Bloga arhīvi

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Visi mūziķi ir…

Fransuāza Sagāna. Akordi. Tulk. Mirdza Ersa, il. Aija Andžāne. R.: Jumava, 2013. (Françoise Sagan. La laisse. 1989.) 175 lpp.

 Kaut kā īsie franču romāniņi par mīlestību ir izrādījušies stipri līdzīgi. Arī šī galvenais varonis un vēstītājs ir mūziķis, nu jau jāsaka, izbijis reiz daudzsološais pianists, kas ļāvis sevi apprecēt bagātai jaunkundzei un, nejuzdamies īsti laimīgs, uzgrūž atbildību uz sievas pleciem. Vinsentam gan nenāk ne prātā sievu idealizēt, viņš tai piedēvē visas sliktās rakstura īpašības, kādas vien spēj izdomāt, un sūdzas, ka tiekot turēts īsā pavadiņā (skat. oriģinālo nosaukumu) un saņemot pārāk mazu kabatas naudu. Grāmatā attēlots brīdis, kad Vinsentam parādās izdevība atklāt savu īsto seju, ko viņš arī spoži izdara.
 Laikam lieki teikt, ka es vēstītājam ne drusciņas neticu.
 Sagānu es ļoti sen nebiju lasījusi, un iespējams, ka gaidīju to, ko viņa nemaz nevar dot. Katrā ziņā es pievīlos jau no pirmajām lappusēm, jo valoda man šķita tik stīva un neizteiksmīga, ka arī no Vinsenta mutes man tādu negribējās dzirdēt. Ar teikumiem kaut kas nebija kārtībā (jā, es zinu, ka šis nav nekāds arguments, tikai nepamatota sūkstīšanās un Spīganai, piemēram, ir paticis). Un, ja šādas frāzes kā “yo ritorno” vai “por el vuestro telephono, es aqui” var mierīgi iztulkot gramatiski pareizi un iekavās piebilst, ka tās ir spāņu valodā, vienkārši spāņu, nevis lauzītā, nepareizā vai izklausās līdzīgi spāņu val., tādā gadījumā es neticu arī tulkojumam.

Lasu:
Carmen Laforet. Nada;
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos:

Traktāts par veltīgu cīņu

Margerita Jursenāra. Aleksis jeb Traktāts par veltīgu cīņu. Tulk. Gita Grīnberga, il. Māris Sīmansons. R.: Atēna, 2008. (Marguerite Yourcenar. Alexis ou le traité du vain combat. 1929.) 111 lpp.

Man ir aizdomas, ka tuvākajā laikā es varētu pievērsties īsiem franču romāniņiem. Lielākoties par mīlestību. Šis gan ir pilnīgi par pretējo — par mīlestības neesamību — un uzrakstīts kā ļoti gara vēstule, ko samērā jauns cilvēks raksta savai nesen noprecētajai sievai un bērna mātei, lai paskaidrotu, ka pamet viņu, jo nekad nav un nevar būt mīlējis, bet viņa ir tik jauka, ka to noteikti sapratīšot.
Atzīšos, ja es būtu Monika, Alekša sieva, es, vēl neizlasījusi vēstuli līdz galam (to es tomēr noteikti izdarītu, jo kāpēc gan nepamocīties, ja ir tāda iespēja?), dotos uz virtuvi un pēcāk uzmeklētu laulāto draugu, lai nomētātu viņu ar duncīšiem. Kaut arī Aleksim it kā vajadzētu just līdzi, tomēr viņš ir viens no nesimpātiskākajiem grāmatas galvenajiem varoņiem manā dzīvē. Protams, tas arī tāpēc, ka es vairāk iejutos Monikas ādā, kurai viņš ir sabojājis dzīvi, un es teiktu, ka apzināti, lai gan negribot, bet arī citādi es visu laiku jutu “esmu tik smalks” noskaņu (“Marija domāja, ka mīl mūziku; viņa patiešām to mīlēja: nelaimīgā kārtā viņai bija ļoti slikta gaume.” Un štrunts, ka tā noteikti arī bija) un gļēvulīgu nastas uzgrūšanu tikai uz sievietes pleciem. Objektīvi spriežot, upuri, protams, ir abi, un te nu ar duncīšiem vajadzētu nomētāt visus tos, kas apgalvo, ka zināmas noslieces ir nedabiskas un dziedināmas un ka laulība tam ir īstā vieta. Kā redzams, man ir asinskārs noskaņojums, kas ir dīvainas sekas lasīšanai, bet nu lūk, vienmēr var sagaidīt vēl kaut ko jaunu, lai cik daudz grāmatu jau nebūtu pieveikts.

Lasu visu to pašu.

Klausos dziesmu, ko varētu dziedāt Monika. Dziedātāja, ko man bija tā laime šovasar dzirdēt Rīgā, atvadās no mīļotā, kas viņai padarījis dzīvi rūgtu, jo māte viņam piedzimstot nav iedevusi sirdi, kas spētu mīlēt, tāpēc lai nu viņš iet un meklē sev citu meiteni, jo šai viņš ir miris. Ļoti optimistiska dziesmiņa.

Dārgumiņš

Colette. Chéri. Translated by Roger Senhouse (1951). Il. Ian Bilbey. London: Vintage, 2001 (1920). 122 lpp.

  Tātad mans īsais ceļojums jutekliskajā franču sieviešu literatūrā aizveda līdz Koletei. Vispār biju domājusi ieviest jaunu birku “kāpēc līdz šim es vēl to nebiju lasījusi?”, jo Kolete (1873-1954) taču ir franču literatūrā nozīmīga persona, valsts viņai pat bēres sarīkoja (internets stāsta, ka viņa esot vienīgā sieviete, kas Francijā izpelnījusies tādu godu), lai gan ne jau tas ir svarīgi, bet nu nezinu… Laikam jāpagaida un jāpadomā vēl, jo romāniņš mani atstāja diezgan vienaldzīgu; varbūt tā prozaiskā iemesla dēļ, ka jauni smukpuisīši mani (vēl) neinteresē arī reālajā dzīvē un grāmatas varonis Saldumiņš, Mīļums vai Dārgumiņš, vai kā nu īsti jātulko Chéri, nepavisam nav simpātisks cilvēks.
  Visām apkārtējām sievietēm gan viņš patīk, ir jaunām, ir vecām. Pārtikušas, nu jau pelnītā atpūtā aizgājušas kurtizānes dēls krietnu laiku ir bijis viņas draudzenes (vai ne gluži) un kolēģes Leas mīļākais. Kaut arī Lea viņu ir galīgi izlutinājusi, appuišojusi un uzturējusi, tās nav tikai jauna žigolo attiecības ar vecāku sievieti (viņiem ir 24 gadu starpība). Kad māte sameklē dēlam sievu, mazu, bagātu jaunkundzi, kuru viņš bez vārda runas arī apprec, abi bijušie mīļākie saprot, ka viņi ir mīlējuši viens otru. Tas, protams, nenāk par labu ne Dārgumiņa ģimenes dzīvei, ne citādi visnotaļ saprātīgajai Leai.

  ‘It serves me right. At my age, one can’t afford to keep a lover six years. Six years! He has ruined all that was left of me. Those six years might have given me two or three quite pleasant little happinesses, instead of one profound regret. A liason of six years is like following your husband out to the colonies: when you get back again nobody recognizes you and you’ve forgotten how to dress.’

  Mūsdienās tā šķiet diezgan baisma atklāsme, ja ņem vērā, ka Leai ir tikai 49 gadi, bet dzīve jau šķiet nodzīvota, atlikušas tikai rāmas, vientuļas vecumdienas.
  Tomēr tieši Lea šeit ir stiprā persona, kas spēj labāk tikt pāri sāpīgajai situācijai nekā jauneklis, un vispār klasiskais vīriešu un sieviešu lomas iedalījums romānā lielā mērā ir pagriezts otrādi: puisis gozējas sieviešu skatienos, tiek vērtēts un iekārots, un uzturēts, sievietes nosaka viņa dzīves ceļu, ir aktīvais virzītājspēks. Vīrieša pasivitāte izrādās diezgan postoša, taču tas nav tāpēc, ka būtu sajaukta pareizā lietu kārtība, kam kuru izrīkot.
  Kolete ir spējusi, lieki neizplūstot, parādīt gan varoņu jutekliskumu, gan viņu pārdzīvojumus, gan pasmieties par šīs sabiedrības vājībām, gan likt just līdzi Leai, un ļoti iespējams, ka es reiz izlasīšu arī grāmatu, kurā aprakstītas Dārgumiņa gaitas kādus gadus vēlāk.

Mīlestības iluzioniste

Françoise Mallet-Joris. The Illusionist. Translated by Herma Briffault. Introduction by Terry Castle. Cleis Press: 2006. (Le Rempart des Béguines. 1951.) 264 lpp.

  Lai Doronikei Itālijā nekļūtu pārāk vientuļi, mani literārie ceļi arī ir aizveduši uz to pusi. Par Venēciju vēlāk, jo pašlaik esmu Francijā un ceļoju atpakaļ laikā. No Sagānas esmu tikusi pie Malē-Žorī un tālāk pie Koletes.
  Par Malē-Žorī pirmo darbu, kas, gluži tāpat kā Sagānas debija, sarakstīts agrā jaunībā, es kaut kad kaut kur izlasīju kaut ko gana intriģējošu, lai gribētu izlasīt arī pašu grāmatu, un tad, protams, to aizmirsu. Pilnīgi un galīgi. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tā iekrita e-pastā, Sīzifa (Sisyphus) dāvināta. Ir taču vēl taisnība pasaulē. Starp citu, Sīzifs pats grāmatu jau ir izlasījis un aprakstījis. Es izlasīju priekšvārdu, nopukojos, ka tam būtu jābūt pēcvārdam, jo tajā viss ir izpausts, un tālāk nelasīju. Pienākot pavasarim, atcerējos, ka man takš stāv nelasīta gadalaikam, iespējams, ļoti piemērota literatūra, un atkal izlasīju priekšvārdu… Lai cik slikta nebūtu mana atmiņa, šoreiz man priekšvārdu tik viegli aizmirst neizdevās, bet romānu es pēc kāda mēneša izlasīju – par spīti Kāstlai.
  Grāmatas vēstītāja ir jauna meitene Elēna, kas dzīvo Žērā, kuru cepuru mode no Parīzes sasniedz pēc pāris mēnešiem, bet jaunas idejas – pēc vairākiem gadiem. Pilsētas apraksts atgādinot autores dzimto Antverpeni, protams, tajos sensenajos laikos, kad kārtīgas jaunas meitenes vēl tika ievestas sabiedrībā un nevalkāja kleitas bez piedurknēm, bet sieviete biksēs zinošākos sabiedrības slāņus (kādu šajā pilsētiņā nebija) vedināja uz domām par lesbismu. Elēnai ir piecpadsmitarpus gadu, māte jau sen ir mirusi, un meitene bezgala garlaikojas tēva lielajā mājā.

  Then it was that I felt my loneliness and wished I could have a chat with someone who took an interest in me. But who was there? My father was too busy to give me even a few minutes of his time. His concern never went beyond casting a glance at my weekly school reports and making an absent-minded comment. “You might do better, Hélène,” he would say, when my marks happened to be rather bad. The cook? I dared not dream of it since that day my father had caught me chatting in the kitchen and had said with great finality, “At your age, you shouldn’t spend your time with servants!”
  [..]
  I attended Mademoiselle Balde’s school, the only “proper” school for young ladies in town, spending a few hours each day there. Decorum was the main thing demanded of the pupils, work was of less importance. I took advantage of this state of things and did nothing.

  Nav brīnums, ka, uzzinot par tēva mīļāko Tamāru, kas dzīvo aizdomīgā rajonā, draudzējas ar māksliniekiem, pati ir ar sliktu reputāciju un piedevām vēl krieviete, Elēna sāk par viņu fantazēt, domās apveltot sievieti ar eksotiskumu, kas viņu padara atšķirīgu no visiem pārējiem un tādējādi ne tik garlaicīgu kā Elēnas ikdiena. Meitene izmanto pirmo izdevību, lai iepazītos ar Tamāru, un sajūt viņas pievilcību, kas ātri vien kļūst fiziska. Tamāra arī nevilcinās, un Elēna no jaunas, naivas un neko nezinošas meitenes pārvēršas jaunā, gandrīz tikpat naivā un nezinošā sievietē, kas kļūst atkarīga no mīļotās un viņas kaprīzēm, kas ļauj ar sevi darīt visu.
  Brīdinājums – romānā ir jutekliskas vietas, bet nav nekā pornogrāfiska. Tomēr praktiskiem mērķiem to, labi pacenšoties, droši vien var izmantot, jo īpaši, ja patīk SM noskaņa.
  Šis nav stāsts par sieviešu mīlestības skaistumu, gluži pretēji, tas vēsta par to, kā emocionāli, psiholoģiski sakropļots cilvēks spēj to pašu nodarīt citiem. Tāpēc man šķita aizdomīgs Tamāras tēls, autores izvēle viņu attēlot gan kā lesbieti (biseksuāli), gan kā imigranti, kā divkārt vai trīskārt svešu būtni. Var jau izsmiet politkorektumu, tomēr nez vai Malē-Žorī tikpat viegli atļautos krievietes vietā ielikt parastu franču bāleliņu ar valdonīgām, sadistiskām tieksmēm un nosaukt viņu par mežoni. Tagad Tamāra, lai gan ir atdzīvinājusi letarģisko Elēnu, iepazīstinājusi ar līdz šim nezināmu literatūru, mākslu, bohēmu un vēl šo to, tomēr izrādās esam svešs ļaunums, kas, savā ziņā stāvot pāri mietpilsoniskajai provinces sabiedrībai, vienlaikus ļoti vēlas tajā iekļauties, izmantojot visus tās labumus, un šī mērķa dēļ ir gatava atteikties no daudz kā, pat daļas savas patības. Naivumu zaudējusī, varētu teikt, svešuma, citāduma samaitātā Elēna savā ziņā ir spiesta pārņemt daļu Tamāras atmestās lomas, gan pievilcīgo, gan atbaidošo daļu.
  Tāds skumjš stāsts, kuru lasot, atcerējos visādas muļķības, ko pati esmu sastrādājusi, kad kādu tik ļoti iekāroju, pat zinot, ka tā nevajag darīt.
  Jāpiebilst, ka sākumā grāmata šķiet skolnieciska, autore to ir pieblīvējusi aprakstiem – rindkopa par māju, rindkopa par tēvu utt. –, ko labāk būtu izkliedēt citur tekstā vai vispār izsvītrot. Par laimi, vēlāk šī sajūta pazūd.

Sieviete, kas mīlējusi vīrieti

Fransuāza Sagāna. Pasmaidot… Tulk. Inese Pētersone, il. Anita Kreituse. R.: Preses nams, 1992. (Françoise Sagan. Un certain sourire. 1955.) 102 lpp.

  Kaut kā tā ir sanācis, ka citu pēc citas esmu izlasījusi trīs grāmatas, kurās sižeta būtiska sastāvdaļa ir laulības pārkāpšana. Var jau būt, ka vajadzētu saķert galvu, uztvert to kā dieva zīmi un sākt piesargāties, bet, tā kā nevienu sižetu tieši tādā pašā veidā mājās atdarināt nevaru, palikšu vien pie domas, ka prozas darbam ir nepieciešams konlikts, un neuzticība šim nolūkam noder ļoti labi.
  Veldona galvenokārt pētīja, kā vīra neuzticība iespaido sievu (un mazākā mērā – arī mīļāko). Sagāna, gluži otrādi, liek runāt mīļākajai. Studente Dominika stāsta savu “pavisam vienkāršo stāstu” par “sievieti, kas mīlējusi vīrieti”, un šis vīrietis, kas viņai šķitis nedaudz bīstams jau no pirmā acu uzmetiena, tomēr ne tik bīstams, lai viņa nopietni uzmanītos, šis vīrietis ir Dominikas drauga Bertrāna tēvocis Liks, kam ir arī sieva, visnotaļ jaukā Fransuāza. Turklāt Fransuāza Dominiku ir iemīļojusi un ņēmusi savā paspārnē, un meitene negrib viņu sāpināt, jo, kā viedi atzīmē Liks, mēs vienmēr vairāk uztraucamies par otras puses partnera ciešanām nekā par savējā sāpēm. Bet ko lai Dominika dara, ja vienmēr ir ļāvusies straumei, arī Bertrānu viņa it kā mīl, bet visu laiku jūtas skumja, garlaikota, vientuļa un tukša. Likā viņa saskata tādu pašu garlaikotību.

  “Mēs jūtamies labi tikai tad, kad esam noguruši?” Liks reiz bija sacījis. Viņam taisnība. Es piederēju pie cilvēkiem, kuri tikai tad jūtas apmierināti, kad izskauduši sevī labu tiesu vitalitātes un apgrūtinošās garlaicības, to, kura nemitīgi jūs urda: “Ko esi izdarījusi ar savu dzīvi, ko esi nodomājusi ar to darīt?” Ko citu būtu varējusi atbildēt uz šo jautājumu: “Neko.”

  Un tā nu viņa ļaujas Lika skūpstam.

  Bet Liks bezgala cēli laikus paskaidro noteikumus, ka Dominikā neiemīlēsies, Fransuāzu nepametīs un tā joprojām. Un viņa piekrīt, lai gan ilg mokās, jo, pirmkārt, straume viņu te ir atnesusi, otrkārt, varbūt pirmo reizi viņa kaut ko apzināti tik ļoti vēlas.

  Instinktīvi jutu, ka ne ar vienu citu man vairs nekad nebūs tik labi kā ar Liku, jo viņš ir mana kosmiskā puse. Es ticēju, ka pastāv liktenīgas tikšanās. Ja liktenis lēmis, ka Likam jāaiziet, viņš aizies, un es aizstāšu viņu ar kādu citu, noteikti. Tomēr nekad, ne ar vienu man vairs nebūs tā, kā ar viņu: tik mierīgi, tikai mazliet vientuļi un, galvenais, – iekšēji tik atbrīvoti. Cik žēl, ka viņam jāatgriežas pie sievas un jāatstāj mani vienu mazajā Parīzes miteklī, slīkstam bezgalīgās pēcpusdienās, izmisumam mijoties ar īslaicīgiem sakariem. Aiz žēluma pret sevi sāku klusiņām šņukstēt.

  Parasts stāsts, kurā notiek tieši tas, kas sagaidāms. Vienīgi Dominika vairs nešķiet tik parasta meitene, jo mūsdienās viņai iespējamās sievietes dzīves paraugu būtu mazliet vairāk un atšķirīgi nekā pirms sešdesmit gadiem, un tukšums, visticamāk, būtu aizpildīts ar kaut ko spilgtu un skaļu, bet tāpat ne pašas izvēlētu. Viņai būtu jāuzliek citāda maska. Bet to, kā viņa jutās, Dominika izstāsta ļoti skaidri un sajūtami.