Bloga arhīvi

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Advertisements

Koki runā mēlēs

Kim Taplin. Tongues in Trees: Studies in Literature and Ecology. Cover: Vexilla Regis by David Jones. Bideford: Green Books, 1989. 222 lpp.

    Kima Teplina ir dzejniece (viens dzejolis lasāms šeit), bet ne tāpēc vien viņas grāmata iederas dzejas mēnesī. Liela daļa grāmatas ir par dzeju, un Teplina to bagātīgi citē.
    Lai gan grāmatas apakšvirsraksts ir ļoti plašs, patiesībā tā ir veltīta šaurākam jautājumam: kā atsevišķus 19. un 20. gs. angļu dzejniekus un rakstniekus ir ietekmējuši koki, meži un to izciršana. Tā kā sējuma mazliet vairāk nekā divsimt lappusēs ir ietilpinātas piecpadsmit esejas, prozas darbu fragmenti, dzejoļi un ilustrācijas, autore neko daudz nepagūst pateikt, tāpēc krājums atstāj viegli saraustītu un virspusēju iespaidu. Varbūt tajā vainojama arī mana neziņa par angļu literatūru. Domājams, katrs angļu bērnelis skolā ir bijis spiests lasīt, piemēram, Kītsu (John Keats; šeit un turpmāk saites ved uz internetā publicētiem darbiem), kamēr es tikai zināju viņa vārdu. Tagad zinu arī to, ka viņš nomira no diloņa 25 gadu vecumā, ka viņš mīlēja kokus tāpat kā dabu, dzeju un dzīvi, ka viņš nespēja dzīvot un rakstīt “tumšā pilsētā”, jo viņam bija nepieciešams lapotnes miers, kurā sacerēt odas brīvajiem un laimīgajiem Anglijas un Itālijas mežiem ar visām driādām un Pānu. Tomēr man pietrūkst konteksta, kurā ieguldīt šīs zināšanas, lai tās patiešām būtu kā vērtas.
    Kītss izklausījās pēc gluži interesanta cilvēka, diemžēl 19. gs. sākuma dzeja laikam nav man tā tuvākā. Varbūt kādreiz, kad būšu vecāka… No grāmatā aplūkotajiem dzejniekiem mani visvairāk ieinteresēja Frānsisa Horovica (Frances Horovitz), kas, starp citu, nomira 1983. gadā 45 gadu vecumā. (Daži dzejoļi šeit, šeit, šeit, šeit un šeit.) Teplina raksta, ka viņas dzejoļi atgādinot koka zarus, putna spalvas, lauskas, uz kurām var saskatīt raksta daļu vai kādu krāsu un kas mums ir dārgas gan pašu skaistuma dēļ, gan arī tāpēc, ka tās liek mums domāt par iespējamo veselumu, no kā šīs lauskas ir tikai daļa, sniegties tam pretim. Horovicas dzejas spēcīgākais tēls esot tumšs mežs, kurā liriskā varone sevi gan pazaudē, gan arī iepazīst.

    Vēl interesants šķita Viljams Bārnss (William Barnes), praktisks puisis, kas zināja, ka koki dod ēnu, ir skaisti un garīgi pacilājoši, taču tie reizēm ir jācērt nost, lai sagādātu kokmateriālus vai kurināmo. Viņa dzejoļi rakstīti Dorsetas dialektā:

You gie’d me life, you gie’d me jaÿ,
    Lwonesome woodlands! zunny woodlands
You gie’d me health, as in my plaÿ
    I rambled through ye, zunny woodlands!
You gie’d me freedom, vor to rove
In aïry meäd or sheädy grove;
You gie’d me smilèn Fannèy’s love,
    The best ov all o’t, zunny woodlands!

    Ja pacenšas, saprast var, turklāt tieši svešādā valoda sniedz vislielāko prieku.
    Teplina raksta arī par Tolkīnu, Džonu Raskinu, Tomasu Hārdiju utt. Manā sarakstā “To es gribu izlasīt” nokļuva prozisti E. M. Forsters (E. M. Forster), Mērija Veba (Mary Webb) un Ričards Džeferiss (Richard Jefferies).
    No esejām var secināt, ka angļu autori laika gaitā zaudēja idillisko skatījumu un līdz ar mežizstrādes intensificēšanos kļuva arvien drūmāk noskaņoti. To noteikti var labi novērot Hārdija (Thomas Hardy) romānos. “Under the Greenwood Tree” vēl esot optimisma pilns darbs, mežs tur attēlots dzīvības pilns un auglīgs, bet “The Woodlanders“, kas ir piecpadsmit gadus vēlāk sarakstīta variācija par to pašu tēmu, efejas lēnām nožņaudz jaunos kociņus, ķērpji tiem izsūc dzīvības sulas un dvēseles radinieki neapprec viens otru.

Šonedēļ internetā. 21. Kritika

Viss tik nopietni, tik nopietni…
Vilis Kasims, jaunais vai topošais literāts, izstāsta, kāpēc viņš negrib valsts naudu:

Otrkārt, rakstot nejūtos kā valstiski svarīga darba darītājs. [..]
Man tomēr šķiet, ka nacionālās literatūras lasīšana ir valstiski svarīgs mērķis gan tautas pašapziņas, gan patēriņa lokalizēšanas veicināšanai. Pretstatā nelasīta nacionālā literatūra nešķiet ne plika graša vērta.

Tā vien gribas viņam iedot jauku, apaļu summiņu. Nu labi, pēc romāna pabeigšanas. Kaut tāpēc vien, ka viņš neiedomājas: visiem citiem klājas labāk, bet rakstnieki ir vienīgie, kam jāmaksā nodokļi un kas nesaņem atalgojumu avansā. Varbūt ar labi algotu darbu reklāmas aģentūrās nepietiek, lai spētu izprast pašnodarbinātos, darba devējus, bezdarbniekus un visus pārējos?
Savā ziņā ar to sasaucas A. Šivani (Anis Shivani) raksts “What Should Be the Function of Criticism Today?” Autors pievēršas ne tikai literatūrkritikas, bet arī rakstniecības stāvoklim, un viņa viedoklis, kādam jābūt kritiķim, mani vedināja uz pārdomām par lasītāja lomu.

The premise of this essay is that criticism needs to play a central role in the revival of literature. At present, criticism, in the form of academic “theory,” is in the curious position of simultaneous self-exaltation and self-marginalization, being a highly esoteric affair that makes no effort to reach the mass of readers.
Although the internet, as it currently stands, is only in a rudimentary form as far as the potential for humanist criticism is concerned, nonetheless our hopes must rest on it. [..] Radical, chaotic, uncontrollable energies are on the loose, and the critic must equip himself to contest on this hot terrain with all the rhetorical means at his disposal.
The successful creative writers can’t afford to offend anyone in authority who may withhold rewards and opportunity in the future—a necessary consequence of nearly all of America’s literary writers having become, in essence, state employees, upholding a collective aesthetic of bourgeois realism and individualized confessionalism, leaving the state’s politics and policies well enough alone for the sake of job security.

Rakstnieks L. Grosmens (Lev Grossman), kura vārds jau labu laiku atrodams manā “reiz es noteikti izlasīšu” sarakstā, arī runā par grāmatu recenzijām rakstā “Confessions of (Another) Book Reviewer“:

I review books if they do something I’ve never seen done before; or if I fall in love with them; or if they shock me or piss me off or otherwise won’t leave me alone; if they alter the way my brain works; if I can’t stop thinking about them; if for whatever reason I absolutely have to tell people about them. [..]
The critic’s job isn’t to change my mind about whether or not I like a book. Not anymore. The critic’s job is to make me a better reader.

Vēl cits rakstnieks Dž. Bārnss (John Barnes) lasīšanu un jautājumu, kāpēc daļa cilvēku nelasa fantastiku, apskata kā semiotiķis:

Traditional semiotic approaches have argued that one reason why some people can’t read science fiction is that they lack the reading protocols for processing it; probably the most famous formulation of this was Samuel R. Delaney’s MLA address, which is still resonating in periodic uproars in the field, such as these by James Gunn and Jo Walton.
A reading protocol is a process or method for making sense out of a piece of text, and it is often expressed as a direction or guideline, i.e. a sentence in the imperative mood, but it is very doubtful that anyone actually formulates and uses protocols in that way except in research. [..]
Why should someone who has mastered “watch for mythic allusions and motifs” be incapable of learning, “treat neologisms as clues to the underlying social relations”?
I think the better explanation is something closer to Roland Barthes’s idea in The Pleasure of the Text: a large part of the pleasure of reading is in using the reading protocols you like to use and using them well—feeling the familiar tools in our mental grasp and enjoying using them expertly in pretty much the same way a chef likes the feel of his favorite cleaver, a cartoonist uses a favorite trick of the brush, or a carpenter likes to feel a carefully cut piece fit in tight, true, and flush.

The Guardian rakstam Amazon v newspaper: which is the more valuable review? ir interesanti komentāri:

Every discussion is dominated by writers demanding attention for their writing. The stand-alone quality of the books is rarely mentioned. And if readers are mentioned at all, it is often with contempt.
Take the discussion about author collectives. These are fine initiatives, even if they do seem to be reinventing the excellent concept of the small press. But they are all about the authors and their champions, not about the readers. The comments, interesting as they are, come from people involved in these initiatives. Complaints about a ‘narrow-minded view of what constitutes good art”, ‘misguided class (and sometimes gender) based prejudices’ and a lack of ‘true curiosity’ are not just a swipe at the literary press. That’s a swipe at readers too because it implies that we are Stepfordized underlings who unthinkingly choose our books on the basis of mainstream reviews alone. [..]
If the debate doesn’t start to consider readers soon, I think we readers may need to convene a tea party at which we announce that we are going to ‘Take Back Books’ and ‘Reclaim The Reader’ as the most important person in the discussion about the future of books.

Un visbeidzot: Locus norisinājās diskusija par fantastikas un fantāzijas dzeju.