Bloga arhīvi

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Četri ceļi uz piedošanu

Ursula K. Le Guin. Four Ways to Forgiveness. (Hainish Cycle #7.) New York: HarperPrism, 1996 (1995). 307 pp.

Labi, ka tur augšā ir rakstīts “piezīmes”, nevis “apcerējumi” vai kas tamlīdzīgs. Mierīgu sirdi varu turpināt atļauties būt vēl lakoniskāka par Kasimu. Galu galā, ja zināt Le Gvinu, jūs jau zināt, vai gribat viņu lasīt, bet, ja ne, labāk sākt ar ko citu.
Tātad mums ir četri savstarpēji saistīti stāsti par notikumiem uz divām planētām tālajā visuma galā. Viena no tām kalpo par dabas resursu ieguves vietu otrai, tāpēc ir ļoti izdevīgi, ka šajā sabiedrībā pastāv verdzība. Protams, līdz vergi saceļas. Stāsti patiešām ir par piedošanu un brīvības iegūšanu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvot citus un veiksmīgiem mēģinājumiem palīdzēt. Dzīvotu es uz citas planētas vai citā kontinentā, šī man varētu būt vēstures grāmata. Tagad daļēji ir sajūta, ka tas uz mani īsti neattiecas, nu jā, ka tā ir fantastika.
Tomēr vienlaikus visi stāsti ir arī par diviem cilvēkiem, kas iemācās saprast viens otru, un šis citāts man sasaucās ar Jansones stāstiem.

What is one man’s and one woman’s love and desire, against the history of two worlds, the great revolutions of our lifetimes, the hope, the unending cruelty of our species? A little thing. But a key is a little thing, next to the door it opens. If you lose the key, the door may never be unlocked. It is in our bodies that we lose or begin our freedom, in our bodies that we accept or end our slavery.

Lasu:
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Sievietes-sātana dzīve un mīlestības

Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tulk. Inguna Jansone, il. Andris Lamsters. R.: Sprīdītis, 1995. (Fay Weldon. The Life and Loves of a She-Devil. 1983.) 288 lpp.
Fay Weldon. Down Among the Women. Chicago: Academy Chicago Publishers, 1991 (1972). 216 lpp.

  Tāda sajūta, ka pēdējā laikā es par sievietēm vien rakstu, tomēr tā nav tiesa. Lai nu kā, būs arī par vīriešiem, bet ne šoreiz. Tagadīt ļoti īsi par sievietēm, jo tieši par viņām raksta Feja Veldone.
  “Sievietes-sātana dzīve un mīlestības”, šķiet, ir viņas pazīstamākā grāmata, pēc kuras motīviem uzņemts miniseriāls un kinofilma un kas jau pirms krietna laika, izrādās, izdota arī latviski – potenciālajai mērķauditorijai ne visai saistošā noformējumā. Dīvainā kārtā no visām trim jau izlasītajām Veldones grāmatām (lasīšu vēl, bet pēc kāda laika, ne tūlīt) šī man patika vismazāk. Iespējams, es visu uztvēru pārlieku nopietni. Veldonei vispār raksturīgs (teica jaunizceptā FV speciāliste) padrūms humors (un par to viņai cepumiņi), bet šis romāns ir fantastiska parodija. Kad garo, neveiklo, neglīto Rutu pamet vīrs, atstājot sievu, bērnus un mājdzīvniekus ar neapmaksātiem rēķiniem un bez naudas, bet pats pārceļoties uz savas klientes, romantisku romānu autores, maziņas, smukiņas bagātnieces romantisko mājokli, kas ierīkots jūras krastā vecā bākā, Rutai sākas pilnībā jauna dzīve, jo veco viņa pati pārvērš pelnos, parūpējoties arī par to, lai vīrs nesaņemtu apdrošināšanas atlīdzību.
  Rutas izdarības ir aizraujošas, iztēle – spēcīga un ļaunīga (galu galā viņu vada atriebības alkas), bet mani mulsina gan vēlme iznīcināt sievieti, pie kuras aizgājis vīrs (protams, nevar izslēgt iespēju, ka te autore pati atriebjas daudz lasītajai un pelnošajai medaino romāniņu sacerētājai, kuras apraksts lasāms šeit; un neuzticīgais vīrs arī dabū ciest), it kā tieši viņa būtu pie visa vainīga, gan – vēl jo vairāk – pārtapt viņas kopijā. Lai gan Ruta apgalvo, ka tieši tāda viņa iekšēji jūtoties, man tas atgādina padošanos.


