Bloga arhīvi

Dažos vārdos. 942

Ak, laiks skrien ātrāk nekā tie, kas šajā nedēļas nogalē sacenšas Latvijas Olimpiādē. Vai vismaz daudz ātrāk par mani. Jo es ne tikai nelasu, bet arī neskrienu. Lēnā garā aiznesu atpakaļ uz bibliotēku neizlasītas grāmatas. Bet kad gan būs vēl piemērotāks laiks atnāk uz saviem emuāriem ar putekļu lupatiņu, ja ne Bereļa dzimšanas dienā, kas pavisam viltīgi iekrīt otrā pusgada sākumā? Tieši īstais brīdis, lai pakavētos atmiņās par gada sākumu, kamēr vēl neesmu aizmirsusi pilnīgi visu, ja, protams, tā vēl ir tiesa. Ļoti iespējams, ka nav. Tad nu redzēsim.

Tātad 40 grāmatiņas, no tām astoņas latviski, desmit spāniski (hmm) un 22 angliski. Laikam man jābeidz stāstīt, ka lasu piecās valodās. Vai jāsāk lasīt piecās valodās. Lai nu kā, angļu pusīti atstāsim nākamajai reizei.

Latviski

  • Pernille Riga. Tauriņefekts. Viegls skandināvu detektīvs ar alkoholiķiem, narkomāniem, seksuālu vardarbību pret bērnu, kā arī transvestītu un skropstu tušas reklāmu.
  • Majgula Akselsone. Augustas māja. Drūms skandināvu stāsts ar lapsu, kas atrod līķi jau pirmajā lappusē, un tad lasītājai atliek vien visu grāmatu gaidīt, kad tā jaukā meitene no disfunkcionālas ģimenes jau kurā paaudzē nomirs. Transvestīta nebija.
  • Literārā valoda un normas lingvistiskajā praksē: Eiropas pieredze un tradīcijas. Jebšu es izlasīju visu, tak vienalga īsti nezinu, kam šis krājums paredzēts. Iekšā ir tieši tas, ko piesola virsraksts, un daudz noderīgu interneta adrešu: somu, leišu u. c. tiešsaistes vārdnīcas, valodnieku ieteikumi utt.
  • Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Diezgan jautrs un plāns stāstu krājums, ko var drošu sirdi ierakstīt ieteicamās literatūras sarakstā.
  • Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Smeldzīga politiskā un ne tikai dzeja no tās Eiropas malas, kur kaimiņi pēkšņi var izrādīties ienaidnieki un varoņiem noteikti ir šautene rokā.
  • Māra Jakubovska. Direktoriene. Kā valdonīga skolas direktore atbrīvojās no vēl valdonīgākas vīramātes un sava vairs nemīlamā vīra ietekmes, aizgāja ar kaķi savā dzīvē un beidzot uzzināja, ar ko draudzējas viņas meita. Grāmatas iecere slavējama, diemžēl es nespēju noticēt, ka galvenā varone, kas visus tiranizē, ir tikusi un palikusi tik augstu (varbūt velti, ja pamet skatu MK virzienā), kā arī autorei nav mīlas romāna ar valodu (un arī tas dažiem šķitīs pluss).
  • Volfgangs Herndorfs. Čiks. Stāsts par pirmo mīlestību, īstu lūzeru draudzību, kas dzīvi padara gaišāku un stāvokli sabiedrībā – augstāku, pusaudžu neprātīgajiem piedzīvojumiem ar zagtu auto un to, kā ūdens ne tikai smeļas mutē, bet ir jau pāri galvai. Smiekli caur asarām.
  • Žans Luks Banaleks. Drāma Bretaņā. Vēl viens kriminālromāns, šoreiz pseidofranču. Lasāms tīri izklaides nolūkos, nepievēršot uzmanību interpunkcijai, jo īpaši tad, ja ir vēlme apliecināt sev, ka francūži mēdz būt nepatīkami tipi, kas nemaz tik labi negatavo. Bez ēdiena (arī laba), kafijas un slepkavībām grāmatā ir arī jūra, vētra un Gogēns.

Spāniski

  • Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Slavenākā spāņu privātdetektīva radītājs šajā grāmatā runā ar noziedznieka muti. Vai varbūt arī ne. Daudz grotesku nāvju, mākslas un psihoanalīzes. Grāmata var šķist tiklab smieklīga, kā garlaicīga.
  • Juan Rulfo. Pedro Páramo. 2015. g. dāvana no Viļa. Pirmo reizi lasīt, kad vēl nezināju, kas ir kas, bija iespaidīgāk. Arī filma daudz zaudēja, nespēdama līdz galam saglabāt ilūzijas ilūziju, tos brīžus, kad rakstītā tekstā skaidri nezini, kad tas viss notiek un kurš runā. Meksikānis, ar kuru mēs šo grāmatu apspriedām, apgalvoja, ka tā ļoti labi parādot tolaiku Meksiku, bet kas zina, tik vecs viņš nav. Vēl viens brīdinājums: romānā ir vārdi, kas nav saprotami par citās Latīņamerikas valstīs dzīvojošajiem.
  • Gabriel García Márquez. Relato de un náufrago. Reiz sensenos laikos GGM bija žurnālists Kolumbijas vecākajā laikrakstā. Tur viņš 1955. g. publicēja kāda jūrnieka stāstu. Vīrs vienīgais bija izdzīvojis kara kuģa avārijā, desmit dienas pavadījis uz plosta saules svelmainajos staros un haizivju ielenkumā, bez ēdiena un ūdens, līdz beidzot ticis krastā. Tur viņu uzņēma kā tautas varoni, rādīja reklāmās (šis pulkstenis izturēja ceļojumu! Šie zābaki ir lietojami uzturā!), skaistuma karalienes viņu apbēra skūpstiem utt. Pēc rakstu sērijas publicēšanas jūrnieks pazuda no prožektoru gaismas, bet Markess bija spiests emigrēt uz Parīzi. Kā teica mana studiju biedrene, it kā nekas tur nenotiek, bet tāda spriedze. Jūtjūbē var visu noklausīties.
  • Carla Montero. La piel dorada. Kārtējais kriminālromāns par mākslas tēmu, šoreiz ar spēcīgām pretenzijām uz feminismu. Lasāms, bet pārlasīt negribētu.
  • Antonio Gala. Anillos para una dama. Šī vēsturiskā luga man šķita ne tikai daudz spēcīgāka, bet arī feminiskāka. 12. gs. sākumā, desmit gadus pēc sava vīra, spāņu varoņa Sida (tā paša, kam veltīts vesels varoņeposs) nāves, atraitne Himena paziņo, ka vēlas precēties ar Sida draugu, ar kuru viņu jau sen saista nepiepildītas jūtas. Tikmēr mauri ir ielenkuši Valensiju, un karalis norāda Himenai viņas vietu vēsturē kā uzticīgai varoņa piemiņas glabātājai.
  • Antonio Buero Vallejo. El concierto de San Ovidio. Vēl viena vēsturiska luga. Pulciņš aklu muzikantu tiek nolīgti spēlēt svētku laikā. Diemžēl visi noteikumi viņiem nav zināmi, un šķietamais labdaris izrādās savtīgs nelietis. Abas Franko laikā sarakstītās lugas ir jāuztver arī kā Spānijas tobrīdējā stāvokļa simbolisks atainojums.
  • Elvira Lindo. Manolito Gafotas. Pobre Manolito. Briļļainis Manolito, kas vispirms parādījās radio (ne velti māte apgalvo, ka viņš jau piedzimis runādams), vēlāk arī astoņās grāmatās, televīzijā un kino, kopš 1994. g. ir kļuvis par spāņu bērnu literatūras klasiku. Viņu tikumi atšķiras no mūsējiem, kā arī zināms laiciņš tomēr ir pagājis, iespējams, mūsdienās arī strādnieku rajonos tik dāsni pļaukas vairs nedāļā, tomēr liela daļa jaunu cilvēku problēmu paliek nemainīgas un joki ir saprotami arī šaipusē.
  • Manuel Vázquez Montalbán. Los mares del Sur. Vēl viens Vaskess Montalbāns, šoreiz ar savu slaveno detektīvu. Mazliet Gogēna arī šeit, bet daudz vairāk sabiedrības kritikas, seksa, kulinārijas, grāmatu dedzināšanas un pat mīlestības.
  • Miguel de Unamuno. Niebla. 2014. g. dāvana no Doronikes. Es gribētu šo romānu izlasīt tā sarakstīšanas laikā, kad visi šitie metaliteratūras paņēmieni vēl nebija sen jau redzēti. Lasīt bija daudz vieglāk, nekā biju iedomājusies, patiesībā to var mierīgi darīt arī tīri izklaides nolūkos, jo savus filosofiskos pārspriedumus autors ir ietērpis vieglā, diezgan absurdā, bet arī uzjautrinošā sižetā.

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Vēl tikai 30. decembris…

… bet es jau domāju par nākamo gadu. Vispirms tā kā pieklātos pateikt dažus vārdus par vēl neaizgājušo, kas ir bijis diezgan jauks un intensīvs, bet ne šeit. Vismaz pagaidām esmu izlasījusi tieši 50 grāmatu, ieskaitot pāris, kurās teksta nebija gandrīz nemaz. Vēl divas ir iesāktas, bet vienu no tām domāju pagaidām neturpināt. Liela daļa lasītā ir bijusi spāniski, krieviski tikai pusgrāmatiņa, bet leitiski – nekas. Nākamajā gadā būtu jauki izmantot visas savas lasītājas prasmes.
Un izlasīt visas šī gada (un arī iepriekšējo) dāvinājuma grāmatas:
“Five Spice Street” by Can Xue no Viļa;
“The Builders” by Daniel Polansky no Andra;
“The Mechanical” by Ian Tregillis no Asmo;
Melgalvi, Bereli vai kaut ko citu no jaunākās latviešu literatūras no Sibillas;
“Stoner” by John Williams no MsMarii
Herbjorgas Vasmu “Šie mirkļi” no Spīganas.
Cerams, nevienu neesmu aizmirsusi.
Un tad vēl es gribu lasīt tās grāmatas, kas man jau ir mājās, un beidzot lasīt Markesu oriģinālā (jo tā vienmēr atbildu uz jautājumu, kāpēc sāku mācīties spāņu valodu) un Kortāsaru, un Giljermo Kabreru Infanti, kura grāmatā “Tres tristes tigres” allaž tieku tikai līdz ievada rindkopai, kurā ieteikts lasīt skaļā balsī, tad varēšot saprast aizgājušo laiku Havannas slengu. (Līdzīgu apstulbumu un nespēju manī izraisa Vila Selfa “The Book of Dave”.) Vārdu sakot, daudz Latīņamerikas.

Un tad mani ieintriģēja “The 2016 Book Riot Read Harder Challenge”, proti, nākamgad izlasīt:

  1. šausmu grāmatu;
  2. (populār)zinātnisku grāmatu;
  3. eseju krājumu;
  4. grāmatu kādam priekšā;
  5. romānu vidējā skolas vecuma (8 līdz 13) bērniem;
  6. biogrāfiju (nevis memuārus vai autobiogrāfiju);
  7. antiutopiju vai pēcapokalipsi;
  8. grāmatu, kas pirmo reizi izdota tajā desmitgadē, kad piedzimi;
  9. noklausīties audiogrāmatu, kas ieguvusi Audie balvu;
  10. grāmatu, kurā ir vairāk nekā 500 lappušu;
  11. grāmatu, kura ir mazāk par 100 lappusēm;
  12. grāmatu, kuras autors vai varonis ir transpersona (dzimtes identitāte vai izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma);
  13. grāmatu, kuras darbība noris Vidējos Austrumos (Bahreina, Kipra, Ēgipte, Irāna, Irāka, Izraēla, Jordāna, Kuveita, Libāna, Omāna, Palestīna, Katāra, Saūda Arābija, Sīrija, Turcija, Apvienotie Arābu Emirāti, Jemena);
  14. grāmatu, kuras autors ir no Dienvidaustrumāzijas (Indonēzija, Malaizija, Singapūra, Filipīnas, Austrumtimora, Bruneja, Kambodža, Laosa, Mjanma, Taizeme, Vjetnama, Ziemsvētku Sala);
  15. vēsturisku romānu, kura darbība noris pirms 1900. gada;
  16. pirmo grāmatu sērijā, kuras autors ir krāsainais (kā pieklājīgi pateikt person of color?);
  17. pēdējo trīs gadu laikā uzzīmētu komiksu, kas nav par supervaroņiem;
  18. grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka;
  19. grāmatu (ne daiļliteratūru) par feminismu vai tādu, kurā tiek apspriesti feminismam svarīgi jautājumi;
  20. grāmatu par reliģiju (var būt daiļliteratūra);
  21. grāmatu par politiku, tavā vai citā zemē (var būt daiļliteratūra);
  22. ēdiena memuārus“;
  23. lugu;
  24. grāmatu, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Tagad tikai jāsameklē anorektiķa atmiņas, vēlams, aziāta transseksuāļa. Vēl jaukāk, ja tas būtu svaigs komikss. Apbalvotā audiogrāmatā.
Protams, plāni mainīsies, bet šis varētu būt vēl viens jauks lasīšanas gads.

50 lasāmgrāmatas

Visnotaļ slavenā grāmatnīca Forbidden Planet ir publicējusi 50 noteikti izlasāmu fantastikas grāmatu sarakstu. Šaubos, vai tā nu es ņemšu un visas izlasīšu, bet, tā kā sarakstā ir viena otra sen iecerēta grāmata, varētu vismaz vēlreiz sev par tām atgādināt.

50. China Mieville. Embassytown. Darīts.
49. Lauren Beukes. Zoo City. Es reiz iesāku, bet nepabeidzu.
48. Paolo Bacigalupi. The Windup Girl. Es par to domāju jau kopš iznākšanas.
47. David Brin. Uplift: Book 1: Sundiver. Neko nezinu.
46. Peter F. Hamilton. The Reality Dysfunction.
45. Kurt Vonnegut. Cat’s Cradle. Darīts.
44. Bruce Sterling & William Gibson. The Difference Engine. Vajadzētu taču.
43. M. John Harrison. Centauri Device.
42. J. G. Ballard. The Drowned World. Darīts.
41. Keith Roberts. Pavane. Darīts.
40. Harry Harrison. Make Room! Make Room!
39. Ian M. Banks. The Player Of Games.
38. Richard Morgan. Altered Carbon. Sen par to domāju.
37. Robert Silverberg. Dying Inside.
36. Douglas Adams. The Hitchhiker’s Guide to the Galaxy: The Trilogy Of Four. Darīts.
35. Greg Bear. Blood Music. Par šo es arī esmu domājusi.
34. Roger Zelazny. Lord Of Light. Hmm…
33. Artur C. Clarke. Rendezvous With Rama. Kauna traips.
32. Vernon Vinge. Zones Of Thought: A Fire Upon The Deep & A Deepness In The Sky.
31. Kim Stanley Robinsosn. Red Mars. Sen gribu.
30. Philip K. Dick. Ubik. Ai…
29. Ray Bradbury. Fahrenheit 451. Vismaz kaut kas… Darīts.
28. John Cristopher. The Death Of Grass.
27. Christopher Priest. Inverted World.
26. Joanna Russ. The Female Man. Jā, jā, arī šo es neesmu lasījusi.
25. Brian Aldiss. Helliconia: Hellonica Spring, Helliconia Summer, & Helliconia Winter.
24. Richard Matheson. I Am Legend. Nu labi, vampīri mani nekad nav interesējuši.
23. John Wyndham. Day Of The Triffids. Darīts.
22. H. G. Wells. War Of The Worlds.
21. Robert A. Heinlein. The Moon Is A Harsh Mistress. Darīts.
20. Walter M. Miller. A Canticle For Leibowitz. Sarakstā.
19. Orson Scott Card. Ender’s Game. Darīts.
18. Neal Stephenson. Snow Crash. Darīts.
17. Isaac Asimov. Foundation. Viņš taču ir tik sens…
16. Alfred Bester. The Stars My Destination. Un viņš arī.
15. Daniel Keyes. Flowers For Algernon.
14. John Brunner. Stand On Zanzibar.
13. Ursula Le Guin. Left Hand Of Darkness. Darīts.
12. Samuel R. Delany. Babel 17.
11. Larry Niven. Ringworld.
10. Gregory Benford. Timescape.
9. Arthur C. Clarke. Childhood’s End.
8. Philip K. Dick. The Man In The High Castle. Nē, nu vispār es esmu Diku lasījusi.
7. Frederik Pohl. Gateway.
6. Ursula Le Guin. Dispossed. Darīts.
5. Alfred Bester. The Demolished Man.
4. William Gibson. Neuromancer. Darīts.
3. Gene Wolfe. Book Of The New Sun Book 1 & Shadow & Claw Book 1. Kur tie gadi, kā es par to domāju…
2. Joe Haldeman. The Forever War.
1. Frank Herbert. Dune. Ha, ha, sveika, MsMarii!

Ak tikai trīspadsmit esmu jau lasījusi? Cerēju, ka būs vairāk (pārāk maz sieviešu, pārāk daudz Klārka), taču vēl kādas desmit varētu izlasīt, visticamāk, no tām, kas iezīmētas kursīvā.

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

2014-12-20 10.51.20  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

2015. gada lasāmsaraksts

Man nav ne jausmas, cik grāmatu es izlasīju viņgad. Sarakstā ir maģiskais skaitlis 42, bet tā pilnīgi noteikti nav patiesība (pareizāk sakot, tā ir atbilde uz citu jautājumu). Zinu tikai to, ka esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski, laikam nevienu krieviski un — ha! — desmit spāniski. Īsas, protams, bet tas tik un tā nozīmē par desmit grāmatām vairāk (adaptētos skolnieku tekstiņus neskaitot) nekā 2013. gadā. Tātad vismaz viena mana vēlme ir piepildījusies.
Šogad es gribētu vēl vairāk spāņu valodas savā dzīvē, pabeigt lietas, ko iesāku, tātad labāk organizēt laiku un sacerēt reāliskākus darbu sarakstus, un negribēt visu varēt uzreiz, bet izbaudīt pakāpenisku progresu. Nu, un vēl šo to.
Tā kā tieši gada beigās man sanāca pavairāk palasīt to, kas uzkrājies feedly.com, tad tur bija daudz jo daudz 2014. gada labāko grāmatu sarakstu. Un tas nozīmē to, ka mans saraksts arī papildinājās galvu reibinošā ātrumā, tā ka pāris gadiem lasāmvielas noteikti pietiktu. Es, protams, ceru, ka vismaz pāris grāmatas no tā visa arī izlasīšu, bet svarīgākais tomēr ir šis saraksts.

No Andra “Yellow Blue Tibia” by Adam Roberts.
No Asmo man “savdabīga episkā kosmiskā opera ar daudz mākslīgajiem intelektiem, kloniem un pilsoņiem — “Ancillary Justice” by Ann Leckie”.
No Doronikes Vitauta Gira “Sarkankoka paradīze”.
No MsMarii “interesants un humora pilns vēsturiskais romāns “English Passengers” by Matthew Kneale”.
No Sibillas “kaut kas mazs, mīļš un ar bildēm – Jūlijas Vuori „Ruksis”. Tāds neliels ieskats urbāno siltasiņu dzīvē.”
No Ulda Visentes Blasko Ibanjesa “Asinis un smiltis”. “Lai interesantāka lasīšana, tad varu iešķiebt papilduzdevumus — noskatīties visas filmas (laikam bija 4 + seriāls), kas tapušas no šīs grāmatas (vismaz to, kuru rakstnieks pats arī režisējis).

No Viļa “atpūta no grāmatām”(vai Huana Rulfo “Pedro Paramo” oriģinālā). Paldies, vismaz šo dāvanu es noteikti izmantošu!
Un Z. teica, ka man vajagot izlasīt Dorisas Lesingas “Love, Again”, kur visi mīlot un visi esot nelaimīgi.