Bloga arhīvi

Dzērāji rūķi

Nemīl un nemīl lietuvieši alkoholu.
  Tas nekas, ka, cik nācies redzēt, tur dzer kā Latgalē. Grāmatās dzeršanu labāk nepieminēt. Pirms pāris gadiem no apgrozības mēģināja izņemt grāmatu “Vīna diēta”. Šogad Narkotiku, tabakas un alkohola kontroles departaments atradis jaunu biedu tautas veselībai un nākotnei. Tā ir itāliešu mākslinieka un rakstnieka Tonija Volfa (īstajā vārdā Antonio Lupatelli) skaistā bilžu grāmata “Meža pasakas” (“Miško pasakos”), pie tam nebūt ne pirmais izdevums.
  Grāmatiņā ezis, kam ļoti garšo āboli, satiek rūķīšus, kas viņam atklāj citas iespējas, ko var iesākt ar šiem augļiem. Pa kādam ābolam apēd arī rūķi, taču visbiežāk viņi ābolus dzer. Izdzirdējis tādas blēņas, ezis domā, ka viņu grib izjokot. Rūķītis viņu aizved uz mazu rūpnīciņu, kurā no āboliem izspiež saldu sulu, sapilda mazās muciņās un atstāj rūgt. Kad pienāk īstais brīdis, var dzert sidru.
“- Ko tādu?
– Sidru! Ļoti gards!”
  Un rūķītis uzcienā ežuli ar putojošo dzērienu, ko tikko izlējis no mucas (nevis ar alkoholizētu limonādi no skārdenes, ko pie mums nez kāpēc sauc par sidru… — Sapīkušas sidra cienītājas piezīme). It kā ar to būtu par maz vai varbūt tāpēc, lai pierādītu seno patiesību, ka no ruma konfektēm ar dažām starpstadijām pāriet pie tīra ruma, tālāk parādās arī kalvadosa gatavošana, degustators un apslimis dakteris, kas ārstējas ar kalvadosu. Vajag tikai pāris dieniņu un pāris pudeļu, un viņš būs sveiks un vesels.
  Vai tad drīkst to stāstīt bērniem? Trīsgadnieki, kam grāmatiņa domāta, vairs nemūžam negribēs citas zāles, un vecāki, lasot bērniem priekšā, taču nevar pārrunāt, cik ticami ir šie tautas dziedniecības līdzekļi. Tikai komisija ir nedaudz atpalikusi, tai ar steigu jāsāk lasīt citas bērnu grāmatas un tautas pasakas, tur vēl daudz ko aizliegt.
  (No otras puses, pirms neilga laika es arī prātoju par tulkoto bērnu grāmatu piemērotību mūsu apstākļiem. Tobrīd pārlapoju, šķiet, no franču valodas tulkotu enciklopēdiju mazajiem, kur zīmējumā bērniem bija jāpazīst dažādi augļi: svaigas vīģes un ēdamie kastaņi. Blakus bija kautri pierakstīts, ka tos arī pie mums varot nopirkt veikalos. Nu jā, ja aizbrauc uz kādu lielo pilsētu un atrod pareizo veikalu… Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu ilustratoru, vai tad mēs nevarētu veidot paši savas izziņu grāmatas?)
  Arī es tur biju, medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē netika.

Par tulkošanu, rediģēšanu un kāpēc Lietuvā ir labāk

Varbūt esat ievērojuši, ka es bieži pieminu tulkotājus un redaktorus, diemžēl parasti tad, kad esmu neapmierināta ar lasīto grāmatu. Tāds nu ir redaktora darbs – labā tekstā tas nav pamanāms. Patiesībā redaktoram ir ļoti liela loma, viņš var gan saglābt sliktu tulkojumu, gan tekstā ielabot kļūdas. Latviešu kultūras izdevumi reti piemin redaktorus. Man nāk prātā tikai viens “Kultūras Foruma” numurs, vēl tajos laikos, kad KF iznāca kā NRA pielikums, kas bija veltīts daiļliteratūras tulkojumu rediģēšanai. Toties atcerējos kādu pasen lasītu interviju lietuviešu kultūras laikrakstā “Literatūra ir Menas”. Tajā pieredzējusi redaktore un tulkotāja Roma Zagorskiene dalās atmiņās par darbu izdevniecībā “Vaga”. “Kad tulko, viss ir grūti, nekad nav viegli.” Laikraksta redakcija laipni atļāva rakstu iztulkot un pārpublicēt šeit. Nebīstieties no svešajiem vārdiem, jo tālāk, jo raksts kļūst interesantāks.

