Bloga arhīvi

Brālis Grimms

Craig Russel “Brother Grimm“. London: Arrow Books, 2007 (2006). 448 lpp.

    Katram kārtīgam kriminālromānu rakstniekam vajag kādu atmiņā paliekošu īpatnību, ja ne dzīvē, vismaz daiļdarbos. Kreigam Raselam tā ir interese par Vāciju, vācu valodu un vēsturi, kas palīdzējusi radīt daudzās valodās tulkotu romānu sēriju par Hamburgas slepkavību izmeklētāju Janu Fābelu un viņa komandu. Raselam ir vēl otra sērija, par privātdetektīvu pēckara Glāzgovā, bet par to es nekā nezinu, jo no viņa esmu lasījusi tikai vienu grāmatu.
    Tai uz vāka rakstīts, ka slepkavība nav nekāda pasaka, bet vai tā ir? Brāļu Grimmu savāktajās pasakās, gluži tāpat kā citu tautu folklorā, šausmu darbu netrūka, un Grimmu ietekme Vācijas kultūrā, kā tas aprādīts šajā romānā, ir milzīga, tā esot visam pamatā. Lai to apliecinātu, Hamburgā parādās līķi (mazs sākuma fragments lasāms šeit), ko atstājis labs pasaku pārzinātājs. Miruši Ansītis un Grietiņa, Ērkšķrozīte utt. — pasaku ir daudz, un tās visas izmeklētājiem tagad jāizlasa. Ko lai saka, paši vainīgi, ka to neizdarīja agrāk.
    Obligātās literatūras klāstu papildina arī pretencioza rakstnieka jaunākais bestsellers, kurā aprakstīts, kā Jākobs Grimms savulaik slaktējis nost bērnus un sievietes, lai pierakstītās pasakas neizzustu, lai visi bubuļi turpinātu dzīvot ļaužu iztēlē. Fiktīvās grāmatas fragmenti ir (pār)publicēti “Brālī Grimmā”, un es nesaprotu, kas tas par bestselleru. Tie ir štruntīgi, un neko nelīdz rakstnieka (protams, viena no aizdomās turamajiem) pārspriedumi, kā izdomājums ar laiku uzkundzējas reālajiem pagātnes notikumiem, cilvēku prātos pārvēršoties par īsto notikumu versiju.
    Pats Rasels arī nav nekāds izsmalcinātais rakstītājs. Lasītāja dabū ne tikai obligāto savdabību, bet arī tikpat obligātās klišejas. Miniet nu trīs reizes, vai Fābels ir šķirtenis, jo nemācēja savienot ģimeni un darbu? Vai viņam tagad ir skaista un saprotoša draudzene, kas varētu būt īstā, ja vien viņš spētu tam saņemties? Vai viņa komandā ir sabozusies jauna sieviete, aiz kuras kareivīgās maskas slēpjas sievišķīgs trauslums?
    Netrūkst arī lasītāju izglītošanas. Ne tikai par Grimmiem un pasakām, bet arī par XYY sindromu, kura piemeklētie vīrieši (tādu Hamburgā laikam ir papilnam) izaugot milzīgi lieli, spēcīgi, agresīvi un vēl 30 gadu vecumā klausoties “Rammstein”. Vēl bija arī mazs stāstiņš, kā smadzeņu audzējs pārvērš personas uzvedību, bet pēc nesen lasītās speciālista grāmatas tas neizklausījās īsti pareizs.
    Lasīšanu apgrūtināja dāsni izkaisītie amata un institūciju nosaukumi vācu valodā un samērā paviršā valoda, piemēram, divi personāži ar dažu lappušu atstarpi izteicās, ka tur kaut kas nelīmējoties. Varēja otrajam izdomāt kādu citu frāzi.
    Slepkavību bija daudz. Apraksti nebija tik asiņaini, lai rādītos murgos, taču pietiekami nejauki, lai es justos mazliet neomulīgi, jo lasīšanas laikā biju palikusi mājās viena pati un gulēju pie atvērta loga, pa kuru šurpu turpu lēkāja astaiņi. Beigas man nepatika, jo, pirmkārt, slepkava nogalināja pārāk daudzus cilvēkus, bet mana taisnības un krimiķu izjūta prasa, lai policija kādu izglābtu. Otrkārt, es diezgan labi izprātoju, kurš nav vainīgs, bet par īsto noziedznieku tekstā bija pārāk maz mājienu.
    Toties grāmatā ir pieminēti pāris latvieši. (SPOILERIS!) Un viņi nav bandīti vai prostitūtas! Kādas upures mājās Fābels atrod tieši tādu kompaktdisku kolekciju, kas arī viņam iet pie sirds, skandināvu un Baltijas valstu komponistu darbus, Arvo Pērtu, Einojuhani Rautavāru, Georgu Pelēci un Pēteri Vasku.
    Kopumā man drīzāk patika, nekā nepatika. Citas Rasela grāmatas diez vai meklēšu (ja nu kas, šī ir otrā grāmata par Fābelu, un te uzzināms, kā beidzās pirmā, “Blood Eagle”), bet, ja trāpīsies ceļā, neatteikšos. Vācijā viņš esot cieņā.