  “Down Among the Women” darbība sākas 1950. gados, kad jau sen kreisi un feminiski noskaņotās Vondas meita Skārleta dzemdē ārlaulības bērnu. Sava tēva, bijušā mākslinieka (Vonda apgalvo, ka viņš esot pārdevies buržuāziskiem sīkpilsoņiem, sākdams gleznot plikas sievietes), nu veiksmīga reklāmas darboņa, un viņa jaunās sievas (Skārletas vecumā, precējusies deviņus mēnešus, arī gatavojas dzemdēt) laulības gultā. Pulciņš Skārletas draudzeņu solās viņu atbalstīt, bet šī iedoma ātri pāriet, jo viņām pietiek pašām savu likstu un klapatu ar vīriešiem. Romāna virsraksts kā refrēns skan cauri visai grāmatai, un varbūt vīrietis ir vai šķiet vienīgā iespēja pakāpties augšup no pašas apakšas, tikai izvēlētie objekti nav tam īsti piemēroti, un pašas sievietes arī nav cita citai kā māsas un reizēm izturas stipri dīvaini.
  Veldonei var pārmest negatīvus vīriešu tēlus, bet ne sieviešu idealizēšanu. Drīzāk viņa kritiski izturas pret visu sabiedrību, ko apraksta nesaudzīgi, brīžiem bezcerīgi drūmās krāsas, bet vienlaikus arī pārsteidzoši, smieklīgi un izklaidējoši. Domāju, ka viņu gluži labi var lasīt arī vīrieši. Man viņas teksti dažbrīd šķita gan pārspīlēti, gan varbūt drusku muļķīgi, bet tie rosināja pārdomas un reizēm vēlmi pastrīdēties.

Ļaunākās bailes

Fay Weldon. Worst Fears. London: Flamingo, 1997 (1996). 218 lpp.

 Fejas Veldonas vārdu es mēdzu ik pa laikam kaut kur ieraudzīt un nodomāt, ka man viņa jāpalasa, taču, kā jau tas ar labajiem nodomiem mēdz notikt, es to allaž aizmirsu, līdz kādā jaukā dienā atcerējos īstajā vietā un laikā un tiku pie grāmatas. To viņai ir daudz, pāri par trīsdesmit, pirmā izdota 1967. gadā, kad autorei jau bija kādi 36 gadi. Veldona savas grāmatas potenciālo lasītāju ērtībām ir klasificējusi šādi: “Spooky (S); Funny (F); Sharp (SH); Intellectual (I); Literary (Lit); Feminist (Fem); Writer’s Presence (WP); Book Club (BC); Female Understanding (U)”, katrai kategorijai pievienojot vērtējumu skalā A-F, un “Worst Fears – a death uncovers mystery” ir izpelnījusies šādas atzīmes: U/a; Fem/b; Sh/b; Lit/b; F/c; I/c; WP/d; Sp/d. Lasītāju kluba tur patiešām nav, bet sievietes (lai gan feminismam es liktu zemāku atzīmi) gan ir.
 Viss sākas ar suni un divām sievietēm, kas brauc uz morgu apraudzīt nelaiķi Nedu Ludu. Neviena no viņām nav atraitne. Sērojošā Aleksandra, pagalam satriekta, sēž lauku mājās un nespēj noticēt, ka viņas mīlošais vīrs, skarbs teātra kritiķis un Ibsena speciālists, ir tik negaidīti nomiris ar sirdstrieku, kamēr viņa Londonā “Leļļu namā” tēloja Noru, ka ideālajai laulībai ir pienākušas beigas.
 Turpmākajās dienās viņa ir spiesta saprast, ka beigas patiešām ir klāt, turklāt varbūt jau krietnu laiku. Jo kā gan tas nākas, ka vīra līķi mājā ir atradusi viņas draudzene – agrā rītā? Un kāpēc ap māju grozās kāda cita sieviete, brīžiem puskaila? Kāpēc suns viņu neaprej? Kāpēc visi kaut ko noklusē? Vai šī sieviete, kas neatstājas no Aleksandras un apgalvo, ka ir bijusi Neda mīļākā un mīļotā, ir galīgi jukusi? Vai viņa ir bīstama? Vai Neds patiešām varētu būt gulējis ar tik bezformīgu un neinteresantu būtni? Kas īsti rakstīts testamentā? Un tā joprojām.

