Bloga arhīvi

Postmodernisms, kapitālisms, kultūra

Vytautas Rubavičius. Postmodernusis kapitalizmas. Kaunas: kitos knygos, 2010. 269 lpp.
Fredric Jameson. Postmodernism, or, The Cultural Logic of Late Capitalism. Durham: Duke University Press, 1997 (1991). 432 (neskaitot rādītāju) lpp.

 Pēc Negri šī bija kā vakara pasaciņa. (Grāmatas fragmenti lietuviski lasāmi šeit.) Protams, tas ir jauki, taču, ņemot vērā, ka šī esot zinātniska monogrāfija, arī mazliet aizdomīgi. Autors “Postmodernajā kapitālismā” apraksta, ko par postmodernismu (“tāda kapitālisma stadija, kurai raksturīga gan epistemoloģiju daudzveidība, gan globālas patērētāju un patērētājsabiedrības rašanās, gan patiesības jēdziena izzušana, jo pārsvaru gūst objektīvums, gan daudz kā cita” (V. R.) jeb, kā raksta F. Džeimsons, “mēģinājums vēsturiski domāt [par] tagadni laikmetā, kas vispār ir aizmirsis, kā domāt vēsturiski”) un kultūras likteni tajā domā dažādi citi cilvēki, un tas viņam sanāk atzīstami viegli un raiti. Visu sarežģīto domātāju komplicētos tekstus, gan Marksu un Heidegeru, kas Rubāvičum (atbilstoši noteikumiem šis poļu climes leišu uzvārds būtu jāraksta pirmajā deklinācijā, taču es piekrītu Jānim Elsbergam, ka vajag takš nošķirt abas tautības, turklāt man patīk nepelnīti noniecinātā trešā deklinācija, izņemot vienīgi vārdu “cirkus”) ir visa pamatā, gan Bodrijāru, gan citus – un bibliogrāfija ir samērā gara – tos visus viņam ir izdevies izstāstīt tā, lai katrs vidusskolēns varētu saprast. Tikai dažbrīd gadījās par kādam vārdam, ko nezināju ne es, ne mana vārdnīca. Tāpēc šī varētu būt grāmata, ko ieteikt cilvēkiem, kas grib uzzināt, ap ko šī lieta grozās.
 Ir tā. Vēlīnajā kapitalisma stadijā ražošana kļūst mazsvarīgāka par patērēšanu, un tas attiecas arī uz kultūru un pat t.s. garīgo dzīvi. Viss tiek padarīts par preci vai par resursu, cilvēki veido savu identitāti kā patērētāji, un, lai gan pēc PSRS sabrukšanas ticis uzskatīts, ka ir pienācis ideoloģijas gals, tomēr, kā autors pārsteigts atklāj, mēs vienkārši esam dabūjuši citu ideoloģiju, kas tikai atklāti nenosauc savu vārdu. Attīstoties biotehnoloģijai un medicīnai, par resursiem tiek padarīti arī gēni un dzīvība kā tāda, no jauna iekārdinot cilvēku ar allaž vilinošo nemirstīgumu. Kultūras industrija un masu informācijas līdzekļi iesaistās patērētājsabiedrības spēlēs, pārdodot skatītāju (klausītāju utt.) reklāmdevējiem.
 Rubāvičus mēģina aptvert plašu jautājumu loku un nekur īsti neiedziļinās. To īpaši viegli pamanīt vietās, kur mūsu viedokļi atšķiras, piemēram, viņš noraida viedokli, ka geji, lezbietes, transvestīti un citi seksuāli dīvaini subjekti varētu atbrīvot ne tikai sevi, bet arī sabiedrību, kas, domājot par viņiem, labāk saprastu sevi. R., kristietis būdams (interesanti, ka personu rādītājā ir iekļauts Dievs, bet nav Cita, kas arī grāmatā rakstīts ar lielo burtu), uzskata, ka tādējādi tiek vardarbīgi lauzti viņa priekšstati par normālu dzīvi un normālumu vispār, un var nojaust, ka pēc viņa domām šīs dīvainības ir tikai vēl viena patērētājnieciskuma izpausme. Piedevām viņš piesauc nepieciešamību pievērst uzmanību arī kaisles objektam, Citam, piemēram pedofīlijas vai nekrofīlijas objektam, kas tūdaļ dara skaidru, ka tā rīkoties nedrīkst, ka, lai kā runātu par brīvu partnerību, Cits ir tikai baudas ieguves līdzeklis. Viss vienā lielā putrā un bez argumentiem. Ja tā uz to paskatās, heteroseksuālās attiecībās taču partneris ir lielākā mērā Cits nekā homoseksuālās, tātad vairāk pakļauts manipulācijai un viņa interešu ignorēšanai? Nemaz nerunājot par to, kas ir lielāka vardarbība – pieņemt, ka tavi uzskati par normālumu nav pareizi, vai būt spiestam dzīvot saskaņā ar citu priekšstatu par normālumu.
 Autors līgani pāriet no vienas tēmas pie citas, mazliet izdalās tikai pēdējās divas nodaļas, kas veltītas brīvajam tirgum un pilsētu attīstībai. Diemžēl, pārstāstot, ko teikuši citi, viņam nesanāk laika kaut ko izdomāt arī pašam, un grāmatā nav gandrīz nekā par Lietuvu. Tikai pēdējā nodaļā, apskatījis globālās pilsētas, R. secina, ka Viļņai vienai pašai nav izredžu kļūt par nozīmīgu spēlētāju, un iesaka apvienot spēkus ar Varšavu. Tad noteikti galvaspilsēta ātrāk kļūtu par metropoli, atrisinātos transporta problēmas un celtos dzīves kvalitāte. Pirmajā nodaļā gan viņš kā, šķiet, negatīvi vērtētās patērētājnieciskošanās pazīmi piesauca arī nepārtraukto runāšanu par dzīves līmeni…
 Īsāk sakot, R. ir bezzobains, pretrunīgs, viņš iezīmē (pārzīmē) pašreizējo stāvokli, bet pat nemēģina nospraust kādu ceļu uz priekšu vai sāņus, taču kopumā man liekas forši, ka leišiem ir tāda grāmatiņa.

 Turpretī Džeimesona nu jau klasiskajā darbā autoru nevar nepamanīt. Viņš nevairās no vārda “es” (R. pāris vietās lietoja “mēs”, kas izklausījās pavisam dīvaini) un citu viedokļus citē, lai ar tiem iesaistītos sarunā, tos papildinātu vai parādītu to kļūdainumu. Viņš jūt nepieciešamību apzināt un izvērtēt ne tikai to, kas notiek, bet arī alternatīvas.

 It seems to me very important to persuade ourselves, as Michaels tirelessly insists here, that we are inside the culture of the market and that the inner dynamic of the culture of consumption is an infernal machine from which one does not escape by the taking of thought (or moralizing positions), an infinite propagation and replication of “desire” that feeds on itself and has no outside and no fulfillment.

 Grāmatā garas, vairāk teorētiskas nodaļas mijas ar īsākām, kas atspoguļo viņa kā postmodernās kultūras patērētāja pieredzi, konkrētu kino, video, literatūras, mūzikas, arhitektūras utt. darbu lasījumu. Izrādās, ka es, jau sen aptvērusi, ka pasauli lielā mērā uztveru kā tekstu, nepavisam šai ziņā neesmu viena, ka tā ir raksturīga postmodernisma laikmeta sajūta, lai gan vispār šī esot vizuāla kultūra ar noslieci uz mūziku, bet augstajai literatūrai galīgi neesot ziedu laiki.

 So it is that political power becomes a “text” that you can read; daily life becomes a text to be activated and deciphered by walking or shopping; consumers’ goods are unveiled as a textual system, along with any number of other conceivable “systems” (the star system, the genre system of Hollywood film, etc.); war becomes a readable text, along with the city and the urban; and finally the body itself proves to be a palimpsest whose stabs of pain and symptoms, along with its deeper impulses and its sensory apparatus, can be read fully as much as any other text. That this reconstruction of basic objects of study was welcome and liberated us from a whole range of constricting false problems no one can doubt, that it brought with it new false problems in its own right no one could fail to anticipate.

