Bloga arhīvi

Īsumā

Dāvids Grosmans. Bārā ienāk zirgs. Tulk. Māra Poļakova.
Netradicionālas stendapa komēdijas izrādes pierakstu grāmatā es izlasīju ar zināmu piespiešanos un ne tāpēc, ka man tas būtu licies pārāk skumjš, kā dažiem klausītājiem romānā, bet gan tāpēc, ka mani tā arī nepiesaistīja galvenais varonis un stāstītājs, kas nolēmis šai vakarā žargona pilnā valodā atklāt savas dzīves bēdīgāko notikumu. Cik ilgi klausīsies kādu, kas tev ir vienaldzīgs? Tā jau valodiņa tek raiti, un būtu arī, par ko just līdzi. Ļoti izglītojošas tulkotājas piezīmes.

Jāns Undusks. Ceļojums, vārdā Spānija. Tulk. Maima Grīnberga.
Šo es arī nesapratu. Ja sākumā šķita, ka tā ir esejveida literatūra, kas ne visai cieši saistīta ar autora reālu ceļojumu uz Spāniju, tad pēc tam esejiskuma kļuva mazāk, toties uzradās (izfantazēta?) basku meitene ar garu bizi un visām no tā izrietošajām fantastiskajām sekām. Man būtu paticis vairāk, ja autors tik bieži nestāstītu, kādas ir sievietes un ko viņas domā. Tas patiesi krita uz nerviem.

Vīvi Luika. Ēnu teātris. Tulk. Rūta Karma.
Vēl viens igauņu ceļojums, šoreiz uz Romu. Iespējams, man būtu paticis vairāk, ja es būtu vecāka vai vismaz viedāka. Tagad autori no manis šķir pārāk dziļa laika jūra Roma mani arī nekad nav vilinājusi, ne tā kā autori, kuras ceļi patiesi esot veduši turpu. Pats ceļojums arī šajā grāmatā nebūt nav galvenais, bet man tomēr atmiņā vislabāk palikuši stāsti par īres dzīvokļa un zobārsta meklējumiem.

Giljermo Martiness. Luisianas B. nāve. Tulk. Edgars Briška.
Intelektuāls kriminālromāns, kas tieši kā kriminālromāns nesniedza baudījumu, jo, lai gan spriedze bija, trūka vainīgā meklēšanas vai izvairīšanās no pēdu dzinējiem aprakstu, nāves tika aprakstītas pārāk bezkaislīgi un jautājumi (vai viņš ir vainīgs? Vai viņa ir traka? Vai literatūra ietekmē dzīvi? Kas ir rakstnieka iedvesmas avots?) ļāva naktīs mierīgi gulēt. No otras puses, pirmajam slavenajam rakstnieka kriminālromānam “Slepkavības Oksfordā” izlasīju tikai pašu sākumu, šo es pabeidzu visu.

Aleksandra Mariņina. Rekviēms. Tulk. Ieva Linde.
Neierasti īss Mariņinas romāns, kas gan citādā ziņā pārējo starpā neizceļas. Kamenska ir pārgājusi uz Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldi, bet darbs viņu atkal saved kopā ar bijušajiem kolēģiem. Šajā grāmatā nav spilgta kādas tipiskas vides atveidojuma, varbūt visvairāk izceļas kāds primitīva, bet apdāvināta cilvēka tēls, kura āriene un iekšiene ir galīgi atšķirīgas, un tas, kā viņš spēj nodarīt postu, ne acis nepamirkšķinājis.

Dolores Redondo. Todo esto te daré.
Vēl viens īsts kriminālromāns, kurā izmeklēšana noris mazliet neparastā veidā, jo izmeklētājs ir tikko atvaļinājies. Pazīstamam rakstniekam avārijā nomirst mīļotais cilvēks, un izrādās, ka viņam ir bijuši daudzi noslēpumi. Tagad ir jāizlemj, vai tos šķetināt. Visam pa vidu tiek novāktas vīnogas un zied gardēnijas. Redondo iepriekšējie darbi man patika labāk. Šis ir diezgan atšķirīgs, lai gan dažas rakstnieces noslieces saglabājas.

Eņģeļi uz ledus neizdzīvo

Aleksandra Mariņina. Eņģeļi uz ledus neizdzīvo. 1. un 2. sējums. Tulk. Dace Kārkliņa, il. Rihards Delvers. R.: Nordik 2016. (Александра Маринина. Ангелы на льду не выживают. 2014.) 271 + 304 lpp.

