Emuāra Arhīvi

Vienkāršas lasītājas atzīšanās

Anne Fadiman. Ex Libris: Confessions of a Common Read. Penguin, 2000 (1998). 144 pp.

  Šī ir Ziemassvētku dāvana no Austras, kas ļoti parocīgi derēja arī Read Harder izaicinājuma 3. punktam (grāmata par grāmatām; mēneša laikā man ir sanācis aizpildīt jau septiņus punktus). Vārdu sakot, tēma, ar kuru garām nošaut nav iespējams, bet, ja labi pacenšas…
 Pieņemu, ka tajā, ka pēc grāmatas izlasīšanas es nestaigāju apkārt ar aizplīvurotu skatienu (nu labi, pulkstenis bija ap diviem naktī, es gāju gulēt), neapglāstu vākus, neošņāju papīru utt. vainojama varētu būt mana ieraža pieveikt visu vienā paņēmienā (bet šis ir žurnālam rakstītu eseju krājums, kas droši vien atstāj spēcīgāku/labāku iespaidu, ja to lasa pa gabaliņam); tādā aspektā grāmatai ir ļoti labs apjoms; tieši tāpat es tagad arī rakstu, piedodiet, pat nepārlasot, jo vai nu nospiedīšu “publicēt” pogu, vai arī tas viss mūžīgi mūžos paliks melnrakstā) tas, ka pēdējā laikā vairākkārt sanācis pārspriest privilēģiju, tostarp mākslā, jautājumu. Jo autores privilēģijas spraucas laukā pa visām vīlēm, bet viņa ne pirkstiņu nepakustina, lai tās atzītu. Un tad nu es, no caurcaurēm proletāriešu ģimenes nākusi, jūtos sapīkusi.
 Pirmā eseja, kurā autore apraksta, kā pēc pieciem laulībā pavadītiem gadiem viņi beidzot nolemj apvienot abu bibliotēkas, bija aizkustinoša. Skaidrs, ka viņai tas šķiet kā pēdējais un svarīgākais jāvārds, jo pēcāk jau patiešām vairs nav atkāpšanās ceļa: kāda vairs šķiršanās, ja visi dubultie eksemplāri ir izdabūti laukā no mājas? Nemaz nerunājot par tūlītējām problēmām, kas rodas, kad saduras divas krasi atšķirīgas plauktošanas sistēmas. Kaut arī man laikpalaikam uzrodas vēlme sakataloģizēt personīgo bibliotēku, turklāt bērnībā es pat biju daļu grāmatu sanumurējusi un sarakstījusi kladītē (ļoti neparocīgs paņēmiens), kā arī man ir atsevišķi plaukti dzejai un bērnu literatūrai, ar to arī mani obsesīvi kompulsīvie lasīšanas traucējumi – vismaz mājās – beidzas. Ne tā kā autorei, kurai pie gultas stāv plauktiņš ar “radu un draugu sarakstītām grāmatām”. (Domājat, ka es tā nevarētu? Galvenais, lai plauktiņš mazs. Kad vasarā mēģināju atbrīvot nedaudz vietas savos plauktos, kādu “Dzejas dienu” sējumu paturēju tikai tāpēc, ka tur, izrādās, bija kāda drauga jaunībsdienu dzejolīši. Un Kasima romānu es tur varētu nolikt, viņš reizēm lasa manu blogu, tas ir gandrīz vēl vairāk.)
 Autorei gan to radu un draugu ir vairāk, jo viņa ir nākusi no literātu ģimenes, apprecējusi rakstnieku utt. Tiesa, man viņas paziņu loks ir svešs, tas ir, neesmu viņus lasījusi, tāpēc grāmatā man viņu bija par daudz, tāpat kā jums būs par daudz manis, ja izlasīsiet šito līdz galam. Noteikti ir forši piedzimt ļoti inteliģentiem vecākiem, kas līdz sirmam vecumam deklamē Miltonu, bet nu tad apzinies to, nevis izturies tā, it kā tā būtu norma. Vienā vietā autore stāsta par savu vecvecmāmiņu, kas raktuvju negadījuma dēļ iegrima dziļā nabadzībā, un prāto, kā viņa jutās, lasot mācītāja sarakstīto mājsaimnieču rokasgrāmatu, kur kļūt trūcīgiem nozīmē vienkārši mazliet mazāku mājiņu. Citā vietā, apspriežot divus lasītāju tipus, kas mīl grāmatas ar galantu vai miesisku mīlu, viņa kā piemēru savas ģimenes ciešajām un jutekliskajām saitēm ar grāmatām piemin savu tēvu, kas lidojot mēdzis papīrvāku grāmatām izraut un izmest laukā jau izlasīto daļu, lai vieglāka bagāža. Kur nu tādi sīkumi kā pieraksti, atlocīti stūri utt. Viņi grāmatas mīlot satura, nevis formas dēļ. Nu, pat nerunājot par to, ka grāmata tiklab var būt arī mākslas objekts, kurš var atļauties to iznīcināt šādā veidā? Tas, kurš zina, ka vajadzības gadījumā spēs to iegādāties no jauna, nepaliekot ne izsalcis, ne nosalis.
 Nemaz nesākšu iztirzāt, ko domāju par paviršo izteikumu, ka viņas tēva bibliotēkā vienīgie mēsli bija zinātniskā fantastika.
 Tomēr jāatzīst, allaž ir patīkami, ka ir tādi cilvēki, kam lasīšana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas mīl vārdus un tā joprojām. Tas piedod zināmu stabilitāti pasaulei. Šajā gadījumā mēs tomēr nebijām uz viena viļņa, es ar viņu vienkārši nespēju izjust saikni. Tas gan netraucēja par visu ko padomāt un visu ko atcerēties. (Šeit es pārdomāju un neuzrakstīju privātu stāstiņu par to, kā pat priekšā lasīšana, kas arī ir apcerēta grāmatā, ne vienmēr ir tik jauka, kā varētu sagaidīt.)

Tiem, kas nelasa grāmatas…

… jāpievēršas interneta komiksiem. Viens no maniem mīļākajiem ir Incidental Comics, kura autors Grānts Snaiders bieži pievēršas literatūrai, kā jaunākajā veikumā, kas redzams zemāk , prokrastinācijai un citām tuvām tēmām. Ja nu vēl neesat redzējuši, aizejiet aplūkot.

Nav viegli atturēties

…no kolektīvām izpriecām (skat. Ingas Pizānes-Dilbas uzsaukumu). Esmu jau iedomās salikusi divarpus grāmatu kaudzītes, bet, ņemot vērā pavasari aiz loga, neuzrakstīto februāra vidus apcerējumu un to, ka nosaukumi ir ne tikai grāmatām, šeitan nu būs mazliet pornogrāfiski sarindotas nagu lakas. Gramatikai pārlieku uzmanību nepievērst!
2016-02-25 13.38.21
Eternal optimist
get the blues
go overboard
sew psyched
all tied up
after sex

a-z

Man šķiet, Asmo nojauš, ka es viņam nespēju atteikt.
(Nav jau tā, ka es būtu galīgi aizmirsusi par piezīmēm, bet vārgie centieni rakstīt nomirst pēc otrā teikuma. Žēl, jo pēdējā laikā ir sanācis izlasīt vairākas patiešām labas grāmatas, tas ir, tādas, kas man ļoti patika.)

Author you’ve read the most books from: kā lai es to zinu? Esmu izlasījusi pārāk daudz Mariņinas (un pārāk maz Prečeta, tāpēc viņš neder atbildē uz šo jautājumu, bet man jau vēl visa dzīve priekšā, pat ja tās izrādītos tikai dažas minūtes). Ziedonim un Vācietim arī ir daudz grāmatiņu. Vispār manī sadzīvo krājēja, kas jūt tieksmi turpināt lasīt jau zināmu autoru darbus, un persona ar ļoti nenoturīgu uzmanību.

Best Sequel Ever: tas, kurš no jaukas un izklaidējošas pirmās vai pirmajām grāmatām pāriet uz skaudrāku, dzēlīgāku un spēcīgāku vielu. Pieņemu, ka šis apraksts varētu attiekties uz Prečeta x grāmatu.

Currently Reading: Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Brīnišķīga.

Drink of Choice While Reading: tēja. Man allaž stāv krūze ar tēju, bieži vien galīgi aukstu vai pat vakardienas. Tas ir, tajos brīžos, kad esmu piemirsusi atkarību no cigoriņu dzēriena.

E-reader or Physical Book? Papīra, jo grāmata manā uztverē nav tikai teksts. Turklāt, tāpat kā labāk atceros to, ko esmu pierakstījusi ar roku uz papīra, nevis datorā, tā arī atmiņā vairāk iespiežas teksts, kuram ir bijis taustāms konteksts. (Un tomēr, kas šobrīd ir labs lasīkļu piedāvājumā?)

Fictional Character You Probably Would Have Actually Dated In High School: nez, kāpēc gandrīz visi atbildot ignorē vārdiņu actually? Te man nez kāpēc ienāca prātā Viktors Služkins no Alekseja Ivanova grāmatas Географ глобус пропил, bet, pirmkārt, esmu izlasījusi tikai pašu grāmatas sākumu, otrkārt, ar skolotājiem neesmu uz randiņiem gājusi.

Glad You Gave This Book A Chance: Juhanna Nilsone. Rozes skaistās un ilgotās.

Hidden Gem Book: slēpjas. Katram savi dārgakmeņi. Kaut kā tā.

Important Moment in your Reading Life: katru reizi, kad es iemācos lasīt jaunā valodā.

Just Finished: Kamilla Lekberga. Ledus princese.

Kinds of Books You Won’t Read: bojevikus. Neveģetāras pavārgrāmatas. Medību un makšķerēšanas rokasgrāmatas (izņemot šo). Visvisādu tehnisko, zinātnisko utt. literatūru.

Longest Book You’ve Read: droši vien Bībele. Turklāt vēl vecajā drukā. Tomēr mazpadsmit gados pieveiktā Teodora Dreizera Amerikāņu traģēdija ar nepilnām 900 lpp. pasīkiem burtiņiem arī nebija zemē metama.

Major book hangover because of: te nu man nācās iet pameklēt definīciju.
When you’ve finished a book and you suddenly return to the real world, but the real world feels incomplete or surreal because you’re still living in the world of the book.
“I have a really bad book hangover today, I could hardly concentrate at work.”
Esmu sapņos bijusi Džefa Nūna pasaulē. Tas gan ir kāds brīdis pirms, bet nu…

Number of Bookcases You Own: divi lieli un piebāzti skapji, bet tie nav vienīgā vieta, kur glabājas manas grāmatas.

One Book You Have Read Multiple Times: jebkas no Džeralda Darela.

Preferred Place To Read: es ļoti gribētu kārtīgu loga sēdekli, bet dīvāns un vilciens arī labi der.

Quote that inspires you/gives you all the feels from a book you’ve read: Все на свете должно происходить медленно и неправильно, чтобы не сумел загордиться человек, чтобы человек был грустен и растерян.
Lai gan varbūt jāpāriet pie šī: Нет, вот уж теперь — жить и жить! А жить совсем не скучно! Скучно было жить только Николаю Гоголю и царю Соломону. Если уж мы прожили тридцать лет, надо попробовать прожить еще тридцать, да, да.. No tā paša avota: Венедикт Ерофеев. Москва-Петушки. (Viņa trešo citātu jūs jau tāpat varat nojaust.)

Reading Regret: es, kaut arī pavirši, pabeidzu visādu drazu, bet viss kas cits tikmēr paliek nelasīts. Un jaunāka jau es vairs nekļūstu, zinies.

Series You Started And Need To Finish (all books are out in series): Jeff VanderMeer. The Southern Reach Trilogy. Lieta tāda, ka man ir pirmās divas daļas, katra ar citādu vāku, un kādu lai pērku trešo daļu? Visu kopā, vai?
(Starp citu, par sērijām runājot, vai te ir kāds Glena Kuka pazinējs? Esmu labdarīgos nolūkos nopirkusi The Books of the South, un jautājums, vai pirms tam ir jāizlasa pirmās trīs the Black Company grāmatas?)

Three of your All-Time Favorite Books: jūs ko? Nopietni? Kāda ar Anitas Kreituses ilustrācijām, kāda ar Laimas Eglītes zīmējumiem, un tad jau lai iet Ešera albums.

Unapologetic Fangirl For: pseidointelektuāla figņa. Un Duglass Adamss.

Very Excited For This Release More Than All The Others: es šobrīd īsti nesekoju līdzi. Ā, nu protams, jaunais Kasims.

Worst Bookish Habit: tas, ko es nožēloju.

X Marks The Spot: Start at the top left of your shelf and pick the 27th book: Ēriks Deiviss. Tehgnosis: mīti, maģija un misticisms informācijas laikmetā.

Your latest book purchase: Richard Brautigan. Sombrero Fallout.

