Bloga arhīvi

Es mīlu Diku

Chris Kraus. I Love Dick. Foreword by Eileen Myles, afterword by Joan Hawkins. Los Angeles: Semiotext(e), 2006 (1997). 277 p.

Nabaga Diks.

Tiem, kas nelasa grāmatas…

… jāpievēršas interneta komiksiem. Viens no maniem mīļākajiem ir Incidental Comics, kura autors Grānts Snaiders bieži pievēršas literatūrai, kā jaunākajā veikumā, kas redzams zemāk , prokrastinācijai un citām tuvām tēmām. Ja nu vēl neesat redzējuši, aizejiet aplūkot.

Draudzība

Henry James. Daisy Miller and Other Stories. New York: Airmont, 1969. 158 pp.
Carla Montero. La piel dorada. Il.: Jan Scholz, Gemma Martinez. Barcelona: Penguin Random House Grupo Editorial, 2015 (2014). 398 ps.
Emily Gould. Friendship. New York: Farrar, Straus and Giroux, 2014. 271 pp.

 Lai gan šī kombinācija izskatās samērā dīvaina, visas trīs grāmatas iederas nedēļā, kurā ir 8. marts.
 Sāksim ar senāko. 19. gs. beigas. Amerikāņu jaunskungs, kas it kā Eiropā studē (klīst baumas, ka tur ir iesaistīta kāda padzīvojusi dāma), Šveicē satiek Deiziju Milleri, pārtikuša amerikāņa meitu, kas kopā ar māti un brālīti apceļo Eiropu. Daiļā un spontānā meitene apbur gandrīz trīsdesmitgadīgo jauno cilvēku, tā ka viņš neilgi pēc iepazīšanās ierosina kopā apmeklēt netālo pili, ko abi arī izdara. Divatā, bez pavadoņiem. Ar to, protams, pietiek, lai jaunā cilvēka tante meiteni uzskatītu par pazudušu un paklīdušu, neko gan nepārmetot savam radiniekam un viņa tikumību neapšaubot. Pēc kāda laika visi satiekas Romā, un viss ir vēl trakāk. Deizija neko nav mācījusies un turpina neņemt vērā sabiedrības iedomas, kā viņai un citām jaunietēm jāuzvedas, un pat izturas tā, it kā tas būtu dabiski. Vārdu sakot, skandāls.
 Garstāsts ir izdots arī latviski.
 Grāmatā ir vēl divi īsstāsti. Vienā privātskolotājs atceras savu ārkārtīgi inteliģento un valdzinošo skolēnu, kura vecāki, kārtējie amerikāņi Eiropā, viņa pievilcību izmanto, lai dzīvotu pāri saviem līdzekļiem. Otrā krietni padzīvojušas māsas sapņo par Eiropu, ko reiz apceļojusi viņu māte, bet māmuļa dara visu, lai meitiņas nokaunētos un nekur neaizbrauku, pametot vecu, vārgu sievieti vienu likteņa varā. Te nu gan vai viss kā mūsdienās. Etiķete un mode mainās, bet problēmas paliek. Ak jā, biju bažījusies, ka Džeimss rakstīja pārāk sarežģīti, lai viņu varētu saprast, bet tas laikam vairāk attiecas uz romāniem.

 ”Zeltīto ādu” nopirku lidostā, jo tur bija spāņu grāmatas, tiesa, kādas trīs. “50 sombras de Grey” atkrita, Ildefonso Falkonesa vēsturiskais romāns bija pārāk vēsturisks (18.gs. leksika?), biezs un uzcenots, lai to lasītu lidmašīnā, tad nu palika šis, diemžēl arī vēsturisks, tomēr detektīvs.
 1904. gadā Vīnē notiek virkne slepkavību. Tiek nogalinātas mākslinieku modeles, kas iesaistījušās, iespējams, pirmajā aģentūrā. Aizdomas krīt uz princi Hugo (pirms dažiem gadiem gandrīz tādā pašā veidā tika nonāvēta viņa mīļotā; tagad viņš apmeklē doktoru Freidu) un arī uz skaistāko sievieti Vīnē, daiļo un noslēpumaino Inesi, kurai grāmatas sākumā Hugo publiski atgādina Roseti vārdus, ka visas modeles ir maukas. Inspektoram Karlam, kurš to visu izmeklē, izmantojot tikko izdomātos kriminoloģijas paņēmienus, Hugo ir labākais draugs un Inese iekritusi sirdī no pirmā skatiena.
 Kā detektīvs romāns bija pārāk lēnīgs, nodaļām ilgi ij nepievēršoties noziegumiem. Kaut kur ap vidu es pat aizgāju iegūglēt, ko citi par šo domā. Pirmā recenzija, ko uzgāju, bija sajūsmas pilna. Un vēl es sapratu, kurš ir vainīgais, vēl pirms to atklāja autore, tātad tas bija pārāk viegli, kā arī esmu nikna par vainīgā izvēli, kas, (MAITEKLIS) manuprāt, ir pretrunā autores morālajam uzstādījumam.
 Grāmatas ideja Montero esot piemeklējusi muzejā, skatoties uz Pikaso gleznu un iedomājoties, nez, kas ir modele? Tāpēc galvenā varone ir Inese, pati modele un fotogrāfe, kas nelaulājusies dzīvo kopā ar mākslinieku, bet ir tik daiļa un šarmanta, ka viesojas augstāko aprindu namos un visi viņu mīl. Deizijas laiks acīmredzot ir beidzies. Tomēr par viņu mēs neko daudz neuzzinām, un mani tēls nepārliecināja. Vai tiešām ir cilvēki, kuros visi iemīlas? Un tā labdarība kā no Tolstoja… (Viņa vēlu vakarā aiziet pie desmit bērnu ģimenes, māte nedēļniece, vienīgais pelnītājs tēvs slauka ielas vai tamlīdzīgi, abi ar Hugo izmazgā viņiem visu veļu un grīdas un pēc tam vēl spēj uzvārīt zupu no dārzeņiem, ko grozā atnesusi līdzi, un pabarot visus? Un vēl spēj uzdejot ar sīčiem? Ak jā, un vēl uzpērk bērnus ar konfektēm, lai viņi to zupu izēstu? Lūk, tas nav socreālisms.)
 Inese ik pa laikam saka runas par sieviešu/modeļu nenovērtēto lomu mākslā utt. Teorētiski tam būtu mani jāuzrunā, bet neviens viņai neiebilst un tas viss paliek deklaratīvu frāžu līmenī.
 Par spīti visam, ko esmu te sarakstījusi, grāmata, ja nav iebildumu pret gausumu un darbības vietu un laiku, ir lasāma.

 21. gs. Ņujorka. Divas labākās (šķiet, arī vienīgās) draudzenes, kam tuvojas trīsdesmit. Meitenes iepazinās, stažējoties izdevniecībā. Tagad Eimija ir piedzīvojusi slavas piecminūtes tenku blogā, smagu krišanu pēc raksta par bloga īpašnieku draugu un tagad strādā hipsterīgā ebreju vietnē un gaida atgriešanos virsotnē. Spēj savaldzināt cilvēkus. Ir draugs, īres dzīvoklis lieliskā rajonā un kaķis. Laiku kavē, iepērkoties pāri par saviem līdzekļiem. Beva no izdevniecības aizgāja, sekojot līdzi draugam uz laukiem (laikam Viskonsinu), kurš viņš studēja, bet viņa strādāja bārā. Pēc krāpšanas viņa atgriezās Ņujorkā, pastrādāja, aizgāja no darba vēlreiz, jo iestājās radošās rakstniecības programmā dārgā universitātē, ko pēc gada pameta. Tagad viņai ir 30 tūkstošu dolāru studiju kredīts, slikta istabiņa komunaļņikā un trūcīgi atalgoti gadījuma darbi – sekretāres aizvietotāja uz pāris dienām un tamlīdzīgi. Meitenes cīnās ar sajūtu, ka nekas nenotiek, līdz kaut kas sāk notikt.

 But underneath everything ran a low hum of exaltation. Things were happening to her. They were bad things, but at least they were happening.

 Ir patīkami, ka meiteņu draudzība un romāna darbība nerotē ap misteru Lielisko vai puišiem kā tādiem, lai gan tādi pavīd. Ņujorka nav nekāda laimes zeme (abas ir iebraucējas). Bet, lai kā autore (kā izrādās, rakstīšanu universitātē apguvusi un tenku blogā strādājusi utt.) gribētu, nekur tālāk par čiklita īzīrīdu viņa nav tikusi. Oficiālā grāmatas tēma ir meiteņu draudzības pārmaiņas un saglabāšana, kļūstot pieaugušām. MAITEKĻI! Šeit vienu no viņām nejauši piemeklē grūtniecība. Aizej tu, cilvēks uz randiņu, lai dabūtu labi paēst un iedzert, un no rīta pat neatceries, bija sekss vai nebija. 40 dolāru avārijas tabletei žēl. Par visu pārējo, ko šitā var saķert, viņa pat neieminas. Pēc tam tu nevari saprast, ko iesākt tālāk.

 “But I’m just saying, like, we’re not at an age anymore where abortion is the only rational thing. People we know have babies.”
 “No one we’re close to. And obviously no one in our, like, tax bracket.”

 Ir risinājums, lai neko nevajadzētu izlemt! Ja esi reizi mūžā satikusi situētu bezbērnu pāri, viņi noteikti gribēs bērnu adoptēt! Nopirkt! Cik jauki! Jo, dzemdējot bērnu, tu uzreiz kļūsti pieaugusi, spēj tikt galā ar problēmām, kas tevi visu mūžu ir vajājušas, un visums arī sadodas rokās, grūtniecei sagādājot labu darbu ar apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu. Vienīgais, draudzenei, izrādās, skauž, jo puiši varbūt arī nav tik svarīgi, bet dzemdēt – ir. Starp citu, bērns piedzima, bet mēs par viņu tā arī neko neuzzinājām.
 Grāmatas sākums man pat patika, bet beigas aizkaitināja. Tomēr varbūt jāpalasa vēl kāds meiteņu romāniņš.

Klausos:

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Grāmatu valstībā (sievišķīgi plāni)

Kvints Būholcs. Grāmatu valstībā. Tulk. Inga Karlsberga. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2014. (Quint Buchholz. Im Land der Bücher. 2013.) 56 lpp.
Dmitrijs Sumarokovs. Дмитрий Сумароков. Café Europe. Atdz. Artis Ostups un Arvis Viguls. Il. Rūta Briede un Artis Briedis. R.: Orbīta, 2014.

2015-02-28 17.34.54Ar plānošanu man gan neiet nekādā jēgā, bet…
Marts šogad nebūs nekāds sieviešu literatūras mēnesis, bet…
Man šķiet, ka pastāv iespēja, ka es šomēnes izlasīšu kādu zem pelēcīgi skumajajām debesīm izraidīto grāmatu (te, protams, iederētos arī “Meža meitas”, jo īpaši jaunāko ziņu – šodien plkst. 14 Kronvalda parkā Borisa Ņemcova piemiņas brīdis – un nupat dzirdētās Filipa Rufa lekcijas kontekstā, taču šīs, protams, bija izgājušas). (Sūtiet mani uzlādēt fotoaparāta bateriju.) Un man liktos ļoti jauki, ja arī citos grāmatu blogos būtu vēl vairāk rakstu par brīnišķīgām, dusmīgām, acis atverošām, iedvesmojošām, cīņā saucošām utt. sieviešu sarakstītām grāmatām nekā pārējos vienpadsmit mēnešos.

Bet februārī es izlasīju/apskatīju divas grāmatas, par kurām man nekas daudz nav sakāms.
Vācu mākslinieka Kvinta Būholca “Grāmatu valstībā” valda ļoti latviska pelēkzila noskaņa (proti, man ir Itālijā ražota