Bloga arhīvi

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Mūza un

Charles de Lint. Muse and Reverie. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 350 pp.

  Nekur no de Linta prom netikt. Tā vismaz man šķita, kad pabeidzu pēdējo grāmatu, kas man bija mājās. Bet nu jau dažas dienas ir pagājušas un es vēl neesmu devusies iepirkt kārtējo kaudzīti (ko es noteikti reiz šā kā tā izdarīšu, jo — vai es jau pieminēju glītos vākus? Retorisks jautājums, protams). Varbūt šobrīd de Lints savu darbiņu ir paveicis, vismaz uz kādu laiku.
Šī doma mani noveda pie nākamās. Laikam nekad vēl nebiju tik intensīvi un apzināti lasījusi daiļliteratūru tīri praktiskos nolūkos. Kā jau teicu, sanāca labi, bet man radās jautājums, vai tā ir pareiza izturēšanās pret literatūru, varbūt es to šādā veidā, ak, es nezinu, teikt, ka zaimoju būtu pārāk skaļi, varbūt es to uztveru pārāk patērētājnieciski? No otras puses, vai tas būtu tas, ko es visu laiku esmu neapzināti darījusi, proti, atradusi grāmatās savus līdz galam neizdzīvotos vai pat nemaz neiesāktos stāstus, bez kuriem jūtos nepilnīga? Droši vien abos apgalvojumos ir sava daļa taisnības, bet es beigās nolēmu, ka viss kārtībā gan ar mani, gan literatūru, gan mūsu attiecībām. Ha! Skaidrs, ka mākslai jārada katarse. Ja vēlaties, sauciet to par biblioterapiju.
  Šajā, piektajā Ņūfordas stāstu krājumā, atšķirībā no jūnija beigās un jūlija sākumā lasītā “Dreams Underfoot” nebija neviena stāsta, kas gluži vai neomulīgi sasauktos ar manām šībrīža izjūtām vai pārdomām, taču te ir pāris stāsti, kuros tiek dota iespēja labot pagātnē izdarīto, kādā brīdī rīkoties citādi. Reizēm tas kaut ko maina uz patīkamo pusi, bet reizēm tā izrādās vēl lielāka kļūda nekā agrāk. Vienā no šiem stāstiem autors pat izteikti atgriežas pie savām šausmu literatūras saknēm. Spoku, miroņu un krakenu netrūkst arī pārējos darbos, bet nu ir viņš pozitīvs, ir.

2014-08-10 19.01.46 Lasu… sen nav bijusi šāda fotogrāfija, vai ne? Izrādās, man to mazliet pietrūkst. (Nabaga Kalvino kopā ar mani iekļuva negaisā un nu ir mazliet noplucis.)

 

Klausos (ak, par spīti visam, man ir rudenīgs noskaņojums, kas vedina domāt par neesošo “Arsenālu” un “Arēnu”; lai gan, kā citādi, ja dārzā zied flokši un krīt gatavi āboli?):

 

Par vēlu

Charles de Lint. The Mystery of Grace. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 269 pp.


Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās. Skaisto vāku arī. Šis, starp citu, ir mīlestības, nevis pasaules glābšanas romāns. No otras puses, tas pats vien ir. Jo īpaši, ja mīlestība ir ne tikai apmātību izraisoša, bet arī diezgan neiespējama, jo šajā konkrētajā gadījumā mīlētāji var satikties tikai divas naktis gadā (un sākumā viņi to vēl nezina), jo ir satikušies divas nedēļas par vēlu, jo… Nu ja, katram savs noslēpums, ko risināt, un pagātne, ar kuru tikt galā. Pasaule, kuru izglābt.

I said don’t let it get you down. Everything’s on a wheel. We don’t get to choose how it turns, but every chance you had once, eventually, it comes around again.

Katrai de Linta grāmatai varētu uztaisīt skaņu celiņu, bet šoreiz es tiešām nenoklausījos nevienu pieminēto mūziķi, jo Greisa, tā skaistā, tetovētā meitene uz vāka, ir līdz ausīm iekšā rockabilly un veco fordu restaurēšanā, un mani no sirds neinteresē ne viens, ne otrs, bet, ja nu kādam patīk mašīnas un (aizņemtas) automehāniķes, tad šī ir grāmata tieši viņam.
Un vēl šī ir grāmata par ticību, kas dara brīnumus.