Negri

Antonio Negri. Insurgencies: Constituent Power and the Modern State. Translated by Maurizia Boscagli. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1999. (Il potere costituente: saggio sulle alternative del moderno. 1992.) 368 lpp.

  Saskaitīju kalendārā atlikušās dienas un sapratu: ja ar godu gribu pabeigt 2012. gada izaicinājumu, man ne tikai jāpabeidz trīs iesāktās grāmatas, bet arī katru dienu kaut kas jāuzraksta. Ak vai! Tomēr es pamēģināšu, iedvesmu smeļoties divu rindkopu lakonismā (starp citu, to autora rakstu “Latvju Tekstos ” tā arī izlasīju – pirmo un pēdējo rindkopu. Tiesa, es žurnālu vispār tikai pāršķirstīju). Un nākamgad noteikti pat nemēģināšu LP tā pieblīvēt ar tekstiem, apsolu.
  Pirms cik tur tiem gadiem no R. dabūju “Insurgencies” un tā arī līdz šim nebiju pat iesākusi, un ne jau velti. Šī droši vien bija izaicinājuma sarežģītākā grāmata, man pat vārdu trūkst, lai par to latviski parunātu. Par Negri un Hārta (Michael Hard) “Empire” man palikušas krietni vieglākas atmiņas (bet varbūt es toreiz biju labākā formā), tomēr skaidri redzams, ka triloģijas saknes meklējamas jau šeit, constituent power un multitude ir cieši saistīti. Negri apskata, kā revolucionāri noskaņotās tautas masas, radošs spēks, kas var mainīt valsts iekārtu, allaž saduras ar varu, kas jau ir ierakstīta konstitūcijā un līdz ar to zaudējusi revolucionaritāti un ir ieinteresēta pašreizējo stāvokli.
  Lielāko grāmatas daļu Negri komentē citu autoru darbus, ko es neesmu lasījusi, sākot ar Makjavelli, hronoloģiski turpinot ar Džeimsu Heringtonu, Džefersonu un citiem ASV dibināšanai klāt stāvējušajiem vīriem, Tokvilu un beidzot ar Marksu, Ļeņinu, Trocki, Rozu Luksemburgu un Hannu Ārenti (kā pašsaprotamu faktu apgalvojot, ka, šķiet, vienīgā viņas latviski tulkotā grāmata, “Totalitārisma izcelsme” esot Ārentes sliktākais darbs). Kaut arī Negri daudz citē, tomēr mani robi izglītībā bija ļoti jūtami, turklāt bija ārkārtīgi grūti koncentrēties. Droši vien, ja saņemšos pārlasīt, viss liksies kā redzēts pirmo reizi. Taču vietām bija pat ļoti interesanti, radās vēlme palasīt Negri citētos autorus, cits priekšstats par viņiem un mazliet cits skatījums uz demokrātijas vēsturi. Starp citu, anarhistu pozīcija man tomēr likās tuvāka nekā marksiski ļeņiniski luksemburdziskā, tā kā visā piekrist autoram es negrasos.
  Ja jums līdz šim nav ienācis prātā lasīt Negri, tas visticamāk ir ļoti pamatots iemesls to nedarīt. Bet ziniet, ka viņš tomēr ir negaidīti optimisks.

  Is what is awaiting us a history of freedom? It would be foolish to say so, confronted as we are by the horrid mutilations that constituted power continues to inflict on the ontological body of human freedoms and by perpetuating negation that the unbreakable series of freedom, equality, and strength, of the multitude posed in contrast. What awaits us is a history of liberation, disutopia in action, relentless and as painful as it is constructive. The constitution of strength is the experience itself of the liberation of the multitudo. The fact that in this form and with this force constituent power cannot but appear is irrefutable and that it cannot but impose itself as hegemonic in the always renewed world of life is necessary. It is out task to accelerate this strength and recognize its necessity in the love of time.

Šonedēļ internetā. 12

Vai drīzāk šoruden internetā…

Endrjū Vīlers (Andrew Wheeler) uzdod jautājumu, kas ir laba recenzija, un atzīst, ka mēs rakstām, lai atrastu savas vājās vietas. Viņa pārdomas ir vērts izlasīt, lai gan konkrētus padomus viņš nesniedz.

