Bloga arhīvi

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Advertisements

Barons kokā

Italo Calvino. El barón rampante. Prólogo de Esther Benítez. Traducción de Francesc Miravitlles. Il.: Neslé Soulé. Barcelona: Bruguera, 1986 (1979). (Il barone rampante, 1957.) 252 págs.

 Pirmkārt, es nesaprotu, kāpēc Kalvīno, piederēdams pie slavenākajiem 20. gs. itāļu rakstniekiem, gandrīz nemaz nav tulkots latviski. Otrkārt, es par to nemaz ar’ nesūdzos, jo tāpat skaidrs, ka iemācīšos itāliski, lai viņu lasītu. Tiesa, pirms tam man vēl mazliet jāpamācās spāņu valoda, tāpēc savu pirmo Kalvīno es lasīju spāniski. (Ak, nopūta un pret debesīm pacelts skatiens, ko aizsedz bikli nolaistās skropstas.)
 Vispār nekā kautra grāmatā nav, drīzāk gan otrādi. 18. gs. otrajā pusē Dženovas Republikā kādas dižciltīgas, bet paputējušas ģimenes vecākais dēls Kosimo, kam tolaik ir divpadsmit gadu, atsakās ēst savas dārgās māsiņas pagatavotos gliemežus (māsai ir pārpārēm interesantu recepšu), uzkāpj kokā un zemē vairs neatgriežas. No mana skata punkta ir diezgan ironiski, ka jaunais cilvēks, gliemežus glābdams, pievēršas medībām gan ēdiena, gan apģērba (kā sveicieni Rainim romānā parādās kaķādas cepure, kas, šķiet, Kosimo kalpo visu viņa mūžu), gan vēlāk arī grāmatu iegūšanai. Tiesa, vēlāk, kad viņam ir salauzta sirds, Kosimo pievēršas putnu aizstāvībai, raksta tādus sacerējumus kā “Ūpju dialogi” un publicē “Žagatu Avīzi”, bet tobrīd visiem ir skaidrs, ka barons ir nojūdzies pilnīgi un galīgi. Kas varētu būt un varētu nebūt taisnība — kā jau viss grāmatā rakstītais. Vismaz līdz tam brīdim, kad tika uzrakstīts un izlasīts.
 Šī ir viena no pirmajām Kalvīno grāmatām, vēlāk viņš sarakstīja arī darbus, kuros vairāk spēlējās ar formu, bet jau šajā rotaļīgums neizpaliek, autors pavisam reālus vēstures notikumus un personāžus (te savu degunu pabāž ij Napoleons, ij Voltērs) apvij apkārt neeksistējuša, tomēr reāla (tā ir atsauce uz citu triloģijas “Mūsu senči” darbu) zēna/jaunekļa/sirmgalva dzīvei un ik pa brīdim ar to visu žonglē tikpat aizrautīgi kā Kosimo lēkā pa koku zariem: reizēm ar mīļoto rokās.
 Mīlas līnija man gan patika vismazāk, jo atgādināja “Kalnu aukas” vai kaut ko tamlīdzīgu. divpadsmit gadu vecumā viņš ieraudzīja meiteni šūpolēs, iemīlējās no pirmā skata, meitene aizbrauca un atgriezās pēc gadiem desmit jau kā atraitne (jāatzīst, ka pārtikušai atraitnei tolaik droši vien bija patīkamāka seksuālā dzīve nekā neprecētai jaunuvei, pat ja viņa bija līdz ausīm iemīlējusies), viņi, ak, kā mīlēja viens otru koku galotnēs (jaunais cilvēks bija labi sagatavojies šādai iespējai; un vēl viņš aizrakstīja Ruso vēstuli, kurā izklāstīja, ka ir tomēr iespējams nodoties mīlestībai un neizjust postkoitālas skumjas, bet uz šo vēstuli, atšķirībā no pārējās korespondences ar Eiropas gaišākajiem prātiem, atbildi nesaņēma), un jaunkundze atraitne nebeidzami plosīja viņa sirdi ar saviem untumiem, spējajām garastāvokļa maiņām, pielūdzējiem — bet, ak, tikai tāpēc, ka viņu mīlēja un gribēja, lai viņš meiteni mīlētu aizvien vairāk un spēcīgāk, kā viņš saprata, ak, kad bija jau par vēlu. Ak, ak, ak.
 No vienas puses, Kalvīno tur smejas ne par to vien. No otras, man kaut kā likās, ka viņš ir blondās daiļavas pusē. Kas zina.
 Lai nu kā, lielāko daļu laika savādais barons pavada bez sievietes. Viņš iemācās mīlēt un pazīt kokus un vēlāk — mīlēt grāmatas. Starp citu, šai ziņā viņš ir veiksmīgāks par citiem personāžiem, jo tieksme uz lasīšanu noved kapā gan laupītāju, kas Kosimo no jauna atmodina interesi par literatūru, gan veco priesteri, kas sāk lasīt nepareizos tekstus. Romānā netrūkst jautru vietu (ak, franču armijas vienība, kas, dzejniekam vadībā esot, tiktāl maskējusies, ka drīz sāks laist saknes, kamēr austrietis savu pulku caur mežu ved, cieši vadoties pēc kartē iezīmētajām, nevis patiesībā iemītajām taciņām), bet kopumā es to drīzāk nosauktu par skumju stāstu par zudušiem laikiem (kas aizgājuši nebūtībā līdz ar kokiem, un Itālijas meži ir izcirsti tā, ka barona dzīvesstāstu neviens vairs nevarēs atkārtot), nepiepildītiem sapņiem, kļūmīgām iecerēm. Lai gan patiesībā tas vēsta par cilvēku, kas visu mūžu spējis palikt sev uzticīgs.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World.
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.

