Bloga arhīvi

un apmāksies. snigs

Kristijons Donelaitis (Kristijonas Donelaitis). Gadalaiki. Metai. Atdzejojis Paulis Kalva. Il. Vītauts Kazimiers Jonīns (Vytautas Kazimieras Jonynas). Rīga: Madris, 2006. 294 lpp.

Sauļus Toms Kondrots. Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu. Tulk. Talrids Rullis. Il. Māris Sīmansons. Rīga: Dienas grāmata, 2007. (Saulius Tomas Kondrotas. Ir apsiniauks žvelgiantys pro langą. 1985.) 368 lpp.

  Donelaitis dzīvoja pavisam sensenos laikos (1714–1780) un galīgā Austrumprūsijas nomalē (Tolminkiemjā), kur ganīja savu draudzi, kas viņam droši vien sagādāja daudz sirdēstu, un popularizēja kartupeļu audzēšanu, bet brīvajos brīžos gatavoja termometrus un sacerēja episku poēmu, kas kļuva par lietuviešu dzejas aizsācēju, leišu literatūras dārgumu vai postu (kā nu kuram liekas) un iekļuva UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Lietuvas skolēni droši vien viņu lasa ar tikpat lielu baudu kā mūsējie Merķeli vai “Mērnieku laikus”, jo vairāk tāpēc, ka tā vis nav mūsdienu literārā valoda, bet tas jau ir cits stāsts.
 Latviski “Gadalaiki” skan stipri poētiskāk nekā oriģināls (to var lasīt šeit), kurā Donelaitis gan apraksta dabas un darba jaukumus visa gada garumā un nebeidz aizrādīt, ka visa dzīvā radība slavē Dievu, tak vienlaikus nebeidz piktoties un pamācīt slinkos leišu zemniekus, kas saskatījušies no izvirtušajiem kungiem un vairs nevīžo ne strādāt, ne lūgties, zina tikai vazāties apkārt, žūpot, lamāties, kauties un diedelēt, un tie, kas nedzied pretīgās leišu dziesmas, sākuši ķēmoties pakaļ citiem:

Kamēr šodien ar to nav vēl gana, ka vāciski ģērbjas,
Dažas pat buldurēt grib – jel padomā! – francūžu mēlē.
Skaidrs, ka muļķības gvelžot, tā aizmirstas darāmais darbiņš.

 Tikām strādīgās vācietes ir paspējušas ir linus noplūkt, ir riekstus sašķīt pilnus maisus un uz tirgu aizvest. Bet leišu muļķi tikai sadzērušies nodedzina citam māju.
 Protams, var jau pievērsties tam, kā Donelaitis cildina visādus tikumus un mēģina pacilāt zemnieka dvēseli, bet vai nu man tā šķistu interesanta lasāmviela?

 Nešķiedies ikdienā tālab ar cepešiem, kā kad tev būtu
Bērnam kristības jāsvin vai jārīko nez kādas kāzas!
Gribot vēderam iztapt ar cienastiem lepniem ik dienas,
Arī tu kļūsi par ģeķi, kas, pavalgu aprijis, vēlāk
Putru bez aizdara lok, kurā iekulta saujiņa miltu.
Skostiņi, burkāni, rutki un arīdzan rāceņi, kāļi,
Zupas, ko vārīt mēs mēdzam ar kāpostiem skābiem vai bietēm,
Zirņi, kad sasautē tos līdz ar pupām jo kārtīgu katlu,
Sātīgie lietuvju kami vai grūdenis gardais, tāpat kā
Auzu ķīselis, kuru tik kāri ēd lietuvju zemnieks,
Tālāk, tupeņi, ko varam pasniegt visvisādos veidos,
Arī sēnes, ko vāra vai sacep ar aizdaru kopā, –
Visi šie labumi kādreiz var noderēt, kad tu tos sāksi
Ikdienā pamazām tērēt ar saprātu krietnu, ik reizi
Paturot prātā, ka šī vēl nav gadam tā pēdējā diena.

***

 Šī ir viena no mana 2012. gada izaicinājuma grāmatām, ko es patiesībā gribēju lasīt leitiski, tad pa lēto nopirku latviešu tulkojumu, joprojām gribēju lasīt leitiski, bet beigās kā iesāku latviešu izdevumu, tā arī visu izlasīju. Lai gan romāns nepavisam nav viegls teksts, garie teikumi parauj sev līdzi, un par to cepuri nost ir Kondrota, ir Ruļļa priekšā (tomēr man ir aizdomas, ka ar leksikas bagātību Rullis varētu būt arī pārspīlējis, padarīdams grūtāk saprotamus pavisam parastus vārdus, bet neko tādu ārpus iekavām nevar teikt, nesalīdzinot tulkojumu ar oriģinālu).
 Kondrota stāstu krājums mani reiz ļoti patīkami pārsteidza, un romāns tam līdzi īsti netika. Varbūt tāpēc, ka nebija vairs pirmreizības prieka, bet varbūt arī tāpēc, ka prieka tajā nav nemaz. Donelaitis varbūt teiktu, ka tur vainojams Dieva trūkums. Tekstā kaut kas viņam līdzīgs gan pavīd (un labāk no tā nekļūst), bet vispār Kondrots, kaut arī izmantojis bībeles motīvus, zina, ka Dieva nav.
 Kādā ciemā Sniegavija, kas varētu atrasties arī Lietuvā, cilvēki velk savu nožēlojamo dzīvīti, līdz kādu dienu ierodas dīvains svešinieks, kas ar laiku kļūst par tēvu diviem dēliem, kuri ieviesīs pamatīgas pārmaiņas. Vispār romāns sākas ar Magnus nāvi, un lai sāktu apjaust, kas tur īsti notiek, ir jāizlasa gandrīz puse grāmatas, bet skaidri saprast labākajā gadījumā izdosies pašās beigās, un arī tad nevar zināt, jo autors pats tagad atzīst, ka ir uzrakstījis miglainu darbu.
 Uz vāka teikts, ka Sniegavijā esot iemitinājusies nāve, komunisma aizgādne, bet, pirmkārt, vismaz es nepamanīju, kurā vietā tas būtu pateikts, otrkārt, arī PSRS, protams, nāk prātā, bet patiesībā pēc manām domām romāns ir par ikvienu totalitāru iekārtu vai tās iezīmēm. Nav ko sevi mierināt ar domu, ka tas uz mani vairs neattiecas, ka grāmatas vēstītājs, visu laiku sakot “jūs” un stāstot, cik slikti jūs esat, nedomā mani.

 Tā runāja viņš, bet jūs klanījāt galvu un pļumpējāt alu, pilnībā bijāt ar viņu vienisprātis, jo jums šķita, ka tā ir pat krietni labāk un vienkāršāk – kāda joda pēc jālauza galva par to, kas tev jādara un kas tev jādomā, ja ir jau gatavs viedoklis, kas pārmantots no vecākiem un pārņemts no varas. Vārdu sakot, vecā baznīckunga pūliņi nebija pagaisuši pa vējam, sēkla bija iekritusi jums dvēselē, bet vēlāk, kad ieradās Konrāds, tā izdzina asnus. Tāpēc jau diktatūra ir brīnišķīga – tā ir kā iedzimta kaite, kura negaidīti izlien virspusē pēc divām vai trijām paaudzēm, lai gan jau sācis likties, ka no tās vairs nav ne smakas.

 Ja tā padomā, te nu var saskatīt zināmu didaktisku kopību ar Donelaiti. Nav viegli pieņemt “jūs”, šo lasītāja nemīlēšanu, tomēr es varu sevi iedomāties grāmatu kādreiz pārlasām. Bet tā es tagad gribētu izlasīt arī Kondrota romānu ar baltu senvēstures motīviem (vai kaut kā tamlīdzīgi) “Čūskas skatiens”, kas ir latviski izdots jau pasen kādā mazā apgādā un kura manis apmeklētajās bibliotēkās nav.

Nakts Saimnieks vēl aizvien glūn tavā dvēselē. Tu vēl aizvien esi slims. Tu esi pārstājis skatīties uz varmācību kā uz traģēdiju. Tagad tā ir tavs ceļš uz slavu.

 Rimanta Cepļa recenzija lasāma šeit.

Aiz stikla

Pēters Brūveris. Aiz stikla: dzeja un atdzeja. Il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. 151 lpp.