Conchita is holding up a sheaf of her saint drawings. Edna has a Bible, Ruth a crucifix. But the religious artifacts vary from the Catholic to Edna’s Baptist Bible to someone holding up a Koran. Henry’s got a copy of Darwin’s The Origin of Species, Irwin’s got a vinyl copy of the first Beatles album.

Un tam, ka grāmatai ir labas beigas, arī ir vienkārši jānotic. Un varbūt to var izdarīt, ja ir grāmata, dziesmiņa un draudzene.

Lasu:
Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Mītiskā maģija

Charles de Lint. Promises to Keep. Il. Mike Dringenberg. Burton: Subterranean Press, 2007. 173 pp. Medicine Road. Il. Charles Vess. 2004. 206 pp.

Ah, de Lints ir autors, ko lasīt, kad gribas kaut ko pozitīvu, bet ne pārlieku saldu, un ar kādu praktiski noderīgu, nepavisam ne jaunu, bet vienmēr mazliet piemirstu atziņu, kas nebūtu gluži par pasauli, kas sadodas rokās, drīzāk jau par to, ka ikvienam rokas jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Tikai varbūt mazliet mazākā mērogā. Un tas viss skaistos vākos, “Medicine Road” gadījumā arī ar ilustrācijām, un ar mūziķiem (“There was never an end to the fantastic music Geordie brought over, like a magician pulling and endless scarf out of his sleeve.” Saraksts grāmatā), māksliniekiem, rakstniekiem, pankiem, indiāņu pa pusei cilvēkiem, pa pusei dzīvniekiem, pilsētas dvēseli, vietas garu un tā joprojām. Kas tur ko nemīlēt? Pat ja šoreiz es izlasīju, ka pasaule tiešām nesadosies rokās. Nu ja, to jau es zināju tāpat.

Ja tas viss izklausās ciniski, tā nemaz ar’ nav, jo pie tā visa piedevām de Lints ir ļoti cilvēcīgs. Un štrunts par to, ka šo notikumu beigas bija paredzamas (un nē, tās ne vienmēr ir laimīgās beigas), jo, kā es tikko izdomāju, viņa stāsti lielā mērā ir pasaules sakārtošanas stāsti, ziniet, tie, kas regulāri jāizstāsta no jauna, katru reizi mazliet citādi, jo pretējā gadījumā būs slikti. Nesakārtota pasaule kādā brīdī pārstāj būt pasaule, bet to jau mums laikus nepamanīt.

Tāpēc lasiet de Lintu. Ja nu kādu interesē sižets, pirmajā grāmatā tiek atklāta maza daļiņa de Linta bieži pieminētās varones Džilijas Koperkornas jaunības un uz ielas pavadītās bērnības, bet otrais ir mīlas stāsts, kurā darbojas vairāki cilvēki, vairāki dzīvnieku gari un vairāki cilvēki, kuros ir pamodinātas dzīvnieku asinis. Laika ir maz, viss ir sarežģīti un diezgan bezcerīgi.

Lasu tikai to pašu, ko viņdien.
Klausos:

Pūķi un meitenes

Rachel Hartman. Seraphina. Il. Andrew Davidson. New York: Random House Children’s Books, 2012. 480 lpp.

  Pusaudžu literatūru lasu reti, jo kas tad lasītu pieaugušo grāmatas? Tāpēc nevaru šo romānu salīdzināt ar pārējo piedāvājumu un nevaru pateikt, vai grāmata patiks arī jaunām meitenēm un zēniem, bet skaidrs, ka pusaudži ir tikpat dažādi lasītāji kā pieaugušie, ar tikpat dažādām gaumēm, vajadzībām un prasmi nevērtēt grāmatu pēc tā, ko esi sadomājies iepriekš (nevis pēc vāka, kas man ļoti patīk). Par pēdējo jautājumu es brīdi paprātoju, kad intereses pēc biju izlasījusi Amazonē sliktās atsauksmes. Nav nemaz tik vienkārši pārslēgties un saprast grāmatu, kas izrādās atšķirīga no gaidītā, un es pati arī šajā ziņā reizēm noteikti grēkoju. Tāpēc uzreiz brīdināšu, ka romāns patiešām ir par pūķiem un meiteni, kas ir daļēji cilvēks, daļēji – pūķis, taču tas nav zobenu vai citām cīņām, burvestībām, izredzētības, pasaules glābšanas un spraigiem piedzīvojumiem pārpilns darbs, un lasītājiem vislielākie iebildumi ir bijuši pret notikumu lēno gaitu, ko arī es kādā brīdī ievēroju, taču man tā nemaz netraucēja, jo negaidīju piedzīvojumu romānu.
  Serafīnai ir sešpadsmit gadu, un viņa atceras savu piedzimšanu, kuras laikā nomira māte. Viņa dzīvo mums nepazīstamā zemē, kas ir diezgan viduslaicīga. Ekonomiskie jautājumi īsti netiek apskatīti, taču Serafīna strādā. Viņa ir karalienes galma komponista asistente un princeses skolotāja, jo no mātes mantojusi izcilu muzikalitāti. Tā gan nav vienīgā piemiņa no mātes. Komplektā nāk klāt arī mentāla atmiņu lādīte, kas, kārtīgi neaprūpēta, var sagādāt spēcīgas galvassāpju un vīziju lēkmes, kas ārēji izpaužas līdzīgi epilepsijai, un mazliet pūķa zvīņu.
  Pūķi dzīvo kaimiņos, pareizāk sakot, cilvēki reiz ievācās viņu labākajos medību laukos, sekoja daudzi kara gadi, līdz pirms gadiem četrdesmit tika noslēgts miera līgums. Taču attiecības nav diez ko uzlabojušās, īpaši tagad, kad medībās tiek atrasts visnotaļ iecienītā prinča līķis bez galvas (un nokost galvu ir pūķu izsenis iecienītais paņēmiens).
  Pūķi, kas zelta vietā sākuši krāt zināšanas, spēj pieņemt cilvēka izskatu (neapskatīsim jautājumu, kur paliek liekā masa, šī tomēr ir fantāzijas grāmata), un daži dzīvo arī cilvēku valstī, nēsādami piekārtus zvaniņus, lai, nedo’ die’s, kāds viņus nesajauktu ar cilvēkiem. Pūķi nepazīst mākslu, mūziku, reliģiju un emocijas, toties viņi ir labāk attīstījuši tehnoloģijas, pazīst zīmuļus un modinātājpulksteņus. Cilvēkiem pūķi lielākoties riebjas. Grāmatā ir spilgti aprakstīta segregācija un ksenofobija, un sākumā man šķita, ka te viss būs ļoti paredzams, bet izrādījās, ka nē. Ne nu pūķi ir tādi zelta gabaliņi un cietēji, ne cilvēki tādi sliktie, kā varētu padomāt, turklāt gandrīz ikviens negatīvais tēls tiek parādīts tādā gaismā, lai viņam nāktos kādu brīdi just līdzi vai vismaz lai spētu viņu saprast. Tāpēc kopumā grāmata izrādījās negaidīti gaiša.
  Tātad pūķiem cilvēku valstī neklājas necik labi. Serafīnai, kuras māte izrādījās esam pūķene, ir ja ne sliktāka, tad bīstamāka dzīve. Ja kāds uzzinātu viņas īsto izcelsmi, visticamāk, ar akmeņiem nomētātu gan viņas tēvu, kas pārkāpis abu tautu likumus, gan briesmīgo izdzimteni. Tāpēc savas zvīņas viņa slēpj no visiem. Gudrību un atskabargaino mēli tik labi paslēpt neizdodas, tāpēc Serafīnai sanāk iesaistīties prinča nāves izmeklēšanā, un tās atrisinājums izrādās ārkārtīgi svarīgs. Varētu pat teikt, ka šis ir tiklab jaunas meitenes pieaugšanas un identitātes atrašanas stāsts, kā politisks detektīvromāns. Neizpaliek arī bez romantikas, un šī nu bija tā reize, kad man tā netraucēja, jo jaunie cilvēki nevis nopūtās un stāstīja viens otram visādas blēņas, bet gan apsprieda iecienītākos filosofus un to, kāpēc viņi dod priekšroku tieši šiem domātājiem. Varbūt vienīgi beigas būs mazliet par saldu un nereālu. Bet vispār Serafīna ir ļoti piemērota tam, lai jaunas meitenes viņai gribētu līdzināties, un viņa tāda nav vienīgā. Tur ir gan brīnišķīga princese, gan karaliene, gan citi labi iezīmēti un individuāli otrā plāna tēli.
  Romānā ir arī daudz mūzikas un interesanta reliģiskā sistēma ar daudziem svētajiem un svētajām, par kuriem es gan būtu gribējusi uzzināt ko vairāk. Kur nu vēl pūķi, kas, starp citu, arī attīstās un mainās. Tas viss ir labi uzrakstīts, un, nerunājot par dažiem sīkumiem, varu pažēloties tikai par beigām, kas pienāca pārāk ātri. Šī ir autores pirmā grāmata, taču otrā vēl nav iznākusi. Spriežot pēc “Serafīnas” noslēguma, tajā varētu būt vairāk ugunīgas darbības.