Citu tulkojumus rediģēt man vienmēr patika pat vairāk nekā pašai tulkot. Rediģēdama nervozēju, plosījos, piktojos, ka tulkojumi ir slikti. Bet it kā ir vieglāk, kad ir izejmateriāls, tu vari vismaz pietuvoties pilnībai, īpaši, kad tulkojums labs, kaut arī skaidrs, ka to nekad nesasniegsi. Bija tā, ka visslavenāko grāmatu varēju ņemt un rediģēt, bet tulkot lielu darbu baidījos – šķita, ka nepietiks dukas.

Visu interviju “Starp rediģēšanu un tulkošanu” latviski lasiet šeit.

Lietuvā, starp citu, gada labākajam redaktoram pasniedz balvu “Zelta lupa”. Vēl citas intervijas ar redaktoriem lietuviski atrodamas Lietuvas Daiļliteratūras tulkotāju savienības vietnē.
Par aizdomīgiem tulkojumiem krievu valodā un kā tos rediģē, nerediģē vai pārraksta vakar diskutēja kopā “Что читать?”. Plašas pārrunas par zudušo rediģēšanas mākslu pirms pāris nedēļām izvērtās laikrakstā “The Guardian”.

Lietuviešu kultūras izdevumus var brīvi lasīt internetā. “Latvijas Avīzē” janvāra vidū bija raksts “Kultūrizdevumu jomā vajadzīga skaidra un vienota koncepcija”. Lūk, citāts no tā:

Žurnālu izdevēji ir kritiski par iespējām pāriet uz interneta versijām. I. Šteimane uzskata, ka sabiedrībā valda mīts par tīmekļa vietņu bezmaksas pastāvēšanu. “Šāda vietne pastāv arī “Kultūras Forumam”, piedāvājot laikraksta arhīvu, bet tas notiek paralēli drukātajai versijai,” uzsver I. Šteimane. Specializētu kultūras laikrakstu veido autori un redaktori, kam tas ir profesionāls darbs. Viņa uzsver, ka laikraksta uzturēšana vietnē maksātu 20 000 latu, kas nepieciešami drukai, bet autorhonorāri nesamazinātos.
Līdzīgās domās ir arī [“Karoga” redaktore] I. Kolmane: “Var ietaupīt tipogrāfijas izmaksas, taču mājaslapa ir jāizveido, turklāt tas jādara ar licencētām datorprogrammām. Vēl tā jāuztur un autoriem jāmaksā honorāri.”

