās spējās, kas varbūt ir patiesas, jo šī ir fantāzijas grāmata, taču tikpat labi varētu būt izdomātas, lai izdzīvotu.

    Mārvo pat trīspadsmit gadu vecumā saprata, ka burvju mākslinieki bija cilvēces sargi. Bez miglas, bez fantāzijas pasaulei varētu pienākt gals. Neviens negribētu dzīvot vai laist pasaulē bērnus. Cilvēki izmirtu.

    Romāns pat varētu būtu veiksmīgāks, ja tiktu izdots kā reālistiska literatūra, bez brīnišķīgā uzraksta uz pēdējā vāka:
    FILE UNDER: Fantasy: True Magic / Find the Lady / All is Illusion / Bring the Mist.
    Vorena, tāpat kā Džoiss, grāmatas tekstu padara par galvenā varoņa izjūtu spoguli un lielā mērā atsakās no sižeta. Mārvo visu mūžu ir bijis vientuļš, jo vecmāmiņa nav viņā atmodinājusi emocijas, un arī teksts ir atsvešināts, slēpjas un mēģina salikt sevi kopā no dažādiem krikumiem. Bez jau minētajiem stāstiņiem grāmatā ir zemsvītras piezīmes un vairāki pielikumi, kur, tāpat kā pamattekstā, ir raganas virumu receptes (lai uzvārītu franču zivju zupu, vajagot pusi lauru lapas un veselu paciņu safrāna drīksnu), pamācības, kā veikt burvju trikus, apcerējumi par pašnāvībām, sifilisa stadijām, minerālu dziedinošo īpašību uzskaitījumi utt. Brīžiem tā visa kļūst par daudz.
    Būtībā grāmata ir tikpat traģiska kā “Slights”, tikai tās slepkavnieciskajai varonei bija vieglāk just līdzi. Šeit ir upuri, kas gan nepadodas, taču lielā mērā paliek sveši, jo paši neuzdrīkstas līdz galam ieskatīties sevī. Tomēr te ir arī negaidītas un, iespējams, laimīgas beigas, reklāmas un popmūziku saceroši burvju mākslinieki, stopētājs no viņpasaules un citas spilgtas vietas. Nez, ko pārsteidzošu Vorena izdomās nākamajā romānā?

Saule Biafras karogā

Chimamanda Ngozi Adichie “Half of a Yellow Sun“. Cover photograph by Jeni Thompson, model: Vania Leles. London: Harper Perennial, 2007 (2006). 437 + 16 pp.

