Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā 28. Par rakstīšanu

 Rakstīt jau nu mēs tā neiemācīsimies, bet šeku reku trīs rakstiņi par to pašu. Divi ļoti atšķirīgi fantāzijas rakstnieki runā par padomu došanu un neuzklausīšanu.

 Guy Gavriel Gay On Not Giving Advice:
 ”If you play pick-and-choose with the advice tossed out there is no ultimate harm done. Someone ‘famous’ says something that resonates for you, you have that to work with. Maybe you write that way anyhow? But if that famous person says something that runs utterly counter to your own work method, your creative approach, your life options (“Jog five miles every morning before sitting down to write.”), I find myself worrying about or irritated by what I’m seeing, depending on time of day and what I am drinking (coffee or scotch). “Drink three glasses of Highland Park each time you sit down to write.” (Expensive advice, that would be. Also a tad life-damaging.)
 The creative process is deeply and profoundly individual. That applies to the Nobel laureate and the undergraduate poet and the person keeping a journal of his or her dreams and desires.
 [..]
 There is so much variation to the writing process, it feels wrong to be prescriptive – from where I sit. If my arm is twisted (hard) to solicit advice I’ll urge writers to travel if their life allows it, because travel does important things to us as people, and that affects us as writers. I try to steer younger writers to read outside their comfort zone, their favourite genres and styles, because we get stretched as people by doing that. But I try hard not to get drawn into technical advice.”

 Theodora Goss Craft and Art:
 ”I believe that there is a difference between craft and art. Craft is absolutely essential: to be an artist, you must know the craft of writing. You must understand how words mean, how sentences are put together, how to construct stories. When I teach writing, I teach craft. Art goes beyond craft, and has to do with what a writer, as an individual, brings to writing. Art is in the way Virginia Woolf explores consciousness. In the way George Orwell writes about politics. Both Woolf and Orwell make stylistic choices, write the way they write, because of what they’re focusing on, because of their convictions about reality. I can’t teach a student to write like Virginia Woolf. I can only teach a student why she wrote as she did.”

 Un tad vēl intervija ar vietnes Awesome Indies radītāju, kas nopietni un apņēmīgi mēģina atsijāt pašpublicēto grāmatu graudus no pelavām:
  “You must have some stories to tell about the books you’ve had in – what’s been your overall experience of self-published books and their authors?

 Very mixed. Some are so brilliant that Jen Blood and I awarded them the Seal of Excellence as soon as we instituted it, but aprox 60% of books submitted to our reviewers are rejected, and that’s from those who think they’ve had their books properly edited. (We tell authors not to apply unless they have had them professionally edited.) So unfortunately there really is a lot of substandard books out there. The difficult ones are on the edge, and that’s why we have a group of back up readers to give us second opinions.”

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Grāmatas, e-grāmatas un izdevēji

 Šovakar pusastoņos vakarā bārā “Taka” (Rīga, Miera iela 10) notiks viens no radošās darbības nedēļas “Radi! 2013” pasākumiem – diskusija “Izdevējdarbības nākotnes vīzija. Grāmatas loma tajā”.
 Laima Slava (apgāds “Neputns”), Reinis Pētersons (grāmatu ilustrators), Dāvids Šilters (komiksu žurnāls “kuš!”), Māris Jonovs (SIA “Burtlicis”) un visi, kas turp būs aizgājuši un gribēs parunāties, apspriedīs pašreizējā izdevējdarbības stāvokli Latvijā un pasaulē, kā arī to, kas notiek, grāmatai sastopoties ar digitālo grāmatu. Vakara gaitā dalībnieki centīsies noskaidrot e-grāmatu plusus un mīnusus un to, kā tehnoloģiju maiņa ietekmē lasīšanas procesu, informācijas uztveri un sabiedrību kopumā. Viņi arī mēģinās ieskicēt izdevējdarbības nākotnes ainas.
 Pēcāk, tā ap deviņiem, valdzinošās un prātu kairinošās noskaņās uzstāsies ģitāristu duets “Divi Grifi” (Roberts Jansons un Krišs Zēmelis), kas pārstāv džeza, fanka un blūza mūzikas stilu.

Grāmatu rakstītāji, pircēji un vāku mode

1. Ceturtdien, 25. aprīlī, plkst. 18 Mazajā ģildē (Amatu 3/5), pavasari sagaidot, ar piecu līdz desmit minūšu lasījumiem uzstāsies rakstošie talanti, kuru darbi iepriekš nav tikuši publicēti drukātā veidā. Autorlasījumus muzikāli papildinās enerģiskā folkgrupa „Dārdi”.
Jaunie literāti, rakstošie talanti un tie, kuri varbūt pat nekad iepriekš nav savus darbus citiem priekšā lasījuši, uz 25. aprīļa pasākumu var pieteikties līdz 22. aprīļa vakaram feisbukā vai draugos. Ņemot vērā, ka pavasara (sa)gaidīšana var būt arī dziļi individuāla un katram citādāka, literāro darbu tematika nav noteikta un darbos nav obligāti jābūt iekļautiem sniegpulkstenīšiem, bērzu pirmajām lapām vai piesaulītes pienenēm.
Vēl viens pavasara lasījums būs 16. maijā. Ieeja bez maksas. Projektu organizē Rīgas Kultūras un tautas mākslas centrs „Mazā Ģilde” ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta, Latvijas Universitātes un literārās platformas „Re-teksti” atbalstu.

2. Jāņa Rozes grāmatnīcās līdz 23. aprīlim, Pasaules grāmatu dienai, kad esot jādāvina mīļajiem grāmata un roze, Rozes apgāda grāmatām 20 procentu atlaide. Lai tās rozes, kur tās rozes, bet pavisam jauno Dubravkas Ugrešičas “Ragana izdēja olu” es gribu ļoti. Starp citu, Barona ielas veikalā bija grāmatas tiem, kas sāk lasīt franču, vācu, itāļu vai spāņu valodā (ja nemaldos): bilingvāli stāstu krājumi, proti, oriģinālā ar tulkojumu angliski. Uz tiem gan atlaide, protams, neattiecas.

3. Šonedēļ The Guardian apskatīja šīssezonas grāmatu vāku modi. Ugrešiča tajā iekļaujas:

Look: multicoloured cover resembling gallery art
Example: Taiye Selasi
Also worn by: Zadie Smith, Monica Ali
What it says: we’re convinced novel’s vibrant multiculturalism will make other fiction seem grey and stale (but have fingers crossed that full-on cover and book alike won’t put off punters rather than wowing them)

And what’s not hot? On the way out are yellows and pastels; the curious short-lived vogue for showing only women’s feet or arms; images of furniture; ostensibly hand-illustrated covers (eg The Art of Fielding) – and the retro look in general has become passe.

Kāju un krēslu man noteikti nepietrūks, bet esmu mazliet sailgojusies nevis pēc retro izskata, bet patiesi vecajiem fantastikas vākiem. Kaut vai kāda no tiem, ko nu dēvē par pavisam sliktiem.

Šonedēļ internetā. 24

    Pirmkārt, Anna (The Year of Reading the World) ir tikusi līdz Latvijai un uzrakstījusi brīnišķīgu rakstu par Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. (Vai tik tas nenozīmē, ka arī man pienācis laiks izlasīt šo grāmatu? Hmm.) Un tomēr man žēl, ka Anna šogad nelasa dzeju, tā paliekot bez “Vilka Vienača”, un vēl jo vairāk — ka angliski nav izdots nekas priecīgāks.

    Despite its devastating content, the book contains much that is uplifting too. From love stories and small triumphs, to Kalniete’s mother’s dogged-to-the-point-of-irrational determination to dress and educate her daughter in preparation for a return to Latvia – a return that looked impossible for many years, given that the family had been sentenced to exile for life – the book reveals how dignity and the human spirit can endure in the most appalling circumstances.

    Otrkārt, ja nu kāds vēl nav pamanījis vai ir aizmirsis, ir tāda jauka vieta kā Literatūras blogu FB kopiena. Visi jaunie ieraksti vienuviet. Ir no kā izvēlēties.
    Treškārt, es neturpināšu skaitīt. Tā kā pirmās saites šajā melnrakstā esmu iekopējusi jau septembrī, te ir uzkrājušās dažas vecākas ziņas, piemēram, 50 veidi, kā izmantot Kindle.