Slepkavība tumsā

Margaret Atwood. Murder in the Dark. Cover: Eva Rubinstein. London: Virago, 1997 (1984). 110 lpp.

 Atvuda raksta ne tikai biezākus vai plānākus romānus, bet arī stāstus, dzejoļus un kaut ko pa vidam. Šajā krājumā apkopoti pēdējie. Pāris izskatās pēc īstiem stāstiem, citi pēc miniatūrām, dzejprozas vai, atceroties Ziedoni, epifānijām. To arī lasīju kā dzejoļu krājumu: paņemot rokās un izlasot vienu vai divus nejauši uzšķirtus stāstus (vienkāršības labad saukšu tos tā), tad uz laiku noliekot vai izlasot vēl kādu jau citā grāmatas vietā. Tāpēc, kad beidzot izlasīju visu kārtīgi no sākuma līdz beigām, dažus darbus lasīju pirmo, bet citus – jau otro vai trešo reizi. Un, gluži tāpat kā dzejoļiem, tas neko nekaitēja.
 Atzīšos, ka Atvuda (@MargaretAtwood) man šķiet visādā ziņā simpātiska. Arī šajā grāmatiņā netrūkst ne skaidra un vērīga skatiena, ne asa prāta, ne dzēlīgas mēles, kas nepažēlo arī sevi, piemēram, stāstā, kurā vēstītāja apcer sevi kā tūristi, kas bieži vien nododas pārdomām, vai tas ir tā vērts, un reizēm apjauš, ka viņas klātbūtne patiesībā ir tikai traucēklis kaut kam, kas šai vietā reiz ir bijis.
 Daudzos tekstos autore mēģina parādīt literatūras nosacītību, likt lasītājam apšaubīt, vai viņš spēj atšķirt to, kas īsts un kas rakstnieces izdomāts, un cik lielā mērā to vispār iespējams atšķirt. Varbūt viss ir drusciņ nereāls?
 Lielākā daļa stāstu tomēr lasītājiem varētu nepatikt, likties domāta tikai lasītājām. Piemēram, smieklīgais stāstiņš, kurā sievietes sapņos redz maizes cepšanu un paklusām stāsta cita citai, ka reiz esot bijuši tādi laiki, kad ēst gatavojušas viņas, nevis vīrieši; bet, protams, ja Dievs būtu gribējis virtuvē redzēt sievieti, gaļas naži būtu apaļi un ar caurumu vidū. Vai internetā pilnībā atrodamais Women’s Novels.

1. Men’s novels are about men. Women’s novels are about men too but from a different point of view. You can have a men’s novel with no women in it except possibly the landlady or the horse, but you can’t have a women’s novel with no men in it. Sometimes men put women in men’s novels but they leave out some of the parts: the heads, for instance, or the hands. Women’s novels leave out parts of the men as well. Sometimes it’s the strech between the belly button and the knees, sometimes it’s the sense of humor. It’s hard to have a sense of humor in a cloak, in a high wind, on a moor.

Atrast mājas

Isabel Huggan “Belonging: Home Away from Home”. Photo: Isabel Huggan. Toronto: Vintage Canada, 2004 (2003). 337 lpp.

    Palielā grāmatnīcā droši vien varētu atvēlēt veselu plauktu grāmatām, kurās aprakstīts, kā cilvēki no aukstākām zemēm pārceļas dzīvot uz Eiropas dienvidrietumiem. Nez, vai tur maz vēl ir saglabājušies iedzimtie? Lai nu kā, “Belonging” iederētos šajā plauktā, tomēr nebūtu tipiskākā pārstāve, jo autore (kā pieklājas izrunāt viņas uzvārdu? Hugana?) ir sarakstījusi nevis praktiski izmantojamu stāstu par pārvākšanos uz Francijas dienvidiem, bet gan eseju krājumu, kurā pēta savu māju izjūtu dažādos laikos un vietās. Grāmata ir rimta un diezgan sentimentāla, tomēr autore nenoliedzami ir inteliģenta un labvēlīgi noskaņota, tāpēc esejas es noteikti kādreiz varētu arī pārlasīt, varbūt pat vairākas reizes, turklāt tuvāk vecumdienām tās man droši vien patiktu vēl vairāk. Ja tā padomā, varbūt esejas vispār ir pārlasīšanai piemērotāks žanrs nekā stāsti vai romāni.
    Tātad autore ir kanādiešu rakstniece, kas vīra darba dēļ ir diezgan garus garus gadus nodzīvojusi ārzemēs: Kenijā, Filipīnās, Francijā. Pēdējā valstī viņas vīru pēkšņi pārņēma piederības sajūta, un tā nu viņi tur nopirka māju, kurā pavadīt vecumdienas. Huganai grāmatas sarakstīšanas laikā ir ap sešdesmit, Francijā, kas nepavisam nav viņas sapņu zeme, jo autores mīļākā vieta uz šīs zemes ir Tasmānija, viņa ir pavadījusi jau zināmu laiciņu. Starp citu, viņa tur dzīvo joprojām, nu jau kā atraitne, un rakstnieki un citi radoši cilvēki pie viņas var dabūt istabu, vakariņas un iespēju netraucēti pastrādāt. Foto un sīkāka informācija šeit.
    Skaisti, vai ne? Grāmatā attēlu nav, toties ir aprakstīta gan olīvkoku stādīšana, gan plūdi, kad mazā, mierīgā upīte pēkšņi kļuva liela, izgāja no krastiem un aiznesa sev līdzi rūpīgi iekoptos dārzus. Hugana mēģina iedzīvoties jaunajā vietā, sarast ar dabu, saprast cilvēkus un atceras bērnības mājas un minerālu kolekciju, mammas medmāsas uzsvārča perlamutra pogas, ko viņa joprojām glabā kastītē kā dārgumu. Viņa aizprātojas līdz jautājumam, cik daudz viņas atmiņās par mammu ir patiesības, jo abām ar māsu ir katrai sava versija par māti, un secina, ka mamma fotogrāfijā ar katru gadu kļūst arvien jaunāka un nu ar viņu būtu ļoti interesanti parunāties kā ar draudzeni, uzzināt, ko viņa īsti domā.
    Hugana apcer ne tikai jautājumu, kas ir mājas, kā tās radīt, bet arī rakstīšanas procesu, to, kā domas un iespaidi uzkrājas, kā piedzīvotais pārveidojas literatūrā. Viņa citē kāda kolēģa teikto, ka stāstā galvenais ir nevis sižets, bet gan cilvēki. Grāmatu noslēdz trīs stāsti, kas to uzskatāmi parāda. Cilvēki Huganu tiešām interesē, viņa grib tos saprast un palīdzēt, nevienā brīdī neaizrunājoties līdz tam, ka viņa būtu labāka par vietējiem iedzīvotājiem, kaut arī mājas remonts ievelkas jo ilgi.
    Maize, siers un vīns, protams, ir pieminēti, taču ar gastronomiskiem aprakstiem Hugana neaizraujas. Par gatavošanu un ēšanu viņa vairāk pastāsta šeit, tur var arī aplūkot, kā autore izskatās ar pannu rokā. Grāmatā viņa vairāk runā par valodu, ko grūti iemācīties, un iesaka sākt ar koku, puķu un putnu nosaukumiem. Kas tās par mājām, ja nezini, kas te aug?