Bloga arhīvi

Mans laulību projekts

16904841_765657270277339_3537640533513995345_oJūs jau visi noteikti zināt, ka es precos un rīkoju blogeru kāzas Signe Baumane zīmē jaunu pilnmetrāžas animācijas filmu par seksu un depresiju, un laulībām. Un kas par var būt labāks par filmu par seksu un depresiju, un laulībām? Un tieši šobrīd viņa vāc naudu, lai samaksātu par filmas ierunāšanu (sasodīts, grāmatas rakstīt un pat izdot sanāk daudz lētāk), un pietrūkst vēl pulka, bet mani tik ļoti aizkustināja viņas iepriekšējā filma par depresiju (kā arī laulībām un seksu), ka man ļoti gribētos, lai viss sanāk (turklāt es cēla mērķa vārdā nozagu redz kādu bildi). Un, ja nu jūs to vēl neesat izdarījuši, atmodiniet sevī iekšējo mecenātu un aizejiet uz Kickstarter‘i, lai ziedotu kaut vai vienu kafijas tasi vai aliņu. Tas patiešām ir vienkārši izdarāms. Ja visa vajadzīgā summa netiks savākta, filma neko nedabūs (un no jūsu konta nekas netiks noskaitīts). Ā, un par mazliet lielāku ziedojumu pretī varēs dabūt iespēju filmu pavisam legāli noskatīties internetā vai pat lejuplādēt, un vēl visu ko citu.

Advertisements

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Hadriāna atmiņas

Margerita Jursenāra. Hadriāna atmiņas, Melnā stadija, Austrumu stāsti. Tulk. Skaidrīte Jaunarāja, il. Oskars Bērziņš. R.: Liesma, 1992. (Marguerite Yourcenar. Mémoires d’Hadrien (1951). L’Œuvre au noir (1968). Nouvelles orientales (1938).) 540 lpp.

 Valsts svētku brīvdienās man bija darāmo darbu saraksts, no kura es tikai pabeidzu lasīt Jursenāru un noskatījos filmu, kas negaidīti izrādījās saturīgs raudamgabals ar asiņainām slimnīcas ainām. Lai uzkurinātu ziņkāri, piebildīšu, ka IMBD atsauksmēs tiek piesaukts Dens Brauns. Vēl negaidītāk es pat varētu sameklēt kopīgas tēmas un problēmas filmā un grāmatā, bet lai nu paliek.
“Aleksis” mani neaizkustināja, toties šis krājums lika atvieglojumā nopūsties: “Cik labi, ka autore šos romānus nesarakstīja jaunībā, kad bija iecerējusi, bet gan apdomāja, dedzināja un sāka atkal no jauna desmitiem gadu garumā…” Patīkami tekstā saskatīt Jursenāras briedumu un inteliģenci, lasīt nesteidzīgi, visu ko pārdomāt, atcerēties, piekrist vai nepiekrist, bet galvenais tomēr — sajust, ka autore lasītāju ne drusciņas neuzskata par muļķi vai paviršu attieksmi pelnījušu. (Oi, es te laikam spļauju pati savos kāpostos.) Liekas, ka tik pamatīgi mūsdienās reti kāds strādā.
 Un vispār, ja man būtu maza, rūpīgi atlasīta bibliotēka, uz ko es, protams, varu necerēt, šai grāmatai tajā būtu jābūt.
 Sibilla “Hadriāna atmiņas” nosauca par dikti grūtsirdīgām. No vienas puses, tā arī ir, ko gan citu var gaidīt no veca, slima, mīļoto zaudējuša cilvēka pirmsnāves vēstules.

Īstā dzimšanas vieta ir tā, kur cilvēks pirmo reizi paskatās uz sevi saprāta acīm: mana pirmā dzimtene bija grāmatas. Mazākā mērā — skolas.