Rijkuris

Andruss Kivirehks “Rijkuris jeb Novembris“. Tulk. Zane Balode, il. Agris Liepiņš. Rīga: Lauku Avīze, 2009. (Andrus Kivirähk. Rehepapp ehk November. 2000.) 218 lpp.

    Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” man bija viens no pagājušā gada atklājumiem, turklāt grāmatas tulkotāja Zane Balode par darbu saņēma Literatūras gada balvu. “Rijkuris” ir sarakstīts krietnu laiku pirms “Čūskuvārdiem”, bet to izlasīju tikai tagad.
    Protams, uzreiz rodas vēlme salīdzināt, un salīdzināšana “Rijkuri” atstāj ja ne ēnā, tad otrajā vietā gan. Arī šī grāmata vēsta par igauņu teiksmaino pagātni, mazliet vēlāku gadsimtu, kad vāci jau bija iedzīvojušies kaimiņu zemē, korāļu dziedāšana nevienu neinteresēja, bet uz baznīcu labā laikā igauņi tomēr devās kuplā pulkā, jo dievmaizītes var labi izmantot skrošu vietā, kad jānošauj kāds ķēms. Ar tādiem tur pilni meži, un viņi visi labprāt nolocītu kādu cilvēku. Ēst tak katram vajag.
    Zemniekiem pārtiku sagādāt vieglāk nekā meža iemītniekiem. Katram ir pa pūķim, kas velk uz māju ne tikai zeltu, bet arī putras bļodas, un, ja gribas pašam pašiverēt pa muižas vai kaimiņmājas kambariem, atliek tikai paņemt raganas doto pelēko putru, kas palīdz iziet cauri sienām. Tur, pie citu labumiem, ciematnieki satiekas visbiežāk, jo kārtīgam igaunim mūžs jāpavada zogot. Nāsīs ievilktā manta vai nu jāapēd un jāizdzer, vai arī jānorok — lai citiem netiek.
    Ir jau smieklīgi Kivirehka jociņi, un grāmata ir pilna ar derīgiem padomiem, kā piekrāpt Velnu, mēri, purva drudzi, par muižniekiem nemaz ir nerunājot, taču vienā brīdī kļūst apnicīgi. Zagšana, kaušanās, lamāšanās atkārtojas atkal un atkal, un šķiet, ka autors visu jau ir pateicis, bet vēl turpina runāt. Tad parādās sērīga romantiska līnija, kas attaisno grāmatas atlikušo daļu, bet stāsts, kas jau tā ir pagalam neomulīgs, kļūst vēl skumjāks. Beigas vispār ir traģiskas. “Čūskuvārdos” vismaz bija cerība, ka no progresa varētu sagaidīt arī kaut ko labu, “Rijkurī” nekas neliecina par to, ka reiz būs citādi. Lai gan pašam Rijkurim un vēl dažiem grāmatas tēliem piemīt cilvēcība, attapība un saprāts, pārējiem ļaudīm šīs īpašības nepielīp. Smieklīgais gabals izrādās ļoti drūms. Salīdzinot ar “Čūskuvārdiem”, tas ir krietni plakanāks, taču lasīt un atrast pa uzrunājošai vietai var gluži labi.