   Mariņinu es kādreiz lasīju daudz un arī seriālu skatījos. Tad viņa sāka vairāk pieminēt politiku un man aizvien vairāk sāka krist uz nerviem viņas tulkojumos bieži sastopamais vārds “uzšāvējs”, tik ļoti, ka es šīs grāmatas pārtraucu lasīt. Patiesībā es pat jutos pārsteigta, bibliotēkas plauktā ieraudzījusi, ka tā saturs ir gandrīz pilnībā mainījies, jo vecās grāmatas droši vien ir nolasītas, bet to vietā ir nākušas jaunas, jo tās vēl aizvien tiek rakstītas un izdotas.  
   Aizsteidzoties notikumiem priekšā, varu teikt, ka īr mainījušies arī tulkotāji un tā vārda, kas mani tik ļoti kaitināja, vairs nav.
   Kamenska ir atvaļinājusies no darba milicijā un strādā Stasova privātdetektīvu birojā. Tomēr ar bijušajiem kolēģiem valsts darbā arī visas saites nav pārtrūkušas, un reizēm viņi cits citam izpalīdz. Vēl pie tam viņa ir sākusi gatavot diētiskas mannā un rīsu putras, nu, ne jau sev (ar Čistjakovu un virtuvi joprojām viss kārtībā), bet savam brāļadēlam, kam ir kuņģa čūla un biedrs, kas viņu noved džankfūda un hakerisma neceļos. Tie otrie izrādās pavisam noderīgi lietas atrisināšanai.
   Bet lietas tur ir vairākas. Pie savas mašīnas ir nodurta valsts Domes darbiniece, bet pie bijušā drauga un kolēģa mājām nošauts daiļslidošanas treneris, kas tur gājis skaidrot sarežģītās attiecības. Pa vidu vēl ir viens mākslinieks un vairāki biznesmeņi, un, lai gan ir skaidrs, ka visas līnijas beigās saies kopā, daļa no tām sākumā nav ļoti interesanta. Seriāliem raksturīgais fragmentētais skats man kaut kā nepatika, bet tā jau mūsdienās, šķiet, ir norma.
   Šis diezgan lielā mērā ir ražošanas romāns, lasītāja tiek iepazīstināta ar daiļslidošanas aizkulisēm, par kurām nerunā sacensību komentētāji televīzijā (lai gan tās atsauca atmiņā kādu neveiksmīgu mākslas vingrošanas komentētāju, kas pēc pārāk atklātas savu domu par tiesnesi izteikšanas tika noņemta no trases), un liela daļa no tām attiecas tieši uz tiesnešu darbu, jo to, ka slidot ir grūti, sāpīgi un bailīgi, bet treneri mēdz būt rupji (es, starp citu, vienu daiļslidošanas treneri mazliet pazīstu, un viņa nemaz neizskatās kliedzoša un tirāniska), to tāpat ir viegli iedomāties. Katrā ziņā man neradās doma, ka Mariņina melo vai pārspīlē, ka tā taču nevar būt. Varbūt man trūkst pozitīvisma.
   Kopumā ir sanācis pieklājīgs un diezgan klasisks detektīvromāns ar ieskatu noziedznieka psiholoģijā un gan valsts, gan privāto izmeklētāju darba metodēs un attiecībās ar kolēģiem un priekšniekiem, sarežģītu vainīgā meklēšanas shēmu un Kamenskas inteliģento atrisinājuma atrašanu, bet bez izsmalcināti nežēlīgiem nogalināšanas veidiem vai bezmērķīgas asins izliešanas. Protams, to visu varēja ietilpināt vienos vākos, nevis izstiept pa diviem sējumiem, un man tomēr bija interesantāk, kad Kamenska strādāja valsts darbā (jo tur vairāk intrigu un kolēģu), bet es droši vien turpināšu lasīt Mariņinu, vismaz Kamenskas sēriju (un tā ka tā drīz beigsies, tad arī pārējos viņas sacerējumus).

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Kad gan beidzot uzsnigs?

Дина Рубина. Когда же пойдет снег? 1977.

  Man sāk šķist, ka ziema nebeigsies, iekams nebūšu izlasījusi abas tematiskās Ziemsvētku dāvanas. Nerunāsim tagad par astoņsimt lappusēm polārā sniega, sala, ledus un briesmoņu. Rubinas stāstu, ko saņēmu no Doronikes, es izlasīju jau pirms kāda laika, bet nospriedu, ka varētu aprakstīt visu krājumu Школа беглости пальцев uzreiz, jo tajā ievietoti arī citi viņas jaunīb’sdienu, vismaz literārajā ziņā, stāstiņi. Tak meteoroloģisku apsvērumu dēļ tā nedarīšu.
  Starp citu, ap to laiku Polaris grāmatnīcā pamanīju vairākus sējumus, kuros, vismaz tā stāvēja rakstīts uz vāka, esot visi Rubinas romāni, īsstāsti un garstāsti. (Šis tātad būtu meklējams pēdējā minētajā sējumā, lai gan nemaz nav tik apjomīgs.) Nav slikts variants, ja gribas iegādāties Rubinas darbus, ņemot vērā, kā viņas stāsti pārceļo no viena krājuma uz citu, taču šonedēļ, kad atkal biju tur iegājusi, šīs grāmatas vairs neredzēju. Vai nu plaukti pārkārtoti, vai arī visas izpirktas.
Когда же пойдет снег? varētu būt un varētu arī nebūt domāts jaunatnei. Meitenes pazīs varones izjūtas, vecāki varēs just līdzi tēvam. Galvenā varone ir gandrīz sešpadsmitgadīga meitene, kas brīžiem uzvedas ļoti pusaudzīgi, un tieši ar to ieintriģē kādu satriecoši skaistu vīrieti, kura garlaicību vai kādu citu garastāvokli kliedē, lūk, šādas sarunas:

  – Еще не хватало, чтобы мой муж был старше меня на семь лет. Чтобы он умер на семь лет раньше меня. Еще этого не хватало. – Тут он просто тюкнулся в розетку от смеха. – И вообще, самая приятная вещь – остаться старой девой и варить из айвы варенье. Тысячи банок варенья. Потом дождаться, пока оно засахариться, и раздаривать его родственникам. – Я серьезно смотрела на него. Это уже наступил тот момент в разговоре, когда я начинаю острить без улыбки.

  Jaunkundzei, protams, ir iemesls niķoties, pat vairāki. Rubina traģismu nav žēlojusi, zināma nosliece uz ciešanām viņai piemitusi jau tolaik. Bet vispār šis tomēr ir stāsts par pirmo mīlestību, kas visu dara gaišu, nevis “Nāves ēnā”. Sniegs uzsnieg, beigas nav uzrakstītas, bet man tomēr šķiet, ka tās ir no sērijas “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, nevis “viņš iedur sev krūtīs dūcīti un saļimst uz līķu kaudzes”.

  Vēlīnāku Rubinu te jau var saskatīt, pavīd pazīstama attieksme un izteiksme, bet neko tik romantisku es no viņas neatceros lasījusi. Atliek tikai viegli un mazliet sērīgi nopūsties.

Šonedēļ internetā. 26. Māksla, stāsti un komentāri

  Kinopazinējam un tulkotājam Viktoram Freibergam ir bijis kas sakāms par cenzūru un bērnu grāmatām.
Šonam Tanam, austrāliešu māksliniekam un rakstniekam, kura grāmata “Aizpilsētas stāsti” ir izdota arī latviski, nesen iznākusi skiču grāmatiņa, kas visvairāk varētu piesaistīt cilvēkus, kuri reizēm šo to uzzīmē, bet ne tikai viņus. Lūk, intervija un mazs ieskats grāmatā.
Šonedēļ atklāju mazliet kičīgu, mazliet sirreālu un mazliet tvaikpancisku leišu mākslinieku Ģediminu Pranckeviču (Gediminas Pranckevičius). Uzklikšķinot uz (nekrietni nospertā) zīmējuma, tiksiet viņa mājās.
Te jūs paši varat pārliecināties par mākslas spēku. Savējo.

  Rakstniece Kārena Lorda stāsta, kā ir, ja esi citāda, ja pārstāvi citu kultūru:

Almost every interview I have done as an author has presented me with some variation of this question: ‘What is it like, being a writer from another culture?’.
  I’m always fascinated at the editing process between American English, British English, and Caribbean English. The American publishers convert my spelling; the British publishers check my grammar, and some words and phrases I avoid completely because the likelihood of misunderstanding is too great. I write imaginary worlds with their own dialect and slang, which makes editing even more interesting.
  The real surprise comes from the things we don’t know are different. The significance of a particular surname or manner of dress is lost in translation. The explanation might be too complicated for a footnote but too subtle for an appendix.

  Vēl viens mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kuru Stīvena Kinga darbu lasīt kā pirmo.
  Ja ir vēlme pēc vecākām šausmām, šeit var dabūt e-grāmatu “The Complete Works of H.P. Lovecraft”.
  To es nez vai lasīšu, toties John Chu (nav ne jausmas, kā izrunā ķīniešu vārdus) stāstu “The Water That Falls on You from Nowhere”, kas sasaucas ar kādu nesenu grāmatas aprakstu, gan izlasīju un atzinu par labu esam. Mazliet fantastikas – iedomājies, kā viss mainītos, ja katru reizi, kad cilvēks samelojas, pēkšņi sāktu līt lietus, — un tad tikai attiecības.

  Uttering “this sentence is false” or some other paradox leaves you with such a sense of angst, so filled with the sense of an impending doom, that most people don’t last five seconds before blurting something unequivocal. So, of course, holding out for as long as possible has become the latest craze among drunk frat boys and hard men who insist on root canals without an anesthetic. Psychologists are finding the longer you wait, the more unequivocal you need to be to ever find solace.

  Čaina Mjevils ir uzskaitījis 50 ne gluži reāliskus darbus, ko lasīt kreisi noskaņotiem cilvēkiem.

  This is not a list of the “best” fantasy or SF. There are huge numbers of superb works not on the list. Those below are chosen not just because of their quality—which though mostly good, is variable—but because the politics they embed (deliberately or not) are of particular interest to socialists. Of course, other works—by the same or other writers—could have been chosen: disagreement and alternative suggestions are welcomed. I change my own mind hour to hour on this anyway.

  Es esmu izlasījusi kādus vienpadsmit vai divpadsmit (Mikhail Bulgakov—The Master and Margarita (1938), Philip K. Dick—A Scanner Darkly (1977), Charlotte Perkins Gilman—“The Yellow Wallpaper” (1892), Ursula K. Le Guin—The Dispossessed: An Ambiguous Utopia (1974), Toni Morrison—Beloved (1987), Marge Piercy—Woman on the Edge of Time (1976), Philip Pullman—Northern Lights (1995), Keith Roberts—Pavane (1968), Mary Shelley—Frankenstein, or the Modern Prometheus (1818), Jonathan Swift—Gulliver’s Travels (1726), Oscar Wilde—The Happy Prince and Other Stories (1888) un man šķiet, ka arī Alexei Tolstoy—Aelita (1922), vēlīno versiju), tātad vēl ir daudz lasāmā.

  Krievijā labākajam 2012. g. publicētam garstāstam marta vidū pasniegs Belkina prēmiju. Visus stāstus var lasīt internetā. Nominantu īsais saraksts ir šāds: Дмитрий Верещагин «Заманиловка», Дмитрий Ищенко «Териберка», Ирина Поволоцкая «Пациент и Гомеопат», Геннадий Прашкевич «Упячка-25», Владимир Холодов «Шанс».

  Vēl es šonedēļ pāris vietās uzgāju apceres, kāpēc cilvēki, kas raksta emuārus par grāmatām, tik reti diskutē ar citiem rakstītājiem. Protams, bieži vien vieni raksta par grāmatām, ko citi nav lasījuši, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc parasti netiek apstrīdēts rakstītāja izteiktais viedoklis. Lūk, viens raksts:

  Still, I wonder if the genial tone within the book blogging world exists only because we remain silent in disagreement and only speak up when we can support and endorse the thoughts of other bloggers. And if that’s the case, is it a good thing?

  Nu jā, es arī zinu, ka būtu labi komentēt vairāk, jo man pašai arī patīk, ja kāds pie manis parunājas, tak man vispār ir raksturīgi pateikt vienu teikumu un trīs paturēt prātā. Es pat bieži vien reizēm atļaujos nepiekrist, bet pēcāk bažījos, ka cilvēks pie otra ekrāna to varētu uztvert personīgi.
  Kāds cilvēks tur komentāros izsaka domu, ka blogeri varētu piespraust virtuālu nozīmīti, atklājot citiem, cik lielā mērā ir gatavi iesaistīties strīdiņos un cik asus komentārus gatavi uzklausīt. Starp citu, es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu malā pierakstīt, ka man drīkst un ir pat ieteicams norādīt uz pareizrakstības un pārējām kļūdām, tikai neesmu formulējusi šo teikumu. Varbūt beidzot jāpacenšas.

Sieviešu laiks

Елена Чижова. Время женщин. Vāks: Paula Modersohn-Becker, “Mädchen mit verschränkten Armen” (1903). M.: «АСТ-Астрель», 2010. 349 lpp.

    Čižova par šo romānu ieguva “Krievu Bukeru”, nozīmīgu literatūras balvu, taču mani tas īsti neuzrunāja. Depresņaka krievu (sieviešu) literatūrā acīmredzot netrūkst, es laikam tādu vien lasu, bet šis šķita pārlieku pašmērķīgs, pārlieku vienkrāsains.
    Pēckara Ļeņingradā vienā komunālā dzīvoklī mīt trīs pensionāres un Antoņina, jauna sieviete ar mazu bērniņu. Meitiņa ir piedzimusi slimīga un mēma, tāpēc pensionāres uzņemas vecmāmiņu, bet Antoņina — ģimenes apgādnieces lomu. Strādājot divās maiņās, iepērkoties (un tolaik pusi dienas bija jāstāv rindā pēc pāris kilogramiem miltu, ko reizi mēnesī izsniedza pēc saraksta, tomēr tikai tiem cilvēkiem, kas paši bija ieradušies pakaļ; ja bērna nav līdzi, viņa daļu nedabūt), gatavojot, virtuvē bļodā mazgājot veļu un dzīvokļa biedrenes, Antoņina ir galīgi nodzinusies, un naudas, protams, allaž visam nepietiek… Darbā sieviešu komitejas vadītāja pārmet, ka meita netiek vesta uz bērnudārzu, un vēlāk, kad Antoņina ir aizgājusi uz pāris randiņiem ar darbabiedru, bezmaz liek apprecēties, lai tak naivule nedabūtu vēl vienu ārlaulības bērnu.
    Večiņas tikmēr gremdējas atmiņās par karu, blokādi un reiz mīlētajiem, bet nu mirušajiem vai pazudušajiem vīriešiem, apspriež jaunlaiku dīvainības un bīstamību, iet uz baznīcu, stāsta meitiņai šausmīgas pasakas un lasa priekšā grāmatas franciski. Mazā Sofija nerunā, toties daudz zīmē, iemācās saprast franču valodu un izprāto, ka televīzijā visi ir miruši, no kartona salīmētajā leļļu mājā meitenītei radi arī ir miruši un tā joprojām.
    Tā viņas tur sitas pa dzīvi, līdz izrādās, ka Antoņina drīz mirs. (Tā ka romānā ir papilnam mirušo, autore ievieš arī mazliet mistikas, un liek varonei sapnī noslēgt vienošanos ar, iespējams, mirušo meitas tēvu. Meitiņa runās, bet viņām abām par to nāksies samaksāt.) Ko iesākt, lai Sofiju neatņemtu vecmāmiņām un neaizsūtītu uz bērnunamu?
    Mirušo pieminēšanas, īpaši meitenes domās, man bija par daudz. Lai cik smaga dzīve arī nebūtu, noteikti bija arī kādi priecīgāki brīži, smiekli un joki, vēl kāds jauks cilvēks tuvumā, bet te viņām kopā jāstājas pret visu pasauli, īsti pat nepaļaujoties citai uz citu.
    Grāmatā ir iekļauts vēl viens romāns, “Крошки Цахес”, tas lasāms arī šeit. Tam ir ļoti atšķirīgs stils, un tas man patika vairāk. Galvenā varone atceras, kā pirms divdesmit gadiem mācījusies angļu novirziena skolā un iemīlējusi savu skolotāju, vecāku dāmu. Arī šeit visinteresantākais bija sadzīves, šajā gadījumā — elitāras skolas dzīves — attēlojums. Kāda manas mammas paziņa reiz mācīja 50. vsk. Atceros, ka viņa žēlojās, ka tur nopietni uztver tikai angļu valodu, bet citus priekšmetus — ne. Izskatās, ka Ļeņingradā bijis tāpat. Skolnieki nepārtraukti gatavo priekšnesumus Teātra dienai, skolu vienā laidā apmeklē vietējie un ārzemju viesi, kas jāpārsteidz ar bērnu satriecošajām zināšanām. Štrunts par Šekspīra sonetu lasījumiem, bet, kad idealizētā skolotāja pamudina skolēnus izrādīties vietējo skolotāju priekšā, stundā izsakoties tik sarežģīti, ka viešņas nespēj sekot līdzi un ir spiestas lūgt bērnus iztulkot interesantās diskusijas, tas man nemaz nelikās jauki. Protams, protams, neies tak atklāt citiem savu metodiku, bet vai skolēniem tas tiešām nāk par labu? Vispār man bija grūti saprast, kāpēc skolotāja izpelnījās tādu pielūgsmi, lai gan iemācīja viņa droši vien labi. Tikai pēc gadiem desmit perfektā izruna tāpat esot bijusi pazudusi, kaut arī bijušās skolnieces tad jau pašas mācīja bērnus.
    Abos romānos varones ieskauj draudīga pasaule, kas gatava viņas aprīt.
    Intervija ar autori lasāma šeit.