Bloga arhīvi

Rīgas zilā gvarde

Pāvs Matsins. Rīgas zilā gvarde. Tulk. Maima Grīnberga, il. Josh Philip Sunders. R.: Mansards, 2016. (Paavo Matsin. Sinine kaardivägi. 2013.) 150 lpp.

    Visu laiku dzīvoju iedomās, ka šī ir smieklīga grāmatiņa par slavenākajiem Rīgas krogiem (“Osīrisu”, “Čomski” un “Pērli”) un tamlīdzīgi. Bet izrādījās, ka ne tikai jālasa simt lappuses, lai līdz tam “Čomskim” vispār tiktu, bet arī grāmatā galvenokārt ir aprakstīta ilgošanās pēc buržuāziskās Latvijas, kurā korporeļi vēma tramvajos. Galīgi ne čomskiski (te es par Noamu, ja). Un šo ilgošanos es nesaprotu (varbūt tikai mazliet), un tā mani garlaiko.
    Vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu jau lasījusi kādu pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu, kur tas viss (izņemot konkrētos krogus un varbūt ilgošanos) jau bija. Tā nu šis man šķita neglābjami vecmodīgs gabals, tiesa, autoram par godu jāsaka, Rīgā ira bijis viņš, ielas un nami ir pazīstami, krogiem adreses uzrādītas, lai, ja nu kāds igauņu lasītājs sajūt slāpes un nolemj atbraukt padzerties. Vēl viens labs aspekts – teksts ir īss. Garāku nez vai būtu pievārējusi (te gan jāņem vērā, ka šobrīd manas koncentrēšanās spējas ir apmēram puslappuses garumā un tūdaļ arī beigsies).
    Lai Kasims neteiktu, ka viņu kopēju, pielikšu trešo rindkopu. Jaucot gadsimtus un notikumus, un bezpersoniskus personāžus, lietojot dīvainus vārdus (rakstīt un tulkot droši vien bija jautri, varēja krūjināt labsajūtā), autors stāsta par Moskovijas apašu iebrukumu kultūras piedvesmotajā Rīgā (ne salīdzināt ar civilizācijas neskarto Tallinu vai Tērbatu), kur ik pa laikam atskan igauņu valoda, aizslēgtās universitātes bijušie studenti dzer joprojām, muzeju darbība sit augstu vilni un rakstniekus, vismaz tos no otras puses, pēc nāves no iekšpuses kāds apraksta. Ā, un tad nāk vēl viens labais aspekts – baniji.
    Read Harder 10. punkts: grāmatu, kuras darbība notiek ne vairāk kā 161 km attālumā no manas atrašanās vietas.

Advertisements

Skaistais dzīvnieks

Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk). Skaistais dzīvnieks. Sast. un tulk. Maima Grīnberga, il. Nathaniel Russell, Zigmunds Lapsa. R.: Mansards, 2013. 228 lpp.

Happy Anniversary!
You registered on WordPress.com 4 years ago!
Thanks for flying with us. Keep up the good blogging!

   Tāda ziņa mani šodien sagaidīja šeit līdz ar, hmm, kausu.

   Ja būtu kādam jāiesaka tikai viena Kivirehka grāmata, es piesolītu “Vīru, kas zināja čūskuvārdus“. (Viņa bērnu grāmatas esmu redzējusi tikai igauniski. Kaka ir un paliek kaka.) Bet, ja kāds svārstītos starp “Skaisto dzīvnieku” un “Rijkuri“, es teiktu, lai ņem stāstus, kaut arī sajūta, ka tajos autors nav tik lielā mērā negatīvisma pārņemts kā romāniņā par igauņu vēsturi, izrādās virspusēja. Sākotnējo jautrību un vēlmi nepalaist garām, ko tad īsti Kivirehks ir lasījis un tagad izklāsta pa savai gaumei (piemēram, pirmā stāsta galvenais varonis Jāgups, lauzdamies ar Dievu, izmežģī gurnu), pamatīgi atsēdina ceturtā darba nobeigums, kas izrādās ne tikai traģisks, bet arī šausmīgs un pretīgs un iekrāso drūmākos toņos arī pārējo tekstu. Tomēr paldies krājuma sakārtotājai, kas to gan iesāka, gan pabeidza vieglākā noskaņā. Pēdējais stāsts manā galvā ierindojās starp citām labākajām parodiju versijām par Svēto Grālu.

   Marinēto gurķu šķēlītes paslējās ārā no ūdens un uzrāpās uz burkas malas.
   ”Mēs esam “Felix” gurķi, kuru pagatavošanai izmantotas kvalitatīvas tehnoloģijas,” tie sauca. ” Mūsu princips – būt lojāliem savam pircējam. Tu šodien universālveikalā “Stockmann” samaksāji par mums un atnesi pie sevis uz mājām. Pateicībā par šo aizkustinošo uzticēšanos mēs paliksim ar tevi un gaidāmajā cīņā rādīsim visu, ko spējam!”
   ”Mani izvārīja tava māte!” no plaukta sacīja aveņu ievārījums. “Vecā saimniece mani vārīja tev un tavai ģimenei, lai es palīdzētu saaukstēšanās gadījumā. Mans goda pienākums ir gādāt par tavu un tavas ģimenes veselību, un tagad, kad tu esi tādās briesmās, cēlais saimniek, es nešaubīšos ne mirkli! Esmu tavas mīlošās mātes sūtnis un darīšu visu, lai attaisnotu cerības, ko uz mani likusi cildenā saimniece! Nebaidies, kungs! Es tevi aizsegšu ar savu burku, un tas nekas, ja tā saplīsīs un es tikšu izšķiests pa grīdu un sienām kā smadzenes pēc vienradža naga spēriena!”
   [..]
   Arī tas [atkritumu spainis] atdeva viņam godu un apliecināja:
   ”Nebaidies, saimniek, tavi dārgumi pie manis ir drošībā! Drīzāk miršu, taču ienaidniekam es šīs liellopa gaļas strēmelītes neatdošu! Vienmēr esmu tev uzticīgi kalpojis, un gods man neatļaus tevi pievilt!”

   Jā, Kivirehka teksti, kā allaž, ir ļoti citējami, kā iesāc, tā negribas vien beigt. Autors neslēpj, ko viņš kuroreiz izsmej, bet man grāmata tomēr šķita vairāk tāda viegla izklaides literatūra, kas nelika nodoties pārdomām par nopietniem sociālpolitliterātiem jautājumiem, jo vislaik vai nu bija jāsmejas, vai arī ciniskā melnuma kļuva par daudz. Jāatzīstas, ka, lai gan man kaut kur stāv zilais un oranžais (sic!) “Bizarro Starter Kit”, es tā arī neesmu tos lāgā atvērusi, tā ka tagad bakstos tumsā ar pirkstu pa velnszinkurieni, bet man ir dziļas aizdomas, ka Kivirehks šai literatūras novirzienā labi iederētos.
   Starp citu, rīt sešos vakarā grāmatu atvērs peldošajā mākslas centrā “Noass” (AB dambis pie Akmens tilta). Varēs dabūt ir Kivirehka, ir Grīnbergas autogrāfus.

Rijkuris

Andruss Kivirehks “Rijkuris jeb Novembris“. Tulk. Zane Balode, il. Agris Liepiņš. Rīga: Lauku Avīze, 2009. (Andrus Kivirähk. Rehepapp ehk November. 2000.) 218 lpp.

    Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” man bija viens no pagājušā gada atklājumiem, turklāt grāmatas tulkotāja Zane Balode par darbu saņēma Literatūras gada balvu. “Rijkuris” ir sarakstīts krietnu laiku pirms “Čūskuvārdiem”, bet to izlasīju tikai tagad.
    Protams, uzreiz rodas vēlme salīdzināt, un salīdzināšana “Rijkuri” atstāj ja ne ēnā, tad otrajā vietā gan. Arī šī grāmata vēsta par igauņu teiksmaino pagātni, mazliet vēlāku gadsimtu, kad vāci jau bija iedzīvojušies kaimiņu zemē, korāļu dziedāšana nevienu neinteresēja, bet uz baznīcu labā laikā igauņi tomēr devās kuplā pulkā, jo dievmaizītes var labi izmantot skrošu vietā, kad jānošauj kāds ķēms. Ar tādiem tur pilni meži, un viņi visi labprāt nolocītu kādu cilvēku. Ēst tak katram vajag.
    Zemniekiem pārtiku sagādāt vieglāk nekā meža iemītniekiem. Katram ir pa pūķim, kas velk uz māju ne tikai zeltu, bet arī putras bļodas, un, ja gribas pašam pašiverēt pa muižas vai kaimiņmājas kambariem, atliek tikai paņemt raganas doto pelēko putru, kas palīdz iziet cauri sienām. Tur, pie citu labumiem, ciematnieki satiekas visbiežāk, jo kārtīgam igaunim mūžs jāpavada zogot. Nāsīs ievilktā manta vai nu jāapēd un jāizdzer, vai arī jānorok — lai citiem netiek.
    Ir jau smieklīgi Kivirehka jociņi, un grāmata ir pilna ar derīgiem padomiem, kā piekrāpt Velnu, mēri, purva drudzi, par muižniekiem nemaz ir nerunājot, taču vienā brīdī kļūst apnicīgi. Zagšana, kaušanās, lamāšanās atkārtojas atkal un atkal, un šķiet, ka autors visu jau ir pateicis, bet vēl turpina runāt. Tad parādās sērīga romantiska līnija, kas attaisno grāmatas atlikušo daļu, bet stāsts, kas jau tā ir pagalam neomulīgs, kļūst vēl skumjāks. Beigas vispār ir traģiskas. “Čūskuvārdos” vismaz bija cerība, ka no progresa varētu sagaidīt arī kaut ko labu, “Rijkurī” nekas neliecina par to, ka reiz būs citādi. Lai gan pašam Rijkurim un vēl dažiem grāmatas tēliem piemīt cilvēcība, attapība un saprāts, pārējiem ļaudīm šīs īpašības nepielīp. Smieklīgais gabals izrādās ļoti drūms. Salīdzinot ar “Čūskuvārdiem”, tas ir krietni plakanāks, taču lasīt un atrast pa uzrunājošai vietai var gluži labi.

    Viņš bija pamodies, devies ārā pačurāt un sastapies ar ķēmu. Šis starpgadījums viņu nomierināja un atjaunoja sirdsmieru. Rijkuris atminējās vienu no sniegavīra stāstiem, kurā kaut kāds bruņinieks bija sastapies ar pūķi, cīnījies ar to vairākas dienas un atbrīvojis princesi. Viņš salīdzināja šo stāstu ar nule notikušo starpgadījumu. Pirmām kārtām, viņš nebija meklējis ķēmu kā bruņinieks pūķi. Ķēms pats bija atnācis blisināties uz šo, kad viņš bija taisījies nolaist ūdeni. Otrkārt, viņa cīniņš neilga vairākas dienas, bija pieticis ar vienu bliezienu. Treškārt, viņš neatbrīvoja nekādu princesi. No tāda ķēma arī nevarēja nevienu atbrīvot, tāds nekad nevienu cilvēku neturēja gūstā, jo tūdaļ visus apēda, tur šim bija veselais saprāts, jo gūsteknis ir jābaro, bet pilns vēders baro pašu. Beigu beigās viņš arī nebija ķēmu īsti nobeidzis, bet gan atļāvis tam vistas vai aitas veidolā pašpacierēt pa balto pasaulīti, jo vai tad arī ķēms negrib maķenīt papriecāties, kālabad lieki šaut pār strīpu. Rijkurim šķita, ka viņš ir rīkojies prātīgāk par to sniegavīra bruņinieku.

Čūskuvārdi

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus“. Tulk. Zane Balode. Il. Vitolds Kucins. Rīga: Lauku Avīze, 2011. (Andrus Kivirähk “Mees, kes teadis ussisõnu”, 2007.)

Kamēr biju izgājusi, internets pierakstīts pilns. Lūk, krievu lasītāji dedzīgi apsprieduši igauņu bērnu literatūras apsēstību ar pieklājīgam cilvēkam vārdā nesaucamām vielām. Viņu sašutumu izraisījusi grāmatiņa “Kaka un pavasaris”, kuras autors Andruss Kivirehks ir izdomājis arī Loti no Izgudrotāju ciema. Starp citu, kinoteātrī “Rīga” piektdien sāks rādīt filmu “Lote un mēnessakmens noslēpums“.
Kamēr biju izgājusi, izlasīju kaudzi grāmatu, un visvairāk prieka man sagādāja Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, kuras nosaukums aizķērās prātā pēc Bereļa recenzijas.
Reiz sensenos laikos igauņi vēl nebija civilizēti, nepazina lauksaimniecību, dzīvoja mežā un mācēja čūskuvārdus, kam klausīja visi dzīvnieki, izņemot kukaiņus un stulbos ežus. Tad atpeldēja izglītoti ļaudis un atveda kultūru, mežinieki pakāpeniski pārcēlās uz ciemu, iemācījās sēt, pļaut un putru vārīt. Garšīga gan tā nebija, taču to ēd visā plašajā pasaulē, vai tad igauņiem jāpaliek malā? Tikai māte, izdzirdusi, ka bērni nogaršojuši pretīgo ēdmaņu, no kuras tūdaļ sametas slikta dūša, vaimanā:

“Vēl nesen jūs bijāt maziņi un mīļi, bet nu jau nomēģināt maizi!” viņa čukstēja. “Nedariet to, es jūs lūdzu!”

Kā redzams, klasiska mednieku-vācēju kultūras sāpīgās pārtapšanas zemkopjos un lopkopjos beigu stadija. Meža ļaudīm ir pilnas kūtis vilku, kas dod pienu, un turpat kaimiņos mītošo pēdējo cilvēkveidīgo pērtiķu pāris jau sen skumji noskatījušies uz sabiedrības degradāciju.

Arī Pirre un Rēka īstenībā bija cilvēki, vien spalvaināki par jebkuru no mums. Tas bija skaidri redzams, jo viņi nevalkāja dzīvnieku ādas un staigāja pavisam pliki. Viņi apgalvoja, ka tā ir sena paraža un ka mūsu tautas noriets iesākās nevis ar pārvākšanos uz ciemu un maizes ēšanu, bet gan ar to, ka mugurā samauca svešu dzīvnieku ādas un sāka lietot no kuģiem salaupītos dzelzs rīkus. Viņu saimniecībā nebija ne kripatiņas metāla, vieni vienīgi no akmens gatavoti rokas cirvji. Neparocīgi un gandrīz bezveidīgi, toties Pirre un Rēka apgalvoja, ka cirvji esot ērti saņemami plaukstā un ar dziedinošu iedarbību.

Vispār grāmatā veselīga dzīvesveida piekritēji un senču dzīvesziņas cienītāji var sasmelties pulka jaunu vai varbūt senaizmirstu ideju, ar kurām pārsteigt kaimiņus, lepni paskaidrojot tiem, kas neizpratni pauž skaļi: “Pēc odžu domām, ikvienam bija tiesības dzīvot tik ķēmīgi, cik tas pats vēlējās.”
Odzes ir iecietīgākas par cilvēkiem, jo gandrīz visi pārējie grāmatas varoņi ir spēcīgi pieķērušies savam priekšstatam par pareizu dzīvošanu un ar neuzticību skatās uz citiem cilvēkiem, nesen vēl draugiem un kaimiņiem, bet nu jau svešajiem un aizvien lielākā mērā — ienaidniekiem. Vecais, pusjukušais svētbirzes sargs, kas satvēris gabaliņu vēstures, piedomājis visu ko klāt un nu ir viedais, kurš vienīgais visu zina, man kaut ko ļoti atgādina. Jaunās pasaules pārstāvji ir tikpat kolorīti. Modē ir ne tikai maize un kalpošana bruņiniekiem. “Jaunieši mūsdienās interesējas par Jēzu, par viņu runā daudz, viņš ir īsts veiksmes paraugs.”

“Tu tomēr esi baigais pāķis,” noteica Andreass. “Arkls ir asais daikts, ar to tu arsi tā, ka… Tas ir labais. Aršana ir pa pirmo, bet korī gribētos tieši tāpēc, lai dabūtu sievietes. Paraugi, Magdalēna ir vai prātu zaudējusi no tiem korāļiem! Man vislabāk patiktos tā, ka rītos es artu, bet vakaros dziedātu korāļus un pēc tam drāztu vecenes.”

Par spīti visai līksmībai un jautrībai, un lāčiem, kuriem gaužām patīk sievietes, neviena igauņu attīstības stadija man īsti negāja pie sirds. Varbūt iedoma evolucionēt ir kļūda, un galā vienmēr gaida strupceļš. Grāmata beigās kļūst šekspīriski traģiska.

“Jā, protams,” piekrita vecīši. “Viņas ir tagadiņ jau mirušas. Tā pasaule, ko pazinām mēs, ir tagadiņ mirusi, un gan jau arī mēs drīz mirsim, un tad cauri būs.”

Vai varbūt būs labi, dari ko darīdams. Visi ir apmierināti ar savu izvēlēto ceļu, un savu labumu ienācējos atrod pat savdabīgais kultūras mantojuma glabātājs Mēme:

“Es viņam teicu, ka ne jau es pieskāros tam mūkam, bet gan mans cirvis, bet šis tik kvieca savu kviekšanu. Bet ja es vairs negribu caurām dienām ēst mušmires? Ja šitā te nudien ir labāka žļurga un ātrāk sakāpj galvā? Cilvēkam ir jāspēj mācīties un nav jāpaliek stīvam kā šitam te celmam. Bet diemžēl tieši tādi mēs esam.”

Grāmatā ir ilustrācijas un tulkotājas Zanes Balodes pēcvārds (īsa intervija ar viņu lasāma šeit), taču nez kāpēc nav atrodams autora vārds un grāmatas nosaukums oriģinālrakstībā.
Starp citu, grāmatas sākumā es iedomājos, ka tur labi iederētos “ŗ”. Lēmeta runā apvidvārdi draudzīgi sadzīvo ar moderniem svešvārdiem. Mazliet dīvaini gan igauņa mutē izklausījās leitismi, tāpat tekstā bija vietas, kas atmodināja manu iekšējo Kušķi (piem., “tai pat laikā”), un komatu trūkums starp salikta sakārtota teikuma daļām mudināja iet pārbaudīt pastkastīti. Šādas izmaiņas pareizrakstībā taču būtu jādara zināmas visiem tāpat kā vēlēšanu iecirkņa numurs. Taču reizēm komats tomēr bija ielikts. Ej nu sazini… Bet lielākoties bija labi.

Līksmi dzejoļi un futbols

Contra & (:)kivisildniks “Kaunis gorjačij igaunis & Nevārītas asaras“. Atdzejojis Guntars Godiņš, il. Zīle Liepiņa. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009.

Skaidrs, ka igauņi ir baigie asprāši un joku plēsēji. Šie divi dzejniekpuiši noteikti tādi ir, un no viņu dzejoļiem nevajag bīties pat skolniekiem: tie ir saprotami, atmiņā paliekoši un lielākoties īsi. Vienā no abiem priekšvārdiem (katram dzejniekam ir savs priekšvārds un pēcvārds, viss kā nākas) Guntars Godiņš raksta: “Ļoti ceru, ka daudzas rindas jūs drīz jau zināsit no galvas.” (:)kivisildniks, nosacīti drūmākais no abiem, šos atdzejotāja vārdus jau ir paredzējis:

Mācieties no galvas!
Drīz par šo
grāmatu
jūs nošaus.

Es domāju gan, pēc tādas izturēšanās pret Igaunijas dzejniekiem un nacionālo varoni Kalevipoegu, kurš neko citu neesot iemācījies kā dzert un pīpēt vaivariņus un kam notikuši visādi klikšķi ar krievuškām, pēc zaimojošiem Bībeles pārstāstiem, dieva sportiskās formas noliegšanas (“šķēpu tu nemet / lodi negrūd / žēlastību nenes”) un kur nu vēl šiem vārdiem:

tēvzemes mīlestība
ir smagās
rūpniecības komplekss

Vārdu sakot, nekauņa ir tas (:)kivisildniks. Contra gan nav daudz labāks, viņš, pierobežā dzīvodams, pievērsies latviešu apdziedāšanai, bet vai tas mums spēj priecēt sirdi?

man latvju meiča prātā iesūcās kā dēle
tā gumijlaivā bija basām kājām
un lādoties (šķiet rupji) krievu mēlē
no tīkliem laukā zivi šķetināja

Lāčplēsim Contra pieprasa pieprasa atbildēt gan par Ruhnu lāča, gan lāča balsī dziedošā Kurta Kobeina galu. Un futbola dzejolis ir pavisam bēdīgs:

tomēr diezgan bezcerīgi
miltos malts tiek dānis
ja vada spēli Francijai
Zinedins Zidāns


Vārdu sakot, ko es tur par līksmību sarunāju? Skumja un bēdīga grāmatiņa, ja neticat, lasiet paši, mācieties no galvas un gaidiet, kas būs tālāk. Daži dzejoļi lasāmi šeit un šeit.

Bet futbols vispār ir sena un nopietna spēle, jo, kā atzina Žans Pols Sartrs: “Futbola spēlē visu sarežģī otras komandas klātbūtne.” Lūk, kā Vācijas izlase cīnījās pret senajiem grieķiem:

Bet šeit ir aprakstīti Izraēlas futbola noslēpumi, kurus ir vērts uzzināt.

Papildinājums: ja futbolistu vietā sacenstos literatūra, būtu “World Cup of Fiction: June 15 Matches“.