Bloga arhīvi

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Gandrīz Sniega karaliene

Laura Gallego García. La Emperatriz de los Etéreos. Il.: Beatriz Tobar. Madrid: Punto de lectura, 2009 (2007). 289 lpp.

 Laura Galjego Garsija ir ļoti ražīga bērnu un jauniešu fantāzijas rakstniece no Valensijas. Piecpadsmit gadu laikā viņai ir iznākušas vairāk nekā divdesmit grāmatas, kas ir izdotas 17 svešvalodās, šī te, kuras nosaukumu varētu tulkot kā “Ēterisko būtņu Imperatori”: katalāniski, franciski, vāciski un Brazīlijas portugāļu valodā. Ko no tā var secināt? Ka maizītei, cerams, pietiek, un arī lasītājas viņai ir, un interneta vietne četrās valodās ar aktīvu lasītāju forumu, vārdu sakot, Galjego zina, ko grib panākt.
 Pašā grāmatā arī var nojaust, ko autore grib pavēstīt, vismaz es tā iztēlojos. Darbība norisinās kaut kad un kaut kur, vietā, kur mazs pulciņš ļaužu dzīvo pazemē, turpat alās i sēnes vāc, i lopus gana, i ogles rok, jo virszemē ir migla un sniegs, un aukstums, nekā cita. Vai varbūt tomēr ir, jo smukā sapņotāja Aera tēvs tika atrasts pusdzīvs pie alas ieeejas. Bērnu dabūjis, viņš kādu dienu tomēr devās atpakaļ aukstumā, jo tur kaut kur esot Imperatores pils, kurā neviens necieš ne badu, ne aukstumu, un viņa esot tik skaista, ka neviens nespējot ielūkoties viņai sejā un nesajukt prātā… Protams, arī Aeru vilina tēva iemītais ceļš, un kādu dienu viņš aiziet no mājām. Superpragmatiskā Bipa, Aera māti žēlodama, dodas viņu uzmeklēt.
 Ceļš uz Imperatores pili izrādās Pārmaiņu ceļš, kurā jāatsakās no miesas, lai kļūtu vispirms vienkārši tieva un blonda, un skaista, un sabiedrības normām atbilstoša un pēc tam jau pavisam garīga. Bipa, kas ir ne tikai ļoti praktiska, bet arī ar tik nesavaldīgu mēli, ka pat es to sauktu par nesmalkjūtību, gan visu laiku apgalvo, ka viņa mainīties negribot, ka miesa uz kauliem ir vajadzīga utt. Viņa Imperatores un Dievietes, ēteriskā garīguma un ķermeniskās dzīves strīdā ir stingri nostājusies vienā pusē.
 Viss romāns ir klasiskais meklējumu ceļš mazliet citā rakursā. Patīkami, ka beigās gaida nevis princese stikla kalnā, bet dzejisks puika. No otras puses, nu i kāda velna pēc šitā triekties viņam pakaļ? (Nē, nu atbilde, protams, ir skaidra.) Starp citu, stikla kalns grāmatā patiešām ir, gan bez kraukļiem, to vietā ir sniega, ledus, stikla un ūdens golemi. Ar sižetu viss ir kārtībā, taču man pietrūka mākslas, viss uzrakstīts tik vienkārši kā pati Bipa. Šī gan nav autores populārākā grāmata, ļoti iespējams, ka citas ir saistošākas tieši valodas ziņā (un jā, toties lasīt bija tik viegli un gandrīz visi vārdi bija saprotami).

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

50 lasāmgrāmatas

Visnotaļ slavenā grāmatnīca Forbidden Planet ir publicējusi 50 noteikti izlasāmu fantastikas grāmatu sarakstu. Šaubos, vai tā nu es ņemšu un visas izlasīšu, bet, tā kā sarakstā ir viena otra sen iecerēta grāmata, varētu vismaz vēlreiz sev par tām atgādināt.

