Bloga arhīvi

Zaļā Vārna

Kristīne Ulberga. Zaļā Vārna. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2012. 190 lpp.

 Tik ļoti pieskaņoties literārās dzīves notikumiem man sen nebija izdevies. Kamēr vakar beidzu lasīt “Zaļo Vārnu”, tā saņēma Literatūras gada balvu. (Patiesībā, kamēr es tiku līdz beigām, balvu tā jau bija saņēmusi, bet nebūsim sīkumaini, turklāt es to uzzināju tikai šodien.) Vispār es akurāt gribēju paskatīties, kā šo nomināciju pamato. Ir trīs versijas.
 Ieva Kolmane: “Zaļā Vārna runā par to, cik grūti cilvēkam, kas pats ir vesela pasaule, iesakņoties pasaulē, kurā tādu pašu individuālu pasauļu ir vai cik.”
 Pirms pašas grāmatas izlasīju kādu interviju, no kuras uzzināju, ka, pirmkārt, romānā ir diezgan daudz no autores dzīves, otrkārt, man taču ar viņu sensenos laikos ir gadījies tikties (tāpat kā ar vēl kādu prototipu), un, kaut arī tā bija samērā nejauša, ļoti īsa un pavirša pazīšanās, grāmatā es šo meiteni vietām saskatīju, kas lasīšanu vērta mazliet dīvainu un, iespējams, empātiskāku. Vismaz sākumā, jo just līdzi varonei līdz grāmatas beigām man nebija pa spēkam.
 Anda Baklāne: “…reālistiskākais no pēdējā laikā tapušajiem latviešu romāniem. Varbūt var pat sacīt, ka tas ir tipisks mūsdienu sievietes dzīvesstāsts – ar jūkošas ģimenes sapostītu bērnību, šaubīgu pirmo attiecību pieredzi, patvēruma meklēšanu alkoholā, pieaugušo dzīves spēlēšanu, reāli tikpat kā nedzīvojot un nekad nepieaugot.”
 Grāmatas vēstītāja atrodas psihiatriskajā slimnīcā, kur savām palātas biedrenēm un ārstam stāsta par smago bērnību, saltajiem vecākiem, cietsirdīgo vīru, nemīlošajiem bērniem un grūto dzīvi kopumā, ko kaut cik izturamu dara tikai Zaļā Vārna, kas bērnībā viņu apciemojusi kopā ar lēkmēm, bet vēlāk – pieprasot karstvīna katliņu. Un vēl vienu. Vārnas dēļ viņa tagadīt ir tikusi slimnīcā, jo neiejūtīgā ģimene nesaprot sievietes iekšējo pasauli un domā, ka tās ir halucinācijas. Ārsti ir nejauki, sanitāres – tāpat, bet slimnieces gan aizrautīgi klausās viņas stāstus.
 Liāna Langa: “Tematiski velku attālas paralēles ar Virdžīnijas Vulfas „Deloveja kundzi” – savā pirmajā (un ceru, ka ne vienīgajā) pieaugušo auditorijai domātajā romānā autore raksta par jūtīgas sievietes pārdzīvojumiem, sastopoties ar ierasto – apkārtējo visai ierobežoto uztveri. [..] Dumpiniecisks, spilgti uzrakstīts romāns.”
 Lai nu ko, bet dumpinieciskumu es tur meklēdama neatradu. Dumpim, manuprāt, vajag mazdrusciņ ideālu un vēlmes kaut ko sasniegt, nepietiek ar “neviens mani nemīl un nesaprot”. Parunāsim, piemēram, par varmāku vīru.

 Mēs ar viņu iepazināmies martā, laikā, kad visi normāli cilvēki iepazīstas. Viņš bija bagātnieks, biznesmenis, bet es skuķis, kas nevalkā krūšturi. Todien gāju uz veikalu pēc kartupeļiem, lai nenomirtu badā, bet viņš vizinājās ar velosipēdu, lai nenomirtu no garlaicības. Tā mēs glābām katrs savu dzīvību, kā jau cilvēki mēdz darīt. Vēlāk viņš atzinās – domājis, ka esmu mauka, un viņam bijis interesanti apstāties un papļāpāt ar mauku, neko tādu viņš iepriekš nebija atļāvies. Viņš domājis, ka mani var viegli iegūt, ja es staigāju bez krūštura un, iespējams, arī bez biksītēm, taču viņš smagi kļūdījās. Aizritēja veselas četras dienas, līdz, skaļi stenot, vecpilsētas vārtrūmē mēs saplūdām vienā izglābtā dzīvībā.
 Es iemīlējos.

