Bloga arhīvi

Par mākslu, ebrejiem un absinta trūkumu

Дина РубинаНа Верхней Масловке“. Ил. Борис Карафёлов. Москва: ЭКСМО, 2008 (2001?).

Dina Rubina, cik noprotu, ir gaužām populāra rakstniece Krievijā, kur viņas grāmatas varot nopirkt visos stacijas tuneļos. Saprotams, dažiem Rubina ļoti patīk, bet citi viņas darbus nevar ciest. Es Rubinu lasīju pirmo reizi un nevienā galējībā neiekritu, taču varēju saskatīt gan patikšanas, gan neciešanas iemeslus.
Grāmatā ir viens garstāsts un vairāki īsāki darbi, kurus vieno mākslinieka tēls. Titulstāsts vēsta par neparastu pāri: deviņdesmitpiecgadīgu skulptori Annu Borisovnu, kas reiz bijusi ļoti ievērojama, un Pjotru, teātra zinātnieku ap trīsdesmit, kas vada rūpnīcas dramatisko pulciņu un nekādi nespēj dabūt darbu īstā teātrī vai žurnālā. Pjotrs kopš piecpadsmit gadu vecuma, kad atbrauca uz Maskavu, dzīvo Annas dzīvoklī, bet pēdējā laikā – Maslovkas darbnīcā; viņš rūpējas par Annu, kas visus saukā par nejēgām un pieprasa pastāvīgu uzmanību un pakalpojumus.
Brīžiem stāstījums risinās Pjotra domās, brīžiem — Annas (kā, piemēram, šeit), brīžiem — neatzītā mākslinieka Matveja sievas, tulkotājas Ņinas, skatījumā. Anna ir neciešama, nekā citādi kā par psiholoģisku teroru viņas uzvedību nenosaukt. Pēc Kārteres burvīgajām Šānsu māsām viņa šķiet vēl jo nejaukāka. Savukārt šādu allaž kašķīgās, visus pazemojošās sievietes tipu labāk aprakstīja Petruševska. Pjotrs ir kļuvis Annai stipri līdzīgs, un visa viņu saskarsme ir vieni vienīgi konflikti, par kuriem lasīt nav nekāda prieka. Patiesībā vienīgais tēls, kas man cik necik patika, bija Matvejs. Droši vien tāpēc, ka viņš daudz nerunāja.
Stāsts tomēr izrādījās esam nevis par neprasmi cilvēciski izturēties, bet par mākslinieka (sūro) likteni liekulīgā sabiedrībā. Nu, fragmenti par mākslu bija diezgan interesanti, pārējais — jau dzirdēts pārliecinošākā izpildījumā.
2004. gadā pēc garstāsta ir uzņemta filma.

Pēc tam seko trīs stāsti, kuros autore stāsta, kā ar vīru Borisu Eiropā bauda kultūru. Tās ir mākslinieciskas un droši vien dokumentālas ceļojuma piezīmes, kurās ik pa brīdim tiek īsi, bet spilgti ieskicēta kāda aina (slinkums mēģināt tulkot, tāpēc pieņemšu, ka visi tāpat saprot):

На повороте к Сен-Поль де Вансу, где дорога ответвляется вверх, к доминиканскому монастырю на склоне, мелькнула близко к автобусу старуха-монахиня с детским личиком, в линялой синей кофте, беспомощно взмахнула рукой, то ли указывая кому-то дорогу, то ли пытаясь кого-то остановить…
Минут через пять автобус вырулил к игрушке-городку, свернутому кренделем на горе. Мы вышли и часа полтора упрямо взбирались под дождем по крутым ступеням — они то взбегали вверх, то уводили за круглый бок старой башни, то выкатывались к смотровой площадке, с которой открывался туманный от мелкой мороси вид на долину… Грубый, темный от времени известняк старинных стен, огромные навесные фонари в ущельях улиц, глухо захлопнутые от дождя синие и зеленые ставни… Мы забредали в многочисленные галереи, рассчитанные исключительно на миллионеров. Со всех стен на нас смотрел Шагал, — эскизы, литографии, офорты, — что не удивительно: он жил здесь и работал последние годы жизни, похоронен на местном уютном кладбище, игрушечном и, как и весь городок, тоже предназначенном для туристов.