  In the belief that a woman had to be beautiful, and sensuous, and witty, and wonderful, in order to trigger real love, erotic love, the kind of emotional drama that ran through to the heart of the universe, the hot line to the source of life itself, the in-love kind, Alexandra had been wrong. More, she had shown herself to be vain, and foolish, and shallow, and Ned had noticed. Not that his noticing had anything to do with it. You did not love necessarily where you were admired: or cease to love when admiration failed. Love came and went; it was there or it wasn’t. The blessing of the gods, and their curse.

  No romāna sanāktu laba filma, ironisks psiholoģiskais trilleris ar vairākām ļoti spilgtām ainām. Lasot visu laiku ir vēlme uzzināt, kas īsti notiks tālāk un kas patiesībā ir noticis iepriekš. Aleksandra īsā laika sprīdī zaudē gandrīz visu un pamanās izdarīt ne vienu vien nepareizu gājienu. Izrādās, ka līdz šim viņa nav pievērsusi vērību un sapratusi, kas notiek viņas acu priekšā. Tā kā vai visi apkārtējie azotē auklē pa čūskiņai, tas kļūst bīstami. Tomēr viņa nav arī nekāda sieviete baltā vai Justīne, kas vienkārši cieš, jo ir tik labas, kamēr visi pārējie – slikti. Aleksandra nav nekāda pozitīvā varone vai maigā būtne, un tieši tāpēc viņai var just līdzi. Viņa arī ir spējīga pati parūpēties par sevi un, kā atklājas, ir uzturējusi ģimeni, lai gan arī šis fakts nu nāk par sliktu – kas tā par sievieti, kas atstāj vīru mājās vienu un pati dodas apmierināt savu godkāri uz Londonas skatuves, pagorīt dibenu un (kailas!) krūtis tā tur seksīgā aktiera priekšā (un tas nekas, ka viņš izliekas par geju)? Skaidrs, ka vīram nepieciešama kāda sievišķīgāka būtne.
 Grāmatā var ieskatīties ar gūgles palīdzību.
  Lai gan man ir mazliet bail, ka Veldonas grāmatas varētu izrādīties pārlieku līdzīgas cita citai, es nenocietos un jau uzmeklēju nākamo.

Rūgtensalds

Karen McCarthy, ed. Bittersweet: Contemporary Black Women’s Poetry. London: The Women’s Press, 1998. 266 lpp.

Antoloģijas autores vieno trīs pazīmes: viņas ir sievietes, viņas ir tumšādainas un viņas dzejo. Pirmo vienojošo īpašību es grāmatā saskatīju skaidri, otro, godīgi sakot, ne visai, bet iespējams, tas tāpēc, ka pati esmu tik bāla.

Starp citu, lai gan dzejnieces ir dzimušas dažādās valstīs, 1998. gadā krietni lielākā daļa dzīvoja Lielbritānijā vai ASV. Tas, protams, nepārsteidz.

Viņas raksta par to pašu, kas ir svarīgs cilvēkiem ar citām pazīmēm: par vecākiem un par bērniem, par bērnību un vecumdienām, par draudzību, par mīlestību uz sievieti vai vīrieti, vai dzimteni, par nodevību, par sāpēm un priekiem, par mūziku un dzejoļiem, par bezspēcību un nepadošanos, par netaisnību un cerību.

Kādai autorei šī ir pirmā publikācija, citas, piemēram, bellu huksu, pat es zinu.

Never Offer Your Heart to Someone who Eats Hearts
Alice Walker

Never offer your heart
to someone who eats hearts
who finds heartmeat
delicious
but not rare
who sucks the juices
drop by drop
and bloody-chinned
grins
like a God.