 Tā nu viņš gribēja būt dzejnieks un filosofs, bet, ak, dzīve, kļuva par karavadoni, kas alka pēc miera, un imperatoru, kas nevis paplašināja robežas, bet gan cēla jaunas pilsētas un pieminekļus savam mīļotajam Antinojam, kurš, starp citu, vismaz šajā versijā noslīcinājās, baidīdamies, ka Hadrianam sāk šķist pārāk vecs (viņam bija kādi 18 vai 20), bet imperators tak mīlēja visu skaisto. Un jā, tā patiesi varētu būt šitento estētu problēma, kas manuprāt pavīd arī tekstā, lai gan visādi citādi Hadrians rādās esam gandrīz vai vieds vīrs, proti, pārlieka pieķeršanās idejai par to, kas ir daiļš, un nespēja saskatīt vai pieņemt kaut ko, kas nav perfekts. Lai nu kā, pašam vien nācās ciest.
 Par godu romāna varonim ir radītas smaržas (ir arī dažādi vīriešiem paredzēti varianti), ko es gandrīz jau saņēmos aiziet paošņāt (šķiet, ka “Neroli” varētu būt), bet tad pārdomāju, jo tās tomēr domātas Itālijas vasarai, nevis mūsu novembrim. Taču doma pati par sevi man šķiet jauka.
 Krājumā ir vēl viens padrūms, bet krietni rosīgāks romāns, kas man atsauca atmiņā sen jo sen lasīto “Leģendu par Pūcesspieģeli”, kuras darbība norisa apmēram tajā pašā vietā un laikā. “Melnās stadijas” galvenais varonis Zenons arī ir pa daļai filosofs, tikai viņš politikas vietā nodarbojas ar medicīnu un alķīmiju, nu, un zinātne un vēlme noskaidrot patiesību laikā, kad lielākā vara ir pat ne tirgotāju (kas gan aizdod naudu karaļiem), bet gan Baznīcas rokās… Romānā ir vairāk līķu nekā Šekspīra lugās un nogalināšanas paņēmieni ir briesmīgāki, un varbūt vēl šausmīgāk ir tas, ka rādās — visiem tas liekas dabiski, tāda nu tā dzīve ir un paliks. Beigās tu jūties laimīga, ka esi piedzimusi mūsdienās, nevis kādā agrākā laikmetā.
 Par spīti tam visam, romānā netrūkst brīžiem gluži jautru piedzīvojumu, apcerējumu un dzīvesprieka, tā ka depresīvu noskaņu grāmata nerada vis. Ā, ir arī filma, ko es neesmu redzējusi.
 Krājumu noslēdz desmit stipri agrāk sarakstīti “Austrumu stāsti”, kas paši par sevi galīgi nav slikti, bet pēc diviem ļoti spēcīgiem romāniem tomēr zaudē iedarbīgumu. Lūk, pirmais stāsts franču animācijas versijā.

Lasu: Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas.

Klausos:

Melnais kino

Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām. Uz vāka: kadrs no Orsona Velsa filmas “Lēdija no Šanhajas”. R.: Dienas Grāmata, 2014. 255 lpp.