Rubinas teksts ir ļoti vizuāls. Agrā svētdienas rītā, kad ārā mīnus četri grādi (un tas saucas vasaras laiks), bija gluži jauki ierušināties zem segas un lasīt par salto un lietaino Provansas martu un pat par Vinsenta van Goga ciešanām, kas aprakstītas viņa bagātīgi citētajās vēstulēs. Pat pašai sagribējās kaut kur aizbraukt, āra kafejnīcā no glītas tasītes iedzert tēju un pāršķirstīt kādu grāmatu. Rubinas ceļojumstāsti tad būtu ļoti piemērota lasāmviela: te viņa nav pārlieku nopūlējusies ar sižeta izdomāšanu, var vienkārši atšķirt grāmatu un izlasīt jebkuru fragmentu, kas atgādina, cik daudz ievērojamu vietu un cilvēku ir bijis vecajā Eiropā.
Tiesa, šis tas ar abiem kultūrtūristiem arī atgadās. Boriss Francijas krogos visu laiku mēģina nopirkt absintu un dabū atšķaidītu anīsa šņabi. Svešvalodas, protams, neviens nezina (Rubina ir dzimusi Taškentā, pēcāk pārcēlusies uz Maskavu un 1990. g. repatriējusies uz Izraēlu). Diemžēl ebreju (sūrais) liktenis tiek pieminēts ne tikai bieži, bet arī atstumjoši:

Это были тревожные дни, когда радио, газеты и телевидение доносили новости о поджогах синагог, об осквернении кладбищ, повсеместном нападении на частных лиц в городах Франции. Но эту поездку мы планировали так давно, так любовно выверяли маршрут, так мечтали о лазурной Ницце и солнечном Провансе, что решили ехать во что бы то ни стало. Издалека, уверяла я, слухи и события всегда кажутся более мрачными, чем вблизи.
Однако в день нашего приезда Ницца оказалась обклеенной листовками, извещающими о митинге в поддержку борьбы палестинского народа. И только в глухом переулке Старого города на одном из таких воззваний, нашлепнутом на железные жалюзи закрытой аптеки, мы увидели выкрик черным фломастером поперек листа: «Арафат — убийца!»

Neko teikt, īstais veids, kā nodibināt mieru.
Grāmatu noslēdz vairāki stāsti par Krievijas ebrejiem Izraēlā. Divi no tiem lasāmi autores vietnē: “Итак, продолжаем!” un “Мастер-тарабука”. Joprojām mākslinieki, joprojām reizēm ne pārāk izdevies sižets, bet vietām atskan pa jociņam. Savā ziņā Rubina man atgādināja Annu Gavaldu — nav nekāda augstā literatūra un lielos daudzumos varētu apšķebināt, bet saprātīgās devās viņu lasīt ir patīkami.

Mātes un meitas

Людмила Петрушевская “Время ночь”. Ил. Людмила Петрушевская. Москва: Вагриус, 2001 (1992).

Stāsts lasāms šeit.

Petruševska labi iederas līdzās Uļickai un Džeksonei; varētu teikt, ka viņas visas raksta (vai rakstīja) diezgan melnu un nosacīti sieviešu literatūru. Pati Petruševska gan ir izteikusies, ka tā neesot tiesa, ja lasītāji viņas tekstus uztver melni, tā esot viņu pašu vaina un negatīvums. Lai būtu kā būdams, šajā trijotnē man Petruševska liekas visdrūmākā.
Garstāsts sākas ar ainiņu, kurā galvenā varone ar mazbērnu ir ciemos pie draudzenes. Mazdēls niķojas, grib pievākt pagultē atrastu mašīnīti, nesaprot, ka nedrīkst ložņāt pa spoguļgaldiņu un prasīt papildporciju. Stāstītāja, kuras papīros šis teksts atrasts pēc viņas nāves, rūgti nodomā, ka arī šeit vairs nevarēs nākt paciemoties, bet apciemojuma galvenais mērķis ir bijis pabarot Timočku un ļaut viņam paskatīties televizorā multenes. Anna ir neatzīta dzejniece, kas pelna iztiku, uzstājoties skolās, atbildot uz redakcijā saņemtajām jauno literātu vēstulēm un tamlīdzīgos darbiņos. Viņa visu laiku sūrojas par naudas trūkumu un ģimeni. Dēls, pret kuru viņa lielākoties ir labvēlīgi noskaņota, ir cietumā pasēdējis agresīvs dzērājs (un, ja jau viņš cietumā nedabū ēst, es arī šeit iztikšu ar sausu maizes šķēli un tēju), kas manipulē ar māmiņu un izspiež no viņas kādu kripatu naudas. Meitai Aļonai ir divi bērni, vecākais, Timočka, dzīvo pie Annas un ir viņas vienīgais prieks un acuraugs. Jaunākās tēvs ir precēts vīrietis, kas noīrējis Aļonai dzīvoklīti. Māte ar meitu nesatiek.
Pašā sākumā galvenās varones ir žēl, taču, jo tālāk lasa, jo atbaidošāka viņa kļūst. Anna atkārto savu bērnības pieredzi un, neaizmirstot pažēloties par savu kašķīgo māti, tieši tikpat naidīgi izturas pret meitu. Grāmatas beigās viņa pārmet meitai, ka vecmāmiņa slimnīcā atrodas tāpēc, lai glābtu Aļonas ģimeni, tomēr vīrs, tāpat kā visi pārējie, viņu nav varējis paciest.

Viņas acīs sariešas asaras, kaut kas cilvēcisks tomēr viņā ir palicis, es pamanu ar savādu apmierinājumu, ir viņā palicis drusciņ kauna, neveiklības sajūtas par savu izvirtību.

Nu lūk, viss stāsts ir par tādām maigām un mīlošām attiecībām, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Anna raksta savas piezīmes un pat nenojauš, kā izskatīsies lasītāju acīs, viņa tic, ka ir cietēja, kam visi pārējie dara pāri. Nezinu, kā ar dzejoļiem, to grāmatā nav, bet sevi uzzīmēt viņai izdodas lieliski. Viņa ir kā dzīva. Brrr… Ja nebūtu dažu smieklīgu momentu, piemēram, stāsta, kā viņa zaudēja vienu darbu, jo uzrakstīja rakstu (kam bija zinātniskais līdzstrādnieks) par Minskas traktoru rūpnīcas divsimt gadu jubileju, un raksts tika arī nodrukāts, lūk, ja nebūtu šādu vieglāku brīžu, mazā grāmatiņa varētu cilvēku iedzīt stāvus zemē.
Bet vispār labs stāsts.

Nabaga radi

Людмила Улицкая “Бедные родственники“. Москва: Эксмо Press, 2002 (2001).


Ludmilas Uļickas, šī gada Simonas Bovuāras prēmijas un citu starptautisku literatūras balvu laureātes (pāris viņas grāmatas ir izdotas arī latviski, un Daugavpils teātrī tikko iestudēta izrāde “Sieviešu laime”), stāsti ir apkopoti nez cik krājumos, kuru saturs mainās tikai daļēji. Šajā bija tikai viens cikls. Atsevišķo stāstu varoņi, lielākoties ebreji, ieklīst citu tēlu stāstos, jo ir savstarpēji pazīstami.
Lasīt Uļicku ir diezgan sāpīgi, jo viņas varoņi reti kad ir laimīgi. Arī tad, kad viņi jūtas apmierināti ar dzīvi, no malas tā izskatās nožēlojama. Tomēr stāstos nevalda pilnīga bezcerība, tur ir kaut kas gaišs: gan pirmā darba pensionāru pārī, kas jau ilgus gadus katru svētdienu pavada pie vienīgā dēliņa kapa, gan pēdējā stāsta pie baznīcas ubagojošās invalīdēs, gan pārējos darbos.
Es nez kāpēc biju iedomājusies, ka Uļicka ir jaunāka, bet nekā, viņai tūlīt paliks 68 gadi, un žurnālos viņas stāstus sāka publicēt, kad autorei jau bija pāri četrdesmit. Tiešām nezinu, kāpēc biju tā sadomājusies, jo Uļicka bieži raksta par pēckara gadu trūkumu un izmisīgo cīņu par kaut jel kādu apdzīvojamo platību komunālajā dzīvokli.
Krievu Vikipēdijā viņas šķirklī visinteresantākā ir iedaļa par kritiķu atsauksmēm. Izrādās, pats galvenais Uļickas darbos esot kristietības izkropļojums: “Этим людям она может нанести и уже наносит непоправимый вред, отвращая их от Храма.”
Līdzīga stila komentāri bija arī pie raksta par Bovuāras prēmijas piešķiršanu, lai gan tur cilvēkus vairāk interesēja nevis kristietība, bet drausmais fakts, ka Uļickas darbos kā dabiskas ir pieminētas homoseksuālas ģimenes, nu, un krievus viņa neattēlo labvēlīgā gaismā. Pēc stāstu izlasīšanas man šķita, ka dzīve tomēr ir gājusi uz augšu, bet dārgo lasītāju izteikas liecina – tā ir tikai kļuvusi citāda un draņķi ir un paliek draņķi.

Pasaule bija viena sāpju māja

Unni Lindela “Sapņu ķērājs”. Tulk. Mudīte Treimane, il. Andra Pūce, Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. (Unni Lindell „Drømmefangeren”, 1999.)
Татьяна Москвина “Она что-то знала“. Санкт-Петербург: Амфора, 2007.