    Lasot Brūveri, es aizdomājos, kāpēc viņa un Bērziņulža tekstos mani netraucē centieni rakstīt tā, it kā pēdējos 70 vai cik tur tos gadus ortogrāfijas normās gandrīz nekas nebūtu mainījies, visi šie ŗ, “mūzejiskie putekļi” un citas neierastās vietās ieliktas vai neieliktas garumzīmes, lai gan citkārt tādas izdarības mani ērcina. Izdomāju, ka manu attieksmi nosaka Brūvera valoda kopumā, ainava, kurā ŗ, gluži tāpat kā pa kādam leišu vai prūšu, vai vēl kādam nesaprotamam vārdam, iekļaujas pavisam dabiski, neatstājot ne samākslotu, ne augstprātīgu iespaidu. Arī kultūratsauces un citāti, ar kuriem blīvi piepildīti dzejoļi un kuru lielāko daļu es droši vien ne tikai nesaprotu, bet pat nepamanu, neliek lasītājai justies kā mazai muļķītei, kas bāž degunu inteliģentākiem un izmeklētākiem cilvēkiem paredzētās vietās, nē, es jūtos kā apciemojusi diezgan padrūmu, tak gaužām lādzīgu vīru, ar kuru sarunājoties, iespējams, pat jūtos mazdrusciņ gudrāka, nekā patiesībā esmu. Bet ne jau gudrības dēļ es pie viņa eju. Vienkārši šķiet esam labs cilvēks. (Un valoda dzīva. Var papriecēt ausi.)
    “Aiz stikla” pat nav īpaši drūms krājums. Nepievēršas izkautajiem prūšiem vai negribētām un skarbām ziemeļzemēm. Protams, kā nu dzejniekam nerakstīt par nāvi, bet…

Bet vēl viena stīga tev paliek
Kad nekur vairs nav iespējams doties
Un to stīgu sauc apvārsni
Plakstieniem aizdaroties

    Ai, šis pants bez pārējā dzejoļa skan pārāk saldi, gandrīz kā nodziedāta “Ziemassvētku dziesmiņa” (arī no šī krājuma), kurā grūtāk saklausīt mazliet sāpju un ironijas.

    Bet mazliet greizs smaids (vai smīns) autora bārdā pavīd bieži, neļaujot visu ieskaut saltajam stiklam. Turklāt pat caur stikla sienu, kas atsvešina un nošķir, reizumis tomēr izdodas izspraukties cauri — ja ne pašam, tad mirušajiem draugiem, kam patīk dzīt jokus. (Kirils Pelns — tēls vairākos dzejoļos. Dzīvs.)

ai jauki gan ka valstī pelni tādi kulturāli
kas dienas vada nedumpojoties bet sevī gruzdot
ja viņi neleksies tad sasniegsim mēs liberālu tāli
un viņus teatrāli traktēs Ķimele vai Gruzdovs

    Gadās pat pa kādam negaidītam caurcaurēm romantiskam brīdim.

skatu rūtī es šo rītu
tā kā tikko atsūtītu
Ziemassvētku atklātnīti
ko man zīmējusi Tu

    Nu jā, es domāju, ka Brūveri ir vērts lasīt.
    Kārļa Vērdiņa recenzija ir publicēta šeit.

Baltijas triloģija

Petrs Dirģēla “Slēptais brasls” (Petras Dirgėla Kūlgrinda, 1984), “Joldijas jūra” (Joldijos jūra, 1987-1988), “Ancilus ezers” (Anciliaus ežeras, 1991). No lietuvju valodas tulk. Talrids Rullis. Il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2010.

Šķiet, reiz es kādu no šīm Dirģēlas grāmatām pētīju Viļņas grāmatnīcā. Uz pēdējā vāka bija gauži cildinošs apraksts, un es būtu grāmatu nopirkusi, ja vien tā nebūtu triloģijas kura tur daļa. Ja būtu nopirkusi, nez vai būtu izlasījusi, taču tagad esmu pieveikusi visus četrus biezos sējumus, lai arī vienbrīd šāda iespēja šķita ļoti mazticama.
“Slēpto braslu” es atstāju pusratā, jo jaunais militārists Stanislovs Būga, kas par jūru vien domāja un priekšniecībai, valdībai un baznīcai klausīt negribēja, jo tās neuzskatīja, ka tagadiņ (15. gs.) ir pienācis laiks Klaipēdu pievienot Lietavai, runāja tik sasodīti patētiski, ka es to vairs nespēju izturēt. Es viņu būtu patriekusi no dienasta, nevis uz stepēm sūtījusi. Piedevām vēl asaraini nelaimīga mīlas līnija… Nu ja, man vispār diez ko nepatīk vēsturiski romāni.
Pēc kāda laika tomēr nolēmu iemest skatu “Joldijas jūrā”, lai ar mierīgu sirdi atteiktos no domas izlasīt triloģijas četras grāmatas. Notika negaidītais — es ielasījos. Patētisms nebija pilnībā pazudis, taču šīs grāmatas galvenais varonis Kiprijons Tvirbuts vairāk prātoja savā nodabā, nevis teica runas, un tas, kas dialogos izklausījās briesmīgi kaitinoši, tāpat vien uzrakstīts, vairs tik šausmīgs nešķita. Tiesa, līdz Tvirbuta parādīšanās brīdim pagāja tāds laiciņš. Grāmata sākas ar Dānijas prinča Magnus aizkuģošanu gluži vai trimdā, un pie Skandināvijas galma nemaz ne tik saldās dzīves mani jau ir piejaucējis Pērs Ūlovs Enkvists, turklāt Dirģēlas stilam piemīt ziemeļniecisks apcerīgums, sevī ievelkošs ritms, kura dēļ es pēc tam izlasīju līdz galam arī “Slēpto braslu”. Bet šeit Dānijas karalisko brāļu nesaskaņas mijās un savijās ar puslīdz vienkārša Lietuvas muižnieka, valdnieka bijušā sūtņa Kiprijona ceļu uz mājām caur galīgi nopostīto Līvzemi, kuru līdz ar Rīgas ostu tieši tobrīd bija savajadzējies visiem tuvākajiem valdniekiem. Šie tad nu par to kaulējās, prasīja sev un piesolīja citiem, kala dažādus plānus. Tvirbuts tikmēr prātoja par taisnību un taisnīgumu un gribēja pie sievas un bērniem, un mātes, taču to pašu politisko intrigu dēļ mājās atgriezties nekādi nedrīkstēja.

Var izrēķināties ar visiem politiķiem, bet pašu politiku nogāzt no troņa tu, cilvēks, nevari, pārvēlēt nevari un nevienam citam atdot nevari — ar to nevarēsi izrēķināties nekādā ceļā! Politika iezīdusies visur, iesūkusies gan mājās, gan sirdī. Politika kļuvusi visur esoša, visur redzoša, visu dzirdoša un visu varoša — tā saplūdusi ar Dievu un aizstājusi Dievu.

Diemžēl “Ancilus ezerā”, kur pieauguši un politikā iesaistījušies jau Kiprijona dēli, nosacīti vienkāršais cilvēks aiziet dibenplānā. Nosacīti vienkāršais, jo par kalpiem, zemniekiem un bezzemniekiem Dirģēla raksta maz un sekli, viņu vairāk interesē tādi ļaudis, kas bez muižiņas savu dzīvi lāgā nemācētu iztēloties. Pēdējā grāmatā pārsvaru gūst galminieki, princeses, firsti un tā joprojām. Reizēm rindkopām no vietas aprakstīts, kurš ar kuru ir bijis precējies, kā sauca viņu tēvus un vecmāmiņas. Zemsvītras piezīmēs norādīts precīzs dzimšanas, kāzu vai seima sanāksmes datums un vieta. Protams, princeses arī raud, un tolaik laulības acīmredzot ir bijis viens no galvenajiem politikas veidošanas rīkiem, bet varu godīgi atzīties, ka šajās vietās mans skatiens aizmiglojās un es tikai slīdēju pāri tekstam.
Arī reliģisko piederību viņi mainīja kā kreklu vai precību līgumu, un garīdzniekiem tā, šķiet, nenozīmēja neko vairāk kā lielmaņiem. Galvenais, lai būtu izdevīgi, kā jau allaž.
Starp citu, ja tik daudz pūliņu veltīja sev pakļautās teritorijas paplašināšanai, nedomāju, ka valdniekiem atlika kaut drusciņa laika, lai pievērstos tautas problēmām. Visi galda pārziņi un kancleri arī bija aizņemti ar lielo politiku, reizēm pūlēdamies saprast, kāds ir viņu karaļa plāns, lai to varētu izjaukt. Labi, ka es nedzīvoju tais laikos. Labi, ka Latvijas vēsturē nav bijis lielvalsts posma, pēc kā tagad daži varētu ilgoties. Kā grāmatā saka Sigismunds Vāsa:

Baigi ir izprast patiesību! Kad esi izpratis patiesību, kļūsti par tās vergu… O! Es mīļuprāt būtu patiesības vergs! Par to es vēlētos būt vislabprātāk! Bet man rādās un mani vajā aizdomas, ka patiesība, nokļuvusi politikā, vairs nav patiesība…

Jeb, kā saka autors:

Ja dzīvotu tikai divi cilvēki, un vienam būtu iešāvies prātā noslēgt darījumu ar otru, viņi to noslēgtu — tie, kuri vēlas iedzīvoties labumos, valda pār tiem, kuri to nevēlas.

Grāmatu fragmenti lasāmi šeit.

Vai tie putni, vai tās puķes?

Česlovas Navakauskas „Šiaušia kuodą jerubė”. Il. Ilona Norkūnaitė, Aušra Lisauskienė. Kaunas: Šviesa, 1992.


Nez kāpēc esmu iedomājusies, ka lasīt literatūru svešvalodās vislabāk sākt ar dzeju. Protams, dzejoļi parasti ir samērā īsi, taču poētiem piemīt tieksme izvēlēties reti sastopamus un garus vārdus, kas dzejas lasīšanu padara sarežģītu pat it kā zināmās valodās. Atradusi skapī šo jau piemirsto grāmatu, es pārliecinājos, ka man tomēr ir bijusi taisnība. Vislabāk sākt ar bērnu dzejoļiem.
Grāmatiņa iepazīstina ar Lietuvas putniem, zīdītājiem, ķirzaku un vēzi. Katram dzīvniekam veltīts vesels atvērums ar dzejolīti un divām ilustrācijām – brūnu un krāsainu. Īsie, ritmiskie dzejoļi, bērnībā lasīti priekšā, droši vien iegulst atmiņā tikpat labi kā Ojāra Vācieša „Viens pa ceļu gāja, priekšā bija māja, iekšā kādu rāja, jo viņš nezināja, kura labā kāja, kura kreisā kāja”. Kāju jautājums gan te nav apskatīts. Lielākajā daļā dzejoļu svarīga ir ēšana, piemēram, sīļa panti skan šādi:

Sīlis

Tiklīdz ataust,
Sīlis
Meklē mežā
Zīles.
Pieēdīs
Līdz ūkai –
Nenāksies vairs
Lūkot.

Dažviet tiek piesaukta arī precēšanās un brangais vedību mielasts, un ligzdas vīšana – vēlams tik augstu, lai to neviens nepamanītu un neapēstu pašus vai mazuļus. Citiem dzīvniekiem aprakstīts to izskats, baltām burām līdzīgie gulbja spārni, mežirbes un pupuķa uzbužinātie cekuli vai āpša notraipītais purniņš.
Visādus dzīvniekus cilvēks gribētu izmantot savā labā, bet viņu paradumi tam nav piemēroti.

Jenotsuns

Sētai būtu
Dusmīgs sargs šis,
Tikai, āre,
Guļ kā āpsis.
Zagļi garām
Lavītos.
Lai viņš dzīvo
Briksnājos!

Tādi, lūk, dzejolīši. Būtu es leišu bērns, man droši vien ļoti patiktu pētīt zīmējumus un mācīties pantiņus no galvas, vienlaikus ielāgojot, kurš ko ēd un kur dzīvo. 2005. gadā grāmata ir izdota atkārtoti, tātad kādam tā ir bijusi mīļa. Man gluži labi patīk, ka dzīvnieki nav pārlieku cilvēciskoti, kaut arī vārnas, piemēram, ievieš parkā kārtību, un tas, ka visi ir labi, visi ir skaisti un vajadzīgi. Protams, arī tas, cik grāmatiņu viegli lasīt.

Apogs

Acis platas
Apogam:
Tik daudz peļu
Saķerts tam!
Mazmazdrusciņ
Noguru,
Saulei lecot,
Aizmigu…

Mīlestība Jozefa garā

Saulius Tomas Kondrotas “Meilė pagal Juozapą“. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla, 2004.

Ieskrienot uz vienu dienu Viļņā, kārtējo reizi pārliecinājos, cik lasītājiem tur labi. Pilns centrs ar skvēriņiem un soliņiem, kur pasēdēt nedaudz siltākā laikā. Iegriezos divās mazās, ļoti atšķirīgās, bet interesantās lasītavās: Laikmetīgās mākslas centrā un vietējo aktīvistu mītnē. Būtu uzkavējusies Viļņā ilgāk, abās vietās varētu pavadīt daudz laika. Bet galvenais — centrā ir neskaitāmas grāmatnīcas, turklāt tie nav tikai pāris ķēdēm piederoši veikali.
Tā kā man bija ļoti pacietīga ceļabiedre, vienu daļu es izstaigāju. Visas ne, tam ar dienu būtu par maz. Grāmatas svešvalodās gan izskatījās dārgākas nekā Rīgā, un man izdevās atturēties gan no dažām kārdinošām grāmatām angļu valodā, piemēram, kāda man īsti nevajadzīga, bet tik daudzsološa darba par nabadzību 19. gs. Londonā, gan no skaistajām un dārgajām piezīmju grāmatām mazmazītiņajā franču grāmatnīcā. Ja es būtu iemīlējusies un rakstītu šausmīgi/us romantiskus dzejoļus, tad gan man kādu no tām noteikti vajadzētu.
Toties leišu izdevumi šoreiz šķita samērā lēti, un uz Rīgu es atbraucu ar kādām desmit jaunām grāmatām — ļoti apmierināta, mazliet nostiepusies un nespējot vien izlemt, ar ko sākt. Daļa grāmatu ilgi gribēta, citas iekritušas acīs tikai veikalā. Dzejolis no vienas, rindkopa no otras, puse raksta no trešās… Beigās paliku pie stāstu krājuma.
Sauļus Toma Kondrota darbi ir izdoti arī latviski. Veikalos pie nocenotajām grāmatām vēl aizvien atrodams romāns “Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu”, 2000. gadā, izrādās, izdots arī romāns “Čūskas skatiens”. Es biju lasījusi tikai “Baltijas teiksmā” ievietoto stāstu “Dzimta ar Kentauru ģerbonī” (oriģināls publicēts 1979. g.). Tas lasāms arī šajā izlasē, kur, cik saprotu, tikai trīs stāsti ir jauni. Sarakstīšanas gads ne pie viena darba nav norādīts, toties uz visiem vākiem ir autora uzņemtas fotogrāfijas. Izstudējis filozofiju, sarakstījis vairākus stāstu krājumus, romānus un kinoscenārijus, Kondrots 1986. gadā nelegāli emigrēja uz ārzemēm, kādu laiku strādāja radio “Brīvā Eiropa”, bet pašlaik Losandželosā fotografē juvelierizstrādājumus un literatūru vairs nerakstot.
Bet to visu es noskaidroju pēcāk. Sākumā vienkārši lasīju īsu stāstu par vīrieti, kurš noskatījis kādu vecu māju, bet tās pārdevējs nez kāpēc sadrūmst, uzzinājis, ka potenciālajam pircējam nav sievietes, un apgalvo, ka viņš šo māju nepirkšot. Un tā izrādās taisnība.
Stāsta ideja man šķita nedaudz apšaubāma, bet to lasīt bija tik patīkami. Nākamie stāsti šo sajūtu vēl pastiprināja. Lielāko daļu darbu varētu nosaukt par maģisko reālismu. Ierastā, pazīstamā vidē kaut kas ir mazliet citāds, kāda robeža ir izgaisusi (Kondrata pirmo stāstu krājumu sauc “Pasaule bez robežām”), kaut ko ir pārņēmusi migla, smaržas un smiekli valda pār pasauli, ko var izlasīt kā grāmatu, un vecie mīti atdzīvojas paši no sevis, neiznīcināmi kā Vecvectēva mantojums tikumus zaudējušā sabiedrībā.

“Kas ir lapsa?” — domāja Jeronīms Kintana. Kas ir lapsas, no kurienes tās rodas? Mēs zinām, no kurienes rodas cilvēki, no kurienes rodas vistas un kaķi, un suņi, un putni, un augi. Mēs zinām par zemi, debesīm un debess spīdekļiem. Bet par lapsām nezinām nekā. Iespējams, lapsas rodas no uguns, tāpēc to kažoks tik sarkans. Bet iespējams, ka tās dzemdina arī tumsa. Jo no kurienes gan cēlies to acu tumšums? Bet varbūt tās taisītas no zemes elementiem? Kas rada lapsas? Kas?

Citos stāstos fantastisko elementu ienākšana nav tik smalka un vietumis atskan ironiski smiekli. Kāds inženieris izgudro laimes mašīnu, un par to tribunāls viņam piespriež nāvessodu, jo laimes sagādāšana cilvēkiem ir tikai valsts un jaunā diktatora kompetencē. Nopircis pudeli piena, cilvēks pēkšņi sarūk gandrīz molekulas lielumā un nokļūst pats sava motocikla dzinējā. Ņujorkas un Čikāgas armija uzbrūk Ņūdžersijai, un jaunie karavīri galē nost cits citu, spēlējot Mocartu, Šēnbergu un Stravinski.
Visi šie neparastie notikumi tomēr ir gandrīz pilnībā ticami ne tikai kā alegorijas, kas tur nenoliedzami ir, bet arī kā dzīves īstenība. Morāles grāmatā ir daudz, bet tā ir tikpat dabiska kā viss pārējais, un es tur neredzēju ne uzspēlētu gudrību, ne paštaisnumu.
Tas viss ir uzrakstīts plūstošā, nesamākslotā un pat dzejiskā valodā. Uzreiz jāatzīstas, ka leitiski es nemaz tik labi nemāku, kā gribētu, un daiļliteratūra man būtu jālasa ar vārdnīcu. No otras puses, nezināmo vārdu meklēšana traucē. Šos stāstus tik ļoti gribēju izlasīt, ka vārdnīcu izmantoju tikai paretam, piemēram, lai noskaidrotu, ka budelis ir bende. Jāsaka, bija ļoti patīkami izjust, kā no pirmā acu uzmetiena ne visai saprotami teikumi atklāj savu jēgu, kā pazīstamas vārdu saknes ļauj uzminēt jaunu vārdu nozīmi.
Atļaušos apgalvot, ka dzejiskumu neesmu pati izzīdusi no pirksta. Vēl vairāk, “Kentaura ģerboņa dzimtu” lasīju, blakus nolikusi Talrīda Ruļļa tulkojumu (viņam šogad lietuvieši piešķīra sv. Hieronīma prēmiju par leišu literatūras tulkojumiem), kurā reizēm iemetu acis, un latviskā versija man likās pārāk piejaucēta. Lūk, īss citāts:

Kas ir tas, kas ieslēpies mūsu miesas vai dvēseles dzīlēs? No kurienes tas rodas? Neesmu vienīgais, kuram piemīt šādas izjūtas.

Oriģinālā tas skan šādi:

Kas ten glūdi mūsų kūno ar mūsų sielos gelmēj? Iš kur tatai? Ne tik man būdingas šitoks jutimas.

Palīgteikumi, manuprāt, izjauc šī fragmenta ritmu.
Šis arī ir gadījums, kad kopums ir lielāks par tā atsevišķajām sastāvdaļām. Stāsti papildina cits citu, paspilgtina kopējo ainu, un grāmata izrādās negaidīti piesātināta, it kā tajā būtu daudz vairāk par 250 lappusēm.
No lietuviešu literatūras, gluži tāpat kā no latviešu, es neko īpaši izcilu negaidu, bet šoreiz esmu saņēmusi necerēto. Ja Kondrots rakstītu kādā lielākā valodā, viņam noteikti būtu pulciņš uzticīgu fanu un cieņa žanru robežas noārdošo citu rakstnieku vidū. Žēl, ka nav iemesla gaidīt kaut ko jaunu. Vienu brīdi pat apcerēju domu rakstīt autoram un pieprasīt, lai viņš atgriežas literatūrā, bet gan jau viņš pats zina, ko dara.
Tā ir kā pēkšņa mīlestība, gluži kā tā, kas pārņēma miesnieku Jozefu, ieelpojot nejauši satiktas meitenes dzīvokļa aromātu, un pēc pāris nedēļām jau visa Prāga zināja, ka Jozefs ir iemīlējies. Paprasiet, kas ir mani mīļākie lietuviešu rakstnieki. Es atbildēšu: “Nijole Miļauskaite un S. T. Kondrots,” lai gan esmu lasījusi tikai dažus viņas dzejoļus un šo grāmatu. Protams, šāds jūtu uzplūdums var ņemt nelabu galu, taču tagad man ir skaidrs, ko sev piesolīt, ja pabeigšu darbu, ko pat sākt negribas. Romāna “Un apmāksies tie…” darbība norisinās Sniegovijā, kur dzīvoja arī augstāk minētā lapsa.