Bloga arhīvi

Vienā teikumā

Pēdējā laikā esmu šo to izlasījusi.

  • Māris Bērziņš. Svina garša. Droši vien biju pēdējā, kas vēl nebija lasījusi šo latviešu bestselleru, par kuru jau stāsta skolniekiem, un tas man liekas īsti vietā, jo grāmata ir jauneklīga, un vecus žargonvārdus arī ir derīgi (nerakstīšu vis “ģeldīgi”) uzzināt; kā grāmata beidzas, ir saprotams jau no nosaukuma, lai gan autors sākumā bija iecerējis citādu noslēgumu, bet tās zvaigznītes man tomēr trāpīja pakrūtē.
  • Kristīne Ulberga. Tur. Kādā ārzemju blogā izlasīju arī Ulbergai piemērotu izteikumu, proti, ka autore raksta tā, kā nedomā neviens cits, izņemot mūsdienu prozas rakstniekus, tas par tām daiļajām vārdu mežģīnēm un salīdzinājumiem, kas grāmatas sākuma daļā man krita uz nerviem stiprāk nekā turpinājumā, vai nu pieradu, vai arī samazinājās daiļprozas blīvums un pāri palika neticams stāsts par galvenā varoņa ģimeni, rāgānas, kurām ir viena garumzīme par daudz, lai es tās varētu izrunāt, un pārāk maz no pagrīdes komūnas dzīves, kas mūsdienās esot pārvērtusies par mācītājiem un astrologiem.
  • Jana Veinberga. Vēl viena diena. Veinbergas diezgan klasiskie stāsti man negaidīti patika tik ļoti, ka esmu paguvusi jau izlasīt arī viņas iepriekšējo stāstu grāmatu par nenotikušām mīlestībām, kas tomēr bija vien rokas ievingrināšana, kamēr jaunais krājums atklāj autori kā labu cilvēku pazinēju, kas nesirgst ar liekvārdību, varbūt vienīgi slīkšanas bija tā pavairāk.
  • Mark Billingham. The Bones Beneath. Iepazīšanās ar angļu kriminālromānu autoru izvērtās diezgan neveiksmīga, jo šis darbs ne tiai ir nez kurais sērijā, bet arī samērā eksperimentāls (detektīvu grupā), kā tās teleseriālu sērijas, kur beigās viss paliek, gaisā karājoties, jo galvenais ļaundaris cietumā bija jau grāmatas sākumā, bet galvenais izmeklētājs tā arī nespēja pieaugt man pie sirds ar savām darba un romantiskajām dilemmām.
  • Ann and Jeff VanderMeer, ed. Sisters of the Revolution: A Feminist Speculative Fiction Anthology. Ne visu stāstu feminismu es spēju saskatīt, taču kopumā daudz interesantu tekstu gan no tādām zvaigznēm kā Ursula Le Gvina, gan no pirmo reizi dzirdētiem vārdiem, piemēram, Kit Reed, kuras stāsts par mātišķumu kā ieslodzījumu haizivju apsargātā salā man dziļi iespiedās prātā; amerikāņu izdotā grāmata jāuzteic arī par tulkotu tekstu ievietošanu, un, starp citu, krājums ir publicēts arī Itālijā (ceru, ka nejaucu ar Franciju), un visas tulkotājas bija sievietes; sīkums, bet patīkami.
  • Jeff VanderMeer. Borne. Pavisam negaidīti šī grāmata arī ir par mātišķumu, tikai šoreiz mīlamais bērns ir adoptēts nezināmas sugas bārenis, kas izskatās pēc jūras anemones un kalmāra krustojuma, taču māk pārvērsties un iemācās runāt un lasīt, un šis milzīga lidojoša lāča kažokā atrastais radījums uztraucas par to, vai viņš ir persona, bet apkārt tikmēr valda cīņa par izdzīvošanu biotehnoloģiskā postapokalipsē un milzīgais lācis nav pats lielākais drauds, tomēr galvenokārt šī grāmata ir par uzticēšanos un zaudējumiem.
  • Jeff VanderMeer. The Strange Bird. “Bornē” ir viena rindkopa par savādo putnu, kas atlidojis uz pilsētas paliekām, viss pārējais par viņu ir aprakstīts šajā stāstā. Top arī stāsts par trim mirušajiem astronautiem.
  • Peter Wohlleben. The Hidden Life of Trees: What They Feel, How They Communicate. “Koku slepenā dzīve” ir izdota arī latviski, tāpēc visi var izlasīt, cik koki ir līdzīgi cilvēkiem, kā viņi audzē savus bērnus un mēģina izvairīties no kaitēkļu uzbrukumiem; šo to es jau biju dzirdējusi, tātad tā varētu būt taisnība, nevis tikai autora vēlme saskatīt savos mīluļos cilvēciskas iezīmes; vēl jūs varat steigšus aiziet līdz galerijai Micēlijs Marijas ielā 13, kur izstādē līdz 10. augustam apskatāms arī Viviannas Marias Staņislavskas komikss tieši par šo tēmu, bet es tikmēr jutīšu līdzi nabaga nomocītajiem pilsētas kokiem.
  • Gloria Fuertes. Historia de Gloria (Amor, humor y desamor). Glorija Fuertesa ir viena no divām latviski izdotajā spāņu dzejas antoloģijā iekļuvušajām sievietēm, bet tajā trūkst viņas sociāli aktīvās dzejas parauga, jo pašai dzejniecei šķita, ka nekur neder tāda dzeja, ko neviens nelasa, tāpēc viņai bija svarīga dzejas saprotamība (dzejnieks kā brilles kalpo, lai tu redzētu, dēls mans, lai tu redzētu), teksti ir īsi un, kā jau nosaukumā teikts, ar humoru; Norvēģijas aviokompānijai ir lidmašīna, uz kuras astes uzzīmēts Glorijas portrets, bet grāmatu es pirku vienā no divām Barselonas geju un lesbiešu grāmatnīcām.
  • Ramón del Valle-Inclán. Luces de bohemia. Esperpento. Aizmirstiet, ko es rakstīju par sena žargona noderīgumu, šeit pagājušā gadsimta sākuma Madrides slengs mani piebeidza par spīti tam, ka grāmatā bija gan vārdnīciņa, gan ievadā izskaidroti daži vārdi un, protams, tēlu prototipi, toties tagad varu lepni teikt, ka esmu iepazinusies ar vienu no slavenākajiem spāņu dramaturgiem.
Advertisements