Tā nodomā Benita Gēbere, cietsirdīgi noslepkavotas meitenes Terēses māte, taču viņai būtu ar mieru piekrist arī visi pārējie šīs un, mazākā mērā, arī otras grāmatas varoņi. Norvēģu autores kriminālromāns ir skandināviem raksturīgā drūmuma piesātināts. Izlasīsi tādu un negribēsi emigrēt pie viņiem. Lūk, kā pasauli saredz izmeklētājs Kātu Īsaksens:

Ārpusē pie virtuves loga bija pelēkdzeltens un slapjš septembris. Saulei, kas pa pusei bija paslēpusies aiz mākoņa, bija izveidojusies pelēka, skumja mala. Dzīvžogs bija brūns. Viņš skatījās uz visām pretīgajām krāsām, kas vīdēja ārā nelielajā dārzā. Dārza mēbeles stāvēja sakrautas cita uz citas, pārklātas ar zaļu brezentu. Tā stūris vienā pusē bija atpūsts vaļā.

Kāds tur brīnums, ka tēls, kas sev īpašiem nolūkiem izvēlējies segvārdu Nulle Nāle alias Sāpes, mēģina atbrīvot jaunietes no šīs nepilnīgās vietas, viņas nogalinot?
Grāmata sākas ar Nulles Nāles iekšējo monologu par sāpēm un progresa neesamību. Viņa spriedelēšanai seko pirmā slepkavība, iepazīšanās ar nogalinātās meitenes draugiem, anorektiķi māsu un ļoti reliģiozo māti, izmeklētāju ikdienas klapatas – iesnas, pusauga dēls, kas lieto narkotikas, un sīcis no citas sievietes, ko nevienam nav laika pieskatīt, – un draudi, ko izjūt Terēses dzīvokļa biedrenes. Īsie teikumi, kuros tas viss aprakstīts, sākumā šķita pārāk vienkārši, taču ar laiku sapratu, ka tie lieliski atbilst vēstījumam un rada nogurušu, bezcerīgu atmosfēru. Es pat gribētu, lai tie būtu vēl vairāk telegrāfiski, un bez žēlastības svītrotu ārā pusi vietniekvārdu. Visādi citādi ļoti patīkams tulkotājas darbs.
Beigas iespaidu gan mazliet sabojāja, jo autore ir pārlieku mēģinājusi visiem uzvelt aizdomas un izvēlējusies banālu atrisinājumu. Tomēr kopumā šis ir ļoti pieklājīgs un tradicionāls skandināvu sociālais krimiķis, labāks par Moskvinas romānu, kas koķetē ar detektīvliteratūru, ir pretenciozāks, bet tieši tāpēc sasniedz mazāk.

Viņa bija dzejniece un publiciste, cīnītāja par pilsoņu tiesībām, tāpēc ziņas par viņas pašnāvību izklausījās neticamas. Cīnītājus nogalina.
Nelaiķes Lilijas nāves apstākļus negaidīti uzņemas papētīt trīsdesmitgadīga vēsturniece Anna, tādējādi iepazīstot neparasti ciešu draudzeņu pulciņu. Tās bija četras spilgtas un atšķirīgas personības, kas katra savā veidā iemiesoja domu par sievietes nenovēršami sāpīgo likteni. Nelaimīga ir gan ārkārtīgi intelektuālā skolotāja Roza, gan bohēmiskā aktrise Marina. Varbūt tikai ārstei Aļonai klājas labāk, viņa ir izlūgusies dievam labu vīru, aizbraukusi uz laukiem, sāla gurķīšus un mēģina sadzīvot ar vietējo mafiju.
Arī Moskvina apraksta sabiedrības problēmas, taču viņa, atšķirībā no Lindelas, iedomājas, ka tās ir krievu nacionālās īpatnības, ka citur ir labāk. Lūk, Nicā, uz kurieni izdevīgi aizprecējusies Lilijas meita, veci cilvēki varot atļauties iet uz restorāniem, bet Krievijā ne. Jā, kā tad, Nicas iedzīvotāji ir tipisks rietumzemju ļaužu varēšanas piemērs, tur trūcīgu cilvēku nav.
Moskvina ir teātra kritiķe, un tekstā tas ir labi nolasāms. Viņai ir ko teikt par Krievijas teātri un kultūru, bohēmu un intrigām, jaunmodīgo nihilismu un pat kūkām teātra bufetē. Ne velti viena no draudzenēm ir aktrise Maskavas Teātra vārdā nosauktajā teātrī. Ticamie aizkulišu apraksti patiešām ir interesanti. Diemžēl stāsta darbību ik pa laikam pārtrauc vēstītāja pārspriedumi, kas man traucēja. Lai nu būtu morāle, bet to labāk izteikt ar notiekošo, nevis tiešā veidā.
Kā rakstīju draudzenei, no kuras aizņēmos grāmatu: „Vienā vārdā: saraustīta. Vietām krīt uz nerviem, citviet toties interesanti. Par daudz postpadomiskas Rietumu apjūsmošanas, bet spilgti attēlots ciešanu pilnais sievietes liktenis. Ā, man vēl beigas nepatika. Nē, loģiskas bija, bet šķita kā apmānīšana.”
Grāmatu var lasīt šeit.

Grūti būt dievam

Аркадий и Борис СтругацкиеТрудно быть богом“. Ил. А. Филиппова. Москва: АСТ, Астрель, 2002 (1964).


    Pirms kāda laika iedomājos, ka jāpalasa Strugacki, kā nekā krievu klasika attiecīgajā žanrā, un paskatījos, ko pašlaik pie mums piedāvā grāmatnīcās. Uzmetu acis vākiem un pārdomāju. Ko tādu pirkt man roka neceļas. Šo grāmatu (lasāma šeit) es aizņēmos un vēlāk sapratu: cik labi, ka nenopirku.
    Stāsts sākas kā piedzīvojumu gabals. Augstdzimušais dons Rumata jādelē pa Arkanaras karalisti un mēģina paglābt un pār robežu pārsūtīt zinību vīrus, kas tik lielā mērā izpelnījušies vietējās varas nelabvēlību, ka nabaga vecajam karalim vairs nav galma ārsta. Patiesībā Rumata nav tas, par ko izliekas, viņš ir eksperimentālais vēsturnieks Antons no Zemes, kas še atlidojis pētīt feodālisma attīstību. Redzot, kā ar katru dienu palielinās karaļa aizsardzības ministra dona Rebas un pelēko trieciennieku necilvēciskums, Rumata nespēj samierināties ar pasīva novērotāja lomu, viņš jūtas kā gļēvs nodevējs.
    Tikusi grāmatai līdz pusei, es domāju, ka tālāk nelasīšu. Cēlo bruņinieku piedzīvojumu gabals bija izvērties padomju spiegu stāstā, kur fašistiem atņemtas jebkādas cilvēciskas īpašības. Rumata savus izpētes objektus domās sauc par protoplazmu, bet dāmas, kas nekautrējas darīt zināmas savas seksuālās vēlmes, uzskata par neķītrām izvirtulēm, lapsām un pērtiķienēm. Parakņājos internetā: kas zina, varbūt esmu paņēmusi nepareizo Strugacku darbu. Atradu kaudzi jūsmīgu atsauksmju, kas iesaka iepazīšanos ar brāļiem S. sākt tieši ar šo grāmatu, sauc to par ģeniālu un dziļām domām bagātu. Dona Rebas prototips esot Berija, pēc grāmatas, kas kļuvusi par kulta romānu, izdošanas brāļiem esot pārmesta nepareiza marksisma izpratne, nelāga palīdzības jaunattīstības valstīm attēlošana utt.
Tad nu tomēr izlasīju līdz galam, nav jau bieza. Otrajā daļā Rumata lamājās mazāk, lai gan pamata tam bija vairāk. Būtībā progresa tēma un jautājumi, iejaukties vai neiejaukties citas zemes iekšējās lietās, vai un kā palīdzēt tiem, kas palīdzību neprasa, kāpēc rodas sadistiski totalitāri režīmi, ir interesanti, bet grāmatu sabojā izteikti melnais skatījums. Sliktie ir nenovēršami un pilnīgi slikti. Šķiet, ne tikai galvenais varonis, bet arī autori Arkanaras iedzīvotājus uzskata par radījumiem, kas vēl nav kļuvuši par cilvēkiem, kas dabiski ir “pasīvi, alkatīgi un neticami, fantastiski egoistiski”. Grāmata ir sarakstīta trešajā personā, tomēr Rumata ir vienīgais tēls, kas nav izdevies pilnīgi plakans un stāstījuma gaitā mainās, vienīgais, kura domās varam ieskatīties. Taču mani iedzimtie interesēja vairāk nekā pseidodievs.
    Pusaudža gados grāmatu varbūt var izlasīt un iemīļot, ne velti šis izdevums domāts vidējā un vecākā skolas vecuma bērniem, bet tagad man tā šķiet neglābjami novecojusi un virspusēja.
    Ja nu šo lasa kāds Strugacku cienītājs, varbūt varat ieteikt kādu citu viņu darbu?

Maskavas slepenā vēsture

Ekaterina SediaThe Secret History of Moscow“. Il. Scott Grimando. Prime Books, 2010 (2007).


Zem Maskavas atrodas cita pasaule. Kurš gan varētu par to šaubīties? Deviņdesmito gadu sākumā robeža starp pazemi un virszemi kļuva poraināka un pilsētā iesūcās burvestības no apakšzemes. Abām pasaulēm saplūstot, Maskavā sāka pazust cilvēki. Viņi pārvērtās putnos. Tā notika arī ar tehniskās tulkotājas Gaļinas astoņpadsmitgadīgo māsu Mašu, kas vannas istabā dzemdēja un tad izgaisa. Tikai vientuļš kovārnis laidelējās aiz astotā stāva loga. Gaļina devās māsu glābt un kopā ar nodzērušos ielas mākslinieku Fjodoru un labo milici Jakovu nokļuva pazemē, kur mīt novārtā atstātās, ļaudīm vairs nevajadzīgās krievu dievības, folkloras tēli un pulciņš cilvēku, kas arī izrādījušies lieki un tikai tur spējuši paglābties no ebreju slaktiņiem, čekas vai citām šausmām. Tur arī meklējams putnu mīklas atrisinājums.
Kaut gan autore ir dzimusi un augusi Krievijā, tagad viņa dzīvo Ņūdžersijā, krieviski literatūru nav rakstījusi, un grāmata ir domāta angliski lasošajiem, kam vienlīdz eksotiski šķitīs gan krievu pasaku tēli, gan mežonīgo pārejas gadu tikumi. Iespējams, ka nezinošai auditorijai svešās reālijas ir izskaidrotas pārāk maz, jo īpaši, ja ņem vērā fantāzijas literatūras aizraušanos ar detalizētu pasaules ainas attēlošanu. Taču autore dod priekšroku burvestībām, kam nav likumu, un sirreālai pasaules uztverei. Ja esi nokļuvis pazemē un saticis debesu govi Zemunu, tu nebrīnīsies, ka piena vietā viņas tesmeņos ir zvaigznes.
Lasot bija dīvaina sajūta. Šādam tekstam būtu jābūt uzrakstītam krieviski vai iztulkotam latviski, the rusalki un Koschey the Deathless nešķita pareizi. Vienlaikus tieši šie pazīstamie mitoloģiskie akcenti, it kā zināmās, bet tomēr atšķirīgās sadzīves situācijas lasīšanu padarīja interesantāku. Varoņi atceras biezpiena sieriņus, kas reiz bija tik garšīgi, ka no tiem vien varētu pārtikt, bet nu visa pārtika ir no konservu kārbām vai importēta kā par Buša kājām sauktie vistu stilbiņi, un nekas vairs nav tik gards kā agrāk. Taču tās arī ir gandrīz vienīgās saulainās atmiņas. Lūk, kā viņi apspriež kaleidoskopus, kas piesaukti kā padomju bērnības unificēšanas paraugs, un savas izjūtas, atklājot, kas tajos iekšā:

„Es vēlāk raudāju stundām ilgi.”
Gaļina piekrītoši pamāja. „Jocīgi, kā visi tam iziet cauri. Domā, pieaugušie to dara tīšām?”
„Kāpēc?”
„Lai bērniem kaut ko iemācītu… Nezinu.”
Sergejs nošņācās. „Ko iemācītu? Pasaules iluzoro dabu?”
Gaļina paraustīja plecus. „Varbūt. Vai skaistuma niecību, vai kaut ko tikpat nomācošu. Es joprojām nesaprotu pieaugušos, kaut arī pati tāda esmu.” [..]
„Bet todien, kad saplēsu kaleidoskopu, es nozvērējos, ka maniem bērniem nekad tāda nebūs. Velns parāvis, tas ir tik nomācoši, tik šausmīga dāvana. Es nebūšu viens no tiem draņķa vecākiem, kas bērniem iemāca tikai to, cik viss ir štruntīgi un ka pasaule ir sačakarēta.”

Arī es esmu pētījusi kaleidoskopu iekšas, bet tas man nekad nav radījis drūmas sajūtas, drīzāk apbrīnu, kā no gandrīz nekā var uztaisīt neskaitāmus pārsteiguma zibšņus.
Protams, šīs grāmatas varoņi ir tie, kuru stāsti neiekļūst vēstures grāmatās, jo tam viņi ir par sīku, mazsvarīgu. Viņi ir ienācēji, kara zaudētāji, izstumtie, jaunlaiku reliģijas uzveiktās dievības, tie, pret kuriem virszemes Maskava gadsimtu gaitā ir bijusi naidīga un kas ir tai uzgriezuši muguru, nevis cīnījušies par savu vietu. Viņi izstāsta savu dzīvi, un no šiem īsajiem fragmentiem veidojas noklusētā vēsture – galvenais grāmatas motīvs, svarīgāks par sižeta attīstību, kas ir diezgan nelīdzsvarota un ne vienmēr šķiet pamatota. Piemēram, beigas gan ir emocionālas, taču, padomājot loģiski, atrisinājumam bija jābūt citādam. Mani nepārliecināja arī pārliekais pelēkums. Kaut kam taču būtu bijis jādara prieks gan padomju laikos, gan deviņdesmitajos gados. Ja ir izstumtie, kaut mazliet būtu jāparādās arī tai sabiedrības daļai, kas no viņiem atteikusies, un ne tikai dažiem reketieriem. Par laimi, tekstu ik pa laikam atsvaidzina humors un mitoloģiskie tēli, piemēram, Kaščejam kāds vienmēr aizrāda, ka zina viņa nāves atrašanās vietu. Lasīt nepavisam nav tik smagi kā pārdomāt izlasīto.
Starp citu, arī šī vēsture ir nepilnīga. Pazemē gan ir krogs un var nopirkt alu, bet nav pieminēts neviens, kas sētu miežus. Kaut ko viņi dabū no virszemes, bet vispār ekonomika autori nav interesējusi. Mēs – loģiski, protams, – dabūjam dzirdēt tikai spilgtus stāstus, ikdienišķi ļaudis, kas nav varējuši izturēt zemes dzīvi, arī šeit paliek mēmi.
Ja jau sūdzos, pieminēšu arī vāku. Nez, kāda saistība varētu būt uz tā redzamajai jaunietei korsetē, zeķbiksēs un garajos zābakos ar trūcīgo Gaļinu, kas vēsajā septembrī staigā džinsos un botās un kam māte allaž pārmet, ka viņa nesapucējas, lai dabūtu vismaz bērnu, ja ne vīru?
Pēc tā, ko biju dzirdējusi par autori, es gaidīju ko vairāk, varbūt pārdrošāku vai izsmalcinātāku tekstu, bet ir interesanti, tomēr ne satriecoši. Lai nu kā, iesaku izlasīt.
Grāmatas fragmentus var lasīt šeit un šeit, bet klausīties – šeit.

Mazā cilvēka divi ceļi

Hanss Fallada „Mazais cilvēk – ko nu?” Rīga: Zvaigzne, 1985. Tulk. Biruta Veinerte, il. Viesturs Grants. (Hans Fallada „Kleiner Mann – was nun?”, 1932.)
Эдуард ЛимоновДневник неудачника или Секретная тетрадь”. 1982.


Stipri atšķirīgās grāmatas es izlasīju vienu pēc otras, vispirms gan Ļimonovu, un tās tik lielā mērā sasaucās, ka runāšu par abām reizē. Uzreiz pateikšu, ka abas man patika, lai gan sākotnēji biju gatava tam, ka nespēšu izlasīt līdz galam, jo tēma ir sāpīga.
Fallada par vācu mazo cilvēku rakstīja 30. gadu sākumā, kad ekonomika kārtējo reizi bruka, bezdarbs milza un algas mazinājās, bet par fašistiem vēl varēja pasmieties:

Viņš mēdza uzsist zemniekam uz pleca, tā ka noskanēja: – Vecais blēdi! –, viņš tiem atrēķināja desmit, piecpadsmit vai divdesmit procentus no cenas, bet, un ar to viņš visu atkal vērta par labu, viņš nēsāja kāškrustu, stāstīja piparotas anekdotes par ebrejiem, attēloja SA pēdējo aģitācijas izbraukumu uz Būrkovu un Lēnzāni, īsi sakot, viņš bija īsts vācietis, vīrs, uz kuru var paļauties, viņš ienīda ebrejus un sveštautiešus, reparācijas, zociķus un komunistus. Tas visu atkal vērta par labu.
Arī nacistiem Lauterbahs bija pievienojies aiz garlaicības. [..] Nacisti garlaicīgi nebija. Viņu drīz vien uzņēma triecienvienībā, sadursmēs viņš sevi parādīja kā ļoti saprātīgu jaunu cilvēku, kas savas ķetnas (un to, kas tajās kuro reizi bija) prata pielietot ar gandrīz vai māksliniecisku iedarbības izjūtu.

