Bloga arhīvi

Mākslinieka portrets jaunībā

James Joyce “A Portrait of the Artist as a Young Man“. Il.: Peter Maybury. London: Penguin Books, 1999 (1916). 276 lpp.

    Vienā svētdienas rītā es pamodos no sapņa, kurā biju lasījusi Džoisu vai kāds man ieteica lasīt Džoisu. Te nu jāatzīstas, ka Džoiss tāpat kā Prusts, Eko un Peļevins (jā, jā!) man šķiet autors, kam nemaz nav vērts tuvoties, jo es tāpat neko nesapratīšu. (Man ir aizdomas, ka šīs iedomas izraisījis “Rīgas Laiks”. Labi, ka Jerofejevu paguvu izlasīt, pirms šajā žurnālā tika aprakstīts viņa bezgalīgais dziļums.) Bet ja jau viņš rādās sapņos… Kas cits atlika, kā sameklēt plauktā pirms daudziem gadiem nopirkto grāmatu?
    “Mākslinieka portrets jaunībā”, protams, nav nekāds “Uliss”, un labi, ka tā. Izrādījās, ka es spēju lasīt Džoisu, lai kā nu būtu ar saprašanu, turklāt grāmata man patīk. Ne jau nu galvenais varonis, kurā, kā zināms, redzams pats autors, kas man nesimpatizē kopš tā laika, kad noskatījos filmu par viņa sievu “Nora”. Jaunā Stīvena Dedala attieksme pret viņu interesējošo jaunkundzi ir tikpat nepievilcīga kā paša Džoisa izturēšanās. Viņš meitenē grib saskatīt ideālu, nevis cilvēku.
    Bet tas būs vēlāk. Sākumā Stīvens ir maziņš, dzied bērnu dziesmiņas un pirmo reizi piedalās ģimenes Ziemsvētku mielastā, kurā izceļas tik vētrains strīds par reliģiju un politiku, ka daudz netrūkst līdz kautiņam. Pēcāk Stīvens aug lielāks, mācās katoļu internātskolās, iepazīst prostitūtas un atkarību no seksa, uz labu laiku (pirms tam dabūjis noklausīties trīs aizraujošus un izsmeļošus sprediķus par grēku un elli, par sāpēm, ciešanām un bezcerīgi novēlotu ilgošanos pēc Dieva; ir nu gan mūkiem iztēle un sadomazohistiskas noslieces) kļūst ļoti reliģiozs, bet beigās tomēr izvēlas literatūru, nevis klosteri. Viņš daudz domā, ar draugiem apcer mākslas un skaistuma būtību, un romāns lielākoties sastāv no pārspriedumiem, taustāmas darbības tur ir maz.

    Es nekalpošu tam, kam vairs neticu, kaut arī tas sevi dēvētu par manām mājām, tēvzemi vai baznīcu; un es centīšos izpausties kādā dzīves vai mākslas veidā tik brīvi un pilnīgi, cik vien būs manos spēkos, sevi aizstāvot ar vienīgajiem ieročiem, ko atļaujos izmantot, — ar klusumu, trimdu un viltu.


    Kaut gan ar jauno Dedalu man maz kopīga, bet varbūt tieši tādēļ, ieskats viņa domās un to attīstībā bija negaidīti fascinējošs. Laikam ne velti šis ir nodēvēts par 20. gs. trešo labāko angliski sacerēto romānu (tomēr interesantāks un daudzpusīgāks man tur šķiet lasītāju izveidotais saraksts). Nezinu, vai Džoiss ieviesa modi rakstīt par rakstniekiem un viņu radošajām mokām, bet viņš to noteikti ir vismaz veicinājis, par tādiem niekiem kā apziņas plūsmu, satura atspoguļošanos stāstījuma formā utt. nemaz nerunājot. Tagad tas neliekas nekas pārsteidzošs, taču pirms gandrīz simt gadiem romāns noteikti šķita neparasts.
    Atgriežoties pie saprašanas jautājuma, labi vien ir, ka nemēģināju grāmatu izmocīt tolaik, kad to iegādājos. Ar saturu es kaut kā tiktu galā, bet ar valodu — noteikti ne. Pat pirmā rindkopa ar mazulīša Stīvena bērnišķīgo “this moocow that was coming down along the road met a nicens little boy named baby tuckoo” būtu sagādājusi grūtības, kur nu vēl īrismi, jaunekļa Stīvena latīniskās sarunas, baznīcas termini un visi pārējie garie, sarežģītie vārdi, kas sarindoti garos, sarežģītos teikumos. Tagad vismaz var viegli atrast paskaidrojumus internetā, piemēram, studentiem un skolēniem izpalīdzīgajās Sparknotes.
    Džoiss ir miris jau tik sen, ka viņa darbi vairs nav aizsargāti ar autortiesībām. Grāmatu var lasīt internetā, un stāsta, ka to grasoties izdot arī latviski. Cerams, autora vārds neatbaidīs pārāk daudzus potenciālos lasītājus. Es savukārt prātoju, vai tik pie manis nestāv F. “Dubliners“, kas varētu būt vislabākā izvēle, ar ko sākt lasīt Džoisu. No “Ulisa” un “Finegana vāķa” gan joprojām domāju atturēties.

Šis brīdis

Ja es neko jaunu vairs neiemācīšos, tas būs sliktās atmiņas dēļ. Jāņu brīvdienās spēlējām atmiņas spēli, un es vienmēr paliku pēdējā vietā, nespēju atminēties, kuru kartiņu nupat pacēlu un kāds mākslas darbs tajā bija redzams. Taču vēl vismaz divās valodās es gribētu iemācīties kaut vai lasīt, tāpēc nolēmu, ka atmiņa ir jāvingrina. Sameklēju īsu un skaistu dzejoli un laikam beidzot būšu to iemācījusies no galvas. Tas prasīja tikai nieka divas nedēļas… turklāt īru dzejnieces Īvanas Bolandas (Eavan Boland) dzejolī “This Moment” ir spilgtas ainas, kā radītas, lai tās atcerētos:

One tree is black.
One window is yellow as butter.

Dzejolis patiešām piedien šim brīdim, vēl mazliet, un sāksies augusts, joprojām siltajās naktīs dārzos, jutekliski būkšķēdami, kritīs āboli, un tas viss jau ir nojaušams gaisā.

Visu dzejoli, tikai nesadalītu pantos, kā arī autores stāstu par dzejoļa rašanos var izlasīt šeit. Jūtjūbā var noskatīties vairākas Bolandas uzstāšanās, piemēram, šo:

Jāiet meklēt citu dzejoli. Nez, kādu?

Trešais policists

Flens O’Braiens “Trešais policists“. Tulk. Ingūna Beķere, il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2002. (Flann O’Brien. The Third Policeman, 1967.)

