Bloga arhīvi

Jūnijs

julijs-13  Ak, tā vien šķiet – jo mazāk es lasu, jo mazāk rakstu. Protams, paskatoties, piemēram, uz aprīli, kļūst skaidrs, ka tā nav gluži tiesa, bet tomēr – jau kuro mēnesi plāni uzrakstīt par visām izlasītajām grāmatām ir ar blīkšķi izgāzušies, kaut arī septiņas grāmatas jau nu nav nekas pārmērīgs. Nu labi, šomēnes mēģināšu atkal, un vēl es gribētu nomest kādu pusotru kilo (trīs būtu labāk, tad es svērtu tikpat, cik pirms desmit gadiem, bet kaut kas jāatstāj arī augustam), proti, pārkalt taukus muskuļos, jo citādi man sāk šķist, ka tricepsu man nav vispār, acīmredzot datora taustiņu spaidīšana un lapu šķirstīšana tos netrenē (dīvaini, jo grāmatas taču ir smagas). Ak, viena vienīga šķietamība…
  Ja man tas neizdosies, nākammēnes būs jāpievēršas šai lietai nopietnāk, teiksim, jānoliedz lasīt jauna grāmata, iekams nav aprakstīta iepriekšējā. Pasaulīt balto, rādās, ka tādā gadījumā es katru dienu mazgātu grīdu un gatavotu vakariņas. Ā, nē, vakari man būs aizņemti.
  Laikam ne velti starp interesantajām un dīvainajām grāmatām, ar kurām esmu piestiepusi pilnu māju (attēlā nav redzamas visas), vairākas pievēršas psiholoģiskām problēmām. Varbūt ar tām arī jāsāk?
  Vispār neticu, ka jūlijā visas izlasīšu, noteikti paliks pāri arī augustam, kaut arī to gaida pārējās dīvainās grāmatas, tāpēc, ja kāds nosaukums iekrīt acīs un rosina ziņkāri un ja jūs to ierakstīsit komentārā, es varētu sākt ar to grāmatu un (mēģināt) neatlikt trīs rindkopu uzrakstīšanu uz vēlāku laiku. (Kasim, Tu nepiedāvā interneta īso kursu “Kā ietilpt divās rindkopās ar visu ievadu, nobeigumu un pat iztirzājumu”?) Jo šobrīd es vēl gribu izlasīt tās visas, kas būs pēc “publicēt” podziņas nospiešanas, tas jau ir cits jautājums.
  Vai šeit ir bijuši dzejoļi par marsiešiem? Nē? Tad ir pēdējais laiks.

  Tā. Tas jau ir cits jautājums, jo, kad biju tikusi tik tālu, noklaudzēja pastkastīte un es saņēmu ilgi gaidīto aicinājumu iet pakaļ sūtījumam. Ierastā sainīša vietā šoreiz es dabūju, lūk, ko.
maiss
  Varu derēt, ka pa ceļam satiktais sīcis uz savu jautājumu vecmāmiņai: “Kas tai tantei maisā?” neuzzināja pareizo atbildi. Maisā bija pavisam normāla izmēra kaste (8,35 mārciņas smaga).
kaste
  Un kastē… ai, es jau biju piemirsusi, kam tur īsti jābūt. Bet tur bija viss kas jauks.
grāmatas
  Kuru gan vairs interesē jūnijs?

  1. Colette. Chéri. Tiem, kas grib iepazīties ar franču ne gluži erotiskās literatūras klasiķi un uzzināt, ka padzīvojušai sievietei jauni puiši sagādā sirdssāpes, bet ne tikai to vien.
  2. Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Tiem, kas ļoti mīl Adamsu, tiem, kas nekā daudz par viņu nezina, bet varētu iemīlēt, un tiem, kam pietrūkst laba parauga, kā aizrautīgi interesēties par dzīvi, visumu un visu pārējo.
  3. Purpura karaļa galmā. Grāmata iecietīgiem cilvēkiem, nelabojamiem latviešu fantastikas un fantāzijas cienītājiem un tiem, kas pēc desmit gadiem grib palepoties: “Es viņu lasīju jau tad, kad neviens vēl nezināja, ka viņš/a kļūs par labu rakstnieku/ci.”
  4. Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tām un tiem, kas ilgojas pēc neierasta un pārsteidzoši dīvaina piekrāptas mājsaimnieces pārtapšanas stiprā un neatkarīgā sievietē stāsta paveida.
  5. Mark Haddon. The Red House. Ai, visiem, kam nav bail no mazliet sarežģītākas formas un kam patīk cilvēki vai grāmatas.
  6. Kristofers Išervuds. Atvadas no Berlīnes. Tiem, kam nav nekas pretī pret iekļūšanu Vācijā īsu brīdi pirms nacisma pilnzieda, pret visu to postu, naidu un uzdzīvi; jā, jo īpaši uzdzīvi, kas atgādina vienu otru vecu kinofilmu, un vīrišķīgu noskaņu, kas atgādina jaunāku kino.
  7. Vidmantė Jasukaitytė. Balandė, kuri lauks. Tiem, kurus interesē leišu mērenais maģiskais reālisms, ģimenes sāgas, sievietes liktenis un radošās inteliģences mūžam nesaprastā un sabiedrības izstumtā loma.

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Maza raudu dziesma ar muzikāliem iestarpinājumiem

 Šajā nedēļas nogalē biju iecerējusi salikt kopā kārtējās norādes uz citām interneta vietām, un liels bija mans izbrīns, kad sapratu, ka šoreiz nav melnraksta, kurā parasti sametu saites. Labi atceros, ka šis tas man bija padomā, bet kas tieši?
 Un vai tiešām melnraksta nebija? Pēdējā laikā man ir spēcīga sajūta, ka internets mani čakarē. Vispirms WordPress atņēma vienu no svarīgākajām bloga saimniecības lappusēm, to, kurā var sekot līdzi citviet notiekošajām sarunām, kurās esmu bildusi kādu vārdu. Kad jau skumīgi apcerēju, ka būs vien tagad jāpierakstās uz visu interesanto ierakstu komentāru RSS, vidējo pirkstu gaisā izslēja Google, pavēstot, ka jūlijā pazudīs Google Reader, un ciniski pieprasot, lai pēc šī paziņojuma izlasīšanas nospiežu pogu OK. Ko vēl nesagribēs! Nu jā, OK es nenospiedu un WordPress uz brīdi ir atdevis iespēju sekot sarunām, bet tas neko nemaina. Internets mani nemīl…
 Mani tas sāpina vēl jo vairāk tāpēc, ka pāris no šonedēļ izlasītajiem tekstiem vedina uz domu, ka jābeidz staigāt pa grāmatnīcām un jāiepērkas tikai internetā. Tur neviens nevēros, cik grāmatu es paņemu rokās, pirms izlemju kādu nopirkt vai – vēl trakāk – aizeju, neko neiegādājusies (vismaz es to neredzēšu), apsargs pakaļ nestaigās un pārdevējs mani neierindos kādā sarakstā, vadoties pēc manām ārējām pazīmēm un izturēšanās. Viņi tā dara!
 Piemēram, Vilis Kasims apraksta Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģiju:

 Grāmatas salīdzinājumā ar cilvēkiem ir garlaicīgas. Tāpēc es turos cieši pie tām un tagad Londonas apkaimē vadu lietoto grāmatu veikalu. Ja sagribas asas izjūtas, vienmēr varu aizslēpties aiz plauktiem, uzcelt papīra fortu un sākt nepiedienīgi novērot pircējus, lai izdarītu tālejošus, faktiem nepamatotus secinājumus. Šādā veidā man izdevies nošķirt astoņus galvenos apmeklētāju tipus.

 Nu labi, Kasims ir tālu, mani viņš nav redzējis, bet Kika (pie kuras aizceļoju pa Sīzifa norādīto taku) takš noklausās sarunas kādā Rīgas grāmatnīcā, atceras pircēju kļūdas, bet pati ko?

kā klāt nedēļas nogale, tā grāmatnīcu apmeklē noraizējušies tēvi, kas meklē kaut ko mīlīgu lasāmu savām atvasēm.
– mēs te lasījām Andersena Neglīto Pīlēnu, un tur bija teksts, kad pīles lidoja, atskanēja šāviens, un tad viss purvs pielija ar asinīm. Tādu taču nevar 3-gadniekam lasīt! Nav kaut kas mierīgāks?
vienu papucīti aizsūtīju mājās ar Skalbi, otru ar Vinniju Pūku.

 Sasper mani jods, bet nevaru iedomāties mīlīgu Skalbi, kas būtu piemērots trīsgadniekam.


 Bet šī vēl nebija raudu dziesma. Īstās vaimanas sāksies tikai tagad.


 Rakelas Martinezas grāmatas “Vienradža ēnas” varone sev līdzi nēsāja Alfonsinas Storni dzejoļu krājumu. Izrādās, Storni bija ļoti ievērojama argentīniešu dzejniece. 46 gadu vecumā viņai atklāja vēzi, un Storni noslīcinājās jūrā, pirms tam nosūtot kādam laikrakstam savu pēdējo dzejoli, kas beidzās ar lūgumu, ja gadījumā zvana tālrunis, pateikt, ka viņas nav, ka viņa ir izgājusi. Ar šādiem vārdiem beidzas arī dziesma “Alfonsina un jūra”, kurā viņa apdziedāta, jūras viļņos tērpusies, jaunus dzejoļus meklējot, kamēr apkārt tekalē piecas nāriņas, jūras zirdziņi un citas rotaļīgas radības.
 Skumja dziesma. Vēl skumjāk, ka es takš līdz šim neko par Alfonsinu nezināju. Pieņemu, ka manā grāmatplauktā no spāņu valodā rakstījušajiem dzejniekiem ir tikai Gabriēla Mistrāla, Pablo Neruda, Frederiko Garsija Lorka un Antonio Mačādo. Viss. Varbūt kādu esmu aizmirsusi. Ar prozaiķiem stāvoklis nav daudz labāks.
 Nesen izlasīju savu pirmo stāstu spāniski. Lai slavēta WordReference, tās vārdnīcas un forumi! Protams, stāsts bija vienkāršā valodā, piemērots iesācējiem, pat vieglāk izlasāms nekā ļoti īsie stāstiņi, ko var atrast literatūras emuāros Breves no tan breves. Runāsim atklāti, esmu tikusi tik tālu, ka varu lasīt avīžrakstus spāniski un puslīdz saprast, par ko ir runa, taču līdz literatūrai man vēl jāgaida. Droši vien vēl ilgi.
 Un kā lai es to izdaru, ja priekšā paveras visa bagātīgā spāņvalodīgās literatūras ainava un es mazpamazām tajā jau sāku saskatīt atsevišķas spilgtākas kontūras, ja man jau veidojas saraksts ar jauniem autoriem, ja tas viss ir tik sasodīti kārdinošs, ka es jūtos kā iemīlējusies meitene, kam naktis jāpavada vienatnē?

Janvāris. Pārskats un aptauja

This rose has twelve petals.
Visi uzskatīja viņu par mirušu.
‘I’m putting you in charge of Tam and Richie,’ said Donald.
The first thing I can remember is a blue line.
Vispār zināms, ka valodās, kas iet no mutes uz muti, top sagrozīta patiesība.
Debesskrāpi pieskandināja spalgas, uzmācīgas ugunsgrēka sirēnas.
I wouldn’t mind feeling it again, the first time I fell in love.
In addition to being the name of a political movement, ‘anarchism’ is a time-honored epithet – a word often uttered with a derisive snort by conservatives, liberals, and mainstream leftists alike.
Madridē viņa ieradās ar diviem jauniem telefona numuriem pagātnes pēdu izraibinātā piezīmju grāmatiņā.
Эта книга — не учебник и не справочник по иностранному языку.
Souls grieve into human form.
Ever since the beginning of the industrial revolution, working people and their allies have sought a reduction in the hours of work.

  Lūk, tāds ir bijis mans janvāris, no rozēm līdz maizes pelnīšanai. Tiesa, kad man ienāca prātā pierakstīt pirmos teikumus, cerēju uz intriģējošāku iznākumu, tomēr (un ja vēl citronūdenim pielietu vairāk ruma) zināmu saikni un secību tajos var saskatīt.
  Biju sacerējusies, ka visu, ko izlasīšu, cītīgi arī aprakstīšu. Ha. Kā tad. Esmu uzrakstījusi par ceturto daļu no, starp citu, autoru dzimumu ziņā apbrīnojami līdzsvarotā (ja neņem vērā, ka vienā grāmatā ir publicēti 55 sieviešu dzejoļi) duča. Protams, es vēl aizvien vēl ceru, bet katram gadījumam pavaicāšu jums, kam būtu jāpievēršas vispirms (izaicinājumi, dāvanas un Kurbads ir ārpus konkurences). Var atķeksēt vairākus variantus un vēl pierakstīt klāt savējo, kā arī izteikties komentāros. (Vai sabiedrības viedokļa noskaidrošana kādreiz kaut ko maina, tas, protams, ir cits jautājums.)


  Vienā teikumā par izlasīto. (Laikam jāpārkopē 2013. g. sarakstā, bet tad gan tas sanāks ļoti garš, vai ne?)
Theodora Goss. In the Forest of Forgetting. Kārtīgās mežģīnēs ietērptas un uz porcelāna uzgleznotas nepavisam ne saldas ainiņas no mākslinieku un raganu, balerīnu un bāreņu fantastiskās dzīves, kurā savs ceļš jāizvēlas pat tad, kad šķiet, ka šādas iespējas nav.
Pols Osters. Ilūziju grāmata. Jau kuru reizi pārliecinājos, ka ir interesanti lasīt par neredzētām filmām un nelasītām grāmatām, pat ja tās ir iluzoras, taču līdz aizgrābtībai nedaudz pietrūka – nedaudz.
Magnus Mills. The Restraint of Beasts. Romāns, pretēji gaidītajam, mani neaizrāva, fašistiski kārtīgā darba apraksti nešķita ne gana absurdi, ne biedējoši neizbēgami, un piesolīto komēdiju es nesaskatīju.
Margaret Atwood. Murder in the Dark. Dzeja, kas izliekas par prozu, vai otrādi, vienkārši literatūra, kas izliekas par sieviešu literatūru, vai otrādi, priekšmeti un cilvēki, kas izliekas par rakstnieces iedomu tēliem, vai otrādi – ak, nekam nevar ticēt!
Visvaldis Lāms. Ķēves dēls Kurbads: Varoņa dzīve ļaužu atcerēs. Viņš dzīvoja tik ilgi un varonīgi, paveica tik daudzus darbus un izmīlēja tik daudzas sievietes, ka kļuva paredzams kā avīze.
Mega Gārdinere. Netīro noslēpumu klubs. Biezo grāmatu izlasīju vienā vakarā, jo otrā dienā vairs negribētu ķerties klāt, jo pieviļ arī tiesu psihiatres, kas nokļuvušas pārspīlētā sižetā un darba vietā domā par vīrieti, kurš gan spēj sirdsdāmu paglābt no visām briesmām.
Melissa Holbrook Pierson. Black Horses and Black Beauties: Animals, Women, a Passion. Fakti, apceres un kaisme vienā glītā sējumiņā, ko var dāvināt katrai sievietei, kas reiz sapņojusi par zirgu, un tām dažām, kas to nav darījušas.
Richard Porton. Film and the Anarchist Imagination. Vai dieniņ, cik pasaulē daudz neredzētu filmu, ko es gribētu noskatīties, un cik jauki, ja cilvēki var dedzīgi strīdēties tieši tāpēc, ka viņu uzskati ir ļoti līdzīgi.
Rakela Martineza. Vienradža ēnas. Te ir gan Latīņamerika, no kuras netikt vaļā, gan Madride, kurā iemīlēties, gan cilvēki, kuru varētu arī nebūt, tāpēc šķiet, ka romānā gribēts pateikts daudz vairāk, nekā es tajā izlasīju.
Николай Бодров. Как изучить английский язык самостоятельно. Нестандартные приемы самообучения. Šausmīgi uzņēmīgs zellis izstāsta savu un vēl dažu tikpat ķertu vīrišķu izglītošanās pieredzi, kas vienlaikus gan biedē, gan uzmundrina.
Karen McCarthy, ed. Bittersweet: Contemporary Black Women’s Poetry. Žēl, ka šī nav mana grāmata, kādu pusi dzejoļu es varētu mācīties no galvas vai vismaz pārlasīt ne reizi vien, cause i ain’t no gentleman.
Anders Hayden. Sharing the Work, Sparing the Planet: Work Time, Consumption, & Ecology. “Darbs ir patvērums cilvēkiem, kam nav nekā labāka, ko darīt,” esot teicis Oskars Vailds, un autors, bruņojies ar skaitļiem un zīmējumiem, ir viņa pusē, un es Andersam piekrītu, bet mēs zinām, ka vienmēr kādam ir jāstrādā, tāpēc labāk, lai darbs tiek visiem pa drusciņai.

Worlds Without End ir izdomājuši, ka šogad jālasa 12 agrāk neiepazītas fantāzijas vai fantastikas rakstnieces, pie tam vienai jābūt izvēlētai nejauši. Tā kā šī doma man patīk un Gosu nosacīti varētu pieskaitīt pie nezināmajām rakstniecēm, varētu pamēģināt. WWE vietnē ir autoru saraksts ar fotogrāfijām, no kura es izkopēju vārdus, kas man jau kādu laiku ir iesēdušies prātā: Charlotte Perkins Gilman, Joanna Russ, Lauren Beukes, Emma Bull, Octavia E. Butler, Jacqueline Carey, C. J. Cherryh, Diana Gabaldon, Margo Lanagan, Stina Leicht, Madeleine L’Engle, Kelly Link, Max Frei, Hope Mirrlees, Erin Morgenstern, Naomi Novik, Tea Obreht, Robin Hobb, Helen Oyeyemi, Ann Radcliffe, Sheri S. Tepper, Jo Walton, Martha Wells, Connie Willis, G. Willow Wilson.
  Sanāk vairāk nekā divpadsmit, bet nav liela bēda. Tāpat droši vien lasīšu kaut ko citu, piemēram, Annu K.
  Arī ar fantastiem vīriešiem es varētu izveidot tikpat garu kaunpilnu sarakstu, bet to tad kādu citu gadu.
  Kā redzams, man tomēr ir parādījušies plāni. Vēl es domāju turpināt lasīt anarhistus, pievērsties izglītojošo grāmatiņu sērijām (Short Introduction, No-Nonsense Guide utt.), raganām (sveiciens Doronikei) un vēl mazliet palasīt par valodām. Par mākslu es arī neko nezinu, bet tas tik drīz laikam nemainīsies.
  Re, Pēterburgā ir kāda grāmatnīca “Все свободны”, kurā es labprāt iepirktos.

Мы хотели сделать книжный магазин своей мечты, за который было бы не стыдно и в котором хотелось бы находиться самим. В Петербурге подобного места не было — по крайней мере, мы его не видели. Мы хотели, чтобы по ассортименту и духу «Все свободны» походил на московский «Фаланстер». Большие сетевые магазины мы, напротив, воспринимали как антагонистов — нам не нравились ни цены, ни ассортимент, ни обстановка. (Visa intervija.)

Salikt pa plauktiņiem

    Neesmu apsēsta ar kārtību, gluži pretēji, taču ir divi izņēmumi. Man patīk, ja cilvēki raksta pareizi, un es mēdzu grāmatnīcu pārdevējām un reizēm arī bibliotekārēm norādīt uz neīstā plauktā ieliktām grāmatām. Tiesa, pēdējo reizi, kad ieraudzīju pie romantiskiem romāniem novietotu Aleksa Gārlenda “Pludmali” koši rozā vākos (On Arranging Books by Color), man izdevās atturēties no vēlmes labot šo nepilnību.

Zili melna kaudze

Zili melna kaudze

    Agrāk gan esmu stāstījusi, ka Sokrata pieminēšana nosaukumā vēl nenozīmē, ka tā ir filosofija (Sigita Gedas dzejoļu krājums “Sokrats runā ar vēju”), vai ka Šāndora Mārai “Zāļu grāmata” nav medicīnas rokasgrāmata. Džefa Vandermiera (Jeff VanderMeer) drūmā fantāzija “Shriek” savukārt bija nolikta pie bērnu grāmatām. Nu ja, izklausās gandrīz pēc Šreka, un vāks arī tāds zaļgans… Tas nekas, ka tur ir daudz vardarbības, narkotiku un seksa. Kā teica pārdevēja, uz vāka taču rakstīts, ka tur ir par brāļa un māsas attiecībām.
    Šādas nepareizības varētu arī viltīgi izmantot, lai pievērstu potenciālo pircēju uzmanību. Vairākas reizes esmu neīstajā vietā stāvošu grāmatu, piemēram, pie daiļliteratūras noliktu nigērieša vides aktīvista biogrāfiju, izvilkusi no plaukta un nopirkusi, nevis gājusi sūdzēties pārdevējām. Līdzīgā veidā iepazinu angļu zinātniskās fantastikas autori Džastinu Robsoni (Justina Robson). Plauktā ievēroju nosaukumu “Natural History“. Tā patiesi nebija dabaszinātņu grāmata, un esmu priecīga, ka toreiz to pamanīju.
    Iepērkoties internetā, šādu nejaušu atklājumu iespēja ir daudz mazāka. Lielākoties nopērku tikai to, kam esmu gājusi pakaļ, vai kaut ko ļoti līdzīgu.
    Un kā ir ar jums?