Viļņā nupat bija grāmatu gadatirgus. Izlasot 18 lpp. garo pasākumu programmu, tā vien gribējās turp doties. Reiz sūrojos, ka Toma Venclovas sarakstītajā Viļņas ceļvedī pietrūkst personiska stāstījuma. Nu viņš ir sarakstījis atmiņu grāmatu par Viļņu. Leitiski nesen ir iznākuši Dž. Balarda, Alana Ginsberga un visādu citādu labu autoru tulkojumi. Arī vairākas jaunās oriģinālliteratūras grāmatas rādās esam interesantas. Pēc tirgus vai visos leišos grāmatu emuāros bija ieraksti, fotogrāfijas un pat video par to, kas redzēts, dzirdēts un nopirkts, un skanēja žēlabas, ka pasākumi pārklājās un uz visiem, kas interesē, nekādi nevarēja tikt.
Rīgā Baltijas grāmatu svētki notiks šajā nedēļas nogalē. Izlasot četras lappuses garo programmu, ir skaidrs, ka šo tirgu, tāpat kā visus iepriekšējos, neapmeklēšu. Nav gandrīz nekā, kas piesaistītu skatienu. Ja nu vienīgi divas tikšanās ar spilgtām, jaunām rakstniecēm, kuru grāmatas – labu tulkotāju Maimas Grīnbergas un Daces Meieres interpretācijās – iznāk ap šo laiku. Diemžēl tikšanās ir katra savā dienā, kas mani mudina nevis apmeklēt Ķīpsalu divreiz, bet gan neiet turp vispār.
Somu rakstniece, pa pusei igauniete, Sofi Oksanena, ko “Jumava” nekautrējas nodēvēt par ekscentrisku, par savu romānu “Attīrīšanās” ir saņēmusi vairākas balvas. Spriežot pēc atsauksmēm, darbs ir saistošs, kaut arī pasmags – kā jau par Staļina laikiem un cilvēktirdzniecību mūsdienās.
Lielbritānijā dzīvojošās lietuvietes, mākslas vēsturnieces Kristinas Sabaļauskaites (un kur gan no tīmekļa pazudusi viņas fotogrāfija ar gredzenotajiem pirkstiem?) debijas romāns “Silva Rerum” par baroka laikmeta bajāru dzīvi ir superhīts – piedzīvojis jau četrus vai piecus metienus un izpelnījies vairāk vai mazāk atzinīgas atsauksmes gandrīz visos manis lasītajos emuāros. Lietuvas mesē uz izķeršanu aizgāja svaigi publicētais turpinājums par mēra laikiem.
Abas grāmatas es gribētu vismaz pamatīgi aplūkot, taču, pazīstot sevi, tas visticamāk notiks vēl pēc pāris gadiem. Tomēr tiem, kas dzīvo tuvāk Ķīpsalai vai ir ziņkārīgāki, būs iespēja dabūt ne tikai grāmatu, bet arī autogrāfu. Man vairāk žēl, ka nedzīvoju tuvāk Londonai. Kingstonas Universitātē 2. martā ar Čainu Mjevilu varēs diskutēt par literatūru un politiku.

The new weird – generically indeterminate as it is – offers a potent trope linking pasts and presents and opening new terrains for writing creatively and differently even though its political, philosphical and cultural ramifications may be less easy to fathom.

Šonedēļ internetā. 5

Pie Language Hat valodnieciski noskaņoti cilvēki no dažādām pasaules malām apspriež to, kā Lietuvas poļi grib, bet nedabū savās pasēs burtu w. Viedokļi, kā būtu jārīkojas leišu valdībai, ir atšķirīgi, taču visi tiek izteikti pieklājīgi, tikai kāds ungārs nosauc Slovākijas valdību par stulbu. Ne jau tikai Lietuvā ir tādas problēmas.
Pats emuāru saimnieks noteikti ir jauks cilvēks, jo viņš vakaros lasa priekšā sievai, līdz tā iemieg. Pie viņa uzgāju arī norādi uz Maskavā dzīvojošas tulkotājas jauko un smieklīgo rakstu par septiņiem gada vārdiem Krievijā. Pirmais jēdziens ir anomāli laikapstākļi, tad seko modernizācija, blogosfēra un citi labumi.

Ne pārāk parastas filosofijas izdevniecības re-press pārstāvis Pols Eštons (Paul Ashton) stāsta, kā veidojas grāmatu cena, un citas interesantas lietas. Re-press grāmatu elektroniskās versijas ir brīvi pieejamas internetā, un viņi lielu vērību pievērš grāmatu vākiem, izmantojot vietējo Melburnas mākslinieku darbus.
Grāmatu vāku kultam, kurā esmu gatava iestāties kaut tūlīt, veltītu rakstu sēriju publicē Austrālijas mazo izdevniecību apvienības SPUNC splogā. Viņiem vis nebūs šāds Apdaika vāks.

Rakstnieks Dž. M. Makdermots (J. M. McDermott) ir sapratis, kāpēc rakstīt triloģiju. Nē, tie nav merkantili apsvērumi, tas ir sapnis, kas turpinās vairākas naktis pēc kārtas.

Viņnedēļ pavisam piemirsu pašu skaļāko notikumu. Par godu amerikāņu skolēniem tika izdots jauns Haklberijs Fins, vārdu injun aizstājot ar Indian un nigger – ar slave. Par to rakstīja visur. Te pieminēšu tikai vienu rakstu, kurā Metjū Čeinijs (Matthew Cheney) atceras, kā viņš ticīgu ebreju skolā mācīja gan Haklberiju Finu, gan Venēcijas tirgoni. Es domāju, ka nespēju uztver vārdu nēģeris tik aizvainojoši, kā to saprot amerikāņi, līdz izlasīju Po stāstu The Gold-Bug, kas droši vien ir visos viņa latviski izdotajos krājumos, viens tā arī saucas: Zelta vabole. Tas, kā abi it kā inteliģentie galvenie varoņi izturas pret uzticīgo melnādaino kalpu, liecina, ka viņš tiešām netika uzskatīts par cilvēku.

Kā leiši grāmatas mīda kājām

vēsta laikraksts “Lietuvos Rytas”, Panevēžas G. Petkevičaites-Bites bibliotēkas apmeklētājus tūlīt pie ārdurvīm gaida pamatīgs trieciens: Sigita Laurinaviča instalācija “Grīda”.

Māksla Panevēžas bibliotēkā. Foto: Gailute Kudirkiene (Lietuvos Rytas)

Vieni mēģinot grāmatu klājumam pārlēkt, citi laipojot uz pirkstgaliem, vēl citi vispirms ar kabatlakatiņu noslaukot dubļainos apavus. Daži jūtoties pārsteigti par šādu taupības izpausmi, jo domājot, ka ar vecām grāmatām aizlāpīti caurumi grīdas segumā. Citi zvanot direktorei un dusmīgi pamācot, ka grāmatas ir svētas un tās jāciena un jāsaudzē, nevis šitā jāzaimo.
Par mākslinieka darbu bijusi pārsteigta arī bibliotēkas direktore Rima Maseļīte, kas iedomājusies, ka no grāmatām tiks uzcelti vārti, kuri simbolizēs ieeju dzīvē. Bet mākslinieks no sen norakstītām un makulatūrā nodotām grāmatām uzbūvējis dzīves ceļu: nelīdzenu klājumu, pa kuru ejot, viegli aizķerties un paklupt.
“Gribēju redzēt, vai cilvēki, kāpdami uz grāmatām, jūt to pašu, ko es. Atbildi saņēmu: jūt, un pat vēl stiprāk,” saka pats mākslinieks. Viņš jūtas apmierināts ar savu darbu, bet interneta komentāros pie raksta valda viedoklis, ka tā nav nekāda māksla, autors ir muļķis un kāpt uz grāmatām nekādā gadījumā nedrīkst.
Un kā domājat jūs?

Mīlestība Jozefa garā

Saulius Tomas Kondrotas “Meilė pagal Juozapą“. Vilnius: Lietuvos rašytojų sąjungos leidykla, 2004.

Ieskrienot uz vienu dienu Viļņā, kārtējo reizi pārliecinājos, cik lasītājiem tur labi. Pilns centrs ar skvēriņiem un soliņiem, kur pasēdēt nedaudz siltākā laikā. Iegriezos divās mazās, ļoti atšķirīgās, bet interesantās lasītavās: Laikmetīgās mākslas centrā un vietējo aktīvistu mītnē. Būtu uzkavējusies Viļņā ilgāk, abās vietās varētu pavadīt daudz laika. Bet galvenais — centrā ir neskaitāmas grāmatnīcas, turklāt tie nav tikai pāris ķēdēm piederoši veikali.
Tā kā man bija ļoti pacietīga ceļabiedre, vienu daļu es izstaigāju. Visas ne, tam ar dienu būtu par maz. Grāmatas svešvalodās gan izskatījās dārgākas nekā Rīgā, un man izdevās atturēties gan no dažām kārdinošām grāmatām angļu valodā, piemēram, kāda man īsti nevajadzīga, bet tik daudzsološa darba par nabadzību 19. gs. Londonā, gan no skaistajām un dārgajām piezīmju grāmatām mazmazītiņajā franču grāmatnīcā. Ja es būtu iemīlējusies un rakstītu šausmīgi/us romantiskus dzejoļus, tad gan man kādu no tām noteikti vajadzētu.
Toties leišu izdevumi šoreiz šķita samērā lēti, un uz Rīgu es atbraucu ar kādām desmit jaunām grāmatām — ļoti apmierināta, mazliet nostiepusies un nespējot vien izlemt, ar ko sākt. Daļa grāmatu ilgi gribēta, citas iekritušas acīs tikai veikalā. Dzejolis no vienas, rindkopa no otras, puse raksta no trešās… Beigās paliku pie stāstu krājuma.
Sauļus Toma Kondrota darbi ir izdoti arī latviski. Veikalos pie nocenotajām grāmatām vēl aizvien atrodams romāns “Un apmāksies tie, kuri skatās pa logu”, 2000. gadā, izrādās, izdots arī romāns “Čūskas skatiens”. Es biju lasījusi tikai “Baltijas teiksmā” ievietoto stāstu “Dzimta ar Kentauru ģerbonī” (oriģināls publicēts 1979. g.). Tas lasāms arī šajā izlasē, kur, cik saprotu, tikai trīs stāsti ir jauni. Sarakstīšanas gads ne pie viena darba nav norādīts, toties uz visiem vākiem ir autora uzņemtas fotogrāfijas. Izstudējis filozofiju, sarakstījis vairākus stāstu krājumus, romānus un kinoscenārijus, Kondrots 1986. gadā nelegāli emigrēja uz ārzemēm, kādu laiku strādāja radio “Brīvā Eiropa”, bet pašlaik Losandželosā fotografē juvelierizstrādājumus un literatūru vairs nerakstot.
Bet to visu es noskaidroju pēcāk. Sākumā vienkārši lasīju īsu stāstu par vīrieti, kurš noskatījis kādu vecu māju, bet tās pārdevējs nez kāpēc sadrūmst, uzzinājis, ka potenciālajam pircējam nav sievietes, un apgalvo, ka viņš šo māju nepirkšot. Un tā izrādās taisnība.
Stāsta ideja man šķita nedaudz apšaubāma, bet to lasīt bija tik patīkami. Nākamie stāsti šo sajūtu vēl pastiprināja. Lielāko daļu darbu varētu nosaukt par maģisko reālismu. Ierastā, pazīstamā vidē kaut kas ir mazliet citāds, kāda robeža ir izgaisusi (Kondrata pirmo stāstu krājumu sauc “Pasaule bez robežām”), kaut ko ir pārņēmusi migla, smaržas un smiekli valda pār pasauli, ko var izlasīt kā grāmatu, un vecie mīti atdzīvojas paši no sevis, neiznīcināmi kā Vecvectēva mantojums tikumus zaudējušā sabiedrībā.

“Kas ir lapsa?” — domāja Jeronīms Kintana. Kas ir lapsas, no kurienes tās rodas? Mēs zinām, no kurienes rodas cilvēki, no kurienes rodas vistas un kaķi, un suņi, un putni, un augi. Mēs zinām par zemi, debesīm un debess spīdekļiem. Bet par lapsām nezinām nekā. Iespējams, lapsas rodas no uguns, tāpēc to kažoks tik sarkans. Bet iespējams, ka tās dzemdina arī tumsa. Jo no kurienes gan cēlies to acu tumšums? Bet varbūt tās taisītas no zemes elementiem? Kas rada lapsas? Kas?

Citos stāstos fantastisko elementu ienākšana nav tik smalka un vietumis atskan ironiski smiekli. Kāds inženieris izgudro laimes mašīnu, un par to tribunāls viņam piespriež nāvessodu, jo laimes sagādāšana cilvēkiem ir tikai valsts un jaunā diktatora kompetencē. Nopircis pudeli piena, cilvēks pēkšņi sarūk gandrīz molekulas lielumā un nokļūst pats sava motocikla dzinējā. Ņujorkas un Čikāgas armija uzbrūk Ņūdžersijai, un jaunie karavīri galē nost cits citu, spēlējot Mocartu, Šēnbergu un Stravinski.
Visi šie neparastie notikumi tomēr ir gandrīz pilnībā ticami ne tikai kā alegorijas, kas tur nenoliedzami ir, bet arī kā dzīves īstenība. Morāles grāmatā ir daudz, bet tā ir tikpat dabiska kā viss pārējais, un es tur neredzēju ne uzspēlētu gudrību, ne paštaisnumu.
Tas viss ir uzrakstīts plūstošā, nesamākslotā un pat dzejiskā valodā. Uzreiz jāatzīstas, ka leitiski es nemaz tik labi nemāku, kā gribētu, un daiļliteratūra man būtu jālasa ar vārdnīcu. No otras puses, nezināmo vārdu meklēšana traucē. Šos stāstus tik ļoti gribēju izlasīt, ka vārdnīcu izmantoju tikai paretam, piemēram, lai noskaidrotu, ka budelis ir bende. Jāsaka, bija ļoti patīkami izjust, kā no pirmā acu uzmetiena ne visai saprotami teikumi atklāj savu jēgu, kā pazīstamas vārdu saknes ļauj uzminēt jaunu vārdu nozīmi.
Atļaušos apgalvot, ka dzejiskumu neesmu pati izzīdusi no pirksta. Vēl vairāk, “Kentaura ģerboņa dzimtu” lasīju, blakus nolikusi Talrīda Ruļļa tulkojumu (viņam šogad lietuvieši piešķīra sv. Hieronīma prēmiju par leišu literatūras tulkojumiem), kurā reizēm iemetu acis, un latviskā versija man likās pārāk piejaucēta. Lūk, īss citāts:

Kas ir tas, kas ieslēpies mūsu miesas vai dvēseles dzīlēs? No kurienes tas rodas? Neesmu vienīgais, kuram piemīt šādas izjūtas.

Oriģinālā tas skan šādi:

Kas ten glūdi mūsų kūno ar mūsų sielos gelmēj? Iš kur tatai? Ne tik man būdingas šitoks jutimas.

Palīgteikumi, manuprāt, izjauc šī fragmenta ritmu.
Šis arī ir gadījums, kad kopums ir lielāks par tā atsevišķajām sastāvdaļām. Stāsti papildina cits citu, paspilgtina kopējo ainu, un grāmata izrādās negaidīti piesātināta, it kā tajā būtu daudz vairāk par 250 lappusēm.
No lietuviešu literatūras, gluži tāpat kā no latviešu, es neko īpaši izcilu negaidu, bet šoreiz esmu saņēmusi necerēto. Ja Kondrots rakstītu kādā lielākā valodā, viņam noteikti būtu pulciņš uzticīgu fanu un cieņa žanru robežas noārdošo citu rakstnieku vidū. Žēl, ka nav iemesla gaidīt kaut ko jaunu. Vienu brīdi pat apcerēju domu rakstīt autoram un pieprasīt, lai viņš atgriežas literatūrā, bet gan jau viņš pats zina, ko dara.
Tā ir kā pēkšņa mīlestība, gluži kā tā, kas pārņēma miesnieku Jozefu, ieelpojot nejauši satiktas meitenes dzīvokļa aromātu, un pēc pāris nedēļām jau visa Prāga zināja, ka Jozefs ir iemīlējies. Paprasiet, kas ir mani mīļākie lietuviešu rakstnieki. Es atbildēšu: “Nijole Miļauskaite un S. T. Kondrots,” lai gan esmu lasījusi tikai dažus viņas dzejoļus un šo grāmatu. Protams, šāds jūtu uzplūdums var ņemt nelabu galu, taču tagad man ir skaidrs, ko sev piesolīt, ja pabeigšu darbu, ko pat sākt negribas. Romāna “Un apmāksies tie…” darbība norisinās Sniegovijā, kur dzīvoja arī augstāk minētā lapsa.

Lietuvā atdzimst cenzūra?

 Lietuvas Valsts pārvaldes pilnveidošanas jeb Saulrieta komisija esot nolēmusi, ka nesen izdotā grāmata “Vīna diēta” nav piemērota lietuviešiem.

 Lietuvieši nesapratīšot zinātnieku diskusijas par to, ka mērens sarkanvīna patēriņš varētu būt veselīgs. (Grāmatā ieteikts, kādas vīna šķirnes atstāj vislabāko ietekmi uz sirdi un asinsvadiem.) Tāpēc grāmatu pavēlēšot izņemt no apgrozības, lai tauta nenodzeras pavisam. Tā raksta “Lietuvas Rytas”.
 Diemžēl izklausās ticami, ņemot vērā viņu nesenās idejas, ka bērni nedrīkst redzēt un dzirdēt par attiecībām, kas nav “tradicionālā” (vīrietis+sieviete) ģimene, tāpēc homoseksuālitātes pieminēšanai skolās un plašsaziņas līdzekļos neesot vietas. Šķiet, drīz tur dzīvot kļūs pavisam interesanti…

Pastaiga ar Viļņas ceļvedi rokā

Tomas Venclova “Vilnius: City Guide”. Vilnius: R. Paknio leidykla, 2004.

Vilnius

 Nekad nebiju tā īsti izmantojusi tūristu ceļvedi. Šovasar pamēģināju, galvenokārt tāpēc, ka neilgi pirms plānotā brauciena uz Viļņu Svešvalodu bibliotēkā ieraudzīju šīs pilsētas ceļvedi, ko sarakstījis pazīstamais lietuviešu dzejnieks Toms Venclova. Uz vāka solīts iepazīstināt ne tikai ar Viļņas vēsturi, bet arī ar viņa iespaidiem.
 Grāmata nav bieza un ir ērta formāta, lai gan kabatā gluži to neielikt. Taču pārāk smaga. Vienīgais labums, ka biezajam papīram cauri nespīd lapas otrā pusē iespiestās ilustrācijas. To ir daudz, vismaz pa vienai katrā lappusē, visas skaistas un krāsainas. Ja nekur negribas braukt, grāmatu var pārlapot arī mājās.
 Vairāk nekā trešdaļu grāmatas aizņem vēstures izklāsts, kas man radīja iespaidu – Viļņai tomēr būtu jāpieder poļiem. Pārējais teksts īsti apraksta dažādus kultūras un vēstures pieminekļus, galvenokārt baznīcas. Pārāk daudz baznīcu. It kā gandrīz nekā cita tur nebūtu. Un pārāk daudz māju, kurās dzīvojuši 18. un 19. gadsimta zinātnieki, kas varbūt ir svarīgi Lietuvas vēsturē, taču ārzemniekiem viņu uzvārdi patiesi neko neizsaka.
 Viļņas dzīve, spriežot pēc ceļveža, aprāvās padomju varas gados, kad baznīcas izmantoja sekulāriem mērķiem, un pēcāk atsāka ritēt, draudzēm pārņemot atpakaļ dievnamus. Lai gan var saprast šo nepatiku pret padomju laiku (Venclovam 1977. g. atņēma PSRS pilsonību, un viņš emigrēja uz ASV) un vēlmi atjaunot lietu kārtību, nevar nepamanīt, ka daļa baznīcu ir uzceltas vecajās svētvietās, kas bija veltītas lietuviešu jeb pagānu dieviem. Tomēr tiem neviens viņu īpašumus atdot atpakaļ negrasās. Senākos laikos vismaz iejaucās Perkūns un sagrāva katedrāli, kas uzcelta viņa svētnīcas vietā, kā arī dažas citas baznīcas. Rādās, ka Perkūns vispār ir rūpējies par taisnību un bieži svaidījis zibeņus, nosperot, piemēram, medicīnas profesoru Bécu, kurš bija pielicis pirkstu, lai iznīcinātu Lietuvas studentu pagrīdes biedrību “Filomati”, kas 19. gs. sākumā vēlējās panākt Lietuvas un Polijas neatkarību no cariskās Krievijas. Diemžēl mūsdienās Perkūns ir saguris un leišiem jāpaļaujas uz tiesām.
 Dievi nebija palīdzējuši arī Viļņas ebreju kopienai, ko gandrīz pilnībā iznīdēja fašisti. PSRS laikā tika iznīcinātas ebreju kapsētas, kapu pieminekļus izmantoja ēku un tiltu būvniecībā, bet šis fakts grāmatā nav pieminēts.
 Pie Genocīda upuru muzeja (šajā ēkā reiz atradās gan gestapo, gan VDK) bija apskatāma neatkarības cīnītājiem veltīta bērnu zīmējumu izstāde. Palika neomulīgi, redzot skolēnu attēlotos daudzos krievu un vācu kareivjus un padomju vilcienus, kas izbrauc cauri zemnieka sētai. Tur valdīja nevis dzimtenes mīlestības, bet gan naida noskaņa.
 Bija jauki tā staigāt apkārt ar grāmatu rokā un ik pa laikam palasīt. Varētu pat pameklēt kādu Rīgas ceļvedi un atkārtot šo pasākumu tepat. Bet šo tekstu par Viļņu būtu varējis uzrakstīt jebkurš vēsturnieks vai žurnālists. Nebija ne Venclovas personisko piezīmju, ne nostāstu, kas varētu krietni atsvaidzināt tekstu un padarīt pilsētu saismīgāku. Pietrūka arī atsauču uz jaunākiem laikiem un vienkāršās tautas dzīvi. Vārdu sakot, pa pilnam neizmantotu iespēju.