Bloga arhīvi

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos:

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Barons kokā

Italo Calvino. El barón rampante. Prólogo de Esther Benítez. Traducción de Francesc Miravitlles. Il.: Neslé Soulé. Barcelona: Bruguera, 1986 (1979). (Il barone rampante, 1957.) 252 págs.

 Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc Kalvīno, piederēdams pie slavenākajiem 20. gs. itāļu rakstniekiem, gandrīz nemaz nav tulkots latviski. Otrkārt, es par to nemaz ar’ nesūdzos, jo tāpat skaidrs, ka iemācīšos itāliski, lai viņu lasītu. Tiesa, pirms tam man vēl mazliet jāpamācās spāņu valoda, tāpēc savu pirmo Kalvīno es lasīju spāniski. (Ak, nopūta un pret debesīm pacelts skatiens, ko aizsedz bikli nolaistās skropstas.)
 Vispār nekā kautra grāmatā nav, drīzāk gan otrādi. 18. gs. otrajā pusē Dženovas Republikā kādas dižciltīgas, bet paputējušas ģimenes vecākais dēls Kosimo, kam tolaik ir divpadsmit gadu, atsakās ēst savas dārgās māsiņas pagatavotos gliemežus (māsai ir pārpārēm interesantu recepšu), uzkāpj kokā un zemē vairs neatgriežas. No mana skata punkta ir diezgan ironiski, ka jaunais cilvēks, gliemežus glābdams, pievēršas medībām gan ēdiena, gan apģērba (kā sveicieni Rainim romānā parādās kaķādas cepure, kas, šķiet, Kosimo kalpo visu viņa mūžu), gan vēlāk arī grāmatu iegūšanai. Tiesa, vēlāk, kad viņam ir salauzta sirds, Kosimo pievēršas putnu aizstāvībai, raksta tādus sacerējumus kā “Ūpju dialogi” un publicē “Žagatu Avīzi”, bet tobrīd visiem ir skaidrs, ka barons ir nojūdzies pilnīgi un galīgi. Kas varētu būt un varētu nebūt taisnība — kā jau viss grāmatā rakstītais. Vismaz līdz tam brīdim, kad tika uzrakstīts un izlasīts.
 Šī ir viena no pirmajām Kalvīno grāmatām, vēlāk viņš sarakstīja arī darbus, kuros vairāk spēlējās ar formu, bet jau šajā rotaļīgums neizpaliek, autors pavisam reālus vēstures notikumus un personāžus (te savu degunu pabāž ij Napoleons, ij Voltērs) apvij apkārt neeksistējuša, tomēr reāla (tā ir atsauce uz citu triloģijas “Mūsu senči” darbu) zēna/jaunekļa/sirmgalva dzīvei un ik pa brīdim ar to visu žonglē tikpat aizrautīgi kā Kosimo lēkā pa koku zariem: reizēm ar mīļoto rokās.
 Mīlas līnija man gan patika vismazāk, jo atgādināja “Kalnu aukas” vai kaut ko tamlīdzīgu. divpadsmit gadu vecumā viņš ieraudzīja meiteni šūpolēs, iemīlējās no pirmā skata, meitene aizbrauca un atgriezās pēc gadiem desmit jau kā atraitne (jāatzīst, ka pārtikušai atraitnei tolaik droši vien bija patīkamāka seksuālā dzīve nekā neprecētai jaunuvei, pat ja viņa bija līdz ausīm iemīlējusies), viņi, ak, kā mīlēja viens otru koku galotnēs (jaunais cilvēks bija labi sagatavojies šādai iespējai; un vēl viņš aizrakstīja Ruso vēstuli, kurā izklāstīja, ka ir tomēr iespējams nodoties mīlestībai un neizjust postkoitālas skumjas, bet uz šo vēstuli, atšķirībā no pārējās korespondences ar Eiropas gaišākajiem prātiem, atbildi nesaņēma), un jaunkundze atraitne nebeidzami plosīja viņa sirdi ar saviem untumiem, spējajām garastāvokļa maiņām, pielūdzējiem — bet, ak, tikai tāpēc, ka viņu mīlēja un gribēja, lai viņš meiteni mīlētu aizvien vairāk un spēcīgāk, kā viņš saprata, ak, kad bija jau par vēlu. Ak, ak, ak.
 No vienas puses, Kalvīno tur smejas ne par to vien. No otras, man kaut kā likās, ka viņš ir blondās daiļavas pusē. Kas zina.
 Lai nu kā, lielāko daļu laika savādais barons pavada bez sievietes. Viņš iemācās mīlēt un pazīt kokus un vēlāk — mīlēt grāmatas. Starp citu, šai ziņā viņš ir veiksmīgāks par citiem personāžiem, jo tieksme uz lasīšanu noved kapā gan laupītāju, kas Kosimo no jauna atmodina interesi par literatūru, gan veco priesteri, kas sāk lasīt nepareizos tekstus. Romānā netrūkst jautru vietu (ak, franču armijas vienība, kas, dzejniekam vadībā esot, tiktāl maskējusies, ka drīz sāks laist saknes, kamēr austrietis savu pulku caur mežu ved, cieši vadoties pēc kartē iezīmētajām, nevis patiesībā iemītajām taciņām), bet kopumā es to drīzāk nosauktu par skumju stāstu par zudušiem laikiem (kas aizgājuši nebūtībā līdz ar kokiem, un Itālijas meži ir izcirsti tā, ka barona dzīvesstāstu neviens vairs nevarēs atkārtot), nepiepildītiem sapņiem, kļūmīgām iecerēm. Lai gan patiesībā tas vēsta par cilvēku, kas visu mūžu spējis palikt sev uzticīgs.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World.
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.