“Tas ir slepkavības trilleris, ārkārtīgi komiska satīra par tipisku lauku policiju, sirreālistiska mūžības vīzija, stāsts par maigu, īsu, vienpusīgu mīlas romānu starp kādu vīru un viņa divriteni, baisa fabula par bezgalīgu vainu.” Tā rakstīts uz grāmatas vāka, un es nevaru visam piekrist, jo kur gan īsajā, varmācīgi pārrautajā mīlas romānā redzama vienpusība? Turklāt piederības vietniekvārds ir lieks. Tipisku lauku policiju es nepazīstu un ārkārtīgu komismu neredzēju, bet kaut kas patiess šajā aprakstā tomēr ir.
Sižets pamatā ir vienkāršs. Divdesmitgadīgs jaunietis pēc skolas atgriežas mirušo vecāku lauku mājās un krogā, lai atlikušo dzīvi pavadītu, rakstot komentārus vēl senāk miruša dabaszinātņu pētnieka de Selbī darbiem. Pēc kādiem desmit gadiem Džons Divnijs, blēdīgs tips, kas pieskata saimniecību, izdomā nelietīgu plānu, kā iegūt naudu komentāru izdošanai grāmatā. Plāns tiek īstenots, bet naudu stāstītājs tā arī nedabū redzēt un pēc kāda dīvaina atgadījuma nolemj doties pie policistiem, lai tie uzmeklētu pazudušo melno kasti. Tad viss kļūst vēl dīvaināks un piesātināts ar divriteņiem.
Grāmatai pietrūkst priekš- vai pēcvārda. Nonākusi apmēram līdz vidum, es devos internetā meklēt, kā tur īsti ir ar de Selbī. To, ka viņš ir pilnībā autora izdomāts, noskaidroju, bet pie reizes uzzināju arī, kas notiek beigās, un tas nu bija lieki, lai gan nojauta, ka notikumi pagriezīsies tādā gultnē, man jau bija.
De Selbī, kura darbu citātiem un gan apbrīnas pilnu, gan nicinošu komentētāju izteikām veltītas daudzas zemsvītras piezīmes, ir viens no grāmatas saistošākajiem personāžiem un iemesls birkai “pseidointelektuāla figņa” (tā kāds reiz nodēvēja šīs piezīmes, mani gaužām pārsteidzot, jo šī ir tieši otrā grāmata, kam varētu piederēties šāds apzīmējums; bet gan jau reiz nāks arī “pulp is fun“). Savpatis fiziķis, ballistiķis, filozofs un psihologs ir mulsinājis savu darbu pētniekus ar grūti izsekojamiem un izprotamiem spriedumiem, kas viņu noveduši pie tādiem secinājumiem, ka Zemei ir desveida forma, bet tumsa ir melna gaisa sanesas.

Viena no grūtībām ir saistīta tieši ar terminoloģiju. “Tumša vieta” ir tumša tikai tāpēc, ka tā ir vieta, kurā tumsa “izdīgst”, un “vakars” ir mijkrēšļa stadija tikai tāpēc, ka “diena” sairs vulkānisko procesu radīto sārņu iespaidā.

Jāatzīst, vēstītājs, kas tik ļoti pieķēries de Selbī, dabū, ko pelnījis, kad nonāk pie savādajiem policistiem. Viņu domu gaita un pasaules iekārta ķertajam metafiziķim būtu tuva un saprotama. Lūk, tipisks piemērs:

“Atomoloģija ir ļoti sarežģīta teorēma, un to var izprast ar algebras palīdzību, bet tai jāķeras klāt pakāpeniski, citādi var veselu nakti nosēdēt, lai pierādītu kādu gabaliņu no tās ar lineāliem un kosinusiem, un citiem tamlīdzīgiem instrumentiem, un galu galā nemaz neliksies, ka ir izdevies kaut ko pierādīt. Un, ja tā gadītos, tad būtu atkal jāsāk viss no sākuma, līdz var tikt tādā vietā, kur tu vari noticēt faktiem un skaitļiem, kā izriet no Hola un Naita sarakstītās Algebras, un tad atkal sāk no tās konkrētās vietas, līdz var visai tai padarīšanai īsteni noticēt, lai nav tā, ka dažam labam gabalam var noticēt tikai pa pusei, vai arī, ka šaubas tev tik ļoti dursta galvu, kā kad tu būtu pazaudējis gultā krekla apročpogu. [..]
Sekas tad kopumā un visumā ir tādas, ka cilvēkiem, kas lielāko daļu savas dabiskās dzīves pavada, braukājot ar dzelzs divriteņiem pa klinšainajiem pagasta ceļiem, personība pamazām sajaucas ar to mainīgajiem atomiem, un tāpēc jūs brīnītos gan, ja zinātu, cik daudz cilvēku šajā apvidū ir gandrīz pa pusei cilvēki un pa pusei divriteņi.”

Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no šādiem izteikumiem, taču smieklīgie fragmenti veido diezgan drūmu koptēlu. Kā jau sākumā teikts, šis ir stāsts par vainu, stāsts ar morāli, kas neļauj to izlasīt vienkārši kā smalku parodiju par izziņas procesu un akadēmiskām diskusijām, un policiju.
Grāmatas sākums angliski lasāms šeit.

Mēs esam laukos

Viljams VollsMēs esam laukos“. Tulk. Māra Poļakova, il. Elīza Vanadziņa. Rīga : AGB, 2006. (William Wall. This Is the Country. 2005)

Grāmatas fragments lasāms šeit.

Grāmata sākas ar dzejoli, kas izklausās diezgan samocīts. Nu labi, lai jau tā būtu, kā nekā Volls ir arī dzejnieks. Otrās vai trešās nodaļas sākumā es saprotu, ka tas nav (tikai) dzejolis, tas ir satura rādītājs.
Ar grāmatu kopumā ir līdzīgi. Sākumā šķiet, ka tas ir kārtējais stāsts par to, ka narkomāni arī ir cilvēki. Šajā gadījumā galvenais varonis ir norrijs (Korkas trūcīgo ziemeļu rajonu jauniešu subkultūras pārstāvis), kurš pirmajā nodaļā kaut ko liecina tiesā, bet otrajā sāk stāstīt par savu labāko, nu jau mirušo draugu Maksu, par ķirurga meitu, ko satika anonīmajos narkomānos, bet tā arī nedabūja, un par Džezu, kurai no viņa piedzima bērns. Diemžēl Džezas brālim tas nepatika, un, būdams vietējais narkotiku karalis un suteners, turklāt, kā apgalvoja Makss, ar Aspergera sindromu, Pats Beikers salauza puiša kājas. Līdz tam viņš dzīvoja šādi:

Mēs bijām kādi pieci vai seši, nu, tipa, ripinājām gurķi. No kaut kādām mēbelēm sakūrām uguni. Mums laikam bija ko triekt ribās, tas deva kaifu un piepildījumu vairākām stundām. Kas bija tie pārējie, es nespēju atcerēties.

Stāstītāja valoda ir slenga pilna, un var tikai apbrīnot Poļakovu, kas ar to ir tikusi galā. Par šo tulkojumu viņa bija nominēta Literatūras gada balvai, tomēr laikam to neieguva. Taču, par spīti visiem aisiem, džankijiem un dirsā rāvējiem, bļa, kā arī konsekventajam dēļ lietojumam prepozīcijā (dēļ karstuma), stāstītājs runā gramatiski pareizā un brīnišķīgi plūstošā valodā, kas nesaskan ar skolu pametušā un smadzenes sapisušā varoņa tēlu. Tā nu, vakarā pārtraukusi lasīt, nākamajās dienās es pie šīs grāmatas neatgriezos. Taču pašā lasīšanas laikā vēlme likt nost neradās.
Stāstītājs aizbēg uz laukiem, kas viņam līdz tam bijis kaut kas pilnīgi nereāls, tur pamazām iedzīvojas un remontē dīzeļmotorus visiem apkārtnes ļaudīm. Tad viņš aizbrauc pakaļ Džezai un meitai, pēc kurām ir drausmīgi noilgojies. Kādu laiku viņi dzīvo kopā kā laimīga ģimene ar bērnu un suni, un šķiet, ka šis ir stāsts par mīlestības spēku, kas izglābj puisi no galīgas degradēšanās un padara viņu par normālu sabiedrības pilsoni, kas maksā nodokļus, uztur draudzīgas attiecības ar kaimiņiem un tiek pie hipokredīta.

Tur jau, man liekas, tas viss slēpās, nu, mīlestība – kā mēs trīs mašīnā sacerējām pasakas, brītiņu dzīvojām ilgi un laimīgi.

Viņi var vairs tikai ilgoties pēc vietas un laika, “kad nebija vajadzīga sodāmība, lai iegūtu draugus un iepatikos cilvēkiem”, taču tas laiks ir beidzies un viņi ir piedzimuši nepareizajā vietā. Apkārt meršos braukā gangsteri, un sīči domā, ka mirt no lodes vai narkotikām ir tas pats, kas mirt varoņa nāvē.

Kad redzu, ka pie luksofora apstājas mersis, es pūlos ieskatīties pa logiem. Tajā sēž kāds biznesmenis ar sievu. Es tik un tā ienīstu viņus, kaut viņi nav Pats Beikers. Viņiem pieder šī zeme, visiem šiem bagātajiem pidariem un dīleriem.

Otro grāmatas pusi izlasīju vienā paņēmienā. Nezinu, kā būtu bijis, ja nesēdētu līdz vēlai naktij, bet atliktu turpinājumu uz rītdienu, – vai tādā gadījumā es to izlasītu uzreiz vai atkal atliktu uz vēlāku laiku. Taču kaut kad teksts no viduvējas literatūras pārvērtās par ko labāku. Ne tik daudz sižeta, lai gan tas garlaikoties neliek, cik stāstītāja dēļ. Un valoda tomēr ir skaista.

“Alķīmiķis”. Pilnīga izgāšanās

Maikls Skots “Alķīmiķis: Nemirstīgā Nikolasa Fleimela noslēpumi“. No angļu valodas tulkojusi Ināra Eglīte. Rīga: Jumava, 2008. (Michael Scott “The Alchemyst: The Secrets of the Immortal Nicholas Flamel”, 2007.)


  (Grāmatas sākums angliski lasāms un klausāms šeit.)
  Ātrumā pārskatot bibliotēkas plauktu, paņēmu grāmatu, ko sarakstījis, kā vēstīts tās pēdējā lappusē, viens no Īrijas veiksmīgākajiem autoriem, fantāzijas, zinātniskās fantastikas un folkloras meistars. Ak, nabaga īru tauta un literatūra… Ja es to būtu nopirkusi, spļautu zilas ugunis un pieprasītu, lai man atdod atpakaļ iztērēto naudu. Šī ir slikta grāmata sliktā tulkojumā.
  Principā to var pateikt jau no vāka. Nikolass Fleimels, ko tu neteiksi. Vecais Niks (autors nespētu atturēties, nepateicis, ka tā angļi sauca velnu) bija francūzis, tātad Nikolā Flamels. Nu labi, autors sazin kāpēc ir angliskojis alķīmiķa vārdu, tāpēc Nikolass vēl būtu piedodams, bet Fleimelam gan nav nekāda attaisnojuma. Tiesa, šī ir sena “Jumavas” kļūda, jo tā esot rakstīts jau “Harija Potera” tulkojumā, un “Alķīmiķi” izdevniecība vēlas pārdot Potera faniem. Bet salīdzinājumā ar Skota darbu “Harijs Poters” ir īsta augstā māksla.
  ”Alķīmiķis” ir stāsts par diviem amerikāņu tīņiem, Sofiju (oho, Skots aizmirsis izstāstīt, ko šis vārds nozīmē!) un viņas par 28 sekundēm jaunāko dvīņubrāli Džošu (autors acīmredzot neko nesajēdz no dzemdībām; vai varbūt dvīņi izšķīlās no olas?), kas sagadīšanās vai nolemtības dēļ iepinas konfliktā starp alķīmiķi Flamelu un viņa ienaidnieku doktoru Džonu Dī, kurš kalpo tumšajiem spēkiem. Sens pareģojums vēsta, ka dvīņi vai nu izglābs pasauli, vai to iznīcinās.