    Pirmā grāmata, ko izlasīju par godu 2012. gada izaicinājumam, manos plauktos bija nostāvējusi apmēram četrarpus gadus. Pirms tam pāris reižu biju mēģinājusi to lasīt, bet netiku tālāk par pirmajām lappusēm, kurās Ugvu, puika no nabadzīgas laucinieku ģimenes, tantes pavadībā dodas strādāt par mājkalpotāju pie universitātes pasniedzēja, kurš ir mazliet ķerts, jo pārāk daudz laika pavadījis aizjūrā, lasot grāmatas svešās valodās, kabinetā sarunājas pats ar sevi, viņam ir pārāk daudz matu, bet citādi viņš ir labs cilvēks, un pie viņa Ugvu varēs labi paēst. Viņš pat katru dienu dabūšot gaļu. Tam Ugvu netic.
    Grāmatas sākums lasāms šeit.
    Ugvu, viņa saimnieks Odenigbo, neizdevies angļu žurnālists Ričards un bagāta uzņēmēja meitas, Londonā lielisku izglītību ieguvušās un gudrās dvīnes Olanna un Kainene, arī ir romāna galvenie varoņi. Sešdesmito gadu sākumā Odenigbo un viņa mīļotās Olannas mājās pulcējas universitātes pasniedzēji, ēd (ēdienam grāmatā ir liela nozīme), dzer, diskutē par politiku un skaita dzejoļus. Ugvu lieliski iejūtas jaunajā dzīvē, viņš gatavo, uzkopj, mācās un ir mazliet greizsirdīgs uz Olannu, kas ierodas un viņam atņem saimnieku. Ričards, kas mēģina uzrakstīt grāmatu par Nigēriju, iemīlas ne tikai igbo (jeb ibo) antīkajā podniecībā, kas viņu uz šejieni atvilinājusi, bet arī Kainenē. Viņš grib kļūt par savējo, jo vietējā angļu sabiedrība viņam jau ir līdz kaklam.
    Adiči nesteidzīgi (grāmata ir bieza, burti — mazi) stāsta par Nigērijas vidējā un augstākā slāņa dzīvi, par iemīlēšanos, mīlēšanos un nemīlēšanu, par māsu un intelektuāļu, un vecāku un bērnu attiecībām, par vēlmi iederēties un neticību sev. Romānā ir daudz sīku detaļu, kas tēloto ainu padara viegli saskatāmu, un tajā netrūkst arī humora un labsirdīgas ironijas. Un tad darbība pārlec uz sešdesmito gadu beigām.
    Uz pilsoņu karu. Divarpus gadus, no 1967. g. 30. maija līdz 1970. g. 15. janvārim, pastāvēja Biafras Republika, un gandrīz visu šo laiku tā karoja ar Nigēriju. Dienvidi pret ziemeļiem. Kristieši pret musulmaņiem. Kaimiņi pret kaimiņiem.
    Nigērijas robežas savulaik nosprauda angļu kolonizatori, neliekoties ne zinis par to, kā jūtas vienā valstī apvienotās gandrīz 300 tautības. Biafras karu, kurā gāja bojā abi autores vectēvi un vēl 1—3 miljoni cilvēku, protams, neizraisīja tikai nacionālās nesaskaņas, taču sauklis par vienotu Nigēriju kalpoja par attaisnojumu nepareizās tautības civiliedzīvotāju iznīdēšanai un nomērdēšanai. Starp citu, PSRS, tāpat kā Lielbritānija, nostājās Nigērijas pusē un apgādāja to ar ieročiem un kara lidmašīnām.
    Tas, cik viegli ir sanaidot cilvēkus, man šķita īpaši neomulīgi un pārāk pazīstami. Pietiek atrast dažas atšķirības, lai izdotos iestāstīt, ka tie, kas runā citā valodā vai tic citam dievam, ir zemāki radījumi, ka viņu padzīšana, pazemošana vai iznīcināšana ir svēts pienākums. Un cilvēki notic, un līdzšinējie labie kaimiņi un paziņas nevis draudzīgi sveicina, bet dedzina un nokauj…
    Karadarbības ainu grāmatā nav daudz. Adiči raksta nevis par vīriešu un vadoņu, bet gan par sieviešu un bērnu karu. Olanna ir turīga un ar ietekmīgiem draugiem, tāpēc var atļauties vairāk nekā daudzi citi, taču arī viņai nākas arvien biežāk ciest izsalkumu, uztraukties par to, kā pabarot meitu, noskatīties, kā no bada uzpūšas citu bērnu vēderi un viņi nomirst, vairs nespēdami noķert ķirzakas, kas iemanījušās veikli aizbēgt. Reizēm izdodas iegūt mazliet pārtikas, kas atsūtīta kā humānā palīdzība, taču tā tik ļoti atšķiras no igbo ierastā uztura, ka šķiet gandrīz neēdama. Nigērijas blokādei turpinoties, izdzīvot kļūst aizvien grūtāk, bet Olannai aizvien lielākā mērā jāuzņemas atbildība par ģimeni, kas kļūst aizvien trauslāka, zūd saskaņa ar Odenigbo. Labi, ka blakus ir Ugvu, ideālais palīgs.
    Kara gadi grāmatā mijas ar pirmskara periodu, kas ļauj atvilkt elpu un vienlaikus rada mazu intrigu, jo zināms, ka nākotnē notiks kaut kas svarīgs, kas atstās lielu ietekmi uz Olannas un Odenigbo dzīvi, bet nav zināms, kas tas būs. Šī neziņa ir patīkamāka par bažām par grāmatas varoņiem, kad skaidri zini, ka pat vislabākajā gadījumā kāds nepaliks dzīvs.

    Adiči ir uzrakstījusi igbo stāstu par genocīdu, ciešanām un nāvi, par karu un mīlestību, lai tas netiktu aizmirsts. Pārsteidzoši, ka grāmata tika izdota, kad viņai bija tikai 27 vai 28 gadi. (Jaunās un skaistās meitenes seja uz otrā vāka mani pamudināja turpmāk uzmeklēt grāmatu autoru fotogrāfijas, lai redzētu, kas slēpjas aiz teksta.) Autores otrais romāns (domāju, ka jāizlasa arī pirmais) izskatās pēc nobriedušas rakstnieces darba. Grūti noticēt, ka viņa pati nav pieredzējusi aprakstīto laiku. Par smago tēmu viņa ir spējusi runāt nežēlojoties. Grāmatas varoņi ne tikai cieš, sēro un pazaudē cits citu, viņi spēj izturēt, piedot pāridarījumus un atbalstīt citus. Lai kas arī nenotiktu, māsas ir un paliek māsas.
    “Agha ajoka.” Ar šiem vārdiem savus stāstus esot beidzis Adiči tēvs. “Karš ir ļoti nejauks.”

Čūskuvārdi

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus“. Tulk. Zane Balode. Il. Vitolds Kucins. Rīga: Lauku Avīze, 2011. (Andrus Kivirähk “Mees, kes teadis ussisõnu”, 2007.)

Kamēr biju izgājusi, internets pierakstīts pilns. Lūk, krievu lasītāji dedzīgi apsprieduši igauņu bērnu literatūras apsēstību ar pieklājīgam cilvēkam vārdā nesaucamām vielām. Viņu sašutumu izraisījusi grāmatiņa “Kaka un pavasaris”, kuras autors Andruss Kivirehks ir izdomājis arī Loti no Izgudrotāju ciema. Starp citu, kinoteātrī “Rīga” piektdien sāks rādīt filmu “Lote un mēnessakmens noslēpums“.
Kamēr biju izgājusi, izlasīju kaudzi grāmatu, un visvairāk prieka man sagādāja Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, kuras nosaukums aizķērās prātā pēc Bereļa recenzijas.
Reiz sensenos laikos igauņi vēl nebija civilizēti, nepazina lauksaimniecību, dzīvoja mežā un mācēja čūskuvārdus, kam klausīja visi dzīvnieki, izņemot kukaiņus un stulbos ežus. Tad atpeldēja izglītoti ļaudis un atveda kultūru, mežinieki pakāpeniski pārcēlās uz ciemu, iemācījās sēt, pļaut un putru vārīt. Garšīga gan tā nebija, taču to ēd visā plašajā pasaulē, vai tad igauņiem jāpaliek malā? Tikai māte, izdzirdusi, ka bērni nogaršojuši pretīgo ēdmaņu, no kuras tūdaļ sametas slikta dūša, vaimanā:

“Vēl nesen jūs bijāt maziņi un mīļi, bet nu jau nomēģināt maizi!” viņa čukstēja. “Nedariet to, es jūs lūdzu!”

Kā redzams, klasiska mednieku-vācēju kultūras sāpīgās pārtapšanas zemkopjos un lopkopjos beigu stadija. Meža ļaudīm ir pilnas kūtis vilku, kas dod pienu, un turpat kaimiņos mītošo pēdējo cilvēkveidīgo pērtiķu pāris jau sen skumji noskatījušies uz sabiedrības degradāciju.

Arī Pirre un Rēka īstenībā bija cilvēki, vien spalvaināki par jebkuru no mums. Tas bija skaidri redzams, jo viņi nevalkāja dzīvnieku ādas un staigāja pavisam pliki. Viņi apgalvoja, ka tā ir sena paraža un ka mūsu tautas noriets iesākās nevis ar pārvākšanos uz ciemu un maizes ēšanu, bet gan ar to, ka mugurā samauca svešu dzīvnieku ādas un sāka lietot no kuģiem salaupītos dzelzs rīkus. Viņu saimniecībā nebija ne kripatiņas metāla, vieni vienīgi no akmens gatavoti rokas cirvji. Neparocīgi un gandrīz bezveidīgi, toties Pirre un Rēka apgalvoja, ka cirvji esot ērti saņemami plaukstā un ar dziedinošu iedarbību.