The best advice on writing anything boils down to: read as widely as you can in that area, thinking about what you like and don’t like, and then write as much as you can, also keeping track of what you think you’re doing well and what you can’t quite manage to put into words the way you want to.

Oktobrī Pols Džesaps (Paul Jessup) par baltu veltu izdāļā savu sirreālo kosmosa operu “Open Your Eyes” (.pdf) (par grāmatu esmu jau rakstījusi). Tie, kas nopirks Kindle vai Nook failu un par to pavēstīs autoram, piedalīsies papīra grāmatas (ar autogrāfu) un audiogrāmatas izlozē.

Par brīvu nu var lasīt arī austrāliešu fantastikas žurnāla “Aurealis” jaunāko numuru. “The Bunyipslayer and the Bounty Hunter” (Lachlan Huddy) ir stāsts mazlietiņ vesterna garā un nedaudz par briesmoņiem, bet vispār tas ir par mīlestību. Man gan šķita pārāk izstiepts. “One Hundred Years” (Aimee Smith) kāda gaužām izsalkusi feja stāsta par neveiksmīgu darījumu ar cilvēkiem, kas pat izraisījis karu. Tas ir skats uz Ērkšķrozīti no otras puses.

Doronike šonedēļ rakstīja par kādu brīnišķīgu grāmatu: Zēbalda “Austerlicu”. Zēbalda bijušais skolnieks citā rakstā apcer viņa attieksmi pret Lielbritānijas augstākās izglītības sistēmu un ne tikai.

“Conditions in British universities were absolutely ideal in the Sixties and Seventies. Then the so-called reforms began and life became extremely unpleasant,” Sebald explained in an interview with The Observer in 1996. “I was looking for a way to re-establish myself in a different form simply as a counterweight to the daily bother in the institution.”

Džūditas Batleres (Judith Buthler) lekcijas “Bodies in Alliance and the Politics of the Street” videoierakstu var noskatīties šeit. Tās teksts lasāms EIPCP vietnē.

Human action depends upon all sorts of supports – it is always supported action. But in the case of public assemblies, we see quite clearly not only that there is a struggle over what will be public space, but a struggle as well over those basic ways in which we are, as bodies, supported in the world – a struggle against disenfranchisement, effacement, and abandonment.

Endrjū Buša (Andrew Bush) instalācijā “Speech Acts” redzami divu filosofu – Deridas un Serla – grāmatplaukti.

Reiz es te jau pieminēju V. S. Naipola attieksmi pret rakstniecēm. Šai sakarā ir sacerēts arī kāds dzejolis.

Poem Composed While Waiting for the Gynecologist to Come In. (Seriously.)
Naipaul says he can tell
right away if a writer’s a woman
or a man—the difference
being her narrowness of scope
and excess sentimentality; his
universality and grandness of theme,
his liberty and largesse.
[Lasīt tālāk.]

Šodien un rīt Kongresu namā ir Rīgas Grāmatu svētki. Grāmatas tirgos ap 40 izdevniecību, būs loterija un grāmatu maiņas galds, darbosies lasīšanas, rotaļu un zīmēšanas darbnīca bērniem. Arī notikumu programma paredzēta galvenokārt bērniem, un to var atrast “Delfos”.

Un pēc tam… Vīlušās grāmatas dienasgrāmata.

Pa noslēpumainā dzīvnieka pēdām

Ne gluži par grāmatu tēmu, tomēr saistoša ziņa.
Rītvakar plkst. 19 laikmetīgās mākslas centrs kim? (Spīķeri, Maskavas iela 12/1) “Restaurant Kitchen” terasē piedāvā noklausīties filozofa Jāņa Taurena lekciju “Pa noslēpumainā dzīvnieka pēdām”, kuras tēma ir kriptozooloģija, iespējamo pasauļu teorijas un laikmetīgā māksla.
Pirms tam varēs aplūkot teiksmaini zinātnisko Idas Petersones izstādi “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti“, iepazīties ar baltkrievu pagāniskajām tradīcijām Andreja Lenkeviča fotogrāfiju sērijā “Pagānisms” un padomāt par priekšstatu nenoteikto dabu “Sūzenas Sontāgas camp kino” ietvaros.
Cilvēces kultūrā saglabājušies nostāsti par dažādām brīnumainām būtnēm un teiksmainiem dzīvniekiem. Kriptozooloģija, kuras viens no pamatlicējiem ir Bernārs Eivelmans (Bernard Heuvelmans), uzskatot, ka mūsdienu pasaulē vēl mīt cilvēkam nezināmi dzīvnieki, pēc stingriem kritērijiem “nezinātniskā” veidā mēģinājusi piešķirt nopietnību dažiem no šiem stāstiem. Savukārt no loģikas viedokļa “stingri zinātniskās” iespējamo pasauļu teorijas, par kuru aizsācēju 20. gadsimtā uzskatāms Sols Kripke (Saul Kripke), ir radījušas semantisku interpretāciju, kas parāda, kādā veidā iespējams jēgpilni runāt par neeksistējošiem objektiem, tostarp dzīvniekiem, kas aprakstīti kriptozooloģijas grāmatās, citiem vārdiem sakot – kā veidojas šo fikcionālo būtņu nosaukumu nozīme. Reālisma virziens iespējamo pasauļu teorijās, kas apgalvo, ka iespējamās pasaules to iemītniekiem ir tikpat reālas kā mums mūsu pasaule, saglabā metafizisku valdzinājumu, kas pielīdzināms tai fascinācijai, ko kāds varbūt izjutis bērnībā, lasot 1963. gadā latviski izdoto Eivelmana grāmatu “Pa nepazīstamu dzīvnieku pēdām”. Trešais lekcijas temats būs laikmetīgā māksla, kura skatītājam mākslasdarba nozīmes meklējumos dažkārt liek doties tādā kā semantiskā ekspedīcijā, kas, piemēram, somu mākslas vēsturniekam un semiotiķim Alti Kūsamo (Altti Kuusamo) ļauj apgalvot, ka šādu mākslasdarbu intertekstuālā iecere savā ziņā ir “nolemta neveiksmei”. Lekcijā tiks aplūkota šo trīs īsumā pieteikto tematu iespējamā saistība, kā arī laikmetīgās mākslas “nolemtība”.
Ieeja bez maksas.

Šonedēļ internetā. 5

Pie Language Hat valodnieciski noskaņoti cilvēki no dažādām pasaules malām apspriež to, kā Lietuvas poļi grib, bet nedabū savās pasēs burtu w. Viedokļi, kā būtu jārīkojas leišu valdībai, ir atšķirīgi, taču visi tiek izteikti pieklājīgi, tikai kāds ungārs nosauc Slovākijas valdību par stulbu. Ne jau tikai Lietuvā ir tādas problēmas.
Pats emuāru saimnieks noteikti ir jauks cilvēks, jo viņš vakaros lasa priekšā sievai, līdz tā iemieg. Pie viņa uzgāju arī norādi uz Maskavā dzīvojošas tulkotājas jauko un smieklīgo rakstu par septiņiem gada vārdiem Krievijā. Pirmais jēdziens ir anomāli laikapstākļi, tad seko modernizācija, blogosfēra un citi labumi.

Ne pārāk parastas filosofijas izdevniecības re-press pārstāvis Pols Eštons (Paul Ashton) stāsta, kā veidojas grāmatu cena, un citas interesantas lietas. Re-press grāmatu elektroniskās versijas ir brīvi pieejamas internetā, un viņi lielu vērību pievērš grāmatu vākiem, izmantojot vietējo Melburnas mākslinieku darbus.
Grāmatu vāku kultam, kurā esmu gatava iestāties kaut tūlīt, veltītu rakstu sēriju publicē Austrālijas mazo izdevniecību apvienības SPUNC splogā. Viņiem vis nebūs šāds Apdaika vāks.

Rakstnieks Dž. M. Makdermots (J. M. McDermott) ir sapratis, kāpēc rakstīt triloģiju. Nē, tie nav merkantili apsvērumi, tas ir sapnis, kas turpinās vairākas naktis pēc kārtas.

Viņnedēļ pavisam piemirsu pašu skaļāko notikumu. Par godu amerikāņu skolēniem tika izdots jauns Haklberijs Fins, vārdu injun aizstājot ar Indian un nigger – ar slave. Par to rakstīja visur. Te pieminēšu tikai vienu rakstu, kurā Metjū Čeinijs (Matthew Cheney) atceras, kā viņš ticīgu ebreju skolā mācīja gan Haklberiju Finu, gan Venēcijas tirgoni. Es domāju, ka nespēju uztver vārdu nēģeris tik aizvainojoši, kā to saprot amerikāņi, līdz izlasīju Po stāstu The Gold-Bug, kas droši vien ir visos viņa latviski izdotajos krājumos, viens tā arī saucas: Zelta vabole. Tas, kā abi it kā inteliģentie galvenie varoņi izturas pret uzticīgo melnādaino kalpu, liecina, ka viņš tiešām netika uzskatīts par cilvēku.

Līksmi dzejoļi un futbols

Contra & (:)kivisildniks “Kaunis gorjačij igaunis & Nevārītas asaras“. Atdzejojis Guntars Godiņš, il. Zīle Liepiņa. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009.

Skaidrs, ka igauņi ir baigie asprāši un joku plēsēji. Šie divi dzejniekpuiši noteikti tādi ir, un no viņu dzejoļiem nevajag bīties pat skolniekiem: tie ir saprotami, atmiņā paliekoši un lielākoties īsi. Vienā no abiem priekšvārdiem (katram dzejniekam ir savs priekšvārds un pēcvārds, viss kā nākas) Guntars Godiņš raksta: “Ļoti ceru, ka daudzas rindas jūs drīz jau zināsit no galvas.” (:)kivisildniks, nosacīti drūmākais no abiem, šos atdzejotāja vārdus jau ir paredzējis:

Mācieties no galvas!
Drīz par šo
grāmatu
jūs nošaus.

Es domāju gan, pēc tādas izturēšanās pret Igaunijas dzejniekiem un nacionālo varoni Kalevipoegu, kurš neko citu neesot iemācījies kā dzert un pīpēt vaivariņus un kam notikuši visādi klikšķi ar krievuškām, pēc zaimojošiem Bībeles pārstāstiem, dieva sportiskās formas noliegšanas (“šķēpu tu nemet / lodi negrūd / žēlastību nenes”) un kur nu vēl šiem vārdiem:

tēvzemes mīlestība
ir smagās
rūpniecības komplekss

Vārdu sakot, nekauņa ir tas (:)kivisildniks. Contra gan nav daudz labāks, viņš, pierobežā dzīvodams, pievērsies latviešu apdziedāšanai, bet vai tas mums spēj priecēt sirdi?

man latvju meiča prātā iesūcās kā dēle
tā gumijlaivā bija basām kājām
un lādoties (šķiet rupji) krievu mēlē
no tīkliem laukā zivi šķetināja

Lāčplēsim Contra pieprasa pieprasa atbildēt gan par Ruhnu lāča, gan lāča balsī dziedošā Kurta Kobeina galu. Un futbola dzejolis ir pavisam bēdīgs:

tomēr diezgan bezcerīgi
miltos malts tiek dānis
ja vada spēli Francijai
Zinedins Zidāns


Vārdu sakot, ko es tur par līksmību sarunāju? Skumja un bēdīga grāmatiņa, ja neticat, lasiet paši, mācieties no galvas un gaidiet, kas būs tālāk. Daži dzejoļi lasāmi šeit un šeit.

Bet futbols vispār ir sena un nopietna spēle, jo, kā atzina Žans Pols Sartrs: “Futbola spēlē visu sarežģī otras komandas klātbūtne.” Lūk, kā Vācijas izlase cīnījās pret senajiem grieķiem:

Bet šeit ir aprakstīti Izraēlas futbola noslēpumi, kurus ir vērts uzzināt.

Papildinājums: ja futbolistu vietā sacenstos literatūra, būtu “World Cup of Fiction: June 15 Matches“.