  Sofijas lielā vājība ir kurpes (kas gan cits; tiesa, grāmatā tam nav nekādas nozīmes), Džošs ir pieķēries datoram, iPod’am un datorspēlēm (bet, pazaudējis klēpjdatoru un mobilo tālruni, krīt izmisumā, ka vairs nevarēs sazināties ar draugiem, jo visi numuri ir tālrunī. Par feisbuku viņš laikam nav dzirdējis un savu e-pasta paroli no galvas nezina, bet varbūt draugi viņam nekādā gadījumā neatrakstīs pirmie), nav necik gudrs, bet pazīst Mēness krāterus un māk tos saukt vārdā. Vēl viņš dažbrīd nez kāpēc uzticas Flamelam, bet citkārt ne.
  Tas ir gandrīz viss, ko mēs uzzinām par dvīņiem. Grāmatas pamatā ir spraiga, pat sasteigta darbība un nemitīgi paskaidrojumi par mitoloģiskajiem tēliem, kuru tur netrūkst. Vai visas pasaules dievības pieder Veco rasei, kas šeit dzīvoja jau pirms cilvēka rašanās, bet pēc tam atļāvās ļaudis paverdzināt un pat lietot pārtikā. Nu daļa Veco grib atpakaļ seno kārtību un kundzību pār pasauli. Nelieši tādi, vai tad mēs esam mājlopi, vai? Nē taču, tāpēc galvenie varoņi ēd savas desiņas un olas (izņemot vampīri veģetārieti, kas pārtiek no augļiem un tādējādi mudina domāt, ka autoram šī pretruna varbūt nav paslīdējusi garām nemanīta) un cīnās par savām tiesībām.
  Tēli ir neizteiksmīgi un nemainīgi, un neticami, tiem nav iespējams just līdzi. Valoda nav saistoša un precīza (“viņi spēj… uzlabot sevi, ko mēs sauktu par klonēšanu”; golemi ir veidoti no smirdīgiem dubļiem un rāvas, nevis tīra māla, un dubļu tēma atkārtojās nez cik reižu, vai dzenot mani izmisumā). Sižets ir klišejisks un gaužām iepriekšparedzams. Vienu gan no vāka nevar pateikt – šī grāmata ir sērijas sākums, turklāt nav uztverama kā atsevišķs darbs. Teksts pēkšņi apraujas, nesniedzot nekādu atrisinājumu. Vai tiešām būtu tik grūti uz vāka uzrakstīt, ka šī ir pirmā daļa? Sākumā domāju, ka varbūt izlasīšu turpinājumu, ja tas gadīsies manā ceļā, bet tad atklāju, ka pavisam sērijā būs sešas daļas. (Latviski pagājušā gada beigās ir izdota otrā daļa “Mags”.) Nu, lai viņi aizmirst…
  Vienkāršotības dēļ grāmata ir ļoti ātri lasāma. Tas ir viens iemesls, kāpēc to pieveicu. Otrs – lai cik paradoksāli tas neskanētu – drausmīgais tulkojums. Teksta kvalitāte ir fantastiskāka par notikumiem. Lasot tā vien gribas izsaukties: “Nē, tas taču nav iespējams!” Lūk, piemēri tikai no pirmās nodaļas, kas ir mazliet vairāk nekā četras lappuses gara.

– Varbūt, – atbildēja Sofija ne pārāk pārliecinoši. Kamēr viņa runāja ar savu draudzeni, pirms dažiem mirkļiem ievēroja neparasta izskata auto.
Ir divi un piecpadsmit te… un astoņdesmit viens grāds. (Pat ja lasītāji saprot, kāpēc šis skaitlis ir tik liels, vai tiešām viņiem būtu jāmāk galvā pārveidot Fārenheita grādus pēc Celsija skalas?)
Un tomēr tajā īsajā mirklī, kad viņu acis sastapās, Sofija sajuta, kā saslienas visas sīkās spalviņas uz muguras, rokām un pleciem, un aukstu dvašu pieskaramies skaustam.
Viņš nespēja vairs ne minūti šeit, lejā, šajā smirdoņā pavadīt.

  Dīvainā vārdu kārtība, piemēram, apstākļa vārds pēc verba, un burtiski tulkojumi (mašīna brauc lejup pa ielu, kaut gan nekas neliecina par pakalnu; meitenei nav nekādu ideju, kas notiek; arheologi ir laimīgi, ja ierokas līdz ceļiem netīrumos) ir sastopami ne tikai grāmatas sākumā, kad tulkotāja varētu vēl nebūt iesildījusies. Tā notiek viscaur tekstā.
  Un kur nu vēl plaši izplatītā prakse vārdu “body” vienmēr tulkot kā “ķermenis”. Kaujas laukā visur bija ķermeņi. To, ka tie vairs nebija dzīvi, var tikai nojaust. Tomēr šis gadījums nespēj līdzināties kāda kriminālseriāla tulkojumam TV3, kur “neviens nav viņu redzējis. Arī viņas ķermenis nav redzēts”.
  Varbūt ņemot vērā daudzus negatīvos izteikumus par īpašvārdu tulkojumu “Jumavas” izdotajā “Gredzenu pavēlniekā”, šeit lielākā daļa vietvārdu un arī daži personvārdi palikuši vispār netulkoti un netranskribēti, kas man šķiet briesmīgi traucējoši. Tomēr šeit nav konsekvences. Grāmatā ir Sanseta bulvāris un Fox Street, Zelta vārtu tilts un Libbey Park, Igdrasils un Excalibur.
  Tur vispār ir daudz slīpraksta, gandrīz katrā lappusē. Visticamāk, ka to ieviesis pats autors, taču mani tas vedināja uz domu, ka drukāšanai nez kāpēc atdots nevis izrediģētais materiāls, bet gan pirmais tulkojuma melnraksts, kur vārdi, kas vēlāk jāpapēta sīkāk, ir iezīmēti kursīvā. Kā gan citādi grāmatā varētu būt tādas pērles kā “Džošs lūkojās uz zemi no kosmosa, tieši kā uz Zemi Google” un mans favorīts – “ļoti reta Cambrian crustacean“? Tomēr tā ir nelietība pret tulkotāju, jo pēc tāda darba nokļūšanas plašā izplatībā var tikai izslēgt telefonu un datoru, pabāzt galvu zem spilvena, cieši sasegties un nevienam vairs nerādīties. Nevarētu taču būt, ka to izstrādājušas redaktores (atbildīgā redaktore Anna Pavlovska, literārā redaktore Cilda Redliha, tehniskā redaktore Irēna Soide) vai korektore Rita Vaitekunaite, kuras darbs arī nepavisam nav paveikts spīdoši, lai gan šajā gadījumā tas īpaši neduras acīs. Varbūt tā ir atriebība “Jumavai”, kas, kā dzirdēts, mēdzot ilgi vilcināties ar honorāru izmaksāšanu? Izmisums, jo ir gribējies strādāt ar Literatūru, bet dabūta šī grāmata? Pieskaņošanās oriģināla redaktoru draņķīgajam darbam? Vai patiešām šoreiz vienkārši haltūrējušas visas iesaistītās personas? “Jumavai”, kas galu galā ir galvenā atbildīgā par iznākumu, pieklātos visu metienu atsaukt kā brāķi, diemžēl uz to mēs varam necerēt.
  Lai nu kā, šī grāmata varētu patikt desmitgadīgiem bērniem, kas pat uzzinātu ko jaunu par mitoloģiju, bet viņiem tik slikti uzrakstītu tekstu labāk nerādīt. Ja nu vienīgi latviešu valodas stundā kā sliktu piemēru. Laikam tāpēc bibliotekāre to bija apdomīgi ielikusi pieaugušo nodaļā.

Melnais humors īru gaumē

Roddy Doyle, Conor McPherson, Gene Kerrigan, Gina Moxley, Marian Keyes, Anthony Cronin, Owen O’Neill, Hugo Hamilton, Joseph O’Connor, Tom Humphries, Pauline McLynn, Charlie O’Neill, Donal O’Kelly, Gerard Stembridge, Frank McCourt “Yeats Is Dead!“, Vintage, 2001.


  Ja tā padomā, dīvaini, ka tik slikti pazīstam īru literatūru. Netrūkst taču latviešu, kam ir iespēja izlasīt visus tās jaunumus un ieteikt draugiem un izdevējiem, bet es nevaru saprast, esmu jau agrāk dzirdējusi Rodija Doila vārdu vai neesmu. Patiesi mulsinošs jautājums.
  ”Jeitss ir miris!” nav vis stāstu krājums, kā varētu spriest pēc garā autoru saraksta, bet gan romāns, ka liecina par to, ka īru rakstnieki cēla mērķa labad spēj kādu brīdi aizmirst savu sāncensību. Savu honorāru viņi ziedoja Amnesty International, kas tika pie gluži pieklājīgas summiņas.
  Tiesa, savstarpējā saskaņa nav valdījusi ilgu laiku. Katrs autors — viņu vidū ir ne tikai prozaiķi un dramaturgi, bet arī arī sporta žurnālists — ir sarakstījis vienu nodaļu. Grāmatas sākums, kurā divi policisti, piepelnoties pēc darba, neplānoti nogalina pavecu vīrieti (“Domāju, ka viņš bija miris, pirms es viņu nošāvu”), sola vienkārši kriminālkomēdiju. Turpmākajās nodaļās rakstnieki izklaidējas, citu pēc cita novācot kolēģu radītos tēlus. Tas taču ir loģiski, ja izmeklēšanu vada vīrietis, bet tu gribi ieviest policisti, nav lielas izvēles, vai ne? Ātri vien viss izvēršas absurdā, kas nedaudz atgādina amerikāņu melnās komēdijas, kur visi izrādās sliktie. Tikai darbība noris Dublinā, mafijas krustmātes ir vecīgās Blūmas un Bliksenas kundzes, un iekārotākais kumoss ir 600 lappuses, kas aprakstītas ar neizprotamām formulām, no kurām galvenā ir Y8S=+! Šķiet, manuskriptam ir kāds sakars ar Džeimsa Džoisa mūža nogali Cīrihē. Tikai jautājums, vai viņš tur radīja literatūras šedevru? Varbūt tā ir pretnovecošanās krēma recepte?
  Sižets sazarojas un aizklīst nez kur, joki vietumis ir diezgan apšaubāmi, kāda seksa aina pabriesmīga, poliču mīlas lirika arī (We worked undercover / Cop lover to lover / A first-degree sexual felony), un lielākā intriga ir tas, kā tam visam beigās būs iespējams ar godu pielikt punktu. Grāmata atsauca atmiņā Ričarda Brotigana “Sapņus par Babiloniju“, parodijdetektīvu, kam nobeigums nav nekāds veiksmīgais, bet citādi tas ir ievelkošs teksts, ko esmu pārlasījusi ne reizi vien. Arī ar mirušo Jeitsu varētu izklaidēties vēl kādu reizi, lai gan par izcilu šo grāmatu nenosaukt.
  Pirmās nodaļas (lasāma šeit) stils no otrās atšķīrās jūtami, bet pēc tam teksts izrādījās daudz viendabīgāks, nekā biju gaidījusi no šāda kopdarba. Varbūt tas tāpēc, ka visi autori man ir sveši un es nepamanu viņiem raksturīgās īpatnības. Īriem šo grāmatu noteikti ir interesantāk lasīt, un man ir dziļas aizdomas, ka rakstīt to bija vēl daudz jautrāk.
  Kā jau minēju, romāns atgādina kino, un vienu brīdi šķita, ka filmā tas varētu izskatīties aizraujošāk nekā grāmatā. Tad es pārdomāju. Līķu kaudzes tekstā ir vieglāk iztēloties abstraktas (un vai vispār grāmata, kurā ar vieglu roku nogalina ļaudis, ir piemērota cilvēktiesību aizstāvības organizācijas atbalstam? Bet varbūt tieši pārspīlētās nāves atgādina, ka pret īstiem cilvēkiem tā nedrīkst izturēties?), grāmatas personāžu vieglāk uztvert kā izdomātus tēlus. Filmā aktieri ir īsti. Bet ne jau man vienai iešāvusies galvā doma par filmu. Šogad gaidāma tās pirmizrāde.

  Reklāmrullītis gan nav satriecošs, taču itāļi varētu būt īstie, kas no tā visa var uztaisīt skatāmu un smieklīgu kino.

  P.S. Aizmirsu pateikt, ka šajā grāmatā ir pieminēta arī Latvija kā eksportētājvalsts. Uzņēmīgais policists blakus citiem darbiņiem arī piegādā klientiem kādu Latvijas pornožurnālu.