    Viņš bija pamodies, devies ārā pačurāt un sastapies ar ķēmu. Šis starpgadījums viņu nomierināja un atjaunoja sirdsmieru. Rijkuris atminējās vienu no sniegavīra stāstiem, kurā kaut kāds bruņinieks bija sastapies ar pūķi, cīnījies ar to vairākas dienas un atbrīvojis princesi. Viņš salīdzināja šo stāstu ar nule notikušo starpgadījumu. Pirmām kārtām, viņš nebija meklējis ķēmu kā bruņinieks pūķi. Ķēms pats bija atnācis blisināties uz šo, kad viņš bija taisījies nolaist ūdeni. Otrkārt, viņa cīniņš neilga vairākas dienas, bija pieticis ar vienu bliezienu. Treškārt, viņš neatbrīvoja nekādu princesi. No tāda ķēma arī nevarēja nevienu atbrīvot, tāds nekad nevienu cilvēku neturēja gūstā, jo tūdaļ visus apēda, tur šim bija veselais saprāts, jo gūsteknis ir jābaro, bet pilns vēders baro pašu. Beigu beigās viņš arī nebija ķēmu īsti nobeidzis, bet gan atļāvis tam vistas vai aitas veidolā pašpacierēt pa balto pasaulīti, jo vai tad arī ķēms negrib maķenīt papriecāties, kālabad lieki šaut pār strīpu. Rijkurim šķita, ka viņš ir rīkojies prātīgāk par to sniegavīra bruņinieku.

Verķumāte

Jānis Valks “Verķumāte“. Il. Gatis Šļūka. Rīga: Lauku Avīze, 2012. 207 lpp.

   Nezinu, kurš grāmatai izdomāja vāka noformējumu, Šļūka tas nevarētu būt. Varbūt bija palicis pāri no kāda romantiska romāna. Lai nu kā, rūpīgi krāsotajai jaunajai sievietei ar to, kas nodrukāts grāmatā, nav nekāda sakara.
   Verķumāte nav vairs nekāda jaunā, “jebkurš, pat visacīgākais un pieredzējušākais ļaužu vērtētājs teiktu, ka viņa dzimusi ne agrāk kā pirms četrām piektdaļām gadu simteņa, varbūt pat nedaudz vēlāk. Bet nē, tā tas nebūt nav. Vecā Verķiene ir mūžveca”, un skaista viņa nekad nav bijusi. Saņēmusi no vecāsmātes mantojumā “pamatīgu vārāmo podu, almanahus un boiteļus ar sazin ko”, viņa sev pagatavo ilgdzīvošanas kāsi, piebur vīru un gadsimtiem ilgi dzīvo savā sētā, nodarbojas ar parapasaulisko medicīnu, ik pa laikam mēģina atbrīvot māju no visādiem mošķiem, kas tur ievākušies uz dzīvi, audzē gurķus un sadzer kafiju ar Dieviņu.
   Gurķu un kafijas jautājumam nepiekasīšos, gan jau tos būs piegādājis kāds no tālienes atklīdis citpasaules radījums. Autors ir pieminējis zombijus un maiju priesterus, ķīniešu māla kareivjus un Žannu d’Arku, alķīmiķi Nikolā Flamelu un viņa parodētāju Nikolasu Fleimelu, nemaz ir nerunājot par skandināvu, slāvu un baltu mitoloģiskajiem tēliem, kuri spieto ap Verķu mājām mušas ap medus podu.