  Viņnedēļ Knuts Skujenieks teica, ka latvieši vispār esot nekulturāla sabiedrība, un taisnība vien viņam bija. Piemēram, par kino es nekā daudz nezinu, lai gan ik pa laikam skatos un reizēm pat it kā izbaudu. No otras puses, noskatoties pa kādai filmai, palasot pa grāmatai un tā joprojām (man šķiet, ka mākslas tomēr nav iespējams strikti nodalīt, vismaz es nevaru, tas ir, man tuvākā ir literatūra, taču šī pamanās pa vienu vai otru taciņu aizvest gan līdz mūzikai, gan kino, un otrādi, viss ir savijies un papildina cits citu), neziņā palikt nav iespējams. Lai gan nevienu no ASV klasiskajām film noir neesmu redzējusi (tā, tas nu ir pateikts), tomēr to nosaukumi man nebija sveši un es aptuveni zināju, kas no tām sagaidāms. Mūsdienu filmas ar noir iezīmēm ir cita lieta, kurš gan nezina Linču, brāļus Koenus vai Almodovaru? (Jēziņ, izrādās, ka Lubenei jau 20 gadu! Kas to būtu domājis!) (No otras puses, sagūglēju citu atsauksmi, kurā jaunais cilvēks pēc grāmatas izlasīšanas bija sapratis, ka film noir nozīmē amerikāņu melnbaltās filmas, bet UbiSunt recenzentei grāmata šķiet pārāk pļāpīga, jo Rietuma izstāsta filmu sižetus un beigas. Nu labi, ir jau arī cilvēki, kas atsakās no “Annas Kareņinas” lasīšanas, kad negribot uzzinājuši, ka — MAITEKLIS! — galvenā varone izdara pašnāvību. Kāda vairs jēga lasīt, vai ne?)
 Grāmatas pamatā noteikti ir Rietumas disertācija, un tas reizēm varbūt mazliet sarežģī lietas (nu labi, es vienkārši nezinu, cik garš normāli ir viens uzņemtais kadrs, tāpēc, lasot par trīsarpus minūšu garām epizodēm, varu tikai nojaust, ka tas ir daudz) un autorei liek paslēpties tekstā. Vārdu “manuprāt”, ja nekļūdos, viņa ir izmantojusi tieši vienu reizi, bet tieši to jau es gribētu zināt: ne tikai dažādu kritiķu un teorētiķu atšķirīgos viedokļus, ar kuriem Rietuma mūs godprātīgi iepazīstina, bet arī viņas pašas domas un secinājumus, neslēpjoties aiz objektīvisma maskas, jo vairāk tāpēc, ka dažās nodaļās tiek pausti pretrunīgi uzskati. Turklāt grāmatā uzsvērts, ka viena no film noir raksturīgajām iezīmēm ir tieši režisoru autorība, personiskais stils, subjektīvisms. Bet nu noslēgumā viņa it kā visu pasaka.
 (Vēl mani ļoti kaitināja vārds narācija, nez, kā tas nākas, ka vēstītāju nesauc par naratoru?)
 Visādi citādi bija interesanti un izglītojoši, un glīti. Daudzās fotogrāfijas sniedz priekšstatu par aplūkoto filmu vizuālajām īpatnībām, lai gan, protams, prasīties prasās, lai grāmatu papildinātu disks vai interneta vietne ar filmu fragmentiem. Grāmata rada vēlmi iet uz kino, un es pieņemu, ka tagad mazliet citādi skatīšos arī pārējās filmas, vairāk uzmanības pievēršot tam, kā tas viss ir uztaisīts, kompozīcijai, gaismām, skatu punktam.
 Kā film noir atšķīrās no toreiz valdošā Holivudas stila, kā tas ir ietekmējis latviešu teātri utt.Dita Rietuma īsumā izstāsta šeit.

Lasu:
The New Weird.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos par melno karogu. Spāņu valoda ir ievērojami paplašinājusi manu muzikālo karti, Rebeka Leina ir no Gvatemalas, un vispār repu/hiphopu (un arī to nemāku atšķirt, būs kaut kas jāpalasa, vismaz vikipēdija) es nemaz neklausījos, līdz atklāju latino.

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Šonedēļ internetā. 25

  Kāda mūsu bibliotekāre ir atradusi Milorada Paviča “Hazāru vārdnīcā” pieminēto cilvēku ar trīsdesmit sejām, kas turklāt izrādās saistīts ar Latviju. Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniece prāto par muzeju sūtību:

  Jebšu tradīcija saukt muzejus par biblia pauperum arī vēsturiski saistīta ar priekšstatu, ka zinātnes atklājumi, mākslas sasniegumi un citi vispārējai publikai ikdienā nepieejami objekti tiek par nelielu samaksu atrādīti šim nolūkam īpaši iekārtotās ēkās, tomēr ne mazāka nozīme jau labu laiku ir tam, ka muzejos ir iespēja uz daudzām lietām lūkoties tieši tādā rakursā, kādā cilvēkam pašam labpatīk lūkoties. Tai skaitā runāt par literatūru tādiem vārdiem, kādiem viņam ikdienā pierasts par to runāt.

  Starp citu, muzejā trešdien, 13. februārī, plkst. 19 būs ātrais randiņš ar dzejniekiem Emīliju Petraškeviču un Kristapu Vecgrāvi un prozaiķiem Ilzi Jansoni un Jāni Joņevu. Rakstniekus varēs iepazīt nelielās intervijās, tekstu lasījumos, fotosesijā, ekspresizstādē utt.

  Kad dzīvs vēl bija V. G. Zēbalds, viņš reiz lasīja lecijas topošajiem rakstniekiem un deva tiem dažu labu padomu, piemēram:

Fiction should have a ghostlike presence in it somewhere, something omniscient. It makes it a different reality.
Writing is about discovering things hitherto unseen. Otherwise there’s no point to the process.
By all means be experimental, but let the reader be part of the experiment.
Lots of things resolve themselves just by being in the drawer a while.

  Ja kāds grib uzlabot savus rakstu darbus, var sākt krāt naudu un pieteikties septītajai zinātniskās fantastikas kritikas meistarklasei, kas notiks 2.-4. jūlijā Liverpūles universitātē līdztekus ar konferenci “Swords, Sorcery, Sandals and Space: The Fantastika and the Classical World”.
  Rakstnieks Čaks Vendigs, kura grāmatas es reiz gribētu palasīt kaut vai šausmīgi skaisto vāku dēļ vien, nesen divas dienas no vietas rakstīja par t.s. pirātismu. Vispirms viņš uzskaitīja 25 punktus, kas viņam par to sakāmi:

2. A Big Mushy Poopy Pile Of Gray
  It’s that stung feeling that leads us to get angry about piracy and turn it into a very black and white issue where we talk about pirates as if they are the same scum who pillage villages or punch orphans or whatever. We think of them as dehumanized robbers, evil robot invaders with all the value of a bloated tick clinging to that spot between our shoulder blades we just… can’t… reach. But we have to take a moment to recognize that piracy — like with so many of our modern challenges — is actually a very gray, very smooshy, very non-concrete issue.

Pēc tam viņš kļuva personiskāks:

  I’m asking you to try to support art. Which means, when you can pay for it, please do pay for it. The more content drifts toward free and open access, the harder it will be for the content-creators to continue creating content, at least until some major paradigm shift in crowdfunding or patronage models offers up a revised revenue stream that won’t cause me to starve and die.

  Divi stāsti, kas ir tikuši uzrakstīti. Viens, kā jau februāra vidū, par mīlestību, pūķi un burvi, kas sagribēja to, no kā pats kādreiz bija atteicies. Love’s Footsteps by Cat Rambo.

  At the time he did it, the wizard Moulder found the idea of removing his heart, applying a calcifying solution, and storing it in a safe place, all in the name of achieving immortality, quite reasonable.

  Otrs arī par mīlestību, no Apex žurnāla numura, kas pilnībā veltīts šekspīriskām tēmām. Mad Hamlet’s Mother by Patricia C. Wrede.

  Her son was mad.
  She had been certain of it since the cursed night when he turned the players’ play against her husband, killed old Polonius in her chamber, bespoke his father’s ghost, and at last set off for England.

  Un vēl intervija ar izdevniecības Aqueduct Press dibinātāju:

  Third, there was a nasty rumor going around in the late 90s that feminist science fiction was over. I wanted to show that feminist sf was not only still breathing, but even thriving and developing. [..]
  Poetry, like science fiction, has always been an important genre for feminists, and feminism in the 1970s and 80s would have been impoverished without the poetry of Adrienne Rich, Audre Lorde, Marge Piercy, and June Jordan, to mention just four poets that helped sustained me throughout those decades.

  Skatos, ka “Rīgas Laika” februāra numurā beidzot ir iekļuvis Noams Čomskis. Būs jānopērk.
  Pašai vēl nav sanācis noskatīties, bet kā svētdienas kino varētu derēt ungāru filma, kas uzņemta pēc Staņislava Lema romāna. Jūtjūbē ir angļu subtitri.

Postmodernisms, kapitālisms, kultūra

Vytautas Rubavičius. Postmodernusis kapitalizmas. Kaunas: kitos knygos, 2010. 269 lpp.
Fredric Jameson. Postmodernism, or, The Cultural Logic of Late Capitalism. Durham: Duke University Press, 1997 (1991). 432 (neskaitot rādītāju) lpp.

 Pēc Negri šī bija kā vakara pasaciņa. (Grāmatas fragmenti lietuviski lasāmi šeit.) Protams, tas ir jauki, taču, ņemot vērā, ka šī esot zinātniska monogrāfija, arī mazliet aizdomīgi. Autors “Postmodernajā kapitālismā” apraksta, ko par postmodernismu (“tāda kapitālisma stadija, kurai raksturīga gan epistemoloģiju daudzveidība, gan globālas patērētāju un patērētājsabiedrības rašanās, gan patiesības jēdziena izzušana, jo pārsvaru gūst objektīvums, gan daudz kā cita” (V. R.) jeb, kā raksta F. Džeimsons, “mēģinājums vēsturiski domāt [par] tagadni laikmetā, kas vispār ir aizmirsis, kā domāt vēsturiski”) un kultūras likteni tajā domā dažādi citi cilvēki, un tas viņam sanāk atzīstami viegli un raiti. Visu sarežģīto domātāju komplicētos tekstus, gan Marksu un Heidegeru, kas Rubāvičum (atbilstoši noteikumiem šis poļu climes leišu uzvārds būtu jāraksta pirmajā deklinācijā, taču es piekrītu Jānim Elsbergam, ka vajag takš nošķirt abas tautības, turklāt man patīk nepelnīti noniecinātā trešā deklinācija, izņemot vienīgi vārdu “cirkus”) ir visa pamatā, gan Bodrijāru, gan citus – un bibliogrāfija ir samērā gara – tos visus viņam ir izdevies izstāstīt tā, lai katrs vidusskolēns varētu saprast. Tikai dažbrīd gadījās par kādam vārdam, ko nezināju ne es, ne mana vārdnīca. Tāpēc šī varētu būt grāmata, ko ieteikt cilvēkiem, kas grib uzzināt, ap ko šī lieta grozās.
 Ir tā. Vēlīnajā kapitalisma stadijā ražošana kļūst mazsvarīgāka par patērēšanu, un tas attiecas arī uz kultūru un pat t.s. garīgo dzīvi. Viss tiek padarīts par preci vai par resursu, cilvēki veido savu identitāti kā patērētāji, un, lai gan pēc PSRS sabrukšanas ticis uzskatīts, ka ir pienācis ideoloģijas gals, tomēr, kā autors pārsteigts atklāj, mēs vienkārši esam dabūjuši citu ideoloģiju, kas tikai atklāti nenosauc savu vārdu. Attīstoties biotehnoloģijai un medicīnai, par resursiem tiek padarīti arī gēni un dzīvība kā tāda, no jauna iekārdinot cilvēku ar allaž vilinošo nemirstīgumu. Kultūras industrija un masu informācijas līdzekļi iesaistās patērētājsabiedrības spēlēs, pārdodot skatītāju (klausītāju utt.) reklāmdevējiem.
 Rubāvičus mēģina aptvert plašu jautājumu loku un nekur īsti neiedziļinās. To īpaši viegli pamanīt vietās, kur mūsu viedokļi atšķiras, piemēram, viņš noraida viedokli, ka geji, lezbietes, transvestīti un citi seksuāli dīvaini subjekti varētu atbrīvot ne tikai sevi, bet arī sabiedrību, kas, domājot par viņiem, labāk saprastu sevi. R., kristietis būdams (interesanti, ka personu rādītājā ir iekļauts Dievs, bet nav Cita, kas arī grāmatā rakstīts ar lielo burtu), uzskata, ka tādējādi tiek vardarbīgi lauzti viņa priekšstati par normālu dzīvi un normālumu vispār, un var nojaust, ka pēc viņa domām šīs dīvainības ir tikai vēl viena patērētājnieciskuma izpausme. Piedevām viņš piesauc nepieciešamību pievērst uzmanību arī kaisles objektam, Citam, piemēram pedofīlijas vai nekrofīlijas objektam, kas tūdaļ dara skaidru, ka tā rīkoties nedrīkst, ka, lai kā runātu par brīvu partnerību, Cits ir tikai baudas ieguves līdzeklis. Viss vienā lielā putrā un bez argumentiem. Ja tā uz to paskatās, heteroseksuālās attiecībās taču partneris ir lielākā mērā Cits nekā homoseksuālās, tātad vairāk pakļauts manipulācijai un viņa interešu ignorēšanai? Nemaz nerunājot par to, kas ir lielāka vardarbība – pieņemt, ka tavi uzskati par normālumu nav pareizi, vai būt spiestam dzīvot saskaņā ar citu priekšstatu par normālumu.
 Autors līgani pāriet no vienas tēmas pie citas, mazliet izdalās tikai pēdējās divas nodaļas, kas veltītas brīvajam tirgum un pilsētu attīstībai. Diemžēl, pārstāstot, ko teikuši citi, viņam nesanāk laika kaut ko izdomāt arī pašam, un grāmatā nav gandrīz nekā par Lietuvu. Tikai pēdējā nodaļā, apskatījis globālās pilsētas, R. secina, ka Viļņai vienai pašai nav izredžu kļūt par nozīmīgu spēlētāju, un iesaka apvienot spēkus ar Varšavu. Tad noteikti galvaspilsēta ātrāk kļūtu par metropoli, atrisinātos transporta problēmas un celtos dzīves kvalitāte. Pirmajā nodaļā gan viņš kā, šķiet, negatīvi vērtētās patērētājnieciskošanās pazīmi piesauca arī nepārtraukto runāšanu par dzīves līmeni…
 Īsāk sakot, R. ir bezzobains, pretrunīgs, viņš iezīmē (pārzīmē) pašreizējo stāvokli, bet pat nemēģina nospraust kādu ceļu uz priekšu vai sāņus, taču kopumā man liekas forši, ka leišiem ir tāda grāmatiņa.