50. China Mieville. Embassytown. Darīts.
49. Lauren Beukes. Zoo City. Es reiz iesāku, bet nepabeidzu.
48. Paolo Bacigalupi. The Windup Girl. Es par to domāju jau kopš iznākšanas.
47. David Brin. Uplift: Book 1: Sundiver. Neko nezinu.
46. Peter F. Hamilton. The Reality Dysfunction.
45. Kurt Vonnegut. Cat’s Cradle. Darīts.
44. Bruce Sterling & William Gibson. The Difference Engine. Vajadzētu taču.
43. M. John Harrison. Centauri Device.
42. J. G. Ballard. The Drowned World. Darīts.
41. Keith Roberts. Pavane. Darīts.
40. Harry Harrison. Make Room! Make Room!
39. Ian M. Banks. The Player Of Games.
38. Richard Morgan. Altered Carbon. Sen par to domāju.
37. Robert Silverberg. Dying Inside.
36. Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy: The Trilogy Of Four. Darīts.
35. Greg Bear. Blood Music. Par šo es arī esmu domājusi.
34. Roger Zelazny. Lord Of Light. Hmm…
33. Artur C. Clarke. Rendezvous With Rama. Kauna traips.
32. Vernon Vinge. Zones Of Thought: A Fire Upon The Deep & A Deepness In The Sky.
31. Kim Stanley Robinsosn. Red Mars. Sen gribu.
30. Philip K. Dick. Ubik. Ai…
29. Ray Bradbury. Fahrenheit 451. Vismaz kaut kas… Darīts.
28. John Cristopher. The Death Of Grass.
27. Christopher Priest. Inverted World.
26. Joanna Russ. The Female Man. Jā, jā, arī šo es neesmu lasījusi.
25. Brian Aldiss. Helliconia: Hellonica Spring, Helliconia Summer, & Helliconia Winter.
24. Richard Matheson. I Am Legend. Nu labi, vampīri mani nekad nav interesējuši.
23. John Wyndham. Day Of The Triffids. Darīts.
22. H. G. Wells. War Of The Worlds.
21. Robert A. Heinlein. The Moon Is A Harsh Mistress. Darīts.
20. Walter M. Miller. A Canticle For Leibowitz. Sarakstā.
19. Orson Scott Card. Ender’s Game. Darīts.
18. Neal Stephenson. Snow Crash. Darīts.
17. Isaac Asimov. Foundation. Viņš taču ir tik sens…
16. Alfred Bester. The Stars My Destination. Un viņš arī.
15. Daniel Keyes. Flowers For Algernon.
14. John Brunner. Stand On Zanzibar.
13. Ursula Le Guin. Left Hand Of Darkness. Darīts.
12. Samuel R. Delany. Babel 17.
11. Larry Niven. Ringworld.
10. Gregory Benford. Timescape.
9. Arthur C. Clarke. Childhood’s End.
8. Philip K. Dick. The Man In The High Castle. Nē, nu vispār es esmu Diku lasījusi.
7. Frederik Pohl. Gateway.
6. Ursula Le Guin. Dispossed. Darīts.
5. Alfred Bester. The Demolished Man.
4. William Gibson. Neuromancer. Darīts.
3. Gene Wolfe. Book Of The New Sun Book 1 & Shadow & Claw Book 1. Kur tie gadi, kā es par to domāju…
2. Joe Haldeman. The Forever War.
1. Frank Herbert. Dune. Ha, ha, sveika, MsMarii!

Ak tikai trīspadsmit esmu jau lasījusi? Cerēju, ka būs vairāk (pārāk maz sieviešu, pārāk daudz Klārka), taču vēl kādas desmit varētu izlasīt, visticamāk, no tām, kas iezīmētas kursīvā.

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Četri ceļi uz piedošanu

Ursula K. Le Guin. Four Ways to Forgiveness. (Hainish Cycle #7.) New York: HarperPrism, 1996 (1995). 307 pp.

Labi, ka tur augšā ir rakstīts “piezīmes”, nevis “apcerējumi” vai kas tamlīdzīgs. Mierīgu sirdi varu turpināt atļauties būt vēl lakoniskāka par Kasimu. Galu galā, ja zināt Le Gvinu, jūs jau zināt, vai gribat viņu lasīt, bet, ja ne, labāk sākt ar ko citu.
Tātad mums ir četri savstarpēji saistīti stāsti par notikumiem uz divām planētām tālajā visuma galā. Viena no tām kalpo par dabas resursu ieguves vietu otrai, tāpēc ir ļoti izdevīgi, ka šajā sabiedrībā pastāv verdzība. Protams, līdz vergi saceļas. Stāsti patiešām ir par piedošanu un brīvības iegūšanu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvot citus un veiksmīgiem mēģinājumiem palīdzēt. Dzīvotu es uz citas planētas vai citā kontinentā, šī man varētu būt vēstures grāmata. Tagad daļēji ir sajūta, ka tas uz mani īsti neattiecas, nu jā, ka tā ir fantastika.
Tomēr vienlaikus visi stāsti ir arī par diviem cilvēkiem, kas iemācās saprast viens otru, un šis citāts man sasaucās ar Jansones stāstiem.

What is one man’s and one woman’s love and desire, against the history of two worlds, the great revolutions of our lifetimes, the hope, the unending cruelty of our species? A little thing. But a key is a little thing, next to the door it opens. If you lose the key, the door may never be unlocked. It is in our bodies that we lose or begin our freedom, in our bodies that we accept or end our slavery.

Lasu:
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos: