Bloga arhīvi

Dvīnes, kapsēta un spoks

Audrey Niffenegger “Her Fearful Symmetry“. Cover photo: Chris Fraser Smith. London: Vintage Books, 2010 (2009).

Odrija Nifenegere (par viņu plašāk lasāms LFFB vietnē) kļuva slavena ar savu pirmo romānu – bet ne pirmo grāmatu – “Laika ceļotāja sieva”, kas mani īpaši neaizkustināja. Iespējams, ja to pārlasītu tagad, es labāk spētu novērtēt varoņu attiecību tumšo pusi, kas ir labi nomaskēta aiz kaislīgas mīlas tēla, bet fakts paliek fakts: viņa bija bērns, viņš – pieaudzis vīrietis, kas sev uzaudzināja sievu.
Otrajā romānā apmātība vairs netiek slēpta, tomēr sākums ir gaužām romantisks. (Grāmatas pirmā nodaļa lasāma šeit, ilustrētā izdevuma garāks sākuma fragments – šeit.) Nē, nē, romantika ir nevis vakars sveču gaismā un sārtām rozēm pilnā istabā (tāds būs vēlāk), bet gan alkas pēc tā, ko nevar dabūt, ilgas pēc zudušā. No leikēmijas nomirst Elspeta, un viņas apakšējā stāva kaimiņam Robertam nu priekšā stāv dzīve bez mīļotās. “Viņš nevēra acis vaļā, ieelpoja viņas gaistošo smaržu un gaidīja.”
Savukārt no augšstāva kaimiņa Mārtina aiziet sieva, kas vairs nevar izturēt vīra slimību. Mārtins nespēj iziet no dzīvokļa, viņš nepārtraukti mazgājas gandrīz verdošā dušā, lietas, kas viņam saistās ar nepatīkamām emocijām, iesaiņo kastēs, ar kurām jau piekrauts pilns dzīvoklis. Tā logi aizlīmēti ar avīzēm.

Dienām ritot uz priekšu, Mārtins sāka šaubīties, vai vispār reiz ir bijusi sieviete, vārdā Marijke, kas dzīvoja kopā ar viņu un skūpstīja viņu, un lasīja viņam priekšā holandiešu dzejoļus par pavasara sākumu. [..] Bez Marijkes viņš bija tikai e-pasta adrese.
Mārtins ik nakti gulēja abu gultā, iztēlojoties Marijki viņas guļvietā. Gadu gaitā viņa bija mazliet apvēlusies, un viņam patika šis apaļīgums, viņš mīlēja Marijkes siltumu, smagumu un izcilnās kontūras zem segām. Reizēm viņa klusītēm krākuļoja, un Mārtins tumsā klausījās, līdz gandrīz sadzirdēja vieglos krācienus, kas atskanēja Amsterdamas guļamistabā. Viņš atkal un atkal no jauna atkārtoja viņas vārdu, līdz tas pārvērtās bezjēdzīgās skaņās – ma-RIJ-ke, ma-RIJ-ke – un kļuva par šķirkli vientulības vārdnīcā. Viņš domāja par to, kā viņa viena guļ gultā. Viņš nekad neatļāvās prātot, vai Marijke varētu būt sev atradusi kādu citu. Pat iedomāties par to bija nepanesami smagi. Tikai tad, kad bija viņu pilnībā iztēlojies – spilvena iespiedumu sejā, gurna uzkalniņu zem segas –, tikai tad Mārtins ļāva sev aizmigt. Pamodies viņš bieži atklāja, ka ir raudājis.
Ar katru nakti viņam aizvien grūtāk bija atsaukt atmiņā precīzu Marijkes tēlu. Viņš krita panikā un dzīvoklī pa malu malām izlika dučiem Marijkes fotogrāfiju. Tomēr no tā kļuva tikai sliktāk.

Elspetes gars tikmēr ir atmodies iesprostots savā dzīvoklī. Viņa cieš, jo nespēj ne pavēstīt Robertam par savu klātbūtni, ne palasīt grāmatas, kuru tur ir pārpārēm, visas vecas un vērtīgas. Atliek mācīties spokoties (īss fragments lasāms šeit) un gaidīt dvīņumāsas meitas, divdesmit vienu gadu vecas amerikānietes, kas mantojušas svešās tantes nežēlīgi dārgo dzīvokli blakus krāšņajai Haigeitas kapsētai. Roberts, starp citu, tur vada ekskursantu grupas un raksta disertāciju par tajā apbedītajiem cilvēkiem.
Lūk, šis sākums man patiešām patika, un es jau zināju, kam pēcāk teikšu, lai noteikti izlasa grāmatu. Nifenegerei labi padodas parādīt sēras un smeldzīgu atsacīšanos, Elspetes gurdumu un Roberta padošanos. Bet tad nāk baismi simetriskās, baltmatainās dvīnes. Viņas ir viena otras spoguļattēls, Valentīnai pat sirds ir labajā pusē. Londonā dvīnes iet uz cirku un vaska figūru muzeju, staigā pa veikaliem, bet nedara pilnīgi neko interesantu, tāpēc pilsētu lasītājs gandrīz nemaz neredz, tikai dzīvokli un kapsētu. Par naudu meitenēm nav jāraizējas, starp citu, nevienam citam arī ne, laikam jau tirgošanās ar retām grāmatām vai krustvārdu mīklu sastādīšana ir ļoti ienesīgas nodarbes. Visu laiku viņas var veltīt savstarpējām attiecībām, kas Valentīnu, kurai Džūlija visā uzspiež savu gribu, vairs neapmierina. Un tad Valentīna izdomā pilnīgi neticamu plānu.
Nifenegere kādā intervijā apgalvo, ka visos grāmatas tēlos esot mazliet viņas pašas un viņa saprotot to izvēli un rīcības motīvus. Es nesapratu. Valentīnas plāns bija ārkārtīgi stulbs, tik dumjš, ka tas sabojāja grāmatu un padarīja vai visus varoņus par netīkamiem.
AK, ja vien šis stāsts par skumjām un slimīgām attiecībām nebūtu ar tik neloģisku atrisinājumu…

Gotisks geju trilleris

Lewis Gannett “The Living One“. Cover design by Michael Ian Kaye, photographs by Melissa Hayden. New York: Plume, 1994 (1992).

Kļūstu veca vai neapķērīga. Man taču šķita, ka grāmata ir samērā jauna. Tad es mazliet parēķināju. Protams, kas gan ir nepilni divdesmit gadi? Vienam grāmatas varonim, Toransam (šādu vārdu puisis dabūjis par godu Kalifornijas pilsētai), ir sešpadsmit, un tas ir briesmīgi.
Gandrīz tikpat briesmīgi kā garā un diezgan histēriskā vēstule, ko Toranss negaidot saņem no sava tēva, barona Melkolma Spūra, kuru sen nav redzējis, jo vecāki ir šķīrušies un māte tēvu uzskata par ļaunu cilvēku. Tēvs raksta par sēpijas krāsas rozi, kurā esot iekritis un redzējis savu dzīvi aizritam atpakaļgaitā līdz ieņemšanas brīdim, tad tāpat vērojis sava tēva, vectēva utt. mūžus līdz pat 1271. gadam, kad barons Speour ar cirvi noslepkavoja visu savu ģimeni. Tad laiks sāka strauji ritēt uz priekšu, baronam piedzima cits dēls.

Vienā mirklī puikam jau bija piecpadsmit gadu, Gundulfs izdarīja pašnāvību, un zēns kļuva par baronu. Tā turpinājās. Paātrinājumā bija redzams nāves stakato, galvenokārt pašnāvības, vienmēr pirms nelaiķa barona piecdesmitās dzimšanas dienas.

Pār Spūru dzimtu gulstas Lāsts. Tuvojas Melkolma nāves brīdis, un viņš sauc dēlu pie sevis uz milzīgu māju (kā nekā gotika) Atlantijas okeāna krastā ar skatu uz Portugāli, lai varētu nokārtot mantojuma lietas. Toranss dabū sporta zāli un peldbaseinu (kura sienās iemontētas slepenas novērošanas kameras), tēva miesassargs vai seksa vergs Pips kļūst par viņa personisko treneri un gatavo pilnīgi neēdamas lietas: aknas, smadzenes un ikrus. Normāls amerikāņu zēns taču nevar ēst iekšējos orgānus, viņam vajag kārtīgu bekonu. Apkārt skraida ducis milzīgu elles suņu sarkanām acīm, kas spēj hipnotizēt laupījumu, bet pagrabstāvā slēgtā telpā zied brūnas rozes. Melkolms ieslēdzas un kliedz uz kādu, kura tur nav, un savādi gaudo.
Skolā Toranss met acis uz Eriku no peldēšanas komandas un piedalās radošās rakstīšanas stundās. Jaunajai skolotājai Šīlai, kas māca pusaudžiem lasīt un rakstīt ar ķermeni, ir noslēpumi: patiesībā viņa vāc materiālus savam psiholoģijas diplomdarbam par dzimumu robežām un bieži bēg no pasaules, iztēlojoties, ka atrodas slēptuvē. Vēl Šīlai ir mazliet ķerts draugs Dveins. Viņu ļoti interesē parapsiholoģija un nu arī Melkolms, un kādā ļoti slepenā institūtā Dveinam ir kolēģi…
Vārdu sakot, viens kārtīgs mikslis, ko vēl saraustītāku padara kolāžas forma. Romāns sākas ar redaktoru ievadu (pretencioza un riskanta izvēle), tad seko Toransa zīmīte draugam, Melkolma vēstule, Šīlas dienasgrāmata, Melkolma hronikas, Dveina piezīmes utt. Vēstītāju ir daudz, un viņi visi runā līdzīgā tonī, mazliet uzspēlēti, mētājas ar izsaukuma zīmēm. Tas varbūt piestāv jaunajam Toransam, kam problēmas reizēm sagādā ne tikai ēdienkarte un jautājums, vai Erikam ir puisis, bet arī pareizrakstība. (Starp citu, svešvalodā rakstītā tekstā es reti ievēroju kļūdas, un noteikti arī tāpēc tik bieži lasu angliski.) Kad tikpat juceklīgi izturas arī viņa tēvs un skolotāja, kļūst mazliet garlaicīgi. Tā nu man patika tikai viens varonis, mazrunīgais Pips.
Autors ir mēģinājis salikt kopā pārāk daudz: šausmas un ironiju, pusaudža geja seksuālās, ģimenes un skolas problēmas, konservatīvu audzināšanu, pārdabiskas parādības un militāristu slepenos plānus. Diemžēl summa ir mazāka par saskaitāmajiem, kas vājina cits citu. Ja Genits tik ļoti nebūtu centies uzrakstīt potenciālu kulta gabalu (ap to laiku pirmais romāns iznāca arī Duglasam Koplendam, un abos var saskatīt zināmu līdzību), droši vien būtu sanācis labāk. Tagad rezultāts atgādina pusaudzisku literatūru ar dažām seksa ainām. Es biju gaidījusi vairāk. Gan erotikas, gan spriedzes. Taču savu devu izklaides dabūju.

Vētraina mīlestība

Emily Brontë “Wuthering Heights“. Introduction by Beryl Bainbridge. London: Virago Press, 1990 (1847).

Šis ir cita izdevuma vāka attēls, jo īsto es neieskenēju, bet internetā tā nav.
“Kalnu aukas” (latviski tās Helgas Ginteres tulkojumā ir izdotas 1960. un 1992. gadā) nolēmu izlasīt pēc „Trīspadsmitā stāsta”, kas īsti nesniedza gaidīto. Toties “Aukas” pārsteidza patīkami. Emīlijas māsas Šarlotes Bronti sacerētā “Džeina Eira” atmiņā palikusi kā diezgan moralizējošs un sentimentāls meiteņu gabals, un, lai gan sensenos laikos esmu to pārlasījusi vairākas reizes, tagad nudien nekārojas atsaukt atmiņā ne skarbo internātskolu, ne nūģīgo misionāru, ne mistera Ročestera blēdības. “Kalnu aukas” labāk der lielākām meitenēm un gan jau arī kādam puisim, jo šeit varones apdraud lielākas briesmas par divsievību.
Centrālais tēls Hitklifs, kas spēcīgi ietekmē visu pārējo romāna varoņu likteņus, ir tumsnējs, drūms un tik dēmonisks, ka panaivā kalpotāja, kura pārstāsta visus senos notikumus, pie beigām sāk prātot, vai viņš, ņemot vērā neskaidro izcelšanos, maz ir cilvēks. Visādi vampīri, spoki un māņi tak blandās apkārt. Bet Hitklifs tikai turpina ar smagu roku atriebt savam kādreizējam pāridarītājam un viņa pēcnācējiem smalkas audzināšanas trūkumu un vienīgās mīļotās zaudējumu.
Iemīlēšanās gandrīz nevienam nedod nekādu labumu, ja par tādu neuzskata iespēju ciest. Šis scenārijs turpinās vairākās paaudzēs, un Izabellas drosmīgā izvēle to pārtraukt (kā no Andželas Kārteres pasakām) ģimenei nenes ilgstošu mieru, tikai atelpas brīdi. Visi turpina mirt jauni, kā tas notika pašu Bronti lokā.
Ja “Kalnu aukas” būtu sarakstītas mūsdienās, autorei varētu pārmest paviršu un augstprātīgu attieksmi pret kalpotājiem, tēlu mazticamību un pārlieku melodramatismu, kas bojāja “Trīspadsmito stāstu”, kurā patiešām saskatāmas daudzas atsauces uz Bronti romānu. Taču kā 19. gs. pašā sākumā sacerēts darbs tas ir ļoti baudāms un raiti lasāms, lai gan Džozefa Jorkšīras akcentu saprast nav viegli.
Grāmatu var lasīt un klausīties internetā. E-bibliotēkā ir arī audiogrāmata latviski.
Ar “Kalnu aukām” ir saistīta arī kāda lomu spēle, kas izskatās intriģējoša, lai gan oriģinālais franču variants šķiet vēl saistošāks.