Klausos (vispār jau nu šo, bet, tā kā to man neļauj glīti ieguldīt šeit… Starp citu, grupa ir banda gan itāliski, gan spāniski, bet ko nosaukumā Mosbanda nozīmē mos, man nav ne jausmas):

Drīz jau varēs šādi

Winslow Homer. Sunlight and Shadow.

In the shop window you have promptly identified the cover with the title you were looking for. Following this visual trail, you have forced your way through the shop past the thick barricade of Books You Haven’t Read, which were frowning at you from the tables and shelves, trying to cow you. But you know you must never allow yourself to be awed, that among them there extend for acres and acres the Books You Needn’t Read, the Books Made For Purposes Other Than Reading, Books Read Even Before You Open Them Since They Belong To The Category Of Books Read Before Being Written. And thus you pass the outer girdle of ramparts, but then you are attacked by the infantry of the Books That If You Had More Than One Life You Would Certainly Also Read But Unfortunately Your Days Are Numbered. With a rapid maneuver you bypass them and move into the phalanxes of the Books You Mean To Read But There Are Others You Must Read First, the Books Too Expensive Now And You’ll Wait Till They’re Remaindered, the Books ditto When They Come Out In Paperback, Books You Can Borrow From Somebody, Books That Everybody’s Read So It’s As If You Had Read Them, Too. Eluding these assaults, you come up beneath the towers of the fortress, where other troops are holding out:

the Books You’ve Been Planning To Read For Ages,
the Books You’ve Been Hunting For Years Without Success,
the Books Dealing With Something You’re Working On At The Moment,
the Books You Want To Own So They’ll Be Handy Just In Case,
the Books You Could Put Aside Maybe To Read This Summer,
the Books You Need To Go With Other Books On Your Shelves,
the Books That Fill You With Sudden, Inexplicable Curiosity, Not Easily Justified.
Now you have been able to reduce the countless embattled troops to an array that is, to be sure, very large but still calculable in a finite number; but this relative relief is then undermined by the ambush of the Books Read Long Ago Which It’s Now Time To Reread and the Books You’ve Always Pretended To Have Read And Now It’s Time To Sit Down And Really Read Them.

With a zigzag dash you shake them off and leap straight into the citadel of the New Books Whose Author Or Subject Appeals To You. Even inside this stronghold you can make some breaches in the ranks of the defenders, dividing them into New Books By Authors Or On Subjects Not New (for you or in general) and New Books By Authors Or On Subjects Completely Unknown (at least to you), and defining the attraction they have for you on the basis of your desires and needs for the new and the not new (for the new you seek in the not new and for the not new you seek in the new).

Tā rakstīja Itālo Kalvīno (Italo Calvino) grāmatā “Ja ziemas naktī ceļinieks…” (“Se una notte d’inverno un viaggiatore”). Latviski ir izdota tikai Kalvīno bērnu grāmata “Burvju gredzens” (“Sprīdītis”, 1997), tāpēc ņemiet par labu angļu tulkojumu (William Weaver).
Kamēr TĀ grāmata vēl nav dabūta, tukšumu var aizpildīt ar jaunu Čainas Mjevila (China Miéville) stāstu “Covehithe“, ko vakar publicēja “The Guardian“:

There was no light but the moon and those occasional sourceless mineral glows.

Aizeju lasīt.

Rāmais haoss

Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Tulk. Dace Meiere, il. Aigars Ozoliņš. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010. (Sandro Veronesi “Caos Calmo”, 2005.)