Vispār grāmatā veselīga dzīvesveida piekritēji un senču dzīvesziņas cienītāji var sasmelties pulka jaunu vai varbūt senaizmirstu ideju, ar kurām pārsteigt kaimiņus, lepni paskaidrojot tiem, kas neizpratni pauž skaļi: “Pēc odžu domām, ikvienam bija tiesības dzīvot tik ķēmīgi, cik tas pats vēlējās.”
Odzes ir iecietīgākas par cilvēkiem, jo gandrīz visi pārējie grāmatas varoņi ir spēcīgi pieķērušies savam priekšstatam par pareizu dzīvošanu un ar neuzticību skatās uz citiem cilvēkiem, nesen vēl draugiem un kaimiņiem, bet nu jau svešajiem un aizvien lielākā mērā — ienaidniekiem. Vecais, pusjukušais svētbirzes sargs, kas satvēris gabaliņu vēstures, piedomājis visu ko klāt un nu ir viedais, kurš vienīgais visu zina, man kaut ko ļoti atgādina. Jaunās pasaules pārstāvji ir tikpat kolorīti. Modē ir ne tikai maize un kalpošana bruņiniekiem. “Jaunieši mūsdienās interesējas par Jēzu, par viņu runā daudz, viņš ir īsts veiksmes paraugs.”

“Tu tomēr esi baigais pāķis,” noteica Andreass. “Arkls ir asais daikts, ar to tu arsi tā, ka… Tas ir labais. Aršana ir pa pirmo, bet korī gribētos tieši tāpēc, lai dabūtu sievietes. Paraugi, Magdalēna ir vai prātu zaudējusi no tiem korāļiem! Man vislabāk patiktos tā, ka rītos es artu, bet vakaros dziedātu korāļus un pēc tam drāztu vecenes.”

Par spīti visai līksmībai un jautrībai, un lāčiem, kuriem gaužām patīk sievietes, neviena igauņu attīstības stadija man īsti negāja pie sirds. Varbūt iedoma evolucionēt ir kļūda, un galā vienmēr gaida strupceļš. Grāmata beigās kļūst šekspīriski traģiska.

“Jā, protams,” piekrita vecīši. “Viņas ir tagadiņ jau mirušas. Tā pasaule, ko pazinām mēs, ir tagadiņ mirusi, un gan jau arī mēs drīz mirsim, un tad cauri būs.”

Vai varbūt būs labi, dari ko darīdams. Visi ir apmierināti ar savu izvēlēto ceļu, un savu labumu ienācējos atrod pat savdabīgais kultūras mantojuma glabātājs Mēme:

“Es viņam teicu, ka ne jau es pieskāros tam mūkam, bet gan mans cirvis, bet šis tik kvieca savu kviekšanu. Bet ja es vairs negribu caurām dienām ēst mušmires? Ja šitā te nudien ir labāka žļurga un ātrāk sakāpj galvā? Cilvēkam ir jāspēj mācīties un nav jāpaliek stīvam kā šitam te celmam. Bet diemžēl tieši tādi mēs esam.”

Grāmatā ir ilustrācijas un tulkotājas Zanes Balodes pēcvārds (īsa intervija ar viņu lasāma šeit), taču nez kāpēc nav atrodams autora vārds un grāmatas nosaukums oriģinālrakstībā.
Starp citu, grāmatas sākumā es iedomājos, ka tur labi iederētos “ŗ”. Lēmeta runā apvidvārdi draudzīgi sadzīvo ar moderniem svešvārdiem. Mazliet dīvaini gan igauņa mutē izklausījās leitismi, tāpat tekstā bija vietas, kas atmodināja manu iekšējo Kušķi (piem., “tai pat laikā”), un komatu trūkums starp salikta sakārtota teikuma daļām mudināja iet pārbaudīt pastkastīti. Šādas izmaiņas pareizrakstībā taču būtu jādara zināmas visiem tāpat kā vēlēšanu iecirkņa numurs. Taču reizēm komats tomēr bija ielikts. Ej nu sazini… Bet lielākoties bija labi.