   Lietuvēnu bariņš aizdurvē, ducis mājas garu plēsās pa aizkrāsni, bēniņos pilns ar mošķiem un pat kāds nedaudz agresīvs trollis, no Skandināvijas atvilcies, visu laiku spēlēja kārtis ar spoku bezdarbnieku, sumpurņi dzīvojās pa vāgūzi, svešais kā ķipis tupēja akā, pūķis ņēmās pa smēdi, ūdens gari okupēja linu mārku un mazo pirts dīķīti, pirtī divi draiski elfi ņēmās ar laumiņu, kura lielos daudzumos strēba grādīgās dziras, naktīs ap māju klaiņoja diezgan skaļš murmulis, ukri visās malās sataisījuši migas, Konfūcija velis klētsaugšā ķīniski filozofēja un tā varētu skaitīt vēl un vēl, galu un malas neredzot, visi mīlēja viedo vīru [Verķutēvu — L.] un gribēja būt tā tuvumā.

   Ja vien visa šī rosība tiktu aprakstīta sīkāk… bet nekā. Autors aprobežojas ar uzskaitīšanu un īsiem jociņiem. Mazā formāta grāmatas 200 lappusēs viņš ir pacenties ietūcīt vienpadsmit gadsimtus Latvijas vēstures, turklāt sadalot tekstu 60 sērijās. Tā nu, piemēram, visam 11. gs. un vikingiem tiek divas lappuses, kurās neko daudz vairāk kā par vikingu kauslīgās dabas lietderību malkas skaldīšanā izstāstīt nevar. Arī citi tēli parādās un pazūd, nepaguvuši atstāt pēdas. Dieviņš un Konfūcija velis tekstā apgrozās biežāk un arī darbojas, ne tikai dod iemeslu pavēstīt kaut kur atrastu informāciju, tāpēc viņus vismaz var atcerēties.
   Valkam ir ienākusi prātā lieliska iecere. Es labprāt lasītu smieklīgu grāmatu par senvēsturi, un latviešu folkloru un mitoloģiju noteikti vajag izmantot daudz biežāk. Tomēr viņš ir tikai savācis kaudzi izejmateriāla un to nepārstrādātu atdevis lasītājiem. Grāmatā ir pilnībā pārpublicēts “Tālavas taurētājs” un kāds agrīns Andreja Pumpura dzejolis (to vismaz es nebiju lasījusi), daudz nerātno dainu. Nodaļā par pionieriem puisītis vārds vārdā noskaita visu LPE šķirkli par pionieru organizāciju. Tas vairs nav smieklīgi, tas ir garlaicīgi, pārspīlēti un laikmetam neatbilstoši. 70. gadu vidū Latvijas bērnus sauca vai viņi paši dēvējās tādos vārdos kā Kukucapols (kukurūza — tīrumu valdniece) vai Ļengemirs (Ļeņins — pasaules ģēnijs)? Nav kādus 40 gadiņus par vēlu un ar nelielu ģeogrāfisku nobīdi?

   Vispār, jo tuvāk mūsdienām un vairāk politikas, nevis jodu un murgu, jo grāmata kļūst nebaudāmāka, brīžiem pat žultaina. Atceros, ka mazliet baidījos lasīt Kivirehka “Vīru, kas zināja čūskuvārdus“, jo no izdevniecības un tēmas neko labu negaidīju. Toreiz bažījos velti, taču “Verķumātē” gan ir gan sarkanais mēris, gan holokausta un globālās sasilšanas noliegums, gan ES pavēles sagriezt zvejas kuģus, gan trekni taukmūļi. Lēti un avīžnieciski. Grāmatas beigās katrai nodaļai dotas atsauces uz izmantotajiem avotiem, un lielākajā daļā gadījumu tās ir liekas, ja vien autors lasītāju neuzskata par neglābjamu muļķi. (Un saliktos sakārtotos teikumos LA izdevniecība komatu joprojām neliek.)
   Pa vidu ir diezgan daudz asprātīgu vietu, tāpēc žēl, ka teksts no jautrā naktī draugiem stāstāmiem jokiem tā arī nav pārtapis kārtīgā grāmatā, skelets nav apaudzēts ar miesu.
   Par “Verķumāti” ir izteicies arī Andris un kritiķe Astrīda Skurbe.