Ļaujiet jums izstāstīt

Mākslas muzejā ir aplūkojama izstāde par dzīvi pirms interneta. Tajā ir ļoti daudz arī lasāmā, kā arī mūsu blogu senči: fotogrāfa Ata Ieviņa izlasīto grāmatu pierakstu klades ar fantastiski pārzīmētiem vākiem. Pēc dažiem nosaukumiem spriežot, tās nav bijušas skolotājai atrādāmas ārpusklases lasīšanas burtnīcas, kādas vismaz man sākumskolā lika taisīt un kuras es aizpildīju līdzīgā veidā kā laikapstākļu burtnīcu – iepriekšējā vakarā. Grāmatu kladei vismaz nevajadzēja meklēt vecās avīzes ar laika prognozi.
Svētdien izstādē ir ekskursija kuratores pavadībā, uz ko es noteikti iesaku aiziet. Pilnīgi cita lieta, kad tev kāds izstāsta, kas ir apakšā tam visam.
Manā kladē tagad būtu pienākusi kārta diviem Ingunas Jansones dzejoļu krājumiem: “Sikspārņa sindroms” un “Šampūns ar balzamu”, bet es ar šiem tekstiem īsti nesaslēdzos. Tajos bija arī vairāki dzejoļi, kurus esmu dzirdējusi pašas autores lasījumā, un tie kaut kā šķita tuvāki. Pēc visiem šiem gadiem galvā atskanēja Jansones balss uzsvērtās vietas un intonācijas. Un beigās viens viņas dzejolis, ko jūs noteikti esat dzirdējuši.

Atgriešanās Itakā

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

 Lasīju krājuma pirmo stāstu, pilnum pilnu ar citu rakstnieku un paša autora vārdiem un tēliem, līdz pēkšņi sapratu, ka tā grāmatiņa, ko biju iedomājusies par viņējo esam, patiesībā bija Zelmeņa sarakstīta. Tad nu tagad nezinu, vai manas vārgās atmiņas par “Pūķi” ir J. Zv. vai M. Z. pūķis. Nu ko lai dara, postmodernisms paliek postmodernisms un pūķis paliek pūķis. Otrais šajā grāmatā nelidinājās, bet pirmā man kļuva pat par daudz, pareizāk sakot, apnika mūžīgā autora uzstājīgā klātesamība tekstā. Es tak tāpat zinu, ka lasu literatūru, nav ko man bāzt to visu laiku acīs! (Izsaukuma zīme ir acīmredzama Zv. ietekme.) Lai gan tā jau smuki un brīžiem līksmi.

