Bloga arhīvi

2015. gada lasāmsaraksts

Man nav ne jausmas, cik grāmatu es izlasīju viņgad. Sarakstā ir maģiskais skaitlis 42, bet tā pilnīgi noteikti nav patiesība (pareizāk sakot, tā ir atbilde uz citu jautājumu). Zinu tikai to, ka esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski, laikam nevienu krieviski un — ha! — desmit spāniski. Īsas, protams, bet tas tik un tā nozīmē par desmit grāmatām vairāk (adaptētos skolnieku tekstiņus neskaitot) nekā 2013. gadā. Tātad vismaz viena mana vēlme ir piepildījusies.
Šogad es gribētu vēl vairāk spāņu valodas savā dzīvē, pabeigt lietas, ko iesāku, tātad labāk organizēt laiku un sacerēt reāliskākus darbu sarakstus, un negribēt visu varēt uzreiz, bet izbaudīt pakāpenisku progresu. Nu, un vēl šo to.
Tā kā tieši gada beigās man sanāca pavairāk palasīt to, kas uzkrājies feedly.com, tad tur bija daudz jo daudz 2014. gada labāko grāmatu sarakstu. Un tas nozīmē to, ka mans saraksts arī papildinājās galvu reibinošā ātrumā, tā ka pāris gadiem lasāmvielas noteikti pietiktu. Es, protams, ceru, ka vismaz pāris grāmatas no tā visa arī izlasīšu, bet svarīgākais tomēr ir šis saraksts.

No Andra “Yellow Blue Tibia” by Adam Roberts.
No Asmo man “savdabīga episkā kosmiskā opera ar daudz mākslīgajiem intelektiem, kloniem un pilsoņiem — “Ancillary Justice” by Ann Leckie”.
No Doronikes Vitauta Gira “Sarkankoka paradīze”.
No MsMarii “interesants un humora pilns vēsturiskais romāns “English Passengers” by Matthew Kneale”.
No Sibillas “kaut kas mazs, mīļš un ar bildēm – Jūlijas Vuori „Ruksis”. Tāds neliels ieskats urbāno siltasiņu dzīvē.”
No Ulda Visentes Blasko Ibanjesa “Asinis un smiltis”. “Lai interesantāka lasīšana, tad varu iešķiebt papilduzdevumus — noskatīties visas filmas (laikam bija 4 + seriāls), kas tapušas no šīs grāmatas (vismaz to, kuru rakstnieks pats arī režisējis).

No Viļa “atpūta no grāmatām”(vai Huana Rulfo “Pedro Paramo” oriģinālā). Paldies, vismaz šo dāvanu es noteikti izmantošu!
Un Z. teica, ka man vajagot izlasīt Dorisas Lesingas “Love, Again”, kur visi mīlot un visi esot nelaimīgi.

Pirmie teikumi

  Tā bija tumša un vētraina nakts. Dainis bija pieminējis manu vārdu ķēdes ierakstā, un es vaimanādama pacēlu rokas pret debesīm. Es taču neesmu no klab.lv, kur ļaudīm patīk šitādas spēlītes, tiem pašiem ļaudīm, kas ik pa laikam hipsterīgi vienaldzīgā nicībā piemin “īstos blogerus”, tos, kuru nav viņu Sviesta cibā! Bet, ja nu liktenis pret mani ir pagriezies ar šo vaigu, šejiet jums mani teikumi! Ķēdes gals paliek mētājamies zemē, paņemams jebkuram, kas vien vēlas to darīt.

Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu.
…šodien pēc pusgada pārtraukuma ienācu savā blogā un skatos: WordPress man līksmi rāda kausiņu.
Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās.
Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)?
Vispirms pieskaņota reklāmas pauze.
Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits.
(Vāks nav gluži tāds, bet nebūsim sīkumaini.)

Decembris un tā joprojām

 Es gan neesmu ļoti māņticīga, tikai bišķiņ, bet nu pirmajā janvārī gribējās darīt to, ko vēlētos darīt visu turpmāko gadu. Piemēram, uzskriet. MsMarii man gan laipni novēlēja, lai šogad mazāk skriešanas, bet es kā gāju, tā atgriezos pēc četrām stundām (slikta doma, ja līdzi ir tikai maza ūdens pudelīte un nekā salda; toties galva pamatīgi izvēdināta). Tātad, ja var ticēt līdzībām, šogad viegli ļaušos pavedināties, pēcāk kārtīgi pieēdīšos un, ak vai, atkal gatavošu ēst.
Es gribētu arī reizēm kaut ko ierakstīt blogā. Piemēram, par tām četrām grāmatām, ko izlasīju decembrī.

  1. Junot Díaz. The Brief Wondrous Life of Oscar Wao. Šī ir dikti jauka, skumja un sāpīga grāmata par puiku, īstu SF gīku, kam neveicas ne mīlestībā, ne literatūrā, un par Dominikānas diktatūru, un tā ir pilna ar spāņu vārdiem, un man tā būs jālasa vēl kādu reizi.
  2. Stefan Themerson. The Mystery of the Sardine. Johoho, man ir vēl viena Temersona grāmata, un saprast tajā, nē, šajā neko nevar, tas ir filosofiski politisks detektīvstāsts, kurā uzsprāgst melns pūdelis un tiek pierādīts, ka Eiklīds ir īsts ēzelis, un jā, nekur es nelikšos bez literatūras (kaut vai tādēļ, ka bez divām minētajām Temersons paspēja sarakstīt vēl dažas grāmatas, tikpat nekaunīgi dīvainas un nelasāmas, tavu laimi!).
  3. Graham Joyce. Some Kind of Fairy Tale. Gandrīz Ziemassvētku stāsts par feju aizvestu – vai varbūt smagu psiholoģisku traumu piedzīvojušu – meiteni un to, ko viņas pazušana un atgriešanās nodara ģimenei un mīļotajam; gandrīz labs stāsts.
  4. Horhe Luiss Borhess. Smilšu grāmata. Ā, Borhesu es diez ko nemīlu, bet, pārlasot pēc ilgiem gadiem, nemaz tik ļauni nebija, tomēr man joprojām pietrūkst kaut kā, kas viņu padarītu par piedzīvojumu, kas uzrunātu un neatstātu vai vienkārši ļautu saskatīt to, kas no manis joprojām slēpjas. Varbūt, kad būšu vecāka un gudrāka…

 Tas par decembri. Viņgad kopumā es paguvu izlasīt 85 grāmatas, kas ir dikti, dikti maz, ja salīdzina ar to, kas mani vēl gaida (un, ja šitā turpināšu, nekad nesagaidīs). Varbūt vajag mazāk vienkārši figņas un vairāk pseidointelektuālās. Ā, vēl man stāv viena iesākta grāmata angliski un, tā kā esmu tik haotiska, kādas trīs spāniski. Šajā valodā man nevienu viņgad neizdevās izlasīt, bet šogad, jā, šogad būs cita lieta. (Jā, paldies par apvaicāšanos, mācībās man iet tā neko, pasniedzējam, šķiet, ir apnicis pie mājas darbiem rakstīt klāt “labi” dažādās variācijās, pēdējo – un noteikti vienīgo – reizi bija “fantastiski”.) Esmu izlasījusi vienu grāmatu leitiski un divas – krieviski. Lūk, arī šos skaitļus šogad gribu redzēt citādus. Bet vispār plānu man nav, tikai ceru, ka gribēšu lasīt un pa laikam arī rakstīt.
 Kas vēl? Paspēju Rotko muzejā aplūkot Pētera Martinsona izstādi, nez, kā lai sev dabū kādu vārnu un lauvu? Daudz iespaidīgāk par turpat izstādīto Dalī. Man nenoliedzami ir tricepsi. Vakar pārbaudīju – uz galvas stāvēt arī joprojām māku. Šovakar varētu vēl mazdrusciņ palasīt, mazlietiņ mājasdarbus papildīt un tad doties gulēt. Filmas atstāsim uz citu dienu, vēl jau viss gads priekšā.

Ai, ai, ai

Skatos, ka pēdējā laikā esmu rakstījusi apskaužami regulāri, proti, vienu ierakstu mēnesī. Un tā nu ir sanācis, ka šī reize ir pienākusi un es varu izteikties uzreiz par trīs mēnešos izlasīto. Tas man atsauc atmiņā kādu vakaru, kad steidzos uz kursiem (ar neizpildītiem mājasdarbiem) un mani apturēja divas jaunkundzes, kas gribēja iedot “Sargtorni”, “ko brīvajā laikā palasīt”. Jehova mans liecinieks, ka es viņām ne drusciņas nepateicu, ko domāju par šo ideju, lai gan sakāmā man nebūtu trūcis.

  1. Jeff VanderMeer. The Day Dali Died. Grāmatiņā ir īsiņi stāstiņi un ne pārāk gari dzejoļi, kuros atklājas retāk redzētas autora šķautnes, tomēr, vai varbūt tieši tāpēc, ar šo sējumu es neieteiktu sākt iepazīšanos ar dīvainās, tumšās un bezkaunīgi snobiskās fantāzijas autoru.
  2. Stīvens Kings. Roze, ērkšķu puķe. Nez, cik daudzām sievietēm ir izdevies Kinga romānu izmantot gluži praktiskos nolūkos, nu, nevis kā tējas krūzes paliktni, bet gan kā iedvesmas avotu, lai beidzot aizietu no vardarbīga vīra? (Tas, protams, jāpajautā gūglei.) Ceru, ka vismaz dažām. Bailīgi īsti nebija, pretīgi un mitoloģiski gan.
  3. N. Scott Momaday. House Made of Dawn. Baidos, ka šīs grāmatas uztvere stipri cieta no tā, ka es to kādu mēnesi staipīju līdzi (ne vairāk kā 300 lpp.), cenšoties vakarā mājupbraucot kaut ko saprast. Lai nu kā, tas ir indiāņa (latviski šitā vēl drīkst teikt?) sarakstīts romāns par kādu citu indiāni, kaktusiem, vardarbību, seksu, bezizeju un ciešanām.
  4. Lārss Keplers. Hipnotizētājs. Viss, ko var gaidīt no skandināvu kriminālliteratūras, tostarp daudzu un dažādu zivju ēdienu uzskaitījums un kāļu sautējuma piesaukšana. Labi, bet kaut kādā ziņā paredzami, par spīti negaidītajiem sižeta un iespējamā vainīgā pavērsieniem. Protams, Umberto Eko teiktu, ka tāda jau ir kriminālromāna būtība.
  5. Ians Renkins. Krusti un mezgli. Kaučkāds krimiķis. Ā, par armijniekiem.
  6. Nick Harkaway. Angelmaker. Visjaukākā un smieklīgākā izklaide no te uzskaitītajām iespējām, lai arī trūkumu šajā fantāzijas/tvaikpanka spiegu romānā ir papilnam.
  7. Людмила Петрушевская. Жила-была женщина, которая хотела убить соседского ребенка. Angliski iztulkota, šī grāmatiņa 2010. gadā saņēma Pasaules fantāzijas balvu, bet nu es nezinu, uz mani jaunsacerētie stāstiņi par miroņiem, kas iejaucas vēl nenomirušo dzīvēs, lielu un, galvenais, paliekošu iespaidu neatstāja, un kad vēl stāstos parādījās morāle… bet nu slikti ar’ it kā nebija, un vāks gluži glīts.
  8. Terry Pratchett. Eric. Šī laikam vienprātīgi tiek atzīta par vienu no sliktākajām Prečeta grāmatām, bet ziniet, šī variācija par Fausta tēmu vismaz ir īsa, tajā ir papagailis, elle un caurcaurēm noderīga pamācība, ko iesākt, ieraugot misionāru.
  9. Simona de Bovuāra. Uz sliekšņa. Man tā vien šķiet, ka pret sievietēm B. jaukundze izturējās vēl sliktāk nekā pret vīriešiem, literatūrā, protams.
  10. Ians Rankins. Atmaskot Džeku. Vēl viens krimiķis, ko sacerējis gana zināms britu autors, šoreiz par politiķiem un salīdzinoši augstām aprindām, bet nu man ar diviem viņa darbiem laikam pietiks.
  11. Terry Pratchett. Wyrd Systers. Raganām man vajadzētu patikt, bet nu sasodīts, es vīlos, varbūt tāpēc, ka man nebija īstā noskaņojumu, bet varbūt tāpēc, ka šī ir no pirmajām cikla grāmatām, nu, tādā gadījumā dikti jauki, ka lasu P. kā pagadās, neliekoties ne zinis par hronoloģiju utt.

Nu tā kaut kā. Nelasās man. Lai gan šomēnes atradās grāmata, kas šo sausuma periodu pārtrauca, tā ka, ej nu sazini, varbūt atkal kļūšu par Lasītāju. Visus izaicinājumus un dāvanas gan es atstāšu uz nākamo gadu, ak, piedodiet, ja varat, un, nu jā, ja šogad arī kāds man vēl gribēs kaut ko dāvināt, mīļuprāt pieņemšu, tikai vēl joprojām nezinu, vai pati saņemšos ko sagudrot. Ja man sevi šobrīd būtu jāraksturo ar vienu vārdu, tas būtu — pārgurusi.

Augusts

septembris13 Augusts, ziniet, bija liecība, ka plānot nav vērts, jo no pieticīgi izvēlētajām septiņām grāmatām izlasīju trīs (Lācītis pārmaiņus mani garlaikoja un krita uz nerviem, bet tas notika jau šomēnes; lai nu kā, viņu es tālāk nelasīšu), vai ka uzmanīgāk jādomā, ko saka, jo es zināju, ka tas būs saspringts mēnesis, taču nevarēju iedomāties, kādā mērā un veidā tas izpaudīsies.
 Tak attiecībā uz septembri man ir papilnam vēlmju. Es gribu iet uz kino, varbūt apmeklēt kādu Dzejas dienu pasākumu, festivālam “Survival Kit” šogad ir interesanta programma, un gribu lasīt. Daudz lasīt. Turklāt pēc ilgāka pārtraukuma man ir vēlme pēc fantastikas, fantāzijas, kaut kā tāda. Tas nozīmē, ka es varētu neoficiāli piedalīties tumšās literatūras R.I.P. izaicinājumā. Galu galā no šīs kaudzītes kaudzes tur iederas i Kings, i Kuncs, i Kārtere, i droši vien arī Vandermiers utt. Kā jau septembrī piedienas, tur ir arī pāris dzejoļu grāmatas. Nupat iekrita acīs (hmm, vai šis ir nevēlams kalks?) daži bioloģiskas noslieces darbi. Un vēl šis tas.
 Bet tātad augusts.

  1. Biruta Baumane. Sarunas ar sevi. Īsas skices ziņkārīgiem cilvēkiem, kurās darbojas, glezno, raksta un uzdzīvo daudzi latviešu mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki utt.
  2. Džūlija Gārvuda. Netraucē man spēlēties. Romantika, psihopāte, iemīlējies algots slepkava, pakaļdzīšanās – normāli uzrakstīta, bet muļķīga grāmata.
  3. Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. Kā autors, aizbildinoties ar zinātniskā darba rakstīšanu, dzēra alu, aptina piemineklim kaklu ar šalli, apmeklēja sen slēgtas metro stacijas, slimnīcas, padomju armijas barakas, slepenus valdības bunkurus, uzskrēja debeskrāpjos, nokāpa pazemē un kāds no tā sabiedrībai labums.
  4. Mārgarita Drable. Zelta karaļvalstis. Mazliet vecmodīga, pozitīva un gudra grāmata par sievieti, kam ir gan smadzenes, gan izturība, gan bērni, gan mīlestība.

 Starp citu, nesen kolēģis izstāstīja, ka viņa tēvs kolekcionējot grāmatas. Pirms kāda laika esot vienu pārdevis par 500 latiem. Atcerējos, ka es jutos pārsteigta, kad amazonē ieraudzīju kāda kaudzītē iekļuvušā autora citu grāmatu, kas man ir, tirgojam par pārsimt mārciņām. (Ja kas, cena kopš tā laika ir kritusies, jo neba es viena to atklāju, turklāt manējais eksemplārs ir diezgan nolasīts.) Un tad vēl viņš esot apmeklējis citu krājēju, kam ar grāmatām piekrauts pilns šķūnītis un garāža. Fū, man līdz tam vēl tālu jo tālu. Un tā kā augustā uzzināju, ka pavisam netālu no manis dzīvo kāds rotkalis, kura darbi man patīk un ir par saprātīgu cenu… nu, man tagad būs daudz kārdinājumu.

Jūlijs

augusts13  Kaut kā šķita, ka jūlijs bija tikpat tukšs mēnesis kā melleņu lauciņš mežā, bet nekā – septiņas grāmatas ir gluži normāls skaits, turklāt, lai gan mans pašreizējais rakstīšanas ātrums ir divi teikumi dienā, ko, iekomentējot kādam, es jau esmu iztērējusi (kaut kas te nav pareizi, iztērēt var limitu, nevis ātrumu), tomēr par vairāk nekā pusi grāmatu esmu arī ko nebūt te uzrakstījusi, tātad, ja es atcerētos to, ka piezīmes kalpo atmiņu saglabāšanai (kas ir grāmatu blogeris? Sacensības sacensību pēc?), lasītu mazāk vai rakstītu īsāk vai garākiem teikumiem, varētu te skricelēt biežāk, nu, reizi vai divas nedēļā.
  Ā, visu laiku aizmirstu. Ja vēl neesat bijuši, aizejiet aplūkot, kā par savu dzīvi grāmatās stāstīja meitene, kas mācās valodas.

  1. Pols Osters. Orākulu nakts. Romāns par rakstniekiem un rakstīšanu, un par to, cik tā ir bīstama nodarbe, kas iejaucas dzīvē un pārraksta to; un par mīlestību.
  2. Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks. Dīvaini stāstiņi, kuros autors nekautrējas no savas apšaubāmās gaumes, humora izjūtas un kultūras bagāžas, un dzīves bezjēdzīguma.
  3. Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. Vulfas biogrāfija psihiatra skatījumā; bet viņai vajadzētu iejūtīgāku ārstu.
  4. Jeanette Winterson. The World and Other Places. Īso stāstu krājumā Vintersone parādās visā savā godībā un daudzpusībā, tā ka, to izlasot, jūs zināsit, vai gribat viņu lasīt vēl un vēl, vai arī (cik dīvaini!) – nekad vairs.
  5. Fay Weldon. Down Among the Women. 50. gadu kapitālismā dzīvojošajām sievietēm leja bija vēl dziļāka, nekā mēs tagad spējam iztēloties, bet viņu izdarības un vajadzības nemaz tik svešas nav; smiekli caur asarām un dusmām.
  6. Rosalyn Baxandall and Linda Gordon, ed. Dear Sisters: Dispatches from the Women’s Liberation Movement. Aizraujoši, kā jau ikviens ieskats kādas sociālas kustības, šajā gadījumā – sieviešu atbrīvošanās kustības, tekstos un attēlos, kas parāda tās sākumposmu (1950. gadu beigas līdz 70. sākums), kad visas vēl ir sparīgas, dedzīgas, kašķīgas, tic labākai nākotnei un neraizējas par to, vai izskatās pietiekami nopietni uztveramas – skaidrs, ka ne.
  7. Filips Rufs. Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. 1905. gada revolūcija mazliet atšķirīgā leņķī no visiem iepriekšējiem skatījumiem un tālākie notikumi Rīgā, Londonā, Amerikā un Krievijā, kuros latviešu anarhisti taisīja ja ne vēsturi, tad jaunākās ziņas gan.

spāņu grāmatas  Nu tā. Augusts rādās būt dikti saspringts, bet ceru, ka vismaz augšējās četras grāmatas izlasīšu (no pirmā attēla, nevis šitās kaudzītes, kas mani gaužām vilina un kurā ir gandrīz pilnīga mājās atrodamo spāņu val. grāmatu kolekcija, trūkst tikai Cien años de soledad, ko esmu kaut kur labi nolikusi), jā, tā, kurai nevar redzēt nosaukumu, ir Viļa Lācīša Amsterdamas princips vai kā viņ’ tur; vienu jau esmu iesākusi; tad nāk kauč kas prāta vingrināšanai, grāmata, ko uzgāju, plauktus kārtojot, un Sibillas dēļ nenoliku vietā, lai gan nez vai izlasīšu, un uz dullo paņemts detektīvs/trilleris, kas varbūt nemaz nebūs lasāms (cerīgā balstiņā). Gandrīz visas neizlasītās grāmatas no viņmēneša kaudzītes arī paliek vēlmju sarakstā, bet nu…
  Vispār, putekļus slaukot, atradās tik daudz grāmatu, ko gribētos pārlasīt, ak, nemaz nezinu, varētu gadu no vietas neko jaunu nelasīt. Bet droši vien, ka tomēr nevarētu vis. Ko lai iesāk? Skatījos uz vākiem un vienā laidā nopūtos.
  (Atradās arī vieni skaisti svārki, ko tik sen nebiju valkājusi, ka jau biju aizmirsusi, bet tie bija citā plauktā.) Starp citu, īstenas rokdarbnieces ar grāmatām sev apmargo kurpes, lūk, rakstiņš par visromantiskākajām augstpapēdenēm pasaulē un pamācība komiksu cienītājām.
  Un vēl. Nekādu pusotru kg es nepazaudēju, tikai šo to pieaudzēju klāt, un tie nav tricepsi, lai gan nu es esmu sajutusi, kur tiem jābūt. Bet tie nav arī tauki, vismaz man tā nešķiet, lai arī līdz ar slodzes palielināšanos man iestājās bads. Toties esmu izslējusies staltāka, vismaz tā sajūtos, korsetes mocīšana (un ārstnieciskā vingrošana nemaz nav vieglākā nodarbība piedāvājumā) jau ir devusi rezultātus. Šomēnes man būs maz laika vakaros, tāpēc varbūt saņemšos aiziet arī uz trenažieru zāli, lai gan treneri tur būs tikai tajā laikā, kad es netieku (vai arī es varētu paņemt hanteles un klusi sēdēt un spoguļoties savā nodabā tukšā vingrošanas zālē), bet vispār es neraudāšu, ja tievāka nekļūšu, jo man gluži labi patīk arī tāds augums, kāds man ir. Tā, lūk. (Ziņkārīgajiem varu pavēstīt, ka ĶMI ir pavisam normāls – 21,5.)

Jūnijs

julijs-13  Ak, tā vien šķiet – jo mazāk es lasu, jo mazāk rakstu. Protams, paskatoties, piemēram, uz aprīli, kļūst skaidrs, ka tā nav gluži tiesa, bet tomēr – jau kuro mēnesi plāni uzrakstīt par visām izlasītajām grāmatām ir ar blīkšķi izgāzušies, kaut arī septiņas grāmatas jau nu nav nekas pārmērīgs. Nu labi, šomēnes mēģināšu atkal, un vēl es gribētu nomest kādu pusotru kilo (trīs būtu labāk, tad es svērtu tikpat, cik pirms desmit gadiem, bet kaut kas jāatstāj arī augustam), proti, pārkalt taukus muskuļos, jo citādi man sāk šķist, ka tricepsu man nav vispār, acīmredzot datora taustiņu spaidīšana un lapu šķirstīšana tos netrenē (dīvaini, jo grāmatas taču ir smagas). Ak, viena vienīga šķietamība…
  Ja man tas neizdosies, nākammēnes būs jāpievēršas šai lietai nopietnāk, teiksim, jānoliedz lasīt jauna grāmata, iekams nav aprakstīta iepriekšējā. Pasaulīt balto, rādās, ka tādā gadījumā es katru dienu mazgātu grīdu un gatavotu vakariņas. Ā, nē, vakari man būs aizņemti.
  Laikam ne velti starp interesantajām un dīvainajām grāmatām, ar kurām esmu piestiepusi pilnu māju (attēlā nav redzamas visas), vairākas pievēršas psiholoģiskām problēmām. Varbūt ar tām arī jāsāk?
  Vispār neticu, ka jūlijā visas izlasīšu, noteikti paliks pāri arī augustam, kaut arī to gaida pārējās dīvainās grāmatas, tāpēc, ja kāds nosaukums iekrīt acīs un rosina ziņkāri un ja jūs to ierakstīsit komentārā, es varētu sākt ar to grāmatu un (mēģināt) neatlikt trīs rindkopu uzrakstīšanu uz vēlāku laiku. (Kasim, Tu nepiedāvā interneta īso kursu “Kā ietilpt divās rindkopās ar visu ievadu, nobeigumu un pat iztirzājumu”?) Jo šobrīd es vēl gribu izlasīt tās visas, kas būs pēc “publicēt” podziņas nospiešanas, tas jau ir cits jautājums.
  Vai šeit ir bijuši dzejoļi par marsiešiem? Nē? Tad ir pēdējais laiks.

  Tā. Tas jau ir cits jautājums, jo, kad biju tikusi tik tālu, noklaudzēja pastkastīte un es saņēmu ilgi gaidīto aicinājumu iet pakaļ sūtījumam. Ierastā sainīša vietā šoreiz es dabūju, lūk, ko.
maiss
  Varu derēt, ka pa ceļam satiktais sīcis uz savu jautājumu vecmāmiņai: “Kas tai tantei maisā?” neuzzināja pareizo atbildi. Maisā bija pavisam normāla izmēra kaste (8,35 mārciņas smaga).
kaste
  Un kastē… ai, es jau biju piemirsusi, kam tur īsti jābūt. Bet tur bija viss kas jauks.
grāmatas
  Kuru gan vairs interesē jūnijs?

  1. Colette. Chéri. Tiem, kas grib iepazīties ar franču ne gluži erotiskās literatūras klasiķi un uzzināt, ka padzīvojušai sievietei jauni puiši sagādā sirdssāpes, bet ne tikai to vien.
  2. Nick Webb. Wish you were here: The official biography of Douglas Adams. Tiem, kas ļoti mīl Adamsu, tiem, kas nekā daudz par viņu nezina, bet varētu iemīlēt, un tiem, kam pietrūkst laba parauga, kā aizrautīgi interesēties par dzīvi, visumu un visu pārējo.
  3. Purpura karaļa galmā. Grāmata iecietīgiem cilvēkiem, nelabojamiem latviešu fantastikas un fantāzijas cienītājiem un tiem, kas pēc desmit gadiem grib palepoties: “Es viņu lasīju jau tad, kad neviens vēl nezināja, ka viņš/a kļūs par labu rakstnieku/ci.”
  4. Feja Veldone. Sievietes-sātana dzīve un mīlestības. Tām un tiem, kas ilgojas pēc neierasta un pārsteidzoši dīvaina piekrāptas mājsaimnieces pārtapšanas stiprā un neatkarīgā sievietē stāsta paveida.
  5. Mark Haddon. The Red House. Ai, visiem, kam nav bail no mazliet sarežģītākas formas un kam patīk cilvēki vai grāmatas.
  6. Kristofers Išervuds. Atvadas no Berlīnes. Tiem, kam nav nekas pretī pret iekļūšanu Vācijā īsu brīdi pirms nacisma pilnzieda, pret visu to postu, naidu un uzdzīvi; jā, jo īpaši uzdzīvi, kas atgādina vienu otru vecu kinofilmu, un vīrišķīgu noskaņu, kas atgādina jaunāku kino.
  7. Vidmantė Jasukaitytė. Balandė, kuri lauks. Tiem, kurus interesē leišu mērenais maģiskais reālisms, ģimenes sāgas, sievietes liktenis un radošās inteliģences mūžam nesaprastā un sabiedrības izstumtā loma.