Klausos (vispār jau nu šo, bet, tā kā to man neļauj glīti ieguldīt šeit… Starp citu, grupa ir banda gan itāliski, gan spāniski, bet ko nosaukumā Mosbanda nozīmē mos, man nav ne jausmas):

Mūza un

Charles de Lint. Muse and Reverie. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 350 pp.

  Nekur no de Linta prom netikt. Tā vismaz man šķita, kad pabeidzu pēdējo grāmatu, kas man bija mājās. Bet nu jau dažas dienas ir pagājušas un es vēl neesmu devusies iepirkt kārtējo kaudzīti (ko es noteikti reiz šā kā tā izdarīšu, jo — vai es jau pieminēju glītos vākus? Retorisks jautājums, protams). Varbūt šobrīd de Lints savu darbiņu ir paveicis, vismaz uz kādu laiku.
Šī doma mani noveda pie nākamās. Laikam nekad vēl nebiju tik intensīvi un apzināti lasījusi daiļliteratūru tīri praktiskos nolūkos. Kā jau teicu, sanāca labi, bet man radās jautājums, vai tā ir pareiza izturēšanās pret literatūru, varbūt es to šādā veidā, ak, es nezinu, teikt, ka zaimoju būtu pārāk skaļi, varbūt es to uztveru pārāk patērētājnieciski? No otras puses, vai tas būtu tas, ko es visu laiku esmu neapzināti darījusi, proti, atradusi grāmatās savus līdz galam neizdzīvotos vai pat nemaz neiesāktos stāstus, bez kuriem jūtos nepilnīga? Droši vien abos apgalvojumos ir sava daļa taisnības, bet es beigās nolēmu, ka viss kārtībā gan ar mani, gan literatūru, gan mūsu attiecībām. Ha! Skaidrs, ka mākslai jārada katarse. Ja vēlaties, sauciet to par biblioterapiju.
  Šajā, piektajā Ņūfordas stāstu krājumā, atšķirībā no jūnija beigās un jūlija sākumā lasītā “Dreams Underfoot” nebija neviena stāsta, kas gluži vai neomulīgi sasauktos ar manām šībrīža izjūtām vai pārdomām, taču te ir pāris stāsti, kuros tiek dota iespēja labot pagātnē izdarīto, kādā brīdī rīkoties citādi. Reizēm tas kaut ko maina uz patīkamo pusi, bet reizēm tā izrādās vēl lielāka kļūda nekā agrāk. Vienā no šiem stāstiem autors pat izteikti atgriežas pie savām šausmu literatūras saknēm. Spoku, miroņu un krakenu netrūkst arī pārējos darbos, bet nu ir viņš pozitīvs, ir.

