Bloga arhīvi

Aizpilsētas stāsti. Skaisti

Šons TansAizpilsētas stāsti“. Tulk. Valdis Ābols. Rīga: liels un mazs, 2010. (Shaun Tan “Tales from Outer Suburbia”, 2008.)

“Aizpilsētas stāsti” ir paredzēti kā V. Ziemassvētku dāvana. Bet ziniet, nemaz negribas viņam to atdot, jo jaunais cilvēks ar nenoturīgo uzmanību vēl nemācēs to īsti novērtēt, bet mēs gan varētu ilgi pētīt zīmējumus un priecāties par to, cik glīti un kārtīgi viss nostrādāts. Ja nu vienīgi papīrs pārāk balts (bet “Arctic Paper” vismaz pirms kāda laika pēc vides aizsardzības kritērijiem bija Latvijā laikam pat labākais pieejamais papīrs).
Grāmatā ir piecpadsmit austrāliešu mākslinieka un rakstnieka Šona Tana stāstiņi, kas vēsta par notikumiem priekšpilsētā, kuras realitāte mazliet atšķiras no ierastās. Tans, starp citu, šogad saņēma Hugo prēmiju kā labākais profesionālais fantastikas mākslinieks. Stāstos primārais ir dažādās tehnikās veidots zīmējums, kas tekstu ne tikai papildina, bet bieži vien ir vienīgais veids, kādā tiek pavēstīta daļa notikumu, un tieši šī daļa man parasti patika vislabāk, jo tā vienlaicīgi ir gan smalkāk izstrādāta, gan atstāj vairāk vietas lasītāja iztēlei.
Šis stāsts (ņemts no izdevniecības vietnes, kur var apskatīt vēl pāris paraugus. Citi zīmējumi un autora atmiņas, kā stāsti radušies, atrodami viņa virtuālajās mājās) visvairāk atgādina komiksu, tomēr šī nav ne komiksu, ne mākslas, ne bērnu grāmata. Tā ir bilžu grāmata visiem, kas noteikti cietīs no tā, ka grāmatnīcās tiks ielikta bērnu literatūras plauktā, kur to nepamanīs puse potenciālo lasītāju: bezbērnu estēti, sociālu problēmu interesenti un fantastikas fani. Bet varbūt pieaugušajiem nepienākas ne tik skaidri izteikta morāle, ne – vēl jo vairāk – tik krāsainas ilustrācijas.
Kas īsti notiek aizpilsētā? Kāda ģimene uzņem ārzemju viesskolēnu Ēriku, kas gulēt un mācīties grib virtuves pieliekamajā. “Tā vienkārši ir cita kultūra.” Stāsts mazliet atgādināja Geimena pamācību, kā runāt ar meitenēm ballītēs, – ne tikai minimālās sižeta līdzības, bet galvenokārt neizprotami svešādās noskaņas dēļ. Zaudējumi un atsvešinātība Tanam esot ļoti tuvas tēmas. Tomēr “Ēriks” ir ļoti sirsnīgs darbs.
Nepavisam nav bērnišķīgi avīžrakstu fragmenti, kas nodrukāti apkārt stāstam “Amnēzijas mašīna”.

Publisko noliegumu ministrs vakar sniedza paziņojumu presei, kurā, apsteidzot valdības pretkorupcijas komisijas gaidāmo ziņojumu, viņš apgalvoja, ka nekāda korupcija valsts pārvaldē nepastāvot.

Vai fragments, kas atsauca atmiņā Valmierā ieklīdušo lūsi:

netuvoties sārtajam flamingam, kuru, iekams nav gūti pierādījumi par pretējo, varas iestādes ir klasificējušas kā “ārkārtīgi bīstamu”.

Ne vienā vien stāstā par nesaprašanos beigas ir labas. Ja sākumā visi ir vienisprātis, ka “neviena cita zeme nav sliktāka par šo”, beigās viņi uzzina, ka tur ir kas pasakains un tāds, kā nav nevienā citā zemē. Tana stāsti bieži ir skumīgi, bet ne drūmi. Viņš ir gudrs un labsirdīgs. Aizpilsēta bieži ir tikpat absurda kā pārējie pilsētas rajoni, bet turienieši to māk pavērst citādi. Ballistiskās raķetes, ko valdība ielikusi katrā pagalmā, cilvēki ir nokrāsojuši košās krāsās un izmanto savām vajadzībām.

Tagad mēs esam arī pasākuši uz Ziemassvētkiem apkarināt raķetes ar lampiņu virtenēm. Jums vajadzētu vakarā uzkāpt kalnā un paskatīties, kā visapkārt zibsnī un mirguļo simtiem spožu smaiļu.