ZZZ-snatcher book (last book that kept you up WAY late): līdz vēlai naktij vai agram rītam es lasu tāpēc, ka man steigšus jāatdod grāmata, ka negribas tīrīt zobus, lai varētu iet gulēt, vai tāpēc, ka, sekojot savam ritmam allaž attopos, ka ir jau divi naktī. Juan Marsé Últimas tardes con Teresa aizlasījos pirmā iemesla dēļ, bet grāmata ir forša. Tāda aiz rokas turētāja bija Salanderas jaunkundze, bet tas jau bija ui, ku’ sen.

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Kaudzes. Bildes

2014-11-09 12.13.23Man bija plāns, tāds mazītiņš, proti, mazdrusciņ uzrakstīt par oktobrī izlasītajām grāmatām, bet, tā kā šodien, rīt un parīt būs jāraksta kas pilnīgi cits, tad vēlīnā rīta stundā (kad kārtīgie ļaudis jau atgriežas no baznīcas, es dzirdu zvanus, pat ja pašai acis vēl pusaizlipušas) man ienāca prātā kas cits. Porno. Bildes. Grāmatu amatierporno (jo fotoaparāta bateriju man bija slinkums lādēt, šitās ir telefonbildes, un kā nu saule spīdēja, tā spīdēja.) Kokaīna nav, piedodiet.

2014-11-09 12.13.47 Plauktu trūkuma un parocīguma dēļ es savus fiziskos vēlmju sarakstus sakrauju uz dīvāna malas. Reizēm kaut ko no turienes izlasu, reizēm apslauku putekļus, reizēm visu pārkārtoju, taču ne viena vien grāmata tā ir nostāvējusi gadiem ilgi. Liela daļa ir kādreiz iesākta vai pat diezgan tālu aizlasīta.

2014-11-09 12.14.20 Un kas jums no tā visa šķiet interesants, kas varbūt ir lasīts vai ko jums arī kārojas (uz man aizdoto grāmatu īpašniekiem pēdējā jautājuma daļa, protams, neattiecas)?

2014-11-09 12.14.54(Kaut kā šķībi viss sakārtojies, bet lai nu paliek.)

2014-11-09 12.15.48

2014-11-09 12.16.04

10 grāmatas, kas visvairāk ietekmējušas manu dzīvi

Asmodejs man ir pārsūtījis Spīganas aicinājumu atklāt “desmit grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ielikt nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominēt trīs citus blogerus, kas darīs to pašu.” Tātad. Sāksim ar mūziku, jo garš lasāmais. Vakar nomira argentīniešu dziesminieks Gustavo Serati, kura mūziku jūs droši vien esat dzirdējuši.

Hanss Kristians Andersens “Sniega karaliene“. Es vairs nezinu, vai tā patiešām ir taisnība, taču manās atmiņās šī ir saglabājusies kā pēdējā grāmata, ko man izlasīja priekšā tētis. Viss kārtībā, viņš vēl joprojām ir sveiks un vesels, taču pēc tam es sāku lasīt pati. Turklāt grāmata bija ar skaistām bildēm, skumja un ar laupītājiem.

Johaness Helgi “Melnā mesa“. Bija viens posms manā padsmitnieces laikā, kad es šo grāmatu pārlasīju vismaz reizi gadā, turklāt tās iespaidā izlasīju arī visu Islandes literatūras plauktiņu bibliotēkā, kas gan bija ļoti viegli izdarāms. Grāmata ir par ASV karabāžu postošo ietekmi uz Islandes tautu, modernās un tradicionālās literatūras brīžiem saspīlētajām attiecībām un to, kā dzejnieks paved meiteni, kam jau ir kārtīgs līgavainis, bet pēc tam, poēts tāds, aizlaižas. Ja kas, meitene nenožēlo, ka ir pavedināta. Vēl tagad atceros, kā viņa gulēja viršos un viņš iekoda viņai kaklā, viņa notrīsēja un ļāvās.

