Bloga arhīvi

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

2014-12-20 10.51.20  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

Līksmi dzejoļi un futbols

Contra & (:)kivisildniks “Kaunis gorjačij igaunis & Nevārītas asaras“. Atdzejojis Guntars Godiņš, il. Zīle Liepiņa. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2009.

Skaidrs, ka igauņi ir baigie asprāši un joku plēsēji. Šie divi dzejniekpuiši noteikti tādi ir, un no viņu dzejoļiem nevajag bīties pat skolniekiem: tie ir saprotami, atmiņā paliekoši un lielākoties īsi. Vienā no abiem priekšvārdiem (katram dzejniekam ir savs priekšvārds un pēcvārds, viss kā nākas) Guntars Godiņš raksta: “Ļoti ceru, ka daudzas rindas jūs drīz jau zināsit no galvas.” (:)kivisildniks, nosacīti drūmākais no abiem, šos atdzejotāja vārdus jau ir paredzējis:

Mācieties no galvas!
Drīz par šo
grāmatu
jūs nošaus.

Es domāju gan, pēc tādas izturēšanās pret Igaunijas dzejniekiem un nacionālo varoni Kalevipoegu, kurš neko citu neesot iemācījies kā dzert un pīpēt vaivariņus un kam notikuši visādi klikšķi ar krievuškām, pēc zaimojošiem Bībeles pārstāstiem, dieva sportiskās formas noliegšanas (“šķēpu tu nemet / lodi negrūd / žēlastību nenes”) un kur nu vēl šiem vārdiem:

tēvzemes mīlestība
ir smagās
rūpniecības komplekss

Vārdu sakot, nekauņa ir tas (:)kivisildniks. Contra gan nav daudz labāks, viņš, pierobežā dzīvodams, pievērsies latviešu apdziedāšanai, bet vai tas mums spēj priecēt sirdi?

man latvju meiča prātā iesūcās kā dēle
tā gumijlaivā bija basām kājām
un lādoties (šķiet rupji) krievu mēlē
no tīkliem laukā zivi šķetināja

Lāčplēsim Contra pieprasa pieprasa atbildēt gan par Ruhnu lāča, gan lāča balsī dziedošā Kurta Kobeina galu. Un futbola dzejolis ir pavisam bēdīgs:

tomēr diezgan bezcerīgi
miltos malts tiek dānis
ja vada spēli Francijai
Zinedins Zidāns


Vārdu sakot, ko es tur par līksmību sarunāju? Skumja un bēdīga grāmatiņa, ja neticat, lasiet paši, mācieties no galvas un gaidiet, kas būs tālāk. Daži dzejoļi lasāmi šeit un šeit.

Bet futbols vispār ir sena un nopietna spēle, jo, kā atzina Žans Pols Sartrs: “Futbola spēlē visu sarežģī otras komandas klātbūtne.” Lūk, kā Vācijas izlase cīnījās pret senajiem grieķiem:

Bet šeit ir aprakstīti Izraēlas futbola noslēpumi, kurus ir vērts uzzināt.

Papildinājums: ja futbolistu vietā sacenstos literatūra, būtu “World Cup of Fiction: June 15 Matches“.