101 dziesma par mīlestību

101 dziesma par mīlestību 27 balsīs“. Sastādījis un atdzejojis Knuts Skujenieks. Mākslinieks Valdis Villerušs. Uz apvāka G. Glokendona (1432—1474) kokgriezums. Rīga: Likteņstāsti, 1995. 150 lpp.

Pirms kāda laika biju nesapratnē, kāpēc Viktorijas laikmeta ziedu valodā baziliks jāsauc par naida zīmi. Grieķi arī nesaprastu, viņi savu iecerēto sauc ne tikai par sārto rozīti, daiļo apelsīniņu un citronu, viņi saka: “mīļā mana, bazilika trejzarīte“. Un Skujenieks to pārlicis latviešu mēlē un vēl citu Eiropas tautu dziesmas arī. Lūk, cilvēks, kas nav izniekojis mūžu!
Protams, neskaitīju, vai dziesmu un valodu ir tik, cik solīts uz vāka. Lai gan visi dzied par vienu un to pašu: cerējas, mīlējas un pieviļas, tomēr balsis ir ļoti atšķirīgas. Garā un skumīgā norvēģu balāde par Bendiku, kas iemīlējies princesē:

“Kā āboli no zara
krīt zelta sprogas tavas —
kam piederi tu, tas ir svētīts,
kam atteic, tam dzīves nava!” —

tā saniknodams karali, nemaz nelīdzinās žiperīgās poļu meitas divrindei:

Biju divus puišus, biju dabūjusi,
gultā nezināju, kam griezt kuru pusi.

Poļu dziesmas man bija viszināmākās, jo, šķiet, kādreiz no galvas mācēju vai pusi no mazās tautasdziesmu izlases. Tās viegli iegulst prātā. Diezgan tuvi poļiem izrādījās grieķi, serbi un spāņi:

Tev acis kā dzirnakmeņi,
to skatienu panest nav jaudas;
tās katram var samalt sirdi
tāpat kā kviešu graudus.

Ja mīl, tad no visas sirds; ja līksmojas, tad pārgalvīgi; ja raud, tad var vai noslīkt asarās un nomirt sirdssāpēs.
Tomēr visspēcīgāk skan somi. Viņu aliterācijas padara tekstu par īstiem buramvārdiem:

Ja zinātu, kas gulējis,
atpūties pie manas žubes,
lai tas tārpā lien pa zemi,
kūņojas pa kūlas zāli,
čūskā čabinās pa čikstiem,
ķepurojas ķirzakā.

Žēl, ka grāmatā nav ievietoti oriģinālteksti, tikai atdzejojumi. Toties tur ir pāri par desmit kokgriezumu reprodukciju, un ir iznākusi jauka, pamudinoša grāmatiņa.

Somu meita, mutes dodi
savam somu tautu dēlam —
mute nevīst mutējoties,
roka negurst rokojoties.

Šonedēļ internetā

Galvenokārt tāpēc, ka allaž izkaisu interesantās norādes pa dažādām vietām, gribu pašu labāko salikt šeit.
Izlasīju vēl vienu Arvīda Jozaiša rakstu par Latviju: “Tauta iš žodžių, arba Es runāju latviski”. Šoreiz viņš piemin gan glāsmaino Sandras Glāzupas balsi, gan to, kā padomju laikā godināja Krišjāni Baronu, piesauc gan “horizontālo taimkodu”, gan Jāni Endzelīnu un to, kā mēs vēl aizvien spējam citvalodu īpašvārdus transkribēt saskaņā ar latviešu valodas normām, kamēr pašiem leišiem rodas konflikti ar poļiem, kas protestē pret savu uzvārdu leitiskošanu pasēs. Par pēdējo jautājumu jaunākajā “Rīgas Laikā” komentāru uzrakstījis Aldis Lauzis.
Par rakstniecību “Kultūras foruma” intervijā ļoti atklāti un ļoti amerikanizētā valodā runā Agate Nesaule:

Priekšlasījums vai referāts grupām, kurās ir Amerikas latvieši, ir tāpat kā slidot uz plāna ledus, jo reakciju nevar paredzēt. Vai pieskries kāda no dusmām sasarkusi vecāka sieviete ar rokām dūrēs, it kā gatava man sist, un pieprasīs, lai es atvainojos visiem Indianapoles latviešiem par kaut ko, ko es nekad neesmu rakstījusi? Vai kāds vecs onkulis pasludinās visiem, ka es neesmu latviete?

Čaka Makenzija (Chuck McKenzie) stāstā “Confessions of a Pod Person” pēc neizdevušās invāzijas daži citplanētieši ir spiesti maskējušies dzīvot uz Zemes. Jauks vecās tēmas pavērsiens.
Pats skaistākais, ko šonedēļ izlasīju, bija ASV dzīvojošas ungārietes Teodoras Gosas (Theodora Goss) darbi. Sāku ar internetā pieejamo dzeju (visas saites ir atrodamas viņas vietnē), kas man vienlaikus atgādināja gan Nīla Geimena dzejoļus, gan Čārlza de Linta stāstus, gan psihoanalītiķes, dzejnieces un stāstnieces K. P. Estesas (Clarissa Pinkola Estes) grāmatu “Women Who Run With the Wolves: Myths and Stories of the Wild Woman Archetype”. Tad izlasīju visus stāstus. Visvairāk man patika “Sleeping With Bears” ar gluži erotiskām beigām (kāpēc gan viņa grib precēties ar lāci, ja viņai jau bija tuva draudzība ar juristu?) un ļoti spēcīgais “The Mad Scientist’s Daughter” (E., noteikti izlasi vismaz šo!), kura tēma – sievietes briesmoņi – ir aizsākta agrāk publicētā stāstā “The Puma”. Tvaika tur nav, bet Viktorijas laikmeta un panka – pārpārēm. Beigās izlasīju arī aprakstu par ungāru fejām “Hungarian Fairies” ar vairākām krāšņām ilustrācijām (izrādās, ungāru nostāstos Transilvānijā dzīvo nevis vampīri, bet gan fejas) un jaunāko interviju, kuras dēļ patiesībā aizgāju ciemos pie Gosas un kurā viņa izstāsta, kāpēc viņai sanāk skaists teksts, lai gan atsevišķi teikumi ir pavisam vienkārši, un visu ko citu. Tagad es gribu viņas stāstu krājumu, kas diemžēl, tāpat kā visas pārējās pēdējā laikā iekārotās grāmatas, ir plāns, mīkstos vākos un padārgs. Un vispār es biju domājusi šogad neko vairs neiegādāties, jo vēl nav izlasīti pēdējie pirkumi.
Un nu skaista filmiņa, kurā no grāmatām sanāk māksla (paldies Sandrim, kas parādīja).

Es izslēgšu internetu un mēģināšu atdzejot kādu Gosas dzejoli.

Maskavas slepenā vēsture

Ekaterina SediaThe Secret History of Moscow“. Il. Scott Grimando. Prime Books, 2010 (2007).


Zem Maskavas atrodas cita pasaule. Kurš gan varētu par to šaubīties? Deviņdesmito gadu sākumā robeža starp pazemi un virszemi kļuva poraināka un pilsētā iesūcās burvestības no apakšzemes. Abām pasaulēm saplūstot, Maskavā sāka pazust cilvēki. Viņi pārvērtās putnos. Tā notika arī ar tehniskās tulkotājas Gaļinas astoņpadsmitgadīgo māsu Mašu, kas vannas istabā dzemdēja un tad izgaisa. Tikai vientuļš kovārnis laidelējās aiz astotā stāva loga. Gaļina devās māsu glābt un kopā ar nodzērušos ielas mākslinieku Fjodoru un labo milici Jakovu nokļuva pazemē, kur mīt novārtā atstātās, ļaudīm vairs nevajadzīgās krievu dievības, folkloras tēli un pulciņš cilvēku, kas arī izrādījušies lieki un tikai tur spējuši paglābties no ebreju slaktiņiem, čekas vai citām šausmām. Tur arī meklējams putnu mīklas atrisinājums.
Kaut gan autore ir dzimusi un augusi Krievijā, tagad viņa dzīvo Ņūdžersijā, krieviski literatūru nav rakstījusi, un grāmata ir domāta angliski lasošajiem, kam vienlīdz eksotiski šķitīs gan krievu pasaku tēli, gan mežonīgo pārejas gadu tikumi. Iespējams, ka nezinošai auditorijai svešās reālijas ir izskaidrotas pārāk maz, jo īpaši, ja ņem vērā fantāzijas literatūras aizraušanos ar detalizētu pasaules ainas attēlošanu. Taču autore dod priekšroku burvestībām, kam nav likumu, un sirreālai pasaules uztverei. Ja esi nokļuvis pazemē un saticis debesu govi Zemunu, tu nebrīnīsies, ka piena vietā viņas tesmeņos ir zvaigznes.
Lasot bija dīvaina sajūta. Šādam tekstam būtu jābūt uzrakstītam krieviski vai iztulkotam latviski, the rusalki un Koschey the Deathless nešķita pareizi. Vienlaikus tieši šie pazīstamie mitoloģiskie akcenti, it kā zināmās, bet tomēr atšķirīgās sadzīves situācijas lasīšanu padarīja interesantāku. Varoņi atceras biezpiena sieriņus, kas reiz bija tik garšīgi, ka no tiem vien varētu pārtikt, bet nu visa pārtika ir no konservu kārbām vai importēta kā par Buša kājām sauktie vistu stilbiņi, un nekas vairs nav tik gards kā agrāk. Taču tās arī ir gandrīz vienīgās saulainās atmiņas. Lūk, kā viņi apspriež kaleidoskopus, kas piesaukti kā padomju bērnības unificēšanas paraugs, un savas izjūtas, atklājot, kas tajos iekšā:

„Es vēlāk raudāju stundām ilgi.”
Gaļina piekrītoši pamāja. „Jocīgi, kā visi tam iziet cauri. Domā, pieaugušie to dara tīšām?”
„Kāpēc?”
„Lai bērniem kaut ko iemācītu… Nezinu.”
Sergejs nošņācās. „Ko iemācītu? Pasaules iluzoro dabu?”
Gaļina paraustīja plecus. „Varbūt. Vai skaistuma niecību, vai kaut ko tikpat nomācošu. Es joprojām nesaprotu pieaugušos, kaut arī pati tāda esmu.” [..]
„Bet todien, kad saplēsu kaleidoskopu, es nozvērējos, ka maniem bērniem nekad tāda nebūs. Velns parāvis, tas ir tik nomācoši, tik šausmīga dāvana. Es nebūšu viens no tiem draņķa vecākiem, kas bērniem iemāca tikai to, cik viss ir štruntīgi un ka pasaule ir sačakarēta.”