 (Hmm, vai šī ir tā pati Ulberga, kas uztraucās, “ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses”?)
 Žēl, protams, ka viņš izklačojās vēlāk, tik jauka sašņorēšana varētu sanākt: “Ā, bet es domāju, ka tu esi mauka. Aizlaidīsim līdz centram?”
 Vīrietis steigšus izšķiras no sievas, jaunkundze vēl palīdz izmest viņas mantas, neiedomādamās, ko šāda izrīcība sola viņai nākotnē (bet nu labi, jauniņa tak vēl), un pēc trim mēnešiem vīrs aizved savu iecerēto uz greznu namu tālu laukos. Tas tagad būšot viņējais. Atslēga paliek pie vīrieša, nākamajā dienā izrādās, ka logiem priekšā ir restes, bet vai tad tas traucēs, ja ir nepārtraukts drāziens un daudz dzeramā? Jaunkundze apzāģē draudzenes knābi, kas iesprūdis daiļamatnieka kalumos, nemaz neklausīdamās viņas vaimanās, un dzīvo tik nost. Piedzemdē (izķeizaro) bērnus, ko nemīl ne drusciņu, piedzīvo vīra emocionālu un fizisku vardarbību, raud, ka viņai nedod naudu, bet prom neiet un pati ne par ko nav atbildīga. Vīra galvenā īpašība, ja nerunā par to, ka viņš ir draņķis, ir tā, ka viņam ir daudz naudas. Ko viņš dara, kā to naudu nopelna, tas acīmredzot sievieti neinteresē.
 Stāsts, protams, ir patiesīgs un atkārtojies ne reizi vien, lūk, viena mazāk literāra versija Cālī, kas varētu būt par iemeslu tam, ka man zaļvārniete likās drīzāk kaitinoša, nevis žēlojama. Ja vien viņā būtu parādījies dumpīgums, apziņa, ka tagad viņa ir lielā un tie kaitinošie tēvā iedzimušie sīči – bērni, par ko viņa atbildīga, ja viņa mazdrusciņ pieaugtu un mēģinātu ko mainīt… Bet tā man arī Zaļā Vārna šķita esam nevis traumētas personas vienīgā iespēja izdzīvot, bet gan melu plīvurs, kas ļauj turpināt dzīvot ierastajā būrī. Vai arī vienkārši halucinācijas, bet par to lai spriež psihiatri. Starp citu, vēstītāja ik pa laikam ierunājās par nepopsīgu mūziku, tad nu te būs dziesmiņa par smadzenēm, kas nejūt sāpes.

 Grāmatas sākumā man gaužām traucēja jukjukām samestās dažādu laiku reālijas. Meitenei ir dzimšanas diena, pēc tās ziemas, kurā “viena no viņiem” bērēs “zārks ar blīkšķi ievēlās kapā” (1982), viņai ir uzdāvināti 10 rubļi, un viņa grib iet “uz kino, kur rāda filmu par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā” (1991), un ar tiem desmit rubļiem pilnīgi pietiekot pat trim filmām utt. Beidzot nolēmu, ka te autore vienkārši man ar pirkstu baksta acīs, ka vēstītāja ir pagalam neuzticama būtne un nedrīkst noticēt nekam, ko viņa saka.
 Autore māk latviešu valodu un ir gluži atzīstami salikusi kopā tekstu, lai gan dažviet spēcīgi jaušams, ka viņa te gribējusi parunāt mākslinieciski, bet vai tiešām tas ir labākais, kas pagājušajā gadā noticis latviešu prozā? Ja nu vienīgi tēma ir ļoti aktuāla…

Aiz stikla

Pēters Brūveris. Aiz stikla: dzeja un atdzeja. Il. Aigars Truhins. Rīga: Zvaigzne ABC, 2006. 151 lpp.

    Lasot Brūveri, es aizdomājos, kāpēc viņa un Bērziņulža tekstos mani netraucē centieni rakstīt tā, it kā pēdējos 70 vai cik tur tos gadus ortogrāfijas normās gandrīz nekas nebūtu mainījies, visi šie ŗ, “mūzejiskie putekļi” un citas neierastās vietās ieliktas vai neieliktas garumzīmes, lai gan citkārt tādas izdarības mani ērcina. Izdomāju, ka manu attieksmi nosaka Brūvera valoda kopumā, ainava, kurā ŗ, gluži tāpat kā pa kādam leišu vai prūšu, vai vēl kādam nesaprotamam vārdam, iekļaujas pavisam dabiski, neatstājot ne samākslotu, ne augstprātīgu iespaidu. Arī kultūratsauces un citāti, ar kuriem blīvi piepildīti dzejoļi un kuru lielāko daļu es droši vien ne tikai nesaprotu, bet pat nepamanu, neliek lasītājai justies kā mazai muļķītei, kas bāž degunu inteliģentākiem un izmeklētākiem cilvēkiem paredzētās vietās, nē, es jūtos kā apciemojusi diezgan padrūmu, tak gaužām lādzīgu vīru, ar kuru sarunājoties, iespējams, pat jūtos mazdrusciņ gudrāka, nekā patiesībā esmu. Bet ne jau gudrības dēļ es pie viņa eju. Vienkārši šķiet esam labs cilvēks. (Un valoda dzīva. Var papriecēt ausi.)
    “Aiz stikla” pat nav īpaši drūms krājums. Nepievēršas izkautajiem prūšiem vai negribētām un skarbām ziemeļzemēm. Protams, kā nu dzejniekam nerakstīt par nāvi, bet…

Bet vēl viena stīga tev paliek
Kad nekur vairs nav iespējams doties
Un to stīgu sauc apvārsni
Plakstieniem aizdaroties

    Ai, šis pants bez pārējā dzejoļa skan pārāk saldi, gandrīz kā nodziedāta “Ziemassvētku dziesmiņa” (arī no šī krājuma), kurā grūtāk saklausīt mazliet sāpju un ironijas.

    Bet mazliet greizs smaids (vai smīns) autora bārdā pavīd bieži, neļaujot visu ieskaut saltajam stiklam. Turklāt pat caur stikla sienu, kas atsvešina un nošķir, reizumis tomēr izdodas izspraukties cauri — ja ne pašam, tad mirušajiem draugiem, kam patīk dzīt jokus. (Kirils Pelns — tēls vairākos dzejoļos. Dzīvs.)

ai jauki gan ka valstī pelni tādi kulturāli
kas dienas vada nedumpojoties bet sevī gruzdot
ja viņi neleksies tad sasniegsim mēs liberālu tāli
un viņus teatrāli traktēs Ķimele vai Gruzdovs

    Gadās pat pa kādam negaidītam caurcaurēm romantiskam brīdim.

skatu rūtī es šo rītu
tā kā tikko atsūtītu
Ziemassvētku atklātnīti
ko man zīmējusi Tu

    Nu jā, es domāju, ka Brūveri ir vērts lasīt.
    Kārļa Vērdiņa recenzija ir publicēta šeit.

Klēpis

Ruta Štelmahere. Klēpis. Il. Ruta un Aleksandrs Štelmaheri. Rīga: Mansards, 2011. 80 lpp.

    Jau no pašiem pirmajiem dzejoļiem, patiesībā jau no grāmatas nosaukuma, kļūst skaidrs, ka Ruta Štelmahere ir ļoti sievišķīga autore. Tāda klasiski sievišķīga. Līdzīga sajūta mani ir pārņēmusi, lasot Annas Auziņas darbus, tomēr viņas dzejoļu mātišķā, tikumiskā varone mani ne drusciņas neuzrunā. Tā ir pārāk atšķirīga, lai es varētu Auziņas dzejā saskatīt sevi (šo rindkopu biju uzrakstījusi jau pirms iepriekšējā ieraksta, un lūk, kā man tā atspēlējas), un pārāk labi zināms tips, lai to mēģinātu ieinteresēti iepazīt. Toties Štelmahere, lai gan ne pilnībā, mani uzrunāja.
    Sieviete viņas dzejā šķiet tik rimta un piepildīta, un pat mazliet pārlaicīga, viņa varētu būt ieradusies ir no Brigaderes, ir Jaunsudrabiņa, ir Virzas tekstiem. Apmēram grāmatas vidū es atcerējos, ka autore dzīvo Jēkabpilī, tātad tā tomēr ir pilsētas dzeja, taču šī pilsēta atgādina laukus.

rītausmā uz mājas sliekšņa
viņai apgāzās slaucene
piens lija pa aukstajām betona kāpnēm
skalojās pagalma mauriņā
zemeņu dobēs
gar upeņu krūmiem

    Re, viss nav brīnišķīgi, ir neveiksmes, auksts betons, nemazgāti trauki un krēma neiznīcinātas grumbas, bet ar to visu var tikt galā, tās ir pārvaramas grūtības (varbūt izņemot grumbas, taču tās uztrauc citu tēlu, ne jau to, kas mums skaita dzejoļus), kas gan veido ievērojamu daļu sievietes dzīves, taču tajā nedominē, jo tās pamatos ir kas spēcīgāks. Mīloša ģimene, varētu pat teikt — dzimta. Māte ar baltu apkaklīti, sasārtusi no plātsmaižu cepšanas, kārtīga māte, kas izaudzina kārtīgus bērnus.

kokā šūpojas mūsu bērni kā strazdulēni
nāk vectēvs kopā ar mūsu maz
bērniem uzartās debesīs rudzus sēt

    Vai nav īsti brigaderisks “Dievs, daba, darbs”? Krājumā ir arī vairāki izteikti kristīgi dzejoļi, bet ne tik daudz, lai atbaidītu nereliģiozu lasītāju, kas šajā gadījumā vairāk pievērsās sev tuvākajiem dārza, lietus un upes tēliem.

    Upe, kas reizēm saplūst ar cilvēku (kad mērcu tevī pirkstus mums pazūd krasti), arī ir īsta un atdzīvojusies.

no rokas tev Daugava dzers
kā maigs un satumsis zvērs

(Toties dzejniekam Vādonam tieši šīs rindas nepatika.)
    Ja tā padomā, tieši īstums raksturo “Klēpi”. Krājums ir kā laba amatnieka darinājums. Dabiski materiāli, senas tradīcijas un mākas, vienlaikus mūsdienīgs skatījums. Sanāk tīra manta, ko lietot ilgi, ar prieku un mazliet godbijības. Grāmata, kas patīk gan parastajai lasītājai, gan kritiķiem.
    Ruta Štelmahere ir ne tikai dzejniece, bet arī gleznotāja, un viņas darbi ir aplūkojami internetā.

Čūskuvārdi

Andruss Kivirehks “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus“. Tulk. Zane Balode. Il. Vitolds Kucins. Rīga: Lauku Avīze, 2011. (Andrus Kivirähk “Mees, kes teadis ussisõnu”, 2007.)

Kamēr biju izgājusi, internets pierakstīts pilns. Lūk, krievu lasītāji dedzīgi apsprieduši igauņu bērnu literatūras apsēstību ar pieklājīgam cilvēkam vārdā nesaucamām vielām. Viņu sašutumu izraisījusi grāmatiņa “Kaka un pavasaris”, kuras autors Andruss Kivirehks ir izdomājis arī Loti no Izgudrotāju ciema. Starp citu, kinoteātrī “Rīga” piektdien sāks rādīt filmu “Lote un mēnessakmens noslēpums“.
Kamēr biju izgājusi, izlasīju kaudzi grāmatu, un visvairāk prieka man sagādāja Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, kuras nosaukums aizķērās prātā pēc Bereļa recenzijas.
Reiz sensenos laikos igauņi vēl nebija civilizēti, nepazina lauksaimniecību, dzīvoja mežā un mācēja čūskuvārdus, kam klausīja visi dzīvnieki, izņemot kukaiņus un stulbos ežus. Tad atpeldēja izglītoti ļaudis un atveda kultūru, mežinieki pakāpeniski pārcēlās uz ciemu, iemācījās sēt, pļaut un putru vārīt. Garšīga gan tā nebija, taču to ēd visā plašajā pasaulē, vai tad igauņiem jāpaliek malā? Tikai māte, izdzirdusi, ka bērni nogaršojuši pretīgo ēdmaņu, no kuras tūdaļ sametas slikta dūša, vaimanā:

“Vēl nesen jūs bijāt maziņi un mīļi, bet nu jau nomēģināt maizi!” viņa čukstēja. “Nedariet to, es jūs lūdzu!”

Kā redzams, klasiska mednieku-vācēju kultūras sāpīgās pārtapšanas zemkopjos un lopkopjos beigu stadija. Meža ļaudīm ir pilnas kūtis vilku, kas dod pienu, un turpat kaimiņos mītošo pēdējo cilvēkveidīgo pērtiķu pāris jau sen skumji noskatījušies uz sabiedrības degradāciju.

