Bloga arhīvi

Vienā teikumā. Spāniski

Camilo José Cela. La colmena. Nobela prēmijas laureāta slavenākais darbs, kas izceļas ar personāžu skaitu, to esot pāri par 300, un lielākā daļa parādās vienā vai divās lappusēs. 1943. gada Madride ir kā bišu strops (to arī nozīmē nosaukums), kurā valda trūkums un daži bagātnieki. Pirms vairāk nekā 60 gadiem publicētais romāns joprojām šķiet mūsdienīgs, tajā ir pārsteidzoši daudz ārlaulības seksa (arī gluži vai pašsaprotama pārdošanās gandrīz par sviestmaizi), homoseksuālas attiecības, policijas terors utt. Nav nekāds brīnums, ka Franko cenzūras dēļ grāmatu vispirms izdeva Argentīnā, lai gan lesbiešu sekss arī tur bija šķitis par daudz. Nesen atrastā pilnā versija tikšot izdota šogad, ja pareizi atceros. Lasiet. Ir gan angļu, gan krievu tulkojumi.

La familia de Pascual Duarte. Šis ir pirmais Selas romāns. Īsts Nobela materiāls. Tik spēcīgs, ka pārlasīt nez vai spēšu. Vēstītājs, kurš ir notiesāts par mātes slepkavību, apraksta savu nabadzīgā zemnieka dzīvi. Iespējams, nekad neaizmirsīšu viņa mazo idiotu brālīti, kuru visi spārdīja kājām, cūkas viņam nokoda ausis (pēc tam viņš vienmēr kliedza, tās ieraugot, un mēģināja ar rokām aizsegt seju, tā uzjautrinādams pārējos), un beigās viņš noslīka eļļas mucā. Arī šis darbs ir 20. gs. 100 labāko spāņu valodā sacerēto romānu sarakstā.

Horacio Quiroga. Cuentos de la selva. Pirms simt gadiem urugvajieša Orāsio Kirogas sarakstītie džungļu stāstiņi, kuros galvenie personāži ir dzīvnieki, der arī bērniem. Daži gan ir skumji, un cilvēka parādīšanās bieži vien nozīmē nodevību un vardarbību.

Manuel Vázquez Montalbán. La rosa de Alejandría. Nezinot, ka autors ir slavens Barselonas detektīvu rakstnieks, līķis pirmajā lappusē parādījās negaidīti. Šeit Vaskess Montalbāns, kā allaž, izstāsta dažādas receptes, tomēr tas ir diezgan literārs un skumjš darbs par neiespējamu mīlestību. Puse darbības norit uz kuģa. Vēl aizvien atceros, kā spāniski ir kreisais borts un pakaļgals. Vētras laikā var noderēt.

Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea. Sastādītāja un priekšvārda autore: Cristina García. Vienos vākos līdzās salikti Meksikas un ASV meksikāņu izcelsmes autoru darbi, stāsti, romānu un eseju fragmenti, dzeja. Autoru dzimšanas gads variē no 1888. līdz 1968., taču lielākais uzsvars ir iecerēts uz mūsdienu literatūru. Atklāju dažus vārdus, ko vēlētos papētīt sīkāk.

Nuria López Salamero, Myriam Camero Sierra. La cenicienta que no quería comer perdices. Bilžu grāmata par Pelnrušķīti, kas negribēja ēst irbes (spāņi šitā dara, dzīvo laimīgi un ēd irbes. Katalāņu tulkojumā P. netic zilajiem pasaku prinčiem), manā redzeslokā un vēlmju sarakstā uzradās pirms pāris gadiem, kad tā vairākas reizes tika aizrautīgi ieteikta kādā blogā, kura autore gribēja atrast citādas princešu grāmatas. Tad man tā atkal ienāca prātā, domāju nopirkt, bet, protams, atradusi bezmaksas versiju, izlasīju to. Teksta tur ir maz, bilžu daudz. Pelnrušķītei apriebjas gatavot irbes (kā nekā veģetāriete) un staigāt augstpapēžu kurpēs, viņa pasaka: “Pietiek!” un parādās labā feja. Apvēlusies, tumšu ādu un neskūtām kājām. Pelnrušķīte atver restorānu, kurā sāk strādāt arī viņas vīramāte, Pinokio, cenzdamies atmest melošanu, pievēršas Baha ziediem un citām alternatīvām terapijām, Sniegbaltīte un Ērkšķrozīte atmostas no prozaka miega un nomaina to ar citām vielām, kā arī kļūst par ļoti tuvām draudzenēm utt.

Šī ir Argentīnas spāņu valoda. Var atrast arī spāņu ierunātu versiju un pārliecināties, ka tas patiešām izklausās citādi.

Lucía Etxebarria. De todo lo visible y lo invisible: Una novela sobre el amor y otras mentiras. Spāņu literatūras sliktās meitenes pārāk garais romāns, kura galvenā varone pārāk atgādina viņu pašu. Par mīlestību un citiem meliem. Par slavu, pašnāvības mēģinājumiem, kino, kritiku, narkotikām, mīļāko, kas viņu nespēj novērtēt, un labāko draugu geju, kas allaž patur rociņu.

Eduardo Mendoza. El asombroso viaje de Pomponio Flato. Vēl viens slavens barselonietis, kas laikam nu jau ir manis visvairāk lasītais spāņu autors. Kāpēc gan ne, ja lielais vairums viņa darbu ir īsi un smieklīgi? Šajā m. ē. 1. gs. romiešu ceļotājs, meklēdams ūdeņus ar brīnumainām dziednieciskām īpašībām, nonāk Nācaretē, kur galdnieka dēlēns viņu nolīgst izmeklēt slepkavību un pierādīt tēva nevainību.

Sin noticias de Gurb. Tā, šo es biju aizmirsusi pieskaitīt. Ar citplanētieša acīm skatīta Barselona, kas gatavojas Olimpiskajām spēlēm (tas nozīmē, ka visās malās ir izrakti grāvji, slēgti muzeji un satiksme). Dīvainie cilvēku paradumi kļūst vēl dīvaināki citplanētu tīrā intelekta izpildījumā. Grāmatā tiek patērēts neiedomājams daudzums ēdiena, galvenokārt churros.

José Prats Martín. El día sin ti. Jauna dzejnieka pirmā grāmatiņa. Ar ilustrācijām.

Juan Marsé. Últimas tardes con Teresa. Vēl viena spāņu klasika. Man ļoti patika autora rakstības stils. Pats stāsts ir klasisks, sliktais puika (autora līdzinieks), moču zaglis, grib izsisties dzīvē uz augšu un iemīlas bagātnieku meitiņā, studentē, kas koķetē ar komunismu un pretošanos Franko režīmam. Jūs jau nojaušat, kā tas var beigties.

Maria de la Pau Janer. Pasiones romanas. Nav ne jausmas, par ko šis romāns saņēma Planētas prēmiju. 601 tūkstotis eiro! ¡Madre mía! Mīlas romāniņš, kurā spāņi mierīgi var aizbraukt uz Romu un tur saprasties ar visiem. Varu ieteikt tikai iesācējiem, jo valoda ir ļoti vienkārša.

Luis Sepúlveda. La sombra de lo que fuimos. Man nez kā bija radies priekšstats, ka visi pārējie Sepulvedas darbi, izņemot latviski izdoto “Sirmgalvis, kas lasīja mīlas romānus“, ir ļoti drūmi un vardarbības pilni, bet tā nav. Trīs nu jau sešdesmitgadīgi revolucionāri, kas pēc Pinočeto apvērsuma bijuši spiestie doties trimdā, ir atkal sapulcējušies, lai uzmeklētu valsts pirmajā bankas aplaupīšanā nozagto naudu. Diemžēl viņu sabiedrotais, kas zināja ceļu, neatnāk, jo viņam uz galvas ir uzkritis atskaņotājs, citas nostalģisku kreiso ģimenes strīdiņa laikā izmests pa logu. Daudz humora un labi policisti korumpētā valstī.

Juan García Hortelano. Tormenta de verano. Šis laikam nu jau ir piemirsts spāņu rakstnieks, bet vispār grāmata esot izdota 13 valodās. Pulciņš bagātu spāņu pavada vasaru savā vasarnīcu kolonijā pludmalē, kur viņu bērni atrod kailas jaunas sievietes līķi. Protams, tiek izsaukta policija, bet šis nav kriminālromāns. Varoņi ēd, dzer, guļ, krāpj cits citu, cieš no karstuma, mēģina pasargāt savus bērnus no policijas nopratināšanas un vispār dzīvo tādu diezgan seklu dzīvi. Grāmata gandrīz pilnībā sastāv no dialogiem, bez visiem “viņš teica”, tāpēc reizēm bija pat jāpapūlas saprast, kurš runā, bet tas bija patīkami.

Un tā tu viņu pazaudē

Junot Díaz. This Is How You Lose Her. Il. Billy Bragg (laikam). London: Faber & Faber, 2013 (2012). 224 pp.

  Jebšu tikko te pārpublicētajā rakstā bija teikts, ka jāmet miers Bolanjo (līdz kuram es nemaz vēl neesmu tikusi) un Džuno Diasam, tieši viņu es izlasīju pēdējo, un tagad mani gan māc ziņkārība, kā Diass ir iztulkots spāniski, ņemot vērā, ka angļu teksts ir piebārstīts ar spāņu vārdiem un frāzēm, gan arī vēl ir palikusi nelasīta viņa pirmā stāstu grāmata.
 ASV uzaugušā un dzīvojošā dominikāņa grāmatas, vismaz tās divas no trijām, ko esmu lasījusi, ir skumjas (šī ne tik ļoti kā romāns par Oskara Vao īso dzīvi, kurā ir vēsture un diktatūra), kā to var nojaust jau no nosaukuma. Vairums stāstu patiesi vēsta par džeku, kurš pamanās visu sačakarēt un pazaudēt. Par spīti autora seksīgajai ārienei, neatvairāmajai inteliģencei un tā joprojām (dzīvē es viņu, protams, neesmu redzējusi) pēc grāmatas izlasīšanas nerodas vēlme ieviest dominikāņu novio. No otras puses, krāpšanas un vēl smagāki stāstiņi no Juniora (Džuno darbu varonis) mutes bieži vien ir ļoti smieklīgi, tā ka lasītāja zemē iedzīta netiek, lai gan reizēm ir sāpīgi.
 Lai gan pats autors tālāk redzamajā intervijā, ko iesaku noskatīties, apgalvo, ka nav iespējams runāt par ASV literatūras stāvokli, ainu utt., man ir aizdomas, ka viņa darbi lasītājam, kas vēlas to puslīdz iepazīt vai izlikties pārzinām, šobrīd varētu būt obligātajā sarakstā, turklāt tajā daļā, ko patiesi arī ir vēlme lasīt.

 Kā redzams, esmu zaudējusi savu niecīgo rakstītprasmi, tāpēc atliek tikai cerēt, ka neesmu no Diasa atbaidījusi. Vismaz trīs stāsti no grāmatas ir lasāmi arī internetā: “Alma“, “The Pura Principle” un “Miss Lora“.

Lasu: Voces sin fronteras: Antología Vintage Español de literatura mexicana y chicana contemporánea.

Klausos:

Šīs vasaras latīņamerikāņi

Saraksts sev pašai.
Starp citu, rekur Kasims ir glīti parunājies ar kādu austrieti/amerikāni par angļu valodā tulkoto literatūru.

Maza raudu dziesma ar muzikāliem iestarpinājumiem

 Šajā nedēļas nogalē biju iecerējusi salikt kopā kārtējās norādes uz citām interneta vietām, un liels bija mans izbrīns, kad sapratu, ka šoreiz nav melnraksta, kurā parasti sametu saites. Labi atceros, ka šis tas man bija padomā, bet kas tieši?
 Un vai tiešām melnraksta nebija? Pēdējā laikā man ir spēcīga sajūta, ka internets mani čakarē. Vispirms WordPress atņēma vienu no svarīgākajām bloga saimniecības lappusēm, to, kurā var sekot līdzi citviet notiekošajām sarunām, kurās esmu bildusi kādu vārdu. Kad jau skumīgi apcerēju, ka būs vien tagad jāpierakstās uz visu interesanto ierakstu komentāru RSS, vidējo pirkstu gaisā izslēja Google, pavēstot, ka jūlijā pazudīs Google Reader, un ciniski pieprasot, lai pēc šī paziņojuma izlasīšanas nospiežu pogu OK. Ko vēl nesagribēs! Nu jā, OK es nenospiedu un WordPress uz brīdi ir atdevis iespēju sekot sarunām, bet tas neko nemaina. Internets mani nemīl…
 Mani tas sāpina vēl jo vairāk tāpēc, ka pāris no šonedēļ izlasītajiem tekstiem vedina uz domu, ka jābeidz staigāt pa grāmatnīcām un jāiepērkas tikai internetā. Tur neviens nevēros, cik grāmatu es paņemu rokās, pirms izlemju kādu nopirkt vai – vēl trakāk – aizeju, neko neiegādājusies (vismaz es to neredzēšu), apsargs pakaļ nestaigās un pārdevējs mani neierindos kādā sarakstā, vadoties pēc manām ārējām pazīmēm un izturēšanās. Viņi tā dara!
 Piemēram, Vilis Kasims apraksta Lielbritānijas lietoto grāmatu veikalu apmeklētāju tipoloģiju:

 Grāmatas salīdzinājumā ar cilvēkiem ir garlaicīgas. Tāpēc es turos cieši pie tām un tagad Londonas apkaimē vadu lietoto grāmatu veikalu. Ja sagribas asas izjūtas, vienmēr varu aizslēpties aiz plauktiem, uzcelt papīra fortu un sākt nepiedienīgi novērot pircējus, lai izdarītu tālejošus, faktiem nepamatotus secinājumus. Šādā veidā man izdevies nošķirt astoņus galvenos apmeklētāju tipus.

 Nu labi, Kasims ir tālu, mani viņš nav redzējis, bet Kika (pie kuras aizceļoju pa Sīzifa norādīto taku) takš noklausās sarunas kādā Rīgas grāmatnīcā, atceras pircēju kļūdas, bet pati ko?

kā klāt nedēļas nogale, tā grāmatnīcu apmeklē noraizējušies tēvi, kas meklē kaut ko mīlīgu lasāmu savām atvasēm.
– mēs te lasījām Andersena Neglīto Pīlēnu, un tur bija teksts, kad pīles lidoja, atskanēja šāviens, un tad viss purvs pielija ar asinīm. Tādu taču nevar 3-gadniekam lasīt! Nav kaut kas mierīgāks?
vienu papucīti aizsūtīju mājās ar Skalbi, otru ar Vinniju Pūku.

 Sasper mani jods, bet nevaru iedomāties mīlīgu Skalbi, kas būtu piemērots trīsgadniekam.


 Bet šī vēl nebija raudu dziesma. Īstās vaimanas sāksies tikai tagad.


 Rakelas Martinezas grāmatas “Vienradža ēnas” varone sev līdzi nēsāja Alfonsinas Storni dzejoļu krājumu. Izrādās, Storni bija ļoti ievērojama argentīniešu dzejniece. 46 gadu vecumā viņai atklāja vēzi, un Storni noslīcinājās jūrā, pirms tam nosūtot kādam laikrakstam savu pēdējo dzejoli, kas beidzās ar lūgumu, ja gadījumā zvana tālrunis, pateikt, ka viņas nav, ka viņa ir izgājusi. Ar šādiem vārdiem beidzas arī dziesma “Alfonsina un jūra”, kurā viņa apdziedāta, jūras viļņos tērpusies, jaunus dzejoļus meklējot, kamēr apkārt tekalē piecas nāriņas, jūras zirdziņi un citas rotaļīgas radības.
 Skumja dziesma. Vēl skumjāk, ka es takš līdz šim neko par Alfonsinu nezināju. Pieņemu, ka manā grāmatplauktā no spāņu valodā rakstījušajiem dzejniekiem ir tikai Gabriēla Mistrāla, Pablo Neruda, Frederiko Garsija Lorka un Antonio Mačādo. Viss. Varbūt kādu esmu aizmirsusi. Ar prozaiķiem stāvoklis nav daudz labāks.
 Nesen izlasīju savu pirmo stāstu spāniski. Lai slavēta WordReference, tās vārdnīcas un forumi! Protams, stāsts bija vienkāršā valodā, piemērots iesācējiem, pat vieglāk izlasāms nekā ļoti īsie stāstiņi, ko var atrast literatūras emuāros Breves no tan breves. Runāsim atklāti, esmu tikusi tik tālu, ka varu lasīt avīžrakstus spāniski un puslīdz saprast, par ko ir runa, taču līdz literatūrai man vēl jāgaida. Droši vien vēl ilgi.
 Un kā lai es to izdaru, ja priekšā paveras visa bagātīgā spāņvalodīgās literatūras ainava un es mazpamazām tajā jau sāku saskatīt atsevišķas spilgtākas kontūras, ja man jau veidojas saraksts ar jauniem autoriem, ja tas viss ir tik sasodīti kārdinošs, ka es jūtos kā iemīlējusies meitene, kam naktis jāpavada vienatnē?