 Turpretī Džeimesona nu jau klasiskajā darbā autoru nevar nepamanīt. Viņš nevairās no vārda “es” (R. pāris vietās lietoja “mēs”, kas izklausījās pavisam dīvaini) un citu viedokļus citē, lai ar tiem iesaistītos sarunā, tos papildinātu vai parādītu to kļūdainumu. Viņš jūt nepieciešamību apzināt un izvērtēt ne tikai to, kas notiek, bet arī alternatīvas.

 It seems to me very important to persuade ourselves, as Michaels tirelessly insists here, that we are inside the culture of the market and that the inner dynamic of the culture of consumption is an infernal machine from which one does not escape by the taking of thought (or moralizing positions), an infinite propagation and replication of “desire” that feeds on itself and has no outside and no fulfillment.

 Grāmatā garas, vairāk teorētiskas nodaļas mijas ar īsākām, kas atspoguļo viņa kā postmodernās kultūras patērētāja pieredzi, konkrētu kino, video, literatūras, mūzikas, arhitektūras utt. darbu lasījumu. Izrādās, ka es, jau sen aptvērusi, ka pasauli lielā mērā uztveru kā tekstu, nepavisam šai ziņā neesmu viena, ka tā ir raksturīga postmodernisma laikmeta sajūta, lai gan vispār šī esot vizuāla kultūra ar noslieci uz mūziku, bet augstajai literatūrai galīgi neesot ziedu laiki.

 So it is that political power becomes a “text” that you can read; daily life becomes a text to be activated and deciphered by walking or shopping; consumers’ goods are unveiled as a textual system, along with any number of other conceivable “systems” (the star system, the genre system of Hollywood film, etc.); war becomes a readable text, along with the city and the urban; and finally the body itself proves to be a palimpsest whose stabs of pain and symptoms, along with its deeper impulses and its sensory apparatus, can be read fully as much as any other text. That this reconstruction of basic objects of study was welcome and liberated us from a whole range of constricting false problems no one can doubt, that it brought with it new false problems in its own right no one could fail to anticipate.