2014-08-10 19.01.46 Lasu… sen nav bijusi šāda fotogrāfija, vai ne? Izrādās, man to mazliet pietrūkst. (Nabaga Kalvino kopā ar mani iekļuva negaisā un nu ir mazliet noplucis.)

 

Klausos (ak, par spīti visam, man ir rudenīgs noskaņojums, kas vedina domāt par neesošo “Arsenālu” un “Arēnu”; lai gan, kā citādi, ja dārzā zied flokši un krīt gatavi āboli?):

 

Par vēlu

Charles de Lint. The Mystery of Grace. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 269 pp.


Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās. Skaisto vāku arī. Šis, starp citu, ir mīlestības, nevis pasaules glābšanas romāns. No otras puses, tas pats vien ir. Jo īpaši, ja mīlestība ir ne tikai apmātību izraisoša, bet arī diezgan neiespējama, jo šajā konkrētajā gadījumā mīlētāji var satikties tikai divas naktis gadā (un sākumā viņi to vēl nezina), jo ir satikušies divas nedēļas par vēlu, jo… Nu ja, katram savs noslēpums, ko risināt, un pagātne, ar kuru tikt galā. Pasaule, kuru izglābt.

I said don’t let it get you down. Everything’s on a wheel. We don’t get to choose how it turns, but every chance you had once, eventually, it comes around again.

Katrai de Linta grāmatai varētu uztaisīt skaņu celiņu, bet šoreiz es tiešām nenoklausījos nevienu pieminēto mūziķi, jo Greisa, tā skaistā, tetovētā meitene uz vāka, ir līdz ausīm iekšā rockabilly un veco fordu restaurēšanā, un mani no sirds neinteresē ne viens, ne otrs, bet, ja nu kādam patīk mašīnas un (aizņemtas) automehāniķes, tad šī ir grāmata tieši viņam.
Un vēl šī ir grāmata par ticību, kas dara brīnumus.

Conchita is holding up a sheaf of her saint drawings. Edna has a Bible, Ruth a crucifix. But the religious artifacts vary from the Catholic to Edna’s Baptist Bible to someone holding up a Koran. Henry’s got a copy of Darwin’s The Origin of Species, Irwin’s got a vinyl copy of the first Beatles album.

Un tam, ka grāmatai ir labas beigas, arī ir vienkārši jānotic. Un varbūt to var izdarīt, ja ir grāmata, dziesmiņa un draudzene.

Lasu:
Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Mirušie nepiedod

Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod. Il. Artūrs Bērziņš. R.: Zvaigzne ABC, 2013. 272 lpp.


Šito visi jau sen ir izlasījuši, vai ne? Tikai es, kā liecina lappušu starpā ieliktās aprīļa biļetes, nepiederu pie tiem ļaudīm, kas grāmatu nav spējuši nolikt malā un izlasījuši vienā pēcpusdienā. Bet nu labi, aprīli es vispār atceros diezgan miglaini, lai gan, kā izrādījās, pietiekami labi, lai romānu sāktu lasīt no tās vietas, kur toreiz apstājos, nevis atkal no sākuma.
Nē, mocības vai grūtības teksts nesagādā, un varbūt tur arī tā lieta. (Atzīšos, uzrakstījusi divas rindiņas, aizgāju palūkoties, ko sarakstījuši citi, izlasīju L. L. atsauksmi un steigšus galvā sacerēju nelielu uzsaukumu par tiesībām lietot divus vienas saknes vārdus teikuma robežās vienā teikumā un tamlīdzīgi.) Kaut kā pārlieku vienkāršs tas šķita, pārlieku atgādināja pusaudžu romānus, un man nebija sajūtas, ka, jā, te es dzirdu Melgalves balsi. Bet varbūt tas ir pārlieku daudz prasīts. Vai arī man nav dzirdes. Arī tēliem kaut kā pietrūka, lai es tos pa īstam saskatītu vai justu līdzi, lai gan tīri teorētiski es vismaz kādā no viņiem būtu varējusi ieraudzīt diezgan daudz sevis.
(Un vispār, kaut arī beigas bija loģiskas, iederīgas un tā joprojām, varbūt vienīgi mazliet sasteigtas — dikti viegli viņai tur viss sanāca –, tomēr es tagad gribu laimīgas beigas.)
Vārdu sakot, ir gan pasaule, gan noskaņa, gan intriga, gan viela pārdomām, bet beigās atlika vien secināt — ja tas būtu ārzemju rakstnieces darbs, es nez vai lasītu turpinājumu.

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Charles de Lint. Muse and Reverie.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Mītiskā maģija

Charles de Lint. Promises to Keep. Il. Mike Dringenberg. Burton: Subterranean Press, 2007. 173 pp. Medicine Road. Il. Charles Vess. 2004. 206 pp.

Ah, de Lints ir autors, ko lasīt, kad gribas kaut ko pozitīvu, bet ne pārlieku saldu, un ar kādu praktiski noderīgu, nepavisam ne jaunu, bet vienmēr mazliet piemirstu atziņu, kas nebūtu gluži par pasauli, kas sadodas rokās, drīzāk jau par to, ka ikvienam rokas jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Tikai varbūt mazliet mazākā mērogā. Un tas viss skaistos vākos, “Medicine Road” gadījumā arī ar ilustrācijām, un ar mūziķiem (“There was never an end to the fantastic music Geordie brought over, like a magician pulling and endless scarf out of his sleeve.” Saraksts grāmatā), māksliniekiem, rakstniekiem, pankiem, indiāņu pa pusei cilvēkiem, pa pusei dzīvniekiem, pilsētas dvēseli, vietas garu un tā joprojām. Kas tur ko nemīlēt? Pat ja šoreiz es izlasīju, ka pasaule tiešām nesadosies rokās. Nu ja, to jau es zināju tāpat.

Ja tas viss izklausās ciniski, tā nemaz ar’ nav, jo pie tā visa piedevām de Lints ir ļoti cilvēcīgs. Un štrunts par to, ka šo notikumu beigas bija paredzamas (un nē, tās ne vienmēr ir laimīgās beigas), jo, kā es tikko izdomāju, viņa stāsti lielā mērā ir pasaules sakārtošanas stāsti, ziniet, tie, kas regulāri jāizstāsta no jauna, katru reizi mazliet citādi, jo pretējā gadījumā būs slikti. Nesakārtota pasaule kādā brīdī pārstāj būt pasaule, bet to jau mums laikus nepamanīt.

Tāpēc lasiet de Lintu. Ja nu kādu interesē sižets, pirmajā grāmatā tiek atklāta maza daļiņa de Linta bieži pieminētās varones Džilijas Koperkornas jaunības un uz ielas pavadītās bērnības, bet otrais ir mīlas stāsts, kurā darbojas vairāki cilvēki, vairāki dzīvnieku gari un vairāki cilvēki, kuros ir pamodinātas dzīvnieku asinis. Laika ir maz, viss ir sarežģīti un diezgan bezcerīgi.

Lasu tikai to pašu, ko viņdien.
Klausos: