Bloga arhīvi

Izpēti visu!

Bradley L. Garrett. Explore Everything: Place-Hacking the City. London: Verso, 2013. 228 lpp.

 Īpaši to, kas paslēpts aiz uzraksta “Ieeja aizliegta”. Tāds varētu būt pilsētas pētnieku (urban explorers) sauklis. Ja esi antropologs, kam nepieciešama disertācijas tēma, ar ko nebūtu slinkums nodarboties, protams, vari pētīt arī pašus pētītājus kā subkultūru. Tā ir rīkojies arī šīs grāmatas autors, kas ekskursijas vecās rūpnīcās un psihiatriskajās slimnīcās, kāpelēšanu pa debesskrāpju jumtiem, skraidīšanu pa metro līnijām, rāpšanos pieminekļos un tiltos (bez eklēriem), līšanu kanalizācijas akās utt. ir pamanījies pārvērst zinātniskajā darbā.
 No “Verso” (kas, runāsim atklāti, man ļāva grāmatu izlasīt vēl pirms tās iznākšanas un par baltu velti) es biju gaidījusi nopietnāku tekstu, bet izrādījās, ka tas vairāk līdzinās lauka pētījuma atskaites aprakstošajai daļai (es gan nevienu tādu neesmu lasījusi, tā ka saprotiet paši, cik lielā mērā man var uzticēties), kurā teorijas ir pamaz. Neteikšu, ka tas mani būtu apbēdinājis, turklāt autors piemin citus pētniekus, kas rakstījuši par šo tēmu, un, ja lasītāju tā īpaši interesētu, varētu bez pūlēm izveidot ieteicamās literatūras sarakstu.
 Man droši vien pietiks ar šo, ja vien kāda cita grāmata pati neiekritīs rokās, gan tāpēc, ka tie džeki man būtu pārāk skarbi, gan tāpēc, ka patiesībā man ir bail no augstuma un šauras, noslēgtas telpas arī nepatīk. Ja man būtu jāizvēlas starp aizliegumu uz mūžu zaudētu iespēju vēl kādreiz ēst eklērus un rāpšanos vanteniekā, es ne mirkli nešaubītos, ko izvēlēties. Man pat ir neomulīgi skatīties fotogrāfijas, kurās kāds šūpo kājas pāri jumta malai kaut kur mākoņos, un tādu attēlu grāmatā ir daudz. Papīra versiju noteikti var izmantot arī kā žurnālu galdiņa bilžu grāmatu: gan skaisti, gan viela sarunām, gan, iespējams, iedvesmas avots. Varbūt vienīgi nepilngadīgajiem nevajadzētu rādīt… lai gan, no otras puses, viņiem takš būs mazāks sods, kad ceļā nostāsies policists?
 Protams, policija ir mazākās briesmas, lielākā bīstamība slēpjas kur citur, un, lai gan es principā piekrītu, ka sabiedrībai nav ko auklēties ar tās atsevišķajiem locekļiem un ka jāļauj katram pašam izvēlēties, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties, tomēr man neliekas, ka viena cilvēka tiesības izkrist pa logu vai paskriet zem vilciena būtu lielākas par cita cilvēka tiesībām nevienu nenobraukt vai pirmdienas rītā neatrast būvlaukumā vai liftā līķi. Teiksim, alpīnisti, kas citādā ziņā man nešķiet ne labāki, ne sliktāki par ekstrēmajiem pilsētas pētniekiem un patiesībā ļoti līdzīgi viņiem, vismaz aiziet nomirt nomaļākā vietā, kur viņus atradīs tādi paši trakie. Varbūt tas ir viens iemesls, kāpēc oficiālā attieksme pret šīm bīstamajām nodarbēm ir tik atšķirīga.
 Otrs iemesls, protams, slēpjas vārdiņā “aizliegts”.
 Autors apgalvo, ka PP mēģina atrast dziļāku nozīmi jeb jēgu vietām, kurām ik dienu ejam garām vai cauri, ka viņi vienlaikus gan protestē, gan svin pilsētas un cilvēka attiecības, atļautā un iespējamā saplūšanu, gan izpēta un parāda sabiedrībai pilsētas bīstamās vietas, skaistās, bet noslēptās vai aizmirstās vietas, ka viņi ir hronisti, kas iegūtās zināšanas nodod citiem. To vismaz daļēji apstiprina tekstā minētais piemērs, ka Britu bibliotēka lūgusi atļauju pilnībā arhivēt interneta vietni, kas veltīta slēgtai psihiatriskajai slimnīcai. Man gan radās jautājums, vai vajag visu saglabāt un dokumentēt, kurā brīdī vēstures nepazaudēšana pārvēršas par bezjēdzīgu karti mērogā 1:1, bet tā, protams, jau ir cita tēma, tāpat kā drupu pētnieku pārliekā aizraušanās ar sabrukumu un iznīcību, ko autors pats atzīst.
 Mazliet apšaubāmi izklausās autora mēģinājumi politizēt to, kas lasot lielā mērā tomēr izklausās vienkārši pēc vēlmes spēlēties. Viņš apgalvo, ka, pašmaucot garām apsardzei un fotografējot slepeno pilsētu, jaunieši atgūstot to, par kā zudumu viņiem līdz tam nebijis ne jausmas, gūstot jaunu priekšstatu ne tikai par savu būtību, bet arī par pilsētas telpas un varas attiecībām, tāpēc šāda pilsētizpēte kļūst par politisku rīcību. Liela daļa subkultūras droši vien nepiekristu, jo uzskata, ka viņu motivācija ir apolitiska. Varbūt pareizāk būtu apgalvot, ka PP ir potenciāls būt subversīvai, kas diemžēl parasti netiek piepildīts un adrenalīnu rosinošās pastaigas aizstāj īstu brīvību. Bet varbūt es maldos.

Advertisements

Jūlijs

augusts13  Kaut kā šķita, ka jūlijs bija tikpat tukšs mēnesis kā melleņu lauciņš mežā, bet nekā – septiņas grāmatas ir gluži normāls skaits, turklāt, lai gan mans pašreizējais rakstīšanas ātrums ir divi teikumi dienā, ko, iekomentējot kādam, es jau esmu iztērējusi (kaut kas te nav pareizi, iztērēt var limitu, nevis ātrumu), tomēr par vairāk nekā pusi grāmatu esmu arī ko nebūt te uzrakstījusi, tātad, ja es atcerētos to, ka piezīmes kalpo atmiņu saglabāšanai (kas ir grāmatu blogeris? Sacensības sacensību pēc?), lasītu mazāk vai rakstītu īsāk vai garākiem teikumiem, varētu te skricelēt biežāk, nu, reizi vai divas nedēļā.
  Ā, visu laiku aizmirstu. Ja vēl neesat bijuši, aizejiet aplūkot, kā par savu dzīvi grāmatās stāstīja meitene, kas mācās valodas.

  1. Pols Osters. Orākulu nakts. Romāns par rakstniekiem un rakstīšanu, un par to, cik tā ir bīstama nodarbe, kas iejaucas dzīvē un pārraksta to; un par mīlestību.
  2. Andruss Kivirehks. Skaistais dzīvnieks. Dīvaini stāstiņi, kuros autors nekautrējas no savas apšaubāmās gaumes, humora izjūtas un kultūras bagāžas, un dzīves bezjēdzīguma.
  3. Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. Vulfas biogrāfija psihiatra skatījumā; bet viņai vajadzētu iejūtīgāku ārstu.
  4. Jeanette Winterson. The World and Other Places. Īso stāstu krājumā Vintersone parādās visā savā godībā un daudzpusībā, tā ka, to izlasot, jūs zināsit, vai gribat viņu lasīt vēl un vēl, vai arī (cik dīvaini!) – nekad vairs.
  5. Fay Weldon. Down Among the Women. 50. gadu kapitālismā dzīvojošajām sievietēm leja bija vēl dziļāka, nekā mēs tagad spējam iztēloties, bet viņu izdarības un vajadzības nemaz tik svešas nav; smiekli caur asarām un dusmām.
  6. Rosalyn Baxandall and Linda Gordon, ed. Dear Sisters: Dispatches from the Women’s Liberation Movement. Aizraujoši, kā jau ikviens ieskats kādas sociālas kustības, šajā gadījumā – sieviešu atbrīvošanās kustības, tekstos un attēlos, kas parāda tās sākumposmu (1950. gadu beigas līdz 70. sākums), kad visas vēl ir sparīgas, dedzīgas, kašķīgas, tic labākai nākotnei un neraizējas par to, vai izskatās pietiekami nopietni uztveramas – skaidrs, ka ne.
  7. Filips Rufs. Pa stāvu liesmu debesīs. Nenotveramā latviešu anarhista Pētera Māldera laiks un dzīve. 1905. gada revolūcija mazliet atšķirīgā leņķī no visiem iepriekšējiem skatījumiem un tālākie notikumi Rīgā, Londonā, Amerikā un Krievijā, kuros latviešu anarhisti taisīja ja ne vēsturi, tad jaunākās ziņas gan.