Arī Pirre un Rēka īstenībā bija cilvēki, vien spalvaināki par jebkuru no mums. Tas bija skaidri redzams, jo viņi nevalkāja dzīvnieku ādas un staigāja pavisam pliki. Viņi apgalvoja, ka tā ir sena paraža un ka mūsu tautas noriets iesākās nevis ar pārvākšanos uz ciemu un maizes ēšanu, bet gan ar to, ka mugurā samauca svešu dzīvnieku ādas un sāka lietot no kuģiem salaupītos dzelzs rīkus. Viņu saimniecībā nebija ne kripatiņas metāla, vieni vienīgi no akmens gatavoti rokas cirvji. Neparocīgi un gandrīz bezveidīgi, toties Pirre un Rēka apgalvoja, ka cirvji esot ērti saņemami plaukstā un ar dziedinošu iedarbību.

Vispār grāmatā veselīga dzīvesveida piekritēji un senču dzīvesziņas cienītāji var sasmelties pulka jaunu vai varbūt senaizmirstu ideju, ar kurām pārsteigt kaimiņus, lepni paskaidrojot tiem, kas neizpratni pauž skaļi: “Pēc odžu domām, ikvienam bija tiesības dzīvot tik ķēmīgi, cik tas pats vēlējās.”
Odzes ir iecietīgākas par cilvēkiem, jo gandrīz visi pārējie grāmatas varoņi ir spēcīgi pieķērušies savam priekšstatam par pareizu dzīvošanu un ar neuzticību skatās uz citiem cilvēkiem, nesen vēl draugiem un kaimiņiem, bet nu jau svešajiem un aizvien lielākā mērā — ienaidniekiem. Vecais, pusjukušais svētbirzes sargs, kas satvēris gabaliņu vēstures, piedomājis visu ko klāt un nu ir viedais, kurš vienīgais visu zina, man kaut ko ļoti atgādina. Jaunās pasaules pārstāvji ir tikpat kolorīti. Modē ir ne tikai maize un kalpošana bruņiniekiem. “Jaunieši mūsdienās interesējas par Jēzu, par viņu runā daudz, viņš ir īsts veiksmes paraugs.”

“Tu tomēr esi baigais pāķis,” noteica Andreass. “Arkls ir asais daikts, ar to tu arsi tā, ka… Tas ir labais. Aršana ir pa pirmo, bet korī gribētos tieši tāpēc, lai dabūtu sievietes. Paraugi, Magdalēna ir vai prātu zaudējusi no tiem korāļiem! Man vislabāk patiktos tā, ka rītos es artu, bet vakaros dziedātu korāļus un pēc tam drāztu vecenes.”

Par spīti visai līksmībai un jautrībai, un lāčiem, kuriem gaužām patīk sievietes, neviena igauņu attīstības stadija man īsti negāja pie sirds. Varbūt iedoma evolucionēt ir kļūda, un galā vienmēr gaida strupceļš. Grāmata beigās kļūst šekspīriski traģiska.

“Jā, protams,” piekrita vecīši. “Viņas ir tagadiņ jau mirušas. Tā pasaule, ko pazinām mēs, ir tagadiņ mirusi, un gan jau arī mēs drīz mirsim, un tad cauri būs.”

Vai varbūt būs labi, dari ko darīdams. Visi ir apmierināti ar savu izvēlēto ceļu, un savu labumu ienācējos atrod pat savdabīgais kultūras mantojuma glabātājs Mēme:

“Es viņam teicu, ka ne jau es pieskāros tam mūkam, bet gan mans cirvis, bet šis tik kvieca savu kviekšanu. Bet ja es vairs negribu caurām dienām ēst mušmires? Ja šitā te nudien ir labāka žļurga un ātrāk sakāpj galvā? Cilvēkam ir jāspēj mācīties un nav jāpaliek stīvam kā šitam te celmam. Bet diemžēl tieši tādi mēs esam.”

Grāmatā ir ilustrācijas un tulkotājas Zanes Balodes pēcvārds (īsa intervija ar viņu lasāma šeit), taču nez kāpēc nav atrodams autora vārds un grāmatas nosaukums oriģinālrakstībā.
Starp citu, grāmatas sākumā es iedomājos, ka tur labi iederētos “ŗ”. Lēmeta runā apvidvārdi draudzīgi sadzīvo ar moderniem svešvārdiem. Mazliet dīvaini gan igauņa mutē izklausījās leitismi, tāpat tekstā bija vietas, kas atmodināja manu iekšējo Kušķi (piem., “tai pat laikā”), un komatu trūkums starp salikta sakārtota teikuma daļām mudināja iet pārbaudīt pastkastīti. Šādas izmaiņas pareizrakstībā taču būtu jādara zināmas visiem tāpat kā vēlēšanu iecirkņa numurs. Taču reizēm komats tomēr bija ielikts. Ej nu sazini… Bet lielākoties bija labi.