Arī es esmu pētījusi kaleidoskopu iekšas, bet tas man nekad nav radījis drūmas sajūtas, drīzāk apbrīnu, kā no gandrīz nekā var uztaisīt neskaitāmus pārsteiguma zibšņus.
Protams, šīs grāmatas varoņi ir tie, kuru stāsti neiekļūst vēstures grāmatās, jo tam viņi ir par sīku, mazsvarīgu. Viņi ir ienācēji, kara zaudētāji, izstumtie, jaunlaiku reliģijas uzveiktās dievības, tie, pret kuriem virszemes Maskava gadsimtu gaitā ir bijusi naidīga un kas ir tai uzgriezuši muguru, nevis cīnījušies par savu vietu. Viņi izstāsta savu dzīvi, un no šiem īsajiem fragmentiem veidojas noklusētā vēsture – galvenais grāmatas motīvs, svarīgāks par sižeta attīstību, kas ir diezgan nelīdzsvarota un ne vienmēr šķiet pamatota. Piemēram, beigas gan ir emocionālas, taču, padomājot loģiski, atrisinājumam bija jābūt citādam. Mani nepārliecināja arī pārliekais pelēkums. Kaut kam taču būtu bijis jādara prieks gan padomju laikos, gan deviņdesmitajos gados. Ja ir izstumtie, kaut mazliet būtu jāparādās arī tai sabiedrības daļai, kas no viņiem atteikusies, un ne tikai dažiem reketieriem. Par laimi, tekstu ik pa laikam atsvaidzina humors un mitoloģiskie tēli, piemēram, Kaščejam kāds vienmēr aizrāda, ka zina viņa nāves atrašanās vietu. Lasīt nepavisam nav tik smagi kā pārdomāt izlasīto.
Starp citu, arī šī vēsture ir nepilnīga. Pazemē gan ir krogs un var nopirkt alu, bet nav pieminēts neviens, kas sētu miežus. Kaut ko viņi dabū no virszemes, bet vispār ekonomika autori nav interesējusi. Mēs – loģiski, protams, – dabūjam dzirdēt tikai spilgtus stāstus, ikdienišķi ļaudis, kas nav varējuši izturēt zemes dzīvi, arī šeit paliek mēmi.
Ja jau sūdzos, pieminēšu arī vāku. Nez, kāda saistība varētu būt uz tā redzamajai jaunietei korsetē, zeķbiksēs un garajos zābakos ar trūcīgo Gaļinu, kas vēsajā septembrī staigā džinsos un botās un kam māte allaž pārmet, ka viņa nesapucējas, lai dabūtu vismaz bērnu, ja ne vīru?
Pēc tā, ko biju dzirdējusi par autori, es gaidīju ko vairāk, varbūt pārdrošāku vai izsmalcinātāku tekstu, bet ir interesanti, tomēr ne satriecoši. Lai nu kā, iesaku izlasīt.
Grāmatas fragmentus var lasīt šeit un šeit, bet klausīties – šeit.

Par karnevālu un tulkotāju

  Šonedēļ esmu nevis lasītāja, bet gan rakstītāja. Taču pāris interesantu rakstu sanāca izlasīt.
  ”Kultūras Forumā” publicēta intervija ar itāļu antropologu Čezari Popi “Caur maskām uz kopīgu Eiropas identitāti“. Viņš no malas paskatās uz mūsu Meteņu maskošanās tradīcijām, saskata tur līdzību ar Sibīrijas šamanismu un apgalvo, ka Eiropā neesot notikusi indoeiropiešu invāzija.
  ”The Guardian” raksta par angļiem zudušajiem Borhesa darbiem. Pirms kādiem četrdesmit gadiem Borhess ir sadarbojies ar jaunu tulkotāju N. T. di Džovanni, pa abiem angļu valodā pārveidojot Borhesa stāstus. Nu šīs versijas jau sen vairs nav nekur nopērkamas, tāpēc tulkotājs bija tos publicējis internetā — lai tie būtu pieejami lasītājiem. Jāpiebilst, ka autortiesības vienlīdz lielā mērā pieder gan Borhesam, gan di Džovanni. Bet izdevēji panāca, ka stāsti no interneta tika izņemti, sarūgtinot di Džovanni, kas apgalvo, ka tie esot nevis vienkārši tulkojumi, bet gan kopīgi sarakstīts teksts.