spāņu grāmatas  Nu tā. Augusts rādās būt dikti saspringts, bet ceru, ka vismaz augšējās četras grāmatas izlasīšu (no pirmā attēla, nevis šitās kaudzītes, kas mani gaužām vilina un kurā ir gandrīz pilnīga mājās atrodamo spāņu val. grāmatu kolekcija, trūkst tikai Cien años de soledad, ko esmu kaut kur labi nolikusi), jā, tā, kurai nevar redzēt nosaukumu, ir Viļa Lācīša Amsterdamas princips vai kā viņ’ tur; vienu jau esmu iesākusi; tad nāk kauč kas prāta vingrināšanai, grāmata, ko uzgāju, plauktus kārtojot, un Sibillas dēļ nenoliku vietā, lai gan nez vai izlasīšu, un uz dullo paņemts detektīvs/trilleris, kas varbūt nemaz nebūs lasāms (cerīgā balstiņā). Gandrīz visas neizlasītās grāmatas no viņmēneša kaudzītes arī paliek vēlmju sarakstā, bet nu…
  Vispār, putekļus slaukot, atradās tik daudz grāmatu, ko gribētos pārlasīt, ak, nemaz nezinu, varētu gadu no vietas neko jaunu nelasīt. Bet droši vien, ka tomēr nevarētu vis. Ko lai iesāk? Skatījos uz vākiem un vienā laidā nopūtos.
  (Atradās arī vieni skaisti svārki, ko tik sen nebiju valkājusi, ka jau biju aizmirsusi, bet tie bija citā plauktā.) Starp citu, īstenas rokdarbnieces ar grāmatām sev apmargo kurpes, lūk, rakstiņš par visromantiskākajām augstpapēdenēm pasaulē un pamācība komiksu cienītājām.
  Un vēl. Nekādu pusotru kg es nepazaudēju, tikai šo to pieaudzēju klāt, un tie nav tricepsi, lai gan nu es esmu sajutusi, kur tiem jābūt. Bet tie nav arī tauki, vismaz man tā nešķiet, lai arī līdz ar slodzes palielināšanos man iestājās bads. Toties esmu izslējusies staltāka, vismaz tā sajūtos, korsetes mocīšana (un ārstnieciskā vingrošana nemaz nav vieglākā nodarbība piedāvājumā) jau ir devusi rezultātus. Šomēnes man būs maz laika vakaros, tāpēc varbūt saņemšos aiziet arī uz trenažieru zāli, lai gan treneri tur būs tikai tajā laikā, kad es netieku (vai arī es varētu paņemt hanteles un klusi sēdēt un spoguļoties savā nodabā tukšā vingrošanas zālē), bet vispār es neraudāšu, ja tievāka nekļūšu, jo man gluži labi patīk arī tāds augums, kāds man ir. Tā, lūk. (Ziņkārīgajiem varu pavēstīt, ka ĶMI ir pavisam normāls – 21,5.)

Šonedēļ internetā. 22

    Kas gan cits, ja ne sports? Žēl tikai, ka ar to ir tāpat kā ar kinofestivāliem: kādu brīdi ir par daudz, bet pēcāk nevarēs paskatīties ne uz vieglatlētiem, ne peldētājiem. Toties tagad! Viena Lietuvas—ASV basketbola spēle vien bija ko vērts, skaista un ar morāli turklāt. Olimpiāde man patīk, lai cik saskābis neizskatītos dažs labs sportists un lai ko arī neteiktu, piemēram, k-punk:

    Welcome to the Hunger Games. The function of the Hunger Games is to suppress antagonism, via spectacle and terror. In the same way, London – 2012 preceded and accompanied by the authoritarian lockdown and militarisation of the city – are being held up as the antidote to all discontent. The feelgood Olympics, we are being assured, will do everything from making good the damage done by last year’s riots to seeing off the “threat” of Scottish independence. Any disquiet about London 2012 is being repositioned as “griping” or “cynicism”.

    Starp citu, k-panks tik sen nebija parādījies gūgles lasītājā, ka viņu biju pavisam aizmirsusi. Viņa uzrašanās nāca kā saukta, jo man jau labu laiku ir apnikuši ierastie emuāri, portāli un laikraksti (tos, kas te redzami labajā malā, tos gan es izlasu gandrīz visus). Varbūt varat ieteikt kādu jaunu rakstītāju? Patīkami lasāmu tekstu vai glītu attēlu publicētāju? Citādi man būs jāpāriet uz “Latvijas dabas” pētīšanu, jo izrādās, ka esmu aizmirsusi daudzu puķu vārdus, ko reiz zināju. Gandrenes jau iemācījos no jauna. Lielos vilcienos. Kā sauc šo puķi?
    No ziediem pie dzejas. To varētu palasīt septembrī, vai ne? 15. septembrī ir termiņš ikgadējam Zinātniskās fantastikas dzejas asociācijas (Science Fiction Poetry Association) konkursam. Ja nu kāds dzejo angliski, piesakieties, noteikumus var atrast šeit. Fantāzija arī der.
    Apgāds “Dalkey Archive Press”, kas izdod daudz interesantu grāmatu, tostarp Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” tulkojumu, ne gluži šonedēļ ir publicējis sarunu par literatūru, tulkojumiem un to rediģēšanu.

    The problem as ever is that the mainstream notion of fiction can fit on a bumper sticker (and really doesn’t need defending: against what slavering hoards are these centralist redoubts still being built?), while ours—if I may for a moment indulge in the undeniable pleasure of oppositional thinking—still needs 3,000 words or more.
    Every text is provisional, contingent, certainly during the process of its composition and publication, and thus all the more so to a translator and editor; and this despite our need (primarily as customers, I suspect) to believe that what we are buying/reading/referencing is somehow the Thing Itself, somehow valid in itself (and that it thereby validates us for having essayed it!). Every book is as much a failure to communicate, as much a series of compromises between a writer and editor, writer and translator, writer and herself, as it is a successful (that is, completed) construction. Gass has said the book is a container for consciousness—and something we are all likely to agree on is that consciousness is always under revision.