Johannesam Pinnebergam daudz nerūp, kas nāks pie varas pēc nākamajām vēlēšanām, viņš nesen ir apprecējies, sieva gaida bērnu, un svarīgākais šķiet noturēties savā pārdevēja vietā. Taču tas nav tik vienkārši, jo veikalnieks pieņem darbā tikai vientuļus vīriešus, cerot kādam izprecināt savu padzīvojušo meitu. Johannesa neveiksmīgie centieni slēpt savu laulību, Jēriņa neveiklā saimniekošana, cenšoties ietaupīt, vēlāk Berlīnē piedzīvojumi ar avantūrisko Johannesa māti un viņas civilvīru – šīs brīžiem komiskās sadzīves ainas grāmatas gaitā kļūst aizvien tumšākas, jo ir skaidrs, ka nepamatotas ir jaunā pāra cerības, ka nevar taču slikti klāties diviem jauniem, strādīgiem cilvēkiem, kas mīl viens otru un savu mazuli. Var gan, un kā vēl var, ja tu tikai sēdi savā kaktiņā un ceri, ka viens pats izķepurosies, kad citi apkārt grimst, ja tu nemēģini ietekmēt notikumu gaitu kaut mazliet lielākā mērogā par savu ģimeni. Turklāt es zinu, kas Vācijā notika pēc dažiem gadiem.
Tomēr Fallada drūmo dzīvi apraksta gaiši, viņš jūt līdzi saviem varoņiem un pat strupceļā, kādā viņi ir nonākuši grāmatas beigās, mēģina ieraudzīt izejas iespējamību, cerību, ka notiks brīnums. Ļimonova īsie it kā dienasgrāmatas fragmenti nav gluži cilvēkmīlestības piesātināti, viņš skaidrāk saredz sabiedrībā (šajā gadījumā 70. gadu ASV) valdošo un akceptēto netaisnīgumu, ko nav gatavs bez ierunām pieņemt.
Pinnenbergs dzīvo rāmi, noslēgti un tikumīgi, viņš ir un paliek mazais cilvēks, kas neko mainīt nespēj un ar to samierinās. Edička nav tāds. Viņš vienlaikus ir apzināti izvēlējies neveiksminieka dzīvi un ir gatavs karam. Viņam vienmēr ir līdzi nazis (neceriet, nekādas kaušanās vai granātu sviešanas grāmatā nav), viņš grib nevis strādāt (lai gan reizi pa reizei nākas), bet gan rakstīt, un arī to ne pārāk bieži, un rimtas ģimenes dzīves vietā Ļimonovs izvēlējies bezcerīgu alkšanu pēc šķirtās sievas Jeļenas un seksu ar gandrīz katru, kas trāpās pa rokai un ir ar mieru. Labāk, protams, ar bagātām sievietēm, bet tās viņam pievērš aizvien mazāk uzmanības.
Galvenais, ka Edička negrasās dzīvi nodzīvot klusu un bezspēcīgi. Viņš nav caurcaurēm simpātisks tēls, taču kādā jēdzīgā vietā drīzāk novedīs nevis Pinneberga centība, bet gan vieglprātīgi dumpinieciskais Edičkas ceļš, uz kuru jau tāpat interesanti noraudzīties no malas. Arī valodu Ļimonovs labi pārvalda, prieks lasīt. „Neveiksminieka dienasgrāmatu” neapšaubāmi rodas vēlme salīdzināt ar Čārlza Bukovska darbiem, bet man tā vēl vairāk atgādināja Hakima Beja poētisko terorismu no „The Temporary Autonomous Zone”, kam atņemts misticisms, bet palikusi, iespējams, īslaicīgā neatkarības izjūta, kuras dēļ ir vērts atteikties no tā, kas tiek piedāvāts paklausīgiem sabiedrības locekļiem.

Un pilsētu pēc pilsētas ieņem neveiksminieku revolucionārie karapulki. Un impērijas armijas zaldāti, ieklausoties daudzu paaudžu neveiksminieku asinīs, kas rit viņu dzīslās, atceras savu izcelsmi, norauj impērijas zīmotnes un ar sajūsminātu skatienu un puķēm pie cepures dodas pie savas dzimtās cilts, apkampjas ar radiniekiem.
Pilsētu pēc pilsētas, sākot ar sprādzienu Ņujorkā, Amerika kļūst brīva, un es – E. Ļ. – eju vadošajā kolonnā, un visi mani pazīst un mīl. Un mani mati izbalējuši revolūcijas vasarā.
Un sagrūst viss necilvēciskais – bankas, kantori, tiesas, fabrikas un ķīmija, dzelzs un cita draņķība.