(Šis ir tikai pirmais pants, lai izlasītu visu dzejoli, jāklikšķina uz nosaukuma.)


Kā jau teicu, te ir laimīgi dzejoļi.

My Lady Ain’t No Lady
Pat Parker

my lady ain’t no lady

she doesn’t flow into a room–
she enters & her presence is felt.
she doesn’t sit small–
she takes all of her space.
she doesn’t partake of meals–
she eats–replenishes herself.


Un skumji dzejoļi.

Other Lovers
Jackie Kay

At night you will lie on a different side.
Listen to another station to send you to sleep.
You will never play Nina Simone, again.
Other things won’t be possible. Restaurants,
parks, cinemas, pubs. Avoid them. They are dangerous.
Never go near another garden. There’s no point,

growing peonies to blossom without you. Delphiniums.
Take up something else. It doesn’t matter what.

Un dusmīgi dzejoļi. Izdziedami dzejoļi.

Global Inequalities
Jayne Cortez

there’s no severe drought
in the mouth of
Senior vice president of funding services
No military contractor is sitting
in heat of a disappearing lake…
.. It’s somebody else
always somebody else

No katras autores tikai pa dzejolim vai diviem. Varbūt tas ir par maz, lai noticētu, ka šī balss runā tieši ar mani, taču tāpēc runātāju ir tik daudz, pāri par pussimtu.

Some of My Worst Wounds
Lorna Goodison

Some of my worst wounds
have healed into poems.
A few well placed stabs in the back
have released a singing
trapped between my shoulders.

Un daudz dzejoļu, kas varētu kļūt par manējiem.

Februāris

febr  Februāris bija šāds:

  1. Steve Kaufmann. The Way of The Linguist: A Language Learning Odyssey. Stāsts, kā viens kanādietis ir iemācījies padsmit valodu un tās apķērīgi izmantojis dzīvē, būtu gaužām interesants, ja vien būtu uzrakstīts, nevis ieskicēts; klāt nāk praktiski padomi, kas laikam jau skaitās grāmatiņas galvenā daļa.
  2. Rachel Hartman. Seraphina. Ja visi pusaudžu romāni, ko izlasu, būtu šādi, es nodomātu, ka šis žanrs piedzīvo ziedu laikus: saprātīga un patīkama galvenā varone, nekaitinoša romantika, interesanta un pilnasinīga pasaule, dažādas ticamas problēmas, gandrīz vai detektīvlīnija un (galvenais) pūķi.
  3. Heli Lāksonena. Kad gos smei. Re, cik jautri var būt somi (un igauņi), cik sirsnīgi un cilvēcīgi, nu, tā ka pat var nepamanīt un aizmirst, ka šī tak ir augstā māksla.
  4. Majgula Akselsone. Aprīļa ragana. Tipiski drūmi sociāls skandināvu romāns, šoreiz par audžuģimenēm, dzīvu vecāku bāreņiem, saspīlētām māsu attiecībām un psihiskām slimībām, kam piejaukts klāt ne tik tipisks maģiskums, manuprāt, pilnīgi lieki.
  5. Jānis Rokpelnis. Rīgas iestaigāšana. Vecāki un jaunāki rīdzinieki, visi no t. s. radošajām aprindām, stāsta Rokpelnim, kur viņu bērnībā atradās dažādi krogi un citas izpriecas, bet Rokpelnis šo to atstāsta tālāk; piedevās klāt nāk Rīgas Modeļu nama vēsture un stāsts par to, kā reiz klājās sievietēm bikškostīmā (esot tirgū ar burkāniem nomētātas).
  6. Sujata Bhatt. Monkey Shadows. Indijā dzimušas, ASV skolojušās, Vācijā dzīvojošas sievietes dzejoļi, kuros daudz Indijas, bet nekāda saikne man ar tiem diemžēl neizveidojās. 
  7. Mišels Velbeks. Karte un teritorija. Kā Velbeku mākslas dēļ noslepkavo, un cik nopelna veiksmīgs mākslinieks (tā kā romānā ir arī satriecoši gudra, skaista, seksīga, mīloša un strādīga krieviete, izstāstīšu, ka Zahars Priļepins esot izpaudis – kādi divdesmit krievu rakstnieki par grāmatu honorārā varot saņemt pat veselu miljonu rubļu, tikai es nezinu, kuri tie ir, jo Mariņina dabūjot 100–150 tūkstošus dolāru, bet, teiksim, Akuņins – 25–30 tūkstošus dolāru, savukārt 95 % rakstnieku par grāmatu nopelnot 50-100 tūkstošus rubļu (un viens dolārs ir apmēram 30 rubļu), bet par pirmo grāmatu – 25 tūkst. rubļu un varbūt vēl 10-15 % no katra pārdotā eksemplāra cenas; Darja Doncova par pirmo grāmatu savlaik esot dabūjusi 20 tūkst. rubļu, bet nesenīt pārdeva visa sarakstītā izdošanas tiesības uz trim gadiem par divarpus miljoniem dolāru un par katru jauno grāmatu dabūs klāt vēl 200 tūkst. dolāru; tā nu viņiem tur iet; lai jums viegli rēķināt!).
  8. Rita Ruduša. Pagrīdes citādība: Homoseksuāļi Padomju Latvijā. Tādu kā avīžrakstu krājums par citādajiem, uz kuriem noraugās, ē…, necitāda (?) žurnāliste, un tas, ko viņa ieraudzījusi un saklausījusi, ir izzinoši un vajadzīgi, un reizēm sāpinoši, bet ļoti īsi, kā ievads, kurš nebeidzas ar turpinājuma apsolījumu.
  9. David Mitchell. Black Swan Green. Caurcaurēm reālisks (ja nerunājam par spoku) romāns stāstos, kura galvenais varonis, dzimis vienā laikā ar autoru, ir trīspadsmitgadīgs zēns ar runas defektu, neciešamu vecāko māsu, vecākiem, kas strīdas, nežēlīgiem klasesbiedriem, jocīgu dzejnieka pseidonīmu, dažiem slepeniem draugiem, meiteni, kuru gribētu nobučot, dzīvi Anglijas ciematiņā aukstā kara, Folklendu un ekonomiskās krīzes laikā un prasmi pieaugt.
  10. Lelde Stumbre. Personīgi. Stumbres stāsts par sevi ir tik personīgs, ka lielākoties es nesapratu, kāpēc tas man būtu jāklausās, un gaidīju, kad atkal tiks pieminēts kāds cits cilvēks, vēlams tāds, ko esmu redzējusi vai lasījusi.
  11. Džeroms K. Džeroms. Trīs bērni un es. Lai kas arī nebūtu rakstīts uz vāka, trīs bērni nekādi nav trīs vīri, māja laukos nav laiva, kā arī govs, kas žēli bauro, nevis smejas, un ēzelis pa abiem nespēj aizstāt vienu suni.

  Marts, kā redzams attēlā (gluži to visu es netaisos izlasīt, daļu tikai palasīt), man šoreiz nav ieplānots kā sieviešu mēnesis, lai gan varbūt vajadzētu. Re, ko es nesen izlasīju kādā atsauksmē par vīrieša sarakstītu grāmatu:

  Не знаю, но мне женщины в качестве главного героя не очень вдохновляют. Разве что исключая Мисс Марпл. Слишком много личных переживаний и дум тяжких. Попытки окунуть в личную жизнь героини. Мне кажется это не совсем идёт на пользу. Разве что если читателем будет женщина, тогда да.
  Читая именно эту книгу заметил,– если женщина и она несчастлива в личной жизни, то она мастурбирует по ходу действия. Хм…подумалось, никогда ещё не читал детектив, где главный герой мужчина с проблемами личного характера и…..чтоб маструбировал.
  Скорее всего он находит кого-то для одного раза, так что ли….