    Žurnāls English Studies darījis brīvi pieejamus sešus pētnieciskus rakstus par Virdžīniju Vulfu.
    Un beigās kāds citāts par lasīšanas bīstamību:

    And yet, I’m perfectly sure, that there is a dark, twisted side to reading. There’s a compulsive side that leads us to harmful behavior again and again, because we just can’t stop ourselves. This compulsion isn’t a guilty pleasure. A guilty pleasure is something that, though it might interfere with your life, the benefits are immediate and obvious. You know you’ll enjoy it. Self-destructive reading is the kind of reading you do even though you know it’s going to suck.
    I blame Stephen King for my habit.

Kā mežā pakakāt

Kathleen Meyer “How to Shit in the Woods: An Environmentally Sound Approach to a Lost Art“. Second Edition. Berkeley: Ten Speed Press, 1994 (1989). 106 lpp.

    Pietiek nogriezties no meža ceļa neoficiālas peldvietas tuvumā, lai kļūtu skaidrs, ka netrūkst cilvēku, kas patiešām nezina, kā tas darāms. Tik ļoti nezina, ka viņiem neienāk prātā pat it kā pašsaprotamā atbilde: “Tā, lai citi neiekāptu.” Tiesa, man ir spēcīgas aizdomas, ka šiem ļaudīm, kas droši vien tie paši, kuri pat pilnas pudeles, maisiņus un paciņas sev līdzi paņemt var, bet iztukšotus — vairs ne, ir tik milzīgas uztveres grūtības vai kāda cita kaite, ka viņiem nepalīdzētu arī mazā rokasgrāmata, tikai policija, naudassods un publisks pēriens pilsētas centrālajā laukumā. Vienkāršāk tomēr būtu, ja pašvaldības šādās pulcēšanās vietās ierīkotu tualetes.
    Grāmata ir domāta saprātīgākiem cilvēkiem, kas ik pa laikam kāpj kalnos, dodas garos pārgājienos un laivu braucienos pa vietām, kurās tualešu nav un nevar būt, bet mēslus aiz sevis atstāt negrib un nedrīkst. Autore izstāsta dažus gaužām neveiksmīgus gadījumus, kam jākalpo citiem par mācību. Te ir ne tikai klasiskie sadzeltie dibeni (un mūsu nātres ir tīrais nieks, salīdzinot ar Amerikas indīgajiem augiem) un ne tik klasiska kamene kāda vīrieša “ģimenes dārgumos”, ne tikai piečurāti zābaki un pieķēzīta kombinezona kapuce, bet arī gandrīz piečurāta perējoša putna ligzda un sūds, kas no kalna noripo zemē un nokrīt tieši blakus baskājainai sievietei, kura pie nometnes ugunskura vāra kafiju. Podiņmācība ir svarīga!

    Kakāšana mežā ir iegūta, nevis iedzimta prasme, ko var izkopt, tikai vingrinoties, un ko vairums cilvēku ir pazaudējuši līdz ar māku vārīt ziepes, kārst vilnu un nodīrāt bifeli.