Es gaidīju, ka man grāmata patiks. Signim patika, vēl pirms tam divām leišu grāmatu žurkām (tā lietuviski dēvē grāmattārpus) arī gāja pie sirds tik ļoti, ka viņas to nosauca par gada brīnišķīgāko grāmatu. Mūsu viedokļi gan mēdz atšķirties, taču, pēc apraksta spriežot, ”Rāmajam haosam” būtu jābūt man tīkamai grāmatai.
Sāku lasīt un gandrīz noliku grāmatu nost.
Brāļi Pjetro un Karlo izglābj divas jūrā slīkstošas sievietes. Pjetro ir pāri četrdesmit, viņš ir televīzijas maksas kanāla direktors, viņam ir desmitgadīga meita Klaudija, bet vairs nav sievas. Lara pēkšņi nomirst. Aizvedis meitu uz skolu, Pjetro nolemj nevis braukt uz biroju, bet darbdienas pavadīt skolas priekšā. Pie viņa ierodas visādi cilvēki – gan darba darīšanās, gan mierināt atraitni, gan izkratīt sirdi. Pjetro viņus pēta, gaida, kad uzradīsies sāpes, kas kā nenāk, tā nenāk, un klausās „Radiohead” disku, ko Lara atstājusi mašīnā, un dziesmu tekstos sadzird zīmīgus, it kā tieši viņam domātus vārdus. (Grāmatas fragments lasāms šeit.)
Starp citu, nabaga Klaudijai jau pirmajā skolas dienā stundas ir no pusdeviņiem līdz puspieciem. Turklāt tā, izrādās, pat nav privātskola. Ko viņi tur visu dienu sadara? Un tā katru dienu, bet pēc tam vēl mākslas vingrošana, uz kuru viņu tagad arī ved tēvs. Nav viegli būt itāļu bērniņam.
Man nepatika jau autora izvēle, varoni padarot par tik pārtikušu un ietekmīgu cilvēku, ka viņam ekscentriskā sērošana nerada gandrīz nekādas problēmas. Ne viņa sekretāre, ne mājkalpotāja, ne skolotājas to taču nevarētu atļauties. Viņām būtu jāiet uz darbu. Pjetro tikai liek kādam vārdā nenosauktam cilvēkam ielikt mašīnas faksa aparātā papīru. Uzsūcot citu cilvēku dzīves fragmentus, aukli un mājkalpotāju viņš ignorē, tās tekstā neparādās biežāk vai izvērstāk par ledusskapi.
Tiesa, mēs gandrīz neko neuzzinām arī par to, kā viņš pavada vakarus un brīvdienas kopā ar meitu, kura šobrīd taču it kā ir viņa dzīves centrā. Kaut ko uzēd, reizēm paskatās multenes, palasa meitai vakaros priekšā, bet tas viss man izklausījās nedzīvi. Arī Lara lasītājiem paliek noslēpums, nu, to vēl varētu saprast, iespējams, ka Pjetro viņu izdzēsis no savām domām līdz ar draudošajām ciešanām, bet man tas samazina iespēju iejusties, dzīvot līdzi. Larai paliekot svešai, es neiepazīstu arī Pjetro, viņš man paliek pārāk vienaldzīgs. Laras māsas Martas mājieni, ka patiesībā viss ir bijis gluži citādi, nekā ir domājis Pjetro, ieintriģē, bet paliek neatšķetināti.
Neizstrādāta ir arī otra sižeta līnija, kas mani interesētu: pasaulē lielākā apvienošanās. Kompānija, kurā strādā Pjetro, grasās apvienoties ar amerikāņiem. Veronēzi parāda dažas iekšējās augstākā līmeņa intrigas, piemin štatu samazināšanu, bet es gribētu zināt, ko tas mainīs Itālijas televīzijas skatītājam, kā ietekmēs citus plašsaziņas līdzekļus. Nu, kaut dažos vārdos… Bet nekā. Tā vietā nez kāpēc visi esošie un potenciālie prezidenti apciemo Pjetro un mēģina viņu iesaistīt savos plānos, it kā tieši no viņa kaut kas būtu atkarīgs. Ja Pjetro to visu nav izdomājis aiz garlaicības vai maldu mākts, nekaitētu pamatot, kāpēc viņš ir tik svarīgs.
Pat šķietami sīkumi bija neticami. Darbība risinās ļoti karstā rudenī, ārā ir trīsdesmit grādu svelme, un sasvīdušais kolēģis, kurš izgājis paskriet, ir tērpies flīsa jakā. (Turklāt nevis vienkārši paskriet, bet džogingā. Pie šī vārda es aizķēros tikpat ļoti kā pie „vou”, un aizķerties puslappusi garos teikumos, kādos domā grāmatas varonis, nav patīkami. Tad nu mazliet padomāju par to, cik ļoti riskanta ir žargonvārdu būšana – kas vienam šķiet normāli, otram liekas pagalam nepieņemami vai vienkārši nevietā.)
Grāmatu izlasīju līdz galam un nemocījos, un negribu nevienu atrunāt no lasīšanas, bet tas, ko es gribēju izlasīt, tur nebija uzrakstīts, toties uzrakstītais mani nepārliecināja. Sauciet to par raksturu nesaderību.