Gabriels Garsija Markess “Simt vientulības gadu“. To es pirmo reizi izlasīju agrīnajos padsmitgados un daudzas reizes pārlasīju vai drīzāk vienkārši atvēru, kur pagadījās, un palasīju pāris lappušu. Iespējams, ka tā mainīja manas domas par to, kādai jābūt literatūrai. Varētu teikt, ka man ar “Simt vientulības gadiem” bija ciešas attiecības. Reiz mums kaķenei piedzima trīs bērni, kas tika nosaukti par Hosē Arkādio, Aureljāno un Remēdiosu Daiļo, kuras vārds gan laika gaitā saīsinājās līdz Desītei. Kad Z. pirms nu jau pulka gadiem apciemoja Spāniju, es lūdzu, lai man atved šo romānu un vēl kādu grāmatu. Lai gan man vēl joprojām sev jāatgādina, ka autora uzvārds ir Garsija Markess, nevis vienkārši Markess, tieši viņa dēļ es sāku mācīties spāņu valodu. Kas mani noved pie

The Pocket Oxford Spanish Dictionary”, kura pēdējo divu gadu laikā gandrīz vienmēr atrodas rokas stiepiena attālumā un ir krietni nodriskāta. Ceru, ka tad, kad tā vairs nebūs lietojama, man to nemaz vairs nevajadzēs.

Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens“. No visām dzejas grāmatām, ko kādreiz esmu staipījusi līdzi un daļu zinājusi no galvas, izvēlējos šo, jo to es nozagu. Var jau teikt, ka vienkārši klusiņām aizņēmos un neatdevu atpakaļ, jo neviens jau to A. lauku mājas bēniņos noglabāto grāmatu nelasīja un, cerams, tās trūkumu neizjuta. Sev par attaisnojumu varu sacīt, ka pie A. savukārt palika šādi tādi mani papīri, kurus man reizēm savajadzējās.

Omāra Haijama “Rubajas” krieviski es nezagu, tās man uzdāvināja, un, kaut arī Haijamu esmu mācējusi deklamēt tikai latviski, liecība, ka un kā esmu grāmatu lasījusi, ir atrodama tepat manās piezīmēs. Šķiet, ir pienācis laiks atkal izvilkt to no plaukta.

Duglass Adamss “Galaktikas ceļvedis stopētājiem“. Pirms tās, protams, bija Lema “Ijons Klusais”, bet tieši “Ceļvedi” es arī reiz varēju citēt un saskatīt tajā visu dzīvi. Pirmo reizi par to es izdzirdēju no F., kas bija atgriezusies no brīvprātīgā darba kādā vides organizācijā Amsterdamā, kur šī grāmata bija apmēram kā darba drošības instruktāža. Pati es to izlasīju krietni vēlāk, bet F. vēl pēc tam apprecējās ar kādu angli, līdz ar vīru iegūstot ģimenes draudzeni, kas reiz kopā ar Adamsu īrējusi dzīvokli Izlingtonā.

Džefs Nūns “Dziesma asinsstraumē“. To (angliski) es nopirku Paula Bankovska recenzijas dēļ un atklāju vienu no man tuvākajiem autoriem. Manu eksemplāru ir nolasījuši vismaz pieci cilvēki, to skaitā kāds basists, es to laiku pa laikam atšķiru kā kādreiz “Simt vientulības gadu”, bet nu jau grāmata atveras dažās noteiktās vietās. Tā ir iezīmējusi kādu manas dzīves posmu, un basisti man joprojām liekas smalkāki par ģitāristiem. Starp citu, basu spēlē ne tikai vēstītājs, bet arī pats autors.

Ariel Salleh “Ecofeminism as Politics: Nature, Marx and the Postmodern“. Godīgi sakot, pati jutos pārsteigta, ka šajā sarakstā jāiekļauj tieši šī grāmata, jo es no tās ne drusciņas neatceros, bet ko tu padarīsi, ja tieši to es lasīju kādas smagas šķiršanās laikā?

Mihaels Ende “Bezgalīgais stāsts“. Patiesībā man pašai tuvāka ir “Momo”, bet ir pasaulē kāds cilvēks, kam ar “Bezgalīgo stāstu” ir bijušas vēl ciešākas attiecības nekā man ar “Simt gadiem”, kas esot tāds, kāds ir, tieši šīs grāmatas dēļ, un, kaut arī reizēm es domāju, ka tā ir labas grāmatas izniekošana, tas tomēr ir bezgala skaisti.

Daudz kas ir palicis aiz borta, bet ko padarīsi?

Mani, protams, interesē visu atbildes, un ceru, ka Spīgana beigās apkopos saites, lai es varētu neko nepalaist garām, bet tagad, pieņemot, ka lielos grāmatu lasītājus uzrunās kāds cits, es lūgšu savas desmit grāmatas atklāt “Mācos valodas“, Signi un Ernestu, kas gan jau mūžību neko nav rakstījis.