    Attēlā redzams kāda bibliotekāra tetovējums. Uz citām tetovētām bibliotekārēm var paskatīties šeit.
    Internetā var atrast arī fotogrāfijas ar grāmatām, kas Kvebekas Jardin de la Connaissance palēnām apaug ar sūnām un sēnēm, tā atgriežoties pie saknēm.
    Mūsdienās neviens vairs nemāk uzrakstīt labu recenziju, vai ne?

    But while the words “book-review” made its first print appearance as a headline in 1861 to just that—a review of a book titled How to Talk: A Pocket of Speaking, Conversation, and Debating (verdict: “The present work has the additional recommendation of an unmistakably useful subject, which is lucidly treated”)—the practice of criticizing the critics has always been with us. Most often, dissatisfaction with the state of book reviewing has come not from the readers who are the reviewers’ intended audience, but from writers who have felt their work mishandled, unjustly ignored, or cruelly misunderstood.

    Kā uzzināju Aš skaitau emuāros, lietuviešu žurnāla Intelligent Life pavasara numurā literatūrzinātniece Jūrate Čerškute ir nosaukusi grāmatas, kas jāizlasa līdz trīsdesmit gadu vecumam. Es no trīspadsmit punktiem varu atķeksēt astoņus, ja pieņem, ka skaitās arī mazākas Kajoka devas, ne tikai vesela grāmata.
1. Labs detektīvs, vēlams klasisks angļu gabals (Arturs Konans Doils, Agata Kristi).
2. Postmodernisma romāns (Umberto Eko “Rozes vārds“, Justeins Gorders “Cirka direktora meita“).
3. Kristina Sabaļauskaite “Silva rerum” (abas daļas).
4. Maģiskā reālisma romāns (Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“, Mario Vargass Ljosa “Sliktā meitene”, Horhe Luiss Borhess “Smilšu grāmata“).
5. Ričards Gavēlis “Viļņas pokers“.
6. Patriks Zīskinds “Parfīms“.
7. Virdžīnijas Vulfas romāni (“Deloveja kundze“, “Orlando“, “Uz bāku“).
8. Lietuviešu autoru esejas (Rolandas Rastauskas “Kitas pasaulis”, “Privati teritorija”, Sigitas Parulskis “Nuogi drabužiai”, Giedra Radvilavičiūtė “Suplanuotos akimirkos”, “Šiąnakt miegosiu prie sienos”).
9. Donalda Kajoka dzeja (“Meditacijos”,”Kurčiam asiliukui”).
10. Austrumu romāni (Orhans Pamuks, Elifa Šafaka).
11. Hulio Kortāsars “Klasīšu spēle“.
12. Skandināvu vai ziemeļvalstu literatūra (Ingmars Bergmanis “Laterna magica“, “Intīmās grēksūdzes“, Karl Ove Knausgård, Larss Sobijs Kristensens “Pusbrālis”, Jenss Kristians Grendāls “Klusums oktobrī” u. c.).
13. Daniils Harmss “Gadījumi“.

Bibliofiliem un sātanistiem

Arturo Peress-Reverte. Dimā klubs jeb Rišeljē ēna. Tulk. Guna Pigita. Il. Arta Ozola-Jaunarāja. Rīga: Jumava, 2006. (Arturo Pérez-Reverte. El club Dumas or La sombra de Richelieu. 1993.) 372 lpp.

    Kaut kad sen skatījos dīvainu filmu par sātanistiem “Devītie vārti”. Džonijs Deps, protams, bija glīts, bet, cik nu tagad atceros, tas arī bija apmēram viss ievērības cienīgais. Filmas pamatā Polaņskis izmantojis romānu “Dimā klubs”, bet grāmata man ar filmu neasociējās kaut tāpēc vien, ka par Dimā kino nekā nebija. Toties grāmatā Dimā ir daudz, un droši vien to labāk spēs novērtēt cilvēki, kam tuva feļetonromānu tradīcija. Es varu atzīties, ka nevienu Dimā darbu neesmu izlasījusi, tā ka saprotiet paši…
    Vecu grāmatu mednieks Lūkass Korso saņem pasūtījumu noskaidrot, vai kāda kolekcionāra rokās patiešām bija nonācis Dimā “Trīs musketieru” oriģinālā manuskripta fragments. Līdz šim bija uzskatīts, ka manuskripts ir iznīcināts. Korso saņem vēl vienu uzdevumu: noskaidrot 17. gs. izdotas un tūdaļ inkvizīcijas sadedzinātas sātanistu grāmatas autentiskumu. Noslēpts tolaik esot ticis tikai viens eksmplārs, taču tagad zināmi trīs. Seko ceļojumi pa Dienvideiropu, kautiņi, slepkavības, daudz džina, maskulīna lesbiete (bāra īpašniece un Korso labākā draudzene), jauna vai mūžveca meitene, kuru mīlīgi sauc par Irēnu Adleri, bibliofili un milzum daudz informācijas.
    Atgriežoties pie Dimā, atceros, ka bērnībā lasīju Žila Verna biogrāfiju, kurā tika pieminēts arī Dimā un viņa nēģeri, tas ir, jaunie vai neveiksmīgie rakstnieki, kas sacerēja grāmatas Dimā vietā. Autorības jautājums tiek piesaukts arī “Dimā klubā”, taču Peress-Reverte vai erudītais literatūras profesors Boriss Balkāns, kas reizēm pavēsta grāmatā notiekošo un gaužām atgādinātu kādu semiotiķi, ja vien tas uz grāmatas beigām pats neparādītos tekstā, tātad vismaz B.B. Dimā ļoti ciena un aizstāv, un daudz ko izstāsta par viņu. Dažbrīd tik daudz, ka ir spiests atvainoties sarunu biedram, ka šis to visu jau noteikti zinot, un, godīgi sakot, tas patiesi izklausās neveikli.
    Tak šajos stāstiņos slēpjas grāmatas jēga un vērtība. Ja atņemtu izglītojošo daļu, nekas daudz pāri nepaliktu. Notikumus varētu ietilpināt dažās lapās: Korso satiek vienu cilvēku, iedzer, sakaujas, atceras savu bijušo draudzeni, kaut kur aizbrauc, satiek otru cilvēku, aplūko viņa bibliotēku, satikto cilvēku kāds nogalina, Korso brauc tālāk. Iedzeršana ir pēc katra komata un pa vidu arī. Atrast īstos cilvēkus nesagādā nekādas grūtības, nav nekādu dabas aprakstu vai psiholoģisku ieskatu, vai politisku pārspriedumu. To neesamību autors kompensē, dāsni daloties visā, ko ir uzmeklējis un izlasījis par grāmatu kolekcionāriem, tirgotājiem, viltotājiem, Dimā, piedzīvojumu romāniem, sātanismu un tā literatūru. Un lūk, sanāk normāla apjoma romāns, kas lasītājam ļauj justies kā intelektuālim un brīžiem pavēsta šo to patiešām noderīgu, piemēram, kā īsti viltot pazaudētas lapas senos izdevumos. Nu labi, noderīgi tas nav, amatieriem tāpat nekas neizdotos.
    Ar jauniegūtās informācijas izmantošanu tomēr jāuzmanās, vismaz sātanisma bibliogrāfiju autors ir papildinājis ar līdz šim nezināmiem izdevumiem. Bet man tā tikpat šķiet stulba un garlaicīga aizraušanās, pat pieņemot, ka visas reliģijas balstās uz ticību, nevis saprātu.
    Grāmatas sākums oriģinālā lasāms šeit.

Šonedēļ internetā. 23

    Tā, tā, kas tad šoreiz man te uzkrājies?
    Kāds krieviski rakstošs grāmatu apcerētājs, kuru es lasu un reizēm pat ņemu vērā, mani pārsteidza, sacerot ļoti pozitīvu atsauksmi par latviešu grāmatu. Kā jūs domājat, kuru? Pareizā atbilde šeit.
    Latvijā sākas Dzejas dienas. Programma redzama šeit, turklāt jāieskatās arī satelītprogrammā, kur nepavisam nav tikai skolēnu un bibliotekāru lasījumi. Svētku rīkotāji aicina iesaistīties arī lasītājus:

    Šobrīd, kad politika tiecas rakstītās rindas izmērīt, sareizināt burtus un dzejas matemātisko atdevi sadalīt diagrammās un stabiņos, mums ir svarīgs ikviena lasītāja, fana, interesenta un drauga atbalsts.
    Tāpēc mēs aicinām ikvienu – akmentiņ, lec laukā! Iesaisties un paud savu atbalstu dzejai, kļūstot par Dzejas vēstnieku!

    Toties ASV Kongresa bibliotēka saviem vidusskolēniem ir sarūpējusi pa dzejolim dienā. Visu mācību gadu viņi varēs lasīt citiem priekšā un klausīties dažādus dzejoļus, sākot ar Billija Kolinsa (Billy Collins) “Introduction to Poetry”.

I say drop a mouse into a poem
and watch him probe his way out,
[..]

But all they want to do
is tie the poem to a chair with rope
and torture a confession out of it.

    Pa dzejolim dienā es saņemu e-pastā. Tos man sūta Amerikas dzejnieku akadēmija. Vēl man pienāk arī Rūmī dzejoļi angliski, reizēm arī oriģinālā vai vairākos tulkojuma variantos. Tas nekas, ka lielākoties tie paliek neizlasīti, ja nu es sagribu dzejoli, tālu nav jāmeklē.
    Lietuvas grāmatnīcu tīkla “Pegasus” darbinieki nolēmuši iepazīstināt citus ar sev tuvākajām grāmatām. “Rozē” reizēm pie dažām grāmatām ir pieliktas zīmītes ar pārdevēju atsauksmēm, bet leiši iet tālāk un ir sarīkojuši fotosesiju. Visi attēli redzami feisbukā.
    Ēd ne tikai latviešu rakstnieki. Literārs alfabēts:

P is for PLUM CAKE
    For one breakfast, Jane Austen sat before a spread consisting of plum cake, pound cake, hot rolls, cold rolls, bread and butter, chocolate, coffee, and tea. Balance.

    Skotu rakstnieks Ērvins Velšs, tas pats, kas skaitīja vilcienus, prāto, vai mūsdienās vēl ir iespējama nacionālā literatūra:

    I’ve always considered myself belonging to the school of writers who should be read but not heard, so I don’t know what set of circumstances leads me to be standing here today. I suppose the subject matter, a national literature, is a compelling one for me, given the current political situation in these islands with the forthcoming independence referendum, and the fact that I’m now in genuine exile in the US, rather than a half-arsed one in London or Dublin.

    Ians Makjuans neatteiksies no papīra grāmatām:

    “You put them on the shelf and it’s the complete narrative of your existence,” he says. “All these crappy, yellowing paperbacks I bought when I was 17. I’ll never read them again, but I could never throw them away, either.” He hugs himself, trying his best – mostly for my benefit – to look neurotic. “I want them around me and that’s not something you can do electronically.”

    Hovards Džeikobsons apgalvo, ka romāna liktenis ir apdraudēts. Kāpēc? Trūkst labu lasītāju.

    Describing his experience of appearing at reading groups – “sometimes they are lovely, sometimes they aren’t, and sometimes they are just staggeringly rude” – Jacobson said that he felt a sense of “heartbreak” when he heard readers say, “I don’t like this book because I don’t sympathise with the main character.”
    He added: “The language of sympathy and identity and what we call political correctness is killing the way we read.
    “That’s like the end of civilisation. That is the end. In that little sentence is a misunderstanding so profound about the nature of art, education and why we are reading, that it makes you despair. Who ever told anyone that they read a book in order to find themselves?”

    Iespējams, ka trūkst arī kritiķu, tā vismaz raksta The New York Times un Slate:

    But if you spend time in the literary Twitter- or blogospheres, you’ll be positively besieged by amiability, by a relentless enthusiasm that might have you believing that all new books are wonderful and that every writer is every other writer’s biggest fan. It’s not only shallow, it’s untrue, and it’s having a chilling effect on literary culture, creating an environment where writers are vaunted for their personal biographies or their online followings rather than for their work on the page.