    Autore brīžiem varbūt pārlieku aizraujas ar vieglas noskaņas radīšanu. Es būtu gribējusi mazliet vairāk dažādu tehnoloģiju apskatu un izvērstāku teorētisko pamatojumu. Viņa raksta, ka fekāliju biodegradācijas ātrums atkarīgs no augsnes sastāva, tekstūras, mitruma utt., bet sīkāk nepaskaidro. Protams, necietīsies taču līdz labākiem apstākļiem, jāiztiek ar to, kas ir.
    Svarīgi ir atcerēties, ka mēsli nedrīkst nonākt ūdenskrātuvēs, tāpēc jāatvieglojas virs plūdu ūdens līnijas. Jāizrok 15 līdz 20 cm dziļa bedrīte, jo šajā dziļumā augsnes mikroorganismi visātrāk tiks galā ar mēsliem, un pirms tās aizbēršanas jāatceras agrā bērnība un kaka jāsamaisa ar zemi, lai šo procesu paātrinātu. Var izmantot žagariņu, ko ierok turpat. Tualetes papīru, ja tādu izmanto, gan ne, tas jāņem sev līdzi tāpat kā visi tamponi, pamperi un tā joprojām. Turklāt, tā kā tūristu kļūst aizvien vairāk un iecienītos maršrutos aizvien biežāk, rokot bedrīti, var uzdurties priekšgājēja sūdam, tāpat arī vietās, kur augsnes pamaz, ekosistēma trausla utt., zemi izkašņāt nevar vai nedrīkst, bedrīšu rakšanu aizstāj visu sevis radīto atkritumu aizvākšana.
    Grāmatā ir aprakstītas gan vienam cilvēkam, gan paprāvai grupai piemērotas mobilās tualetes, nosauktas gan cenas, gan ražotāju adreses un vārdi, un autore ar viņiem visiem ir aprunājusies. Viens, piemēram, iesaka tualetes trauku nokrāsot baltu, lai tas saulē mazāk uzkarst (pārkarsis pods var arī uzsprāgt, un to nu neviens nevēlas) un pirms pārgājiena iekšpusi ieziest ar augu eļļu, lai pēc tam vieglāk iztīrīt. Tur ir arī shēma, kā pašam uztaisīt mazu atkritumu glabātuvi no plastmasas caurules. Uzkakā uz salvetes, noglabā traukā, vēlāk izkrati podā, izmazgā cauruli un viss. Sarežģītos apstākļos, teiksim, sniegavētrā, kad negribas līst ārā no telts, cilvēki ir lietojuši arī termosus, Tupperware salātu bļodas — esot labas — utt.
    Autore pastāsta arī par dažādiem ūdens attīrīšanas paņēmieniem un kaitēm, ko cilvēki un dzīvnieki var dabūt no piesārņota ūdens, kurā kāds iebāzis ar sūdiem notraipītas rokas. Par roku mazgāšanu viņa arī daudz runā. Lai gan, kā rakstīts viņas blogā, tagad rādās, ka dažu infekciju izplatība ir tikusi pārspīlēta, man pēc šīs nodaļas izlasīšanas šķita, ka no ūdens vispār būtu jāatsakās.
    Vēl viņa parunā par tualetes papīra aizstājējiem, dzīvu augu lapas atstājot pēdējā vietā un arī tad tās iesakot plūkt tā, lai nevar pamanīt, nevis visas no viena zara. Viņa iesaka izmantot gludus oļus un zarus, zemē atrastas putnu spalvas, vienā virzienā sakārtotas priežu skujas, koku mizas, pat čiekurus vai iemanīties apmazgāties ar mitru lupatiņu (kas pēc tam rūpīgi jāizskalo tā, lai netīrais ūdens nenokļūtu avotā vai ūdens spainī) vai vienkārši roku.
    Īpaši sievietēm domātā nodaļā apskatītas čurāšanas grūtības. Urīns, par laimi, nav pilns ar patogēniem, tāpēc lielākoties mežā pačurāt var droši, un Meiere pievēršas jautājumam, kā cienīgi čurāt tupus un neapslapināt kājas. Te nu es viņu nesaprotu, man pietupties nav problēmu, sliktāk ir tas, ka mūždien kāds uzrodas tuvumā, kad esi ar pliku pakaļu. Manai mammai tā reiz virsū esot uznācis alnis, bet tas gan bija sen. Starp citu, pliko dibenu labi apslēpjot gari, kupli svārki. Ja nu tomēr tupēt grūti un tu pēkšņi saproti, ko domāja Freids, piesaucot sievietēm it kā piemītošo skaudību par peni, var iegādāties urinēšanas palīgierīci. Menstruālo piltuvi autore nepiemin, varbūt tāpēc, ka grāmata paveca (izrādās, ka pagājušajā gadā ir iznācis jauns izdevums), bet tā man šķiet visādā ziņā ērtāka un estētiskāka par tamponiem vai paketēm, protams, rokām gan jābūt tīrām.
    Ek, cik jauki būtu mežā, ja tur ietu tikai tie, kas māk aiz sevis neatstāt netīras pēdas.

Jūnijs

    Tai dzīvē, kur mani nesauc par Lasītāju, jūnijā notika šis tas sen gaidīts un labs un šis tas galīgi negaidīts un ļoti slikts. Piemēram, pirmo reizi kopš skolas gadiem skrēju tā, ka citi uzņem laiku. Par laimi, atzīmi nelika, toties pēc tam kaklā uzkāra medaļu. Tā ir daudz patīkamāk.
    (Lai gan sacensības biju gaidījusi jau krietnu laiku, dažādu iemeslu dēļ galīgi nebiju formā. Satraukti prātoju, kad aizvērs finišu un kur tobrīd atradīšos es. Turklāt, lai gan ir skaidrs, ka viens cilvēks noteikti paliks pēdējais, es tā negribētu būt, patiesību sakot, arī priekšpēdējā ne. Beidzot nospriedu padomāt loģiski, mazliet parēķināju un secināju, ka divarpus stundās es taču varu noskriet pusmaratonu, tātad kontrollaikā noteikti iekļaušos. Apvaicājos, kāds ir sabiedrības viedoklis, un sabiedrība apstiprināja, ka noskriešu. Tad es atviegloti nolēmu pirmos trīs kilometrus bliezt ar ātrumu seši km stundā kilometrs sešās minūtēs, ja sanāk, bet vispār daudz neuztraukties. Ha. Tā jau nu noskriesi pirmo kilometru tādā tempā, ja apkārt ir sportiskas jaunietes un garkājaini puiši, kas to dara daudz ātrāk. Lai kā centos nepārforsēt, pirmais km noteikti bija ātrākais manā mūžā.
    Pie desmitā km nodomāju, ka vajadzēja tomēr skriet desmitnieku, to es labi pazīstu un būtu noskrējusi puslīdz pieklājīgā laikā. Bet ko nu vairs… Skrēju tik uz priekšu un vēl pēc pieciem kilometriem konstatēju, ka atlikušo ceļa gabalu varu arī noiet, jo divarpus stundās tikpat iekļaušos. Bet tad nāca septiņpadsmitais kilometrs, un es atlūzu. Ik pa brīdim nācās pāriet uz soļiem. Nekādi nevarēju sasniegt nākamo kilometra atzīmi, un šķita, ka to nekad neieraudzīšu.
    Tā arī bija, jo uz nākamās atzīmes bija rakstīts “19”. Tiku arī līdz finišam un savu pirmo pusmaratonu noskrēju nepilnās divās stundās un 11 minūtēs. Trasē neapmaldījos, nepavisam nepaliku pēdējā un nākamajā dienā stīva nebiju. Man patika. Tikai gribētos no rezultāta nomest vismaz piecas minūtes — kādu citu reizi.)
    Nezinu, cik lielā mērā visi jūnija notikumi ietekmēja Lasītājas dzīvi, bet tā izrādījās piepildīta ar pārsteidzoši daudzām grāmatām. Domājams, tas būs mans šīgada rekords — trīspadsmit. Attaisnojoties varu teikt, ka vairākas ir vienā piesēdienā izlasāmas un četrpadsmito, ko būtu varējusi pabeigt vakar, es tomēr atstāju jūlijam.
    Sešas grāmatas izlasīju latviski, piecas angliski, divas krieviski. Astoņas sarakstījuši vīrieši, trīs — sievietes, bet vēl divās ir gan vīriešu, gan sieviešu sarakstīti stāsti, tiesa, arī tur autori gūst virsroku pār autorēm. Bez angļiem, amerikāņiem (no ASV) un, šķiet, arī kāda austrālieša, esmu lasījusi arī latvieša, krieva, igauņa, serba, vācietes, francūža un visādu latīņamerikāņu sarakstītus darbus: vienu trilleri, vienu detektīvu, vienu galvenokārt fantastikas krājumu, vēl divas vai trīs fantāzijas grāmatas, kādas trīs vienkārši prozas un četras — neprozas grāmatas. Visvairāk prieka man sagādāja “The Picador Book of Latin American Stories”, un to es varētu ieteikt visiem, kas vien lasa stāstus.
    Bet vispār man literatūra ir apnikusi.
    Tas tomēr nenozīmē, ka iešu pensijā atvaļinājumā kā Doronike, nē, tikai jaunajā kaudzītē daiļliteratūras ir pavisam maz. Starp citu, no jūnijam savāktajām 11 grāmatām izlasīju astoņas, un tikpat ir nonākušas to starpā, kuras es labprāt lasītu šodien.

Skriešana

Anja Švālenberga “Skriešana: Soli pa solim pretī panākumiem“. Tulk. Linda Hauka, il. Laura Ahmane. Rīga: Zvaigzne ABC, 2012. (Anja Schwalenberg. Laufen. Schritt für Schritt in Form. 2007.) 80 lpp.

    Spriežot pēc pirmās lappuses, grāmatiņa ir domāta cilvēkiem, kas skriet patiesībā negrib, taču jūtas spiesti to darīt, jo kolēģi un draugi skrien, un kur nu vēl visiem zināmās veselības priekšrocības… Tad nu Anja mēģina motivēt negribīgo skrējēju un izstāstīt viņam vai drīzāk viņai dažas pamatlietas. Stimulējošo domu vidū jau otrajā teksta lappusē pavīd maratons, kas būtu pareizākais mērķis, ja “varētu sasniegt arī nedaudz vairāk”. Man tas liekas stipri pārspīlēti — vispirms taču vajadzētu pārliecināties, ka nav jāmirst jau pēc piecām minūtēm, un noskaidrot, vai cilvēkam vispār patīk skriet, vai patīk sacensības un vai nepietiek ar pieciem vai desmit kilometriem. Protams, varu iztēloties, ka ir ļaudis, kas nopērk sporta kurpes tikai tāpēc, lai varētu atķeksēt darāmo lietu sarakstā, ka ir noskrējuši 42,195 km, bet vai tas būtu vēl jāveicina?
    Mani grāmata galīgi nemotivētu. Protams, labi, ka “nav nepieciešamas dārgi apmaksātas trenera stundas kā tenisā vai golfā”, taču tas mani pārliecinātu tādā gadījumā, ja es sēdētu un prātotu: golfs vai skriešana? Varbūt labāk nopirkt jahtu? Koncentrēšanās spēju un atmiņas uzlabojumi un ķermeņa atjaunošanās šķiet daudz vilinošāka, bet turpat blakus piesolītā asinsspiediena pazemināšanās man galīgi nav vajadzīga. Piespraust pie virtuves durvīm treniņu dienasgrāmatu, lai uzreiz varētu redzēt, kā nav izpildīts plānotais, — nu paldies, es taču gribēju kaut ko patīkamu! Atgādināšu, ka šī joprojām ir pamatojuma un motivācijas nodaļa, līdz pirmajam skrējienam autore vēl nav tikusi.
    “Praktiskā daļa”, kas veltīta pareizam treniņam, ir labāka. Tajā ne reizi vien tiek atkārtots: skrieniet lēni! “Ja šķiet, ka tikpat labi varētu kustēties uz priekšu arī ejot, tad šis ir tieši pareizais temps.” Šo norādījumu nemaz nav tik viegli ievērot, īpaši, ja blakus nav trenera, garām skrien krietni pieredzējušāki ļaudis vai pārsteigtas piezīmes izsaka makšķernieki un citi dīkdieņi.
    Autore parunā arī par pulsometra, kas grāmatā tiek saukts par “sirdsdarbības frekvences mērītāju ar krūšu jostu”, noderīgumu, par apavu un apģērba izvēli, par to, ka karstā laikā ideāls esot dzēriens, kas sastāv no trešdaļas ābolu sulas (tā regulējot elektrolītu līdzsvaru) un divām trešdaļām minerālūdens, par skriešanas tehniku un stiepšanās vingrinājumiem, un traumām (ja ir muskuļšķiedru plīsums, jādodas pie ārsta, ja muskuļa fascijas plīsums — bez ārsta var iztikt; cerams, mākat tos atšķirt). Tikai grāmatiņa ir tik īsa, ka viss tiek aplūkots virspusēji.
    Par vingrinājumiem man sevišķa sāpe. Grāmatā vai ik lappusē ir krāsains attēls, glītas bildītes ar jaunām, slaidām, iedegušām sievietēm, kas labi izskatās un ir tērptas sporta drānās. Tekstu tās nepapildina. Tā kā tulkotāja, šķiet, ir uzcītīgi atveidojusi visus oriģināla vārdus, neraizējoties par labskanīgumu un teksta vieglu uztveri (pulsometram “raidītājs ir josta, kas tiek apsieta ap krūškurvi; uztvērējs atgādina pulksteni, ko nēsā uz rokas locītavas”, un tas maksājot no 15 līdz 90 latiem, hmm…), vingrojumu apraksti ir grūti saprotami. “Celis atrodas perpendikulāri virs pēdas locītavas”. Un blakus fotogrāfija ar plati smaidošu meiteni, kas guļ uz paklājiņa. “Viena kāja izstiepta taisni uz priekšu, otra pārlikta tai šķērsām pāri tā, lai saliektās kājas pēda atrodas nedaudz lejpus izstieptās kājas celim. Tad saliekto kāju virziet ar labo elkoni pie ķermeņa…” Tātad vienalga, kura kāja saliekta, tā jāpiespiež ar labo roku? Tomēr šo vingrinājumu vismaz var aplūkot arī attēlā, ja vien ienāk prātā tam uzmest acis.
    Grāmata beidzas ar īsu nodaļu par uzturu, un tā neko nepasaka. “Gaļu aizvietojiet ar zivīm.” Jā, kā tad. Treknajā sierā, kūkās un sviestmaizēs no baltajiem miltiem ar remulādes mērci vai majonēzi ir slēptie tauki. Olbaltumvielas ir tā sauktie proteīni.
    Ja patiešām maz kas zināms par skriešanu, šis tas derīgs grāmatā atradīsies, un dažas gudrības nekad nav par ļaunu atkārtot vēl kādu reizi, taču nesaprotu, ar ko tā izpelnījās godu tikt tulkota. Latvijā noteikti ir cilvēki, kas varētu uzrakstīt labāku rokasgrāmatu iesācējiem. Turklāt šī jau ir novecojusi. Kurpes pērkot, iesaka uz veikalu paņemt līdzi veco pāri, lai pārdevējs varētu redzēt, kā veidojas nodilums, taču nepiemin iespēju veikalā nofilmēt skrējēja gaitu, lai varētu piemeklēt piemērotāko modeli. Ir pieminēts, ka skriešanas partneri var atrast internetā, un, gods kam gods, uzrādītas arī dažas Latvijas interneta vietnes, kur atrast domubiedrus, tostarp Sigņa noskrien.lv un Siguldas kalnu maratona “neparastie un nogurdinošie skrējieni”, taču ne vārda par Endomondo un citām iespējām noskrieto uzskaitīt internetā.
    Jo galvenais, kā zināms, ir noskriet.

P.S. Aizmirsu pieminēt grāmatā sniegto padomu, kas man patika visvairāk: korpulentiem cilvēkiem trekno zemesriekstu vietā jāēd sālsstandziņas.

Kāpēc tu raudāji?

Dace Rukšāne “Kāpēc tu raudāji?” Il. Māris Ābele, foto: Jēkabs Ceburs. Rīga: Atēna, 2003. 208 lpp.

    Reiz sensenos laikos mēģināju lasīt “Romāniņu”. Tiku apmēram līdz pusei. Filmu “Nerunā par to” gan noskatījos līdz galam, un tā nostiprināja manu pārliecību, ka Rukšānes varones mani šausmīgi kaitina un šķiet gluži vienkārši stulbas. Bet varbūt romāns par jaunu meiteni padomju alpīnistu nometnē būs citāds?
    Kā to ņem. Sākums šķiet cerīgs. Kalni, prasmīgi instruktori un ģitāristi, kas dzied dziesmas, nes puķu klēpjus un visādi citādi aplido divas gaišmatainas meitenes no Baltijas, – ar to varētu pietikt, lai Katrīna neizaugtu par ņuņņu, lai gan skolā viņu apceļ un izstumj. Arī lasīt par kalnos kāpšanu, susļikiem un bezmaz ideālo Katrīnas pirmo vīrieti Oļegu ir interesanti.
    Tiesa, jau pirmajā rindkopā pieķēru sevi pie domas: “Re, runā pirmajā personā un tagadnē. Ui, tas man no angliski rakstītās literatūras apcerētāju aizspriedumiem, ka viss, kas nav pagātnē, ir vismaz neierasti.” Tomēr pagātnē stāstīt būtu labāk, jo, kā beigās noskaidrojas, Katrīna visu pieraksta jau krietni vēlāk. Tekstā pavīd atsauces uz nākotni, kad būs tā un tā, taču, kad 80. gadu vidū meitene kādu nosauc par seksistu, tas vienkārši ir nejēdzīgi.
    Par aizgājušiem laikiem runājot, mani pārsteidza stāsts, kā mājās negaidot esot uzradušies trīs apelsīni, ko abas ar māsu notiesājušas līdz ar mizu. Manuprāt šie augļi jau nu gan nebija tāds deficīts, lai tos Rīgas veterinārārsta, turklāt diezgan iecienīta un pārtikuša, meita dabūtu bezmaz reizi mūžā.
    Jaunā meitene domā ļoti izpušķotā valodā. Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu, visādu krūtīs zumošu cikāžu, ir par daudz, lai es viņai līdz galam noticētu. Viņa zaudē nevainību un domā par zirgiem kraujas malā. Reizēm tieksme par varītēm skaisti izteikties izpaužas pavisam šķērmi:

    Es vēl nezinu, ko nozīmē vainas apziņa, kas uzrīko smadzenēs visnežēlīgākās Bērtuļa naktis, pēc sevis atstājot vien sodrējiem nokvēpušas krāsmatas.

    Varbūt viņai smadzenēs ir arī koncentrācijas nometnes un izsūtīšanas uz Sibīriju?
    Traģismam, tāpat kā izkoptajai valodai, droši vien jāliecina par grāmatas māksliniecisko vērtību. Tā tur netrūkst. Černobiļa, draugu nāves, cietēja māte, tēvs, kam ir mīļākās… Utu apsēstas cūkas, klaiņojoši suņi, kas gandrīz saplosa Katrīnu, un viņas pašas suns, kas kož nost stirnas. Mājupbrauciens no nometnes izvēršas gaužām nepatīkams: naudu nozog, Oļegs izrādās precēts tēvs, autobusu šoferi un vilciena konduktors – mantas un miesaskārīgi, neiejūtīgi tipi. (Pirmā iemesla dēļ man reiz nācās par velti tikt mājās no Budapeštas, tas, protams, ir īsāks un civilizētāks ceļa gabals, un laiki arī bija citi, tak es nonācu Rīgā paēdusi, padzērusi, ar visām mantām un neapgrābstīta.) Par daudz visa kā tādai plānai grāmatiņai.
    Reiz Katrīna uz pāris dienām aizlidoja uz Kemerovu, Griškoveca dzimto pilsētu, un viņas iespaidos (ekoloģiskā katastrofa ķīmiķu pilsētā, kur visiem atlicis tikai izmirt, krāsām pielietās Tomas krastos) nekādi nevar saskatīt vietu, kur iespējams pavadīt laimīgu bērnību.
    Tā nu Katrīna izvēlas nelaimes ceļu, vīriešus, ar kuriem nekas nevar sanākt, vienlaikus joprojām domājot par Oļegu, neatlaidīgi zvanot viņam un klusējot. Kad parādījās arī šarlatāniskais guru ar tantrisko seksu (skat. “Romāniņu”), kļuva bēdīgi. Cik tad var?
    Astoņdesmito gadu daļa bija pietiekami saistoša, lai no tās, nogriežot kruzuļus, sanāktu labs stāsts par meiteni un pirmo mīlestību romantiskā vietā un nu jau svešādā laikā. Man patiktu, ja tas būtu uzrakstīts tikpat vienkāršā valodā kā Rukšāne stāsta par saviem kalnu pārdzīvojumiem Kristapam Liepiņam. Vairāk sižeta, mazāk mākslinieciskuma!
    Daži grāmatas citāti atrodami šeit.