  Vispār Granžē mani vilina jau kādu laiku, nu esmu atradusi vēl vienu iemeslu viņu palasīt.
  Bet, par martu un literatūru, un sievietēm runājot, šo piektdien pusseptiņos vakarā Laikmetīgās mākslas centrā (Alberta 13) būs sarunas par feminismu “Viss taču ir kārtībā” ar daudzām sievietēm, arī rakstnieci Ilzi Jansoni, kuras jaunāko grāmatu sauc “Umurkumurs jeb Ardievas feminismam”. Ej nu sazini, kā tur īsti ir. Ā, varbūt viņa apgalvos, ka feminisms nav aktuāls. Visu nedēļu turpat apskatāma arī starptautiskās mākslinieču apvienības „FemLink” video darbu izlase „Agresija. Trauslums. Rūpes. Vitāls. Brīnums. Vīrietis. Protests”.
  Amerikāņu dzejniece Sāra Keja (Sarah Kay) par to, kā viņa 14 gadu vecumā sāka rakstīt un uzstāties ar dzejoļu lasījumiem un kā tagad viņa to māca citiem pusaudžiem. Viss teksts lasāms TED vietnē, šeit tikai mazs citāts:

  It is tempting — once you’ve figured this out — it is tempting to keep writing the same poem, or keep telling the same story, over and over, once you’ve figured out that it will gain you applause. It’s not enough to just teach that you can express yourself. You have to grow and explore and take risks and challenge yourself. And that is step three: infusing the work you’re doing with the specific things that make you you, even while those things are always changing. Because step three never ends. But you don’t get to start on step three, until you take step one first: I can.

Slepkavība tumsā

Margaret Atwood. Murder in the Dark. Cover: Eva Rubinstein. London: Virago, 1997 (1984). 110 lpp.

 Atvuda raksta ne tikai biezākus vai plānākus romānus, bet arī stāstus, dzejoļus un kaut ko pa vidam. Šajā krājumā apkopoti pēdējie. Pāris izskatās pēc īstiem stāstiem, citi pēc miniatūrām, dzejprozas vai, atceroties Ziedoni, epifānijām. To arī lasīju kā dzejoļu krājumu: paņemot rokās un izlasot vienu vai divus nejauši uzšķirtus stāstus (vienkāršības labad saukšu tos tā), tad uz laiku noliekot vai izlasot vēl kādu jau citā grāmatas vietā. Tāpēc, kad beidzot izlasīju visu kārtīgi no sākuma līdz beigām, dažus darbus lasīju pirmo, bet citus – jau otro vai trešo reizi. Un, gluži tāpat kā dzejoļiem, tas neko nekaitēja.
 Atzīšos, ka Atvuda (@MargaretAtwood) man šķiet visādā ziņā simpātiska. Arī šajā grāmatiņā netrūkst ne skaidra un vērīga skatiena, ne asa prāta, ne dzēlīgas mēles, kas nepažēlo arī sevi, piemēram, stāstā, kurā vēstītāja apcer sevi kā tūristi, kas bieži vien nododas pārdomām, vai tas ir tā vērts, un reizēm apjauš, ka viņas klātbūtne patiesībā ir tikai traucēklis kaut kam, kas šai vietā reiz ir bijis.
 Daudzos tekstos autore mēģina parādīt literatūras nosacītību, likt lasītājam apšaubīt, vai viņš spēj atšķirt to, kas īsts un kas rakstnieces izdomāts, un cik lielā mērā to vispār iespējams atšķirt. Varbūt viss ir drusciņ nereāls?
 Lielākā daļa stāstu tomēr lasītājiem varētu nepatikt, likties domāta tikai lasītājām. Piemēram, smieklīgais stāstiņš, kurā sievietes sapņos redz maizes cepšanu un paklusām stāsta cita citai, ka reiz esot bijuši tādi laiki, kad ēst gatavojušas viņas, nevis vīrieši; bet, protams, ja Dievs būtu gribējis virtuvē redzēt sievieti, gaļas naži būtu apaļi un ar caurumu vidū. Vai internetā pilnībā atrodamais Women’s Novels.

1. Men’s novels are about men. Women’s novels are about men too but from a different point of view. You can have a men’s novel with no women in it except possibly the landlady or the horse, but you can’t have a women’s novel with no men in it. Sometimes men put women in men’s novels but they leave out some of the parts: the heads, for instance, or the hands. Women’s novels leave out parts of the men as well. Sometimes it’s the strech between the belly button and the knees, sometimes it’s the sense of humor. It’s hard to have a sense of humor in a cloak, in a high wind, on a moor.