 – …visu Kārtlendu, visu Danielu Stīlu, Kolinsu, līdz uzklupa “Simts vientulības gadiem”, labāks par seriāliem esot! Galīgi nojūdzās, lai Verners mani atvaino! Spāniski šai vajagot, oriģinālā! Grāmatnīcā bija, bet tur – tu zini? – tiešās runas priekšā izsaukuma un jautājuma zīme stāv kājām gaisā!
 Es piekrītoši pamāju, tādi nu tie spānieši ir.
 – Un šī – iedomājies, viņas gados! – ņem un lasa! Stāv kājām gaisā kā tāds jogs, brunčus pie potītēm ar aukliņu apsējusi!

 Potenciālajiem lasītājiem par atvieglojumu varu pavēstīt, ka autors, lai gan piebārstījis stāstus ar krievu, angļu, somu, spāņu un vēl dažu valodu vārdiem, kas lielākā daļa ir laipni iztulkoti grāmatas beigās, visas izsaukuma zīmes ir salicis pa vecajai modei. Uz galvas jāstāv nebūs, un no kabatām nekas neizkritīs.
 Dažviet autors diemžēl atmet jautrībai ar roku un pievēršas tai dzīves pusei un sabiedrības daļai, kur visi ir nodzērušies, trūcīgi, mirst pirms laika un nelabā nāvē, bet no izsaukšanās: “Cik tad var!” lasītāju paglābj valoda, kas, žargona, vienkāršrunas un dzīvīguma pilna, patiesībā ir tikpat rūpīgi pārdomāta kā daļai latviešu rakstnieču raksturīgie daiļskanīgie mežģīņu pijumi. Un sižets, kas strauji rit uz priekšu.
 Par spīti visiem somiem un latīņamerikāņiem, stāsti ir ļoti latviski, piemēram, tikai Latvijas notikumiem līdzi sekojis cilvēks pilnībā sapratīs “Agņa dienasgrāmatu”, kas iesākas ļoti daudzsološi, kā dzirdams video.

 Stāsta turpinājums gan tā arī paliek tādā reālās dzīves iespējamā atstāsta līmenī, un šajā gadījumā, kad mēs visi skaidri saprotam, kas ir tā prototipi, ar to nepietiek. Tā kā mazliet sekli, tā kā sametas kauns arī par autoru, kas šitā spēlējas ar bērna pārdzīvojumiem, it kā jau tāpat nebūtu gana.
 Vēl daži stāsti beigās ņem un izplēn, bet kopumā visnotaļ iesakāma grāmata.

Klausos: Imu Sumaku, protams.

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Putna miegā

Inese Zandere. Putna miegā. Il. Rūta Briede, Artis Briedis. R.: Neputns, 2014. 79 lpp.

 Biju diezgan pārliecināta, ka Zandere dabūs Literatūras gada balvu, bet nekā. Jālasa vien Bērziņš. Tiesa, ar Zanderi ir tā, ka es atceros, ka paņēmu grāmatu, izlasīju sākumu un jutos pārsteigta, jo nebiju gaidījusi kaut ko tik latvisku un spēcīgu, bet pēc kāda laiciņa apjēdzu, ka neko neatceros no vārdiem, tikai to sajūtu. Bet tā noteikti ir mana problēma, jo arī vārdus un skaņas dzejniece ir izvēlējusies, šķiet, rūpīgāk, nekā tas ierasts.

melni lietvārdu drednauti
nirus no verdošās versmes
no nebeidzamās pagātnes izpeld
dzīles dunavu dārdā

 Vai ne tik spilgtām aliterācijām bagātais, toties augstāk piesauktā latviskuma pilnais dzejolis “tās meitenes ko atnes vasara”, ko es labprāt pārrakstītu visu.

tās meitenes ko atnes vasara
ik vakaru ar miglas pienu baro
un sausā siena smaržā satītas
liek vējam auklēt
medus pilnos zarus

tās meitenes ko atnes vasara
pa miegam raud kā mazi vakarlēpji
un katru asaru kas zālē krīt
nakts salasītu
ziedu tumsā slēpj

 Tāds pārlaicīgs teksts, kurā telpa savukārt ir gluži vai taustāma, basām kājām izjūtama, un kas atgādina kaut ko piemirstu, pieklusušu, tomēr vēl līdz galam nepazaudētu un ļoti svarīgu.

 Pēc tam man bija mazliet par daudz nāves, daži dzejoļi vispār palika slēgti, un, jā, labi jūtams, ka Zandere ir krietni vecāka un inteliģentāka par mani, bet pirmā daļa un vēl šis tas manī varētu palikt, ja vien izlasīšu to vēlreiz. Ak, un es domāju, ka Doronikei jāiet uz bibliotēku pameklēt krājumu.

Lasu: Stefan Themerson. Hobson’s Island;
Camilo José Cela. La familia de Pascual Duarte;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Lielā pasaule

Vilis Kasims. Lielā pasaule. Il. Ernests Kļaviņš. R.: Mansards, 2015. 221 lpp.

 Nu jau pirms krietna laiciņa es apsolīju Kasimam, ka nopirkšu un izlasīšu viņa grāmatu, un neko sliktu publiski neteikšu. Tagad es par to kožu pirkstos.
 To es darīju tikai tāpēc, ka neizpildīju iepriekšējo solījumu, bet, ja būtu to izdarījusi, droši vien grāmatas beigās pie pateicībām tiktu ierakstīts arī mans vārds vai kaut kas tamlīdzīgs. Pati vainīga, ka esmu palaidusi garām šādu iespēju un neesmu romānu izlasījusi jau sen. Tomēr es ļoti papūlējos, lai uzrakstītu par grāmatu pirms Spīganas, kas toties jau ir publicējusi dažus foto no atklāšanas pasākuma.
 Tātad disklaimeris. Jau ilgāk nekā krietnu laiciņu man šķiet, ka Viļa Kasima virtuālais tēls ir visnotaļ sakarīgs jauns cilvēks. Turklāt es viņam esmu šo to apsolījusi.
 Varēju arī nesolīt, jo lielos vilcienos (es gan grāmatu izlasīju dikti ātri un jā, V., droši vien izlasīšu otrreiz ar atvērtu failu līdzās 🙂 ) vienīgais, kas man būtu (p)iebilstams ir jautājums, kā tā sasodītā nometne, kuras mērķis teorētiski ir uzcelt jaunu, labāku Latviju, bet praktiski – cīnīties ar apziņas parazītiem, ir uzradusies un spējusi piesaistīt vairāk par diviem cilvēkiem. Ja nometnes pastāvēšanas faktu pieņem par neizbēgamu parādību (kā viesuļvētru vai sievieti, būtu teicis Aivars Neibarts), visam pārējam esmu gatava noticēt. Tas pat man atsauca atmiņā kādu nakti, ko pavadīju vienā istabā ar pāris pavisam īstiem septiņdesmito gadu latviešu hipijiem. Kādu bezmiega nakti, jo, pat smalkjūtīgi noklusējot krākšanu, tik daudz tenku es, šķiet, savu mūžu tik īsā laika sprīdī nebiju dzirdējusi. (Tas notika gana sen, lai es vairs neatcerētos, kas kuram ko ir nodarījis.)
 Par spīti šausmīgajām atmiņām es lasot smējos. Tie džeki ir jocīgi (piedod, prototip), bet forši. Vairāk tādu.

 ”Redz, vaig smieties, ne rūgties,” viņš svarīgi noteica starp kumosiem. “Es lasīj, ka no dusmošanās arī čurs paliek rūgts, un uzparikts ātrāk bojājās.”

 (Autors gan apgalvo, ka nevajagot ticēt visam, kas grāmatā sarakstīts.)
 Tā kā es galīgi neesmu no tās puses, no kuras ir šie jaunieši, man arī pilnīgi skauž, ka cilvēkam ir savējā neliterārā valoda.
 Vispār, kaut arī man ir aizdomas – Kasimam neizdosies kādu rītu pamosties slavenam kā Joņevam, tomēr latviešu lasītājs abas grāmatas jau sen bija ja ne pelnījis, tad vismaz gaidījis: tās nav nedz pārgudras, nedz muļķīgas, nedz samudžināti daiļas un galvenais – nav drūmas, gaudulīgas, tipiski latviski literatūrīgas. Tas pilnīgi rosina cerības uz labāku nākotni. Varbūt tāpēc, ka ārā ir pavasaris.
 Autor! Es nopirkšu un izlasīšu arī Tavu nākamo grāmatu, jo par šito iztērēto naudu ne drusciņas nenožēloju. (Lasītāj! Tā esot jau pusē un būšot kaut kas pavisam cits.)
 Un vēl vienu citātu, labi? Par rakstniekiem.

“…Pirmkārt, mīlestīb ir vien dikt skumj liet.”
 ”To tu jau teici!”
 Dāvis noklepojās. “Tas ir svarīg, to vērts atkārtot. Vis rakstniek par to vien runā, un viņ tāds liets zin. Viņ to vien dar kā rakst un, hmm, bučojās. Un meitens neko cit negrib, lai par viņām rakst un bučojās. Es to izlasīj vienā grāmatā.”
[..]
 ”Tas vienalg nav galnais, galnais ir neatlaidīb. Zināj, ka Āfrikā vai kaukur ir krokodīl, kas brūts pievilin ar pirdieniem? Tu var iedomāties, cik ilgi viņiem vaidzēj pirst, lai mātīts saprast, ka tas ir kaukas labs? Viņs tak arī drošvien gribēj dziesmas un grāmats, un bučošanos. Bet nē, tie krokodīl puiš neatlaidās, un tāt viņ meitens neko cit nemazām arī negrib.”
 ”Bet pirst es arī tā lab nemāk, tu tak zin!”

 Un nē, viss teksts nav fizioloģisks, jauniešiem ir arī ideāli, ko viņi gan tik sarežģītā vārdā nesauktu. Pa īstam.
 Starp citu, “Mansarda” veikalā esot maza kaudzīte autora parakstītu grāmatu, ko došot tiem, kas neatlaidīgi palūgs. Turklāt, par spīti skopo katalāņu ietekmei (skat. Spīganas blogu), vairāk naudas par tām neprasīšot.

Dzimtenīte

Andra Manfelde. Dzimtenīte. Literatūras kombains, 2012. 133 lpp.


Lai nu kā, bet laimīgu beigu te nav. Gluži tāpat kā laimīga sākuma un vidus. Un laimīgu cilvēku. Nez, varbūt man būtu jājūtas laimīgai par to, ka es sevi galvenās varones (un pārējo) ādā iedomāties nevaru, jo man ir stipri atšķirīgi sevis čakarēšanas paņēmieni (cerams), bet nu tā bezcerība, tā bezcerība, tā bezcerība… tik biezā slānī, ka vienbrīd gribas domāt, ka tā nemaz nevar būt, ka autore pilnīgi visu ir sadomājusi, nu labi, naudas nav, darbs riebīgs, tas skaidrs, bet nu māmulīt, mūždien gulēt ar kādu, ko tu nicini un kas nicina tevi, un tā viss ciems/pilsēta/viesstrādnieku kolektīvs… ak, nu sakiet man, ka tā nav tiesa. Jo pēc grāmatas izlasīšanas gribas nevienu vīrieti tuvāk par pieciem metriem sev nepielaist.
Bet, no otras puses, patiesa tā stāstītāja izklausījās, vienīgi dikti poētiski noskaņota. Un dīvainas domas nāk prātā reliģiozi noskaņotiem cilvēkiem, mana iztēle tik tālu nesniegtos:

Lai skotiem baznīcas būtu vajadzīgas un lai viņi tās neslēgtu ciet. Baznīcās neiekārtotu restorānus, šopingus, treniņu zāles. Lai uz nopostītajiem altāriem negulētu suņi un nemīlētos geji. Lai babaji, arābi, austrumeiropieši iemācās dziedāt skotu dziesmas. Lai iebraucēji nemet atkritumus, nespļauj uz ielas un nepiecūko sieviešu klēpjus ar nejaušām sēklām, lai…

Šausmīgi depresīvs gabals. (Toties dziesmiņa priecīga.)

Lasu:
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos: