Bloga arhīvi

Mīlas dzeja…

  … mīlestības dzejoļi, mīlas lirika, dzejoļi ar lamu vārdiem un mīlu… Tādi meklēšanas vārdi šajās dienās atved šurp cilvēkus. Laikam februāris drīz būs pusē…
  Es mazliet šaubos, vai ir prātīgi meklēt Valentīndienas kartiņā ierakstāmu vai mīļajam pie brokastīm skaitāmu dzejoli, ja parasti jūs abi dzeju nelasāt vai, nedod dievs, lasa tikai tas otrs cilvēks. Pastāv ļoti liela iespēja izvēlēties to, kas otram šķitīs garlaicīgs vai slikts. No otras puses, kaut kā taču jāsāk.
  Divi dzejoļi, kas man tūlīt nāk prātā, ir Jāņa Rambas (Elsberga)

saproti mani kā gribi
gribi mani kā saproti
šodien grūti runāt
man ļoti dreb tavas rokas

un Knuta Skujenieka Gabriēlas Mistrālas atdzejojums (oriģināls šeit):

Dievs nedos tev dzert, ja no ūdens
mans vaigs tev neatvizēs,
tev nedos citur vairs aizmigt
kā manās izkliestās bizēs.

  Daudzi skaisti dzejoļi ir izmantoti par dziesmu tekstiem, tiesa, ne gluži Guntara Rača un Mārtiņa Freimaņa sacerējumi. Pameklējiet kaut vai Imanta Kalniņa komponēto skaņdarbu tekstus portālā dziesmas.lv.
  T-dzejā var atrast Klāva Elsberga (es veros tev acīs tik uzmanīgi / kā futbola turnīra tabulā), Ievas Rupenheites (Es varētu nošaut visus vilcienus, / kas aizved tevi no manis prom), Jāņa Ziemeļnieka (Dzirdu, klausot ielu dunā / Vien, ka sirdī mīla tava / Tumši čukst un saldi runā), Edvarda Virzas (Tev lūpas veras valgmes gribēdamas / Un acis spožā sāpju gaismā spīd…) un visādus citādus dzejoļus.
  Imanta Ziedoņa “Caurvējā” (krājums lasāms šeit) ir tādi neaizmirstami dzejoļi kā “Tad apstājās laiks / Un tā bija mīlestība”, “Marete Tomam Nipernādijam” (Melo man lielus vārdus, / es ticēšu). E-bibliotēkā ir arī Amandas Aizpurietes krājumi. Viņa gan lielākoties raksta drūmi, bet tādas rindas kā “Es esmu slima ar tevi / un negribu veseļoties” taču varētu noderēt?
  Vēl viena vieta, kur meklēt dzejoļus, ir “Satori” arhīvs. Teiksim, klasisko Ingunas Jansones pantu:

Es nerūsēšu, nerūsēšu,
kā ēna palikšu uz tava pleca.
Pirmkārt, tāpēc, ka mīlestība.
Otrkārt, tāpēc, ka veca.

  Ja nu gadījumā vēlaties dzejoli angliski, to varat meklēt, piemēram www.poets.org izlasē. Tur dabūjamas arī e-kartiņas, uz vienas rakstītas e. e. kamingsa rindas, kuras kāds mans darba paziņa citēja kā sev vistuvākās: “nobody, not even the rain,has such small hands“.
  Bet varbūt beigt runāt aplinkiem un teikt skaidri un gaiši, kā to reiz darīja latvieši:

Ai kaimiņu zeltenīte, kam tu augi tik ražena!
Ne man darbs, ne man miegs, uz tevīm domājot.

Tu, meitiņa, nezināji, kādas domas es domāju:
Es domāju tev’ saķert, abus vaigus nobučot.

Nāc ar mani, tautu meita, klētiņā pagulēt,
Klētiņā pagulēt, augumiem mērīties.

Guli ai mani, toutu meita, šuruden tevi nimšu.
Ka na tiks šuruden, tiks iz cytu vasarinu
Pašā syltā soulītē, pašā puču laicīnā.

Ai mazais puiškeniņ, tu jau man sen mīlēj’:
Dienu stāvi prātiņā, nakti redzu sapinā.

Vārna žogu notupejse, pavasari gaidīdama;
Tu, puisīti, vecs paliksi, mani jaunu lūkojot.

Līdz pusīti es iebridu baltā puķu ezerā;
Pus’ sirsniņas es mīlēju nelaulātu tēva dēlu.

Ai Jānīt, ai Jānīt, es grib’ tava sieva būt;
Ja negribi manis ņemt, tu labākas nedabūs’.

Bet ja nu vēstule nav no cerētā:

Tautiets man atrakstij mazu mazu grāmatiņ;
Izlasij, saplosij, man vēl tādas nevajag.

  Ir kādi ieteikumi, papildinājumi vai vienkārši skaisti dzejoļi un stāsti par tiem?

Skaisti un asiņaini

Mana vectēva Korkuda grāmata”. Rīga: Liesma, 1993. No vecoguzu valodas tulkojis Uldis Bērziņš.

korkuda-gramata

 Šī grāmata var kalpot par pierādījumu tam, ka latviešiem ir izcili tulkotāji, kas turklāt pieprot pavisam eksotiskas valodas. Prāva daļa vecoguzu eposa ir pārtulkota dzejas formā, tomēr arī pārējais teksts ir ne mazāk poētisks. Bērziņulža apbrīnojamās valodas izjūtas (un nerimtīgās mācīšanās) dēļ to lasīt ir patiesa bauda. Grāmatā lieliski iederas Lilijas Dineres-Siliņas ilustrācijas, kas palīdz iztēloties jau tā spilgti attēlotos notikumus. Ārifs Adžalovs tos pēcvārdā nosauc par tautu bērnības epizodēm, kad „mēs visi kāvāmies cietsirdīgi kā zēni pagalmā un brēcām pilnā kaklā”.
 Mūsu sētā puiši zaldātos nedevās mīļu prātu: „Lobōk īšu rejas kultu, na es īšu saldatūs.” Savukārt senajām oguzu ciltīm, no kurām cēlušies azerbaidžāņi, turki un turkmēņi, sirošana bija galvenā nodarbe. Oguzu jaunekļi esot nosaukti vārdā un ieguvuši mantošanas tiesības tikai pēc tam, kad bija asinis lējuši. Tēvi veda dēlus pie ututicīgo bezdievju robežām rādīt, kā bultas laist un pīķus durt, kā zobenus vēzēt un galvas cirst, kā viņu meitas gūstā ņemt un namus izlaupīt. Par to arī vēsta viņu eps – krāšņi un aizrautīgi.

Simts tūkstoši naidnieku nāca –
Sirmo zirgu virpis nepagriezu,
Neatgriezīgo zobenu zibis cēlu,
Muhammeda ticības vārdā cirtu,
Apaļās galvas kā ripas pa līdzeno lauku ritināju!
I tad par varoni nedzīros, par beku neteicos,
Dažam lielmutim i pierē nevēros!

 Ja nu varonim gadās krist vai tapt saņemtam gūstā (kā parasti notiek ar bekiem, galvas cērt viņu četrdesmit puišiem un pretiniekiem), mājās palikusī līgava tikpat ekspresīvi plūc sev kraukļmelnos matus un plēš ābolsārtos vai baltos vaigus. Tiesa, tas nav uz ilgu laiku, jo ideālā meitene ir tikpat lielā mērā gatava doties kaujā kā viņas iecerētais. Vismaz epā oguzi visu dara pa īstam un no visas sirds.
 Tomēr tā pagalma rotaļas, lai cik spilgti aprakstītas un uzzīmētas, man tā arī palika svešas. Pārlieku jau nu asiņainas. Varbūt vispār citus nav iespējams izprast, var tikai gūt zināmu nojausmu, kas viņus mudina rīkoties tā un ne citādi (jo tai malā dzīve joprojām rit atšķirīgi, un ej nu saproti, kuram taisnība). Bet mūsu kultūras pašās saknēs kā bija, tā paliks svešas.

Eku, puis, – vai tu esi galvas cirtis, asinis lējis? Vai tu esi salkušu barojis vai salušu ģērbis?
Egregs prasa: Eku, Otrād-Izmaucies, vai tad galvas cirst un asinis liet ir tikums?
Tas saka: Nuja, tikums gan!

 Vēl kas pieminēšanas vērts – grāmata bija nodota salikšanai jau 1987. gadā, PSRS laikos (droši vien tāpēc Dinere-Siliņa varēja braukt uz Azerbaidžānu pētīt senos mākslas paraugus, lai uzzīmētu patiesas ilustrācijas), taču to izdeva tikai 1993. gadā, krietnu laiku pēc neatkarības atgūšanas. Par laimi, šīs grāmatas manuskripts pārdzīvoja 90. gadu krīzi.