Zem raķetes vai eglītes – šo grāmatu es arī gribētu.

Grāmatas, ko neesmu lasījusi

Turpinot viņnedēļ iesākto balvu uzskaitījumu, ir pienākusi kārta arī vienai no zināmākajām zinātniskās fantastikas prēmijām Hugo balvai. Romānu kategorijā to vakar saņēma veseli divi darbi uzreiz: Čainas Mjevila (China Miéville) “The City & The City” un Paolo Bacigalupi (nezinu, kā pareizi rakstīt viņa uzvārdu latviski) “The Windup Girl”. Divas grāmatas, kas man ir jau sen un ko es it kā ļoti gribu izlasīt. “Pilsētu un pilsētu” es pat iesāku, tiku līdz 50. lappusei, un tad kaut kas novērsa manu uzmanību. Nepārprotiet, bija interesanti, tas galu galā ir detektīvs, bet acīmredzot nebija pienācis īstais brīdis, un grāmata atgriezās kaudzē starp pārējām, ko tik ļoti esmu gribējusi izlasīt, ka esmu nopirkusi. Tā nu šī tur gaida “Krakenu”, kas pēc pāris mēnešiem tai pievienosies.
Šodien atklāju vēl vienu izlasāmu grāmatu. Pirms trim gadiem iznāca “How To Talk About Books You Haven’t Read” (Pierre Bayard): kā runāt par grāmatām, ko neesi lasījis. Vietējie intelektuāļi par to pat uzrakstīja dažus rakstiņus avīzēs vai varbūt “Rīgas Laikā”, bet mani tā neieinteresēja. Bet nu izlasīju šo eseju un esmu ieintriģēta.

The book is an extended essay that uses wit and provocation to poke fun at the cult of the specialist and argue for a return to an intellectual climate that championed the generalist over the specialist and the creative thinker over the niche-dweller. Bayard’s book is not only funny and beautifully written, it is a wake-up call to an academic culture that foolishly surrendered the hustle and bustle of the intellectual marketplace for the easily-defended comfort of the ivory tower.

Manā lasāmo grāmatu kaudzē stāv dažas tādas, ko man bail ja ne gluži lasīt, tad iedomāties sevi tās publiski apspriežam. Neesmu speciāliste, un, ja tagad te sākšu stāstīt, ko raksta D. Haraveja, A. Negri vai A. Losevs, jūs visi sapratīsiet, kāda muļķe esmu. Tāpēc grāmatas stāv nelasītas. Es gan neesmu arī literatūrzinātniece, tomēr tas mani nemulsina.
Makelmonts, starp citu, apgalvo, ka autoram vismaz vienā jautājumā neesot taisnība un lasīt esot noderīgi. Man arī tā šķiet.

Burvju mākslas atdzimšana Anglijā

Susanna Clarke “Jonathan Strange and Mr Norrell“, London: Bloomsbury, 2004.


  Deviņpadsmitā gadsimta sākumā burvju māksla Anglijā bija gandrīz izzudusi. Burvju gan netrūka, taču viņi visi nodarbojās ar maģijas vēsturi un teorētisko maģiju. Tad izplatījās baumas, ka esot tāds nīgrs Norela kungs, kas savā nomaļajā muižā savācis plašu bibliotēku un dēvējoties par par praktizējošu burvi. Neviens tam īsti negribēja ticēt, līdz Norels to pierādīja, vienlaikus aizliegdams pārējiem saukties par burvjiem un pētīt maģijas grāmatas. Tāda nu bija viņu vienošanās.
  Grāmatas sākums ir ironijas piesātināts. (Lasot par maģijas teorētiķiem, nāca prātā vietējo bijušo filozofijas studentu strīdi, kurš no viņiem drīkst sevi saukt par filozofu un kurš nekā nesajēdz.) Ar laiku ironijas kļūst mazāk un noskaņa kļūst aizvien drūmāka. Lai pierādītu Londonai maģijas noderīgumu, Norels ielaižas darīšanās ar elfu karali, kam piemīt dabisks ļaunums, un no tā cieš arī attāli iesaistītie cilvēki. Ak, un neviens īsti neieklausās šarlatāna skaitītajā pareģojumā par maģijas atgriešanos Anglijā, ko esot paudis visievērojamākais aizgājušo laiku burvis Karalis Krauklis.
  Lai gan Norels pats ir aizliedzis citiem nodarboties ar burvestībām, viņš tomēr jūtas vientuļš, tāpēc, kad uzrodas otrs burvis, Džonatans Streindžs, kas gandrīz visu ir izdomājis pats (jo visas grāmatas ir Norela rokās), Norels viņu pieņem par mācekli, un abi kopā palīdz Anglijai cīnīties pret Napoleonu. Bet ar laiku atšķirības skolotāja un mācekļa uzskatos kļūst pārāk lielas, viņu ceļi diezgan vētraini šķiras, un katram nākas cīnīties ar saviem dēmoniem. (Bairons, ar ko Streindžs sapazīstas Venēcijā, jūtas vīlies, jo šim burvim trūkst dēmoniskuma.)
  Grāmata ir milzīga, cietvāku izdevumā ir gandrīz 800 lappušu, bet mazajā mīkstvāku izdevumā — vairāk nekā 1000 lpp. Tajā ir daudz zemsvītras piezīmju, no dažām, tās nedaudz paplašinot, sanāktu neslikti stāsti. Nesapratu, kā vispār autorei pietika pacietības to visu sarakstīt, bet izrādījās — viņa to darījusi vairāk nekā desmit gadus, pa gabaliņam vien, līdz beidzot salipinājusi visu kopā, atradusi izdevēju (Nīla Geimena aizgādnība droši vien noderēja), kas uztaisīja plašu reklāmas kampaņu, maldinoši apgalvojot, ka šis esot Harijs Poters pieaugušajiem, un samaksāja avansā miljonu mārciņu. Re, kā dažiem atmaksājas neatlaidīgi pūliņi.
  Lai gan autores balss tekstā reizēm ir pārāk skaļa un personāži gadu gaitā pārāk nemainīgi, jāatzīst, ka romāns ir izdevies. Te nav burvju nūjiņu, zižļu un zvaigžņotu mantiju, burvestības reizēm atgādina mājsaimniecības darbus, kas veicami soli pa solim, nevis satriecoši spoži. Abi burvji ir samērā garlaicīgi džentlmeņi ar labām manierēm, kurās ietilpst nevērība pret visiem, kas nav tikpat augstdzimuši. (Tos pamana un novērtē ļoti nejaukais elfs.) Patiesībā vienīgais, kas viņus interesē, ir maģija. Darbība attīstās gausi, un darbs lasāms lēni, bet pacietīgie to var izbaudīt, un uz beigām parādās vairāk burvestību, lielāka intriga un pat zināma romantika.
  Ja jūs neatbaida lēns ritējums, noteikti iesaku ieskatīties šajā grāmatā. Tomēr tā nav domāta visiem un dažus varētu bezgala garlaikot. Plašā Vikipēdijas rakstā ir pateikts viss, ko es te neesmu uzrakstījusi gan par romāna sižetu, gan par stilu. Internetā lasāmais Klārkas stāsts “The Duke of Wellington Misplaces His Horse“, kas vēsta par arī grāmatā svarīgu personāžu, sniedz daļēju ieskatu rakstnieces stilā, lai gan tas nav ne ironisks, ne drūms un ne tuvu tik iespaidīgs kā “Džonatans Streindžs”.

P.S. Grāmata kopš tā laika ir izdota latviski, un tās fragments (PDF) lasāms šeit.

Sirsnīga šausmene bērniem un pieaugušajiem

Neil Gaiman „The Graveyard Book”. HarperCollins, 2008.

(Šeit ir videoieraksts, kurā Geimens nolasa visu grāmatu.)

„Kapsētas grāmatu” es būtu gribējusi izlasīt jau bērnībā, kad baidīšanās ir būtiski svarīga dzīves sastāvdaļa un kad man noteikti ne vienā vien vietā būtu aizrāvusies elpa. Taču arī tagad tā ievilka sevī un vilināja nekavējoties lasīt tālāk, lai uzzinātu, kā viss beigsies un kāpēc vispār tas ir sācies. Tāpēc grāmata būs jāpārlasa vēlreiz, nu jau lēnāk, lai labāk izbaudītu gan spriedzi, gan humoru, kā arī novērtētu atsauces un alūzijas, kuru Geimena darbos netrūkst. Tie vienmēr ir daudzslāņaināki nekā izskatās no pirmā acu uzmetiena.

Grāmata sākas šādi: „Tumsā bija roka, un tā turēja nazi.”

Ar šo nazi tiek nogalināta gandrīz visa aizmigusī ģimene, tikai pusotrgadīgais mazulis ir pamanījies nošļūkt pa kāpnēm un aizrāpot tālāk uz pakalnu, kur atrodas veca kapsēta. Mirušajiem atmaigst sirds, un viņi uzņemas rūpes par bērniņu. Galu galā nāvei jābūt žēlsirdīgai. Tā nu Neviens Ouenss (jo viņš neizskatās pēc neviena cita, tikai pēc sevis), visu mīlēts, aug kapsētā, apgūst spokošanās gudrības un ar laiku arī dzīvo pasaulē noderīgas mācības. Kārtīgs Austrumeiropas ēdiens, proti, biešu zupa ar skābo krējumu, gan viņam nez kāpēc galīgi neiet pie sirds, ne tā kā čipsi. Bet aiz žoga viņu joprojām meklē Visu amatu piepratēji Džeki, kas grib līdz galam paveikt iesākto darbiņu…

Grāmatā darbojas ne tikai dzīvi un miruši cilvēki, bet arī vampīrs, vilkate, spārnota asīriešu mūmija, bezmiesisks ķeltu druīda kalps, dēmoni miroņēdāji, un šie radījumi lielākoties ir daudz simpātiskāki un uzticamāki par cilvēkiem, mudinot lasītāju nenovērsties no citādā un saskatīt to, kas slēpjas aiz virskārtas. Morāles – nevis moralizēšanas – te netrūkst, kā jau tas piedienas bērnu grāmatai. Piemēram, galvenais varonis vienbrīd nevēlas apgūt šauri izmantojamas zināšanas, apgalvojot, ka tās viņam nemūžam nevajadzēs. Kā tad, nevajadzēs… Neviens ik nodaļā iekuļas nepatikšanās, jo neņem vērā aizbildņu padomus, taču drosme, apķērība un labā audzināšana (“lai uzaudzinātu bērnu, ir vajadzīga vesela kapsēta”) palīdz viņam sveikam un veselam tikt ar tām galā. Arī neciešamos pusaudža gadus viņš pārlaiž veiksmīgi, jo Nevienam ir ģimene, kādu varētu vēlēties jebkurš bērns – mīloša, izprotoša, iecietīga un pastāvību rosinoša. Lūk, morāle arī vecākiem.

Ļoti aizkustinoša ir nodaļa “Raganas kapakmens”, kas publicēta atsevišķi un pagājušajā gadā apbalvota ar prestižo žurnāla “Locus” balvu (šogad to saņēma arī “Kapsētas grāmata”). Stāsts par meitenes pasludināšanu par raganu un spīdzināšanu līdz nāvei izklausās ļoti ticams, tādi gadījumi raganu prāvu laikā noteikti nebija retums. Tā vis nav nekāda mūsdienu vikas mācības piekritēju izklaide.

“Viņi atnāk uz manu mājiņu rītausmā, pirms es vēl esmu īsti pamodusies, un izvelk mani ciema pļavā… Cits pēc cita viņi zem debesīm pieceļas kājās un stāsta par saskābušu pienu un zirgiem, kas sākuši klibot, un beidzot pieceļas Džemimas kundzene, resnākā, sārtākā, viskārtīgāk noberztā no visiem, un stāsta, kā Solomons Porits tagad viņai iet apkārt ar līkumu, toties ap veļas mazgātavu riņķo kā lapsene ap medus podu, un tās ir manas burvestības, viņa saka, kas viņu tādu padarīja, un nabaga jaunais cilvēks noteikti ir apvārdots. Tā viņi mani piesaitē pie moku krēsla un to pabāž zem ūdens pīļu dīķī, sakot – ja es esmu ragana, es nenoslīkšu un man nekas nekaitēs, bet ja neesmu ragana, tad gan es matīšu… Viņi dedzināja manu līķi ciema pļavā, līdz no manis palika tikai melnas ogles, un iemeta mani bedrē Podnieka laukā, pat neuzliekot kapakmeni ar manu vārdu.”

Arī par citiem pārdabiskajiem varoņiem Geimens stāstā ievij izglītojošas ziņas (viņa vampīri tumsā nespīd, tiem ir citas, daudz drošākas pazīmes) un vienlaikus parāda tos jaunā gaismā. Grāmata gan šķiet baiga (palasīju internetā, kā daži vecāki un skolotāji sašuta, ka tik vardarbīgam darbam piešķirtas jauniešu literatūras prēmijas), taču patiesībā tā ir ļoti sirsnīga, beigās nākas just līdzi pat pašam ļaunuma iemiesojumam, jo arī tas cieš gluži cilvēcīgi. Var just, ka autoram pašam ir bērni, kas pieaug un iziet plašajā, bīstamajā pasaulē, bruņoti tikai ar vecāku, kaimiņu un skolotāju iemācīto un pašu labo sirdi un prātu. Ja vien šis darbs būtu izdots latviski (šis tas no Geimena ir), es teiktu, ka tas noteikti jāizlasa vai visiem bērniem un viņu vecākiem, un tiem, kam patīk laba un aizraujoša literatūra. Tagad atliek cerēt uz labākiem laikiem un latviešu grāmatniecības atdzīvošanos.

 P.S. Grāmata tikko ir saņēmusi Hugo balvu (to piešķir fantastikas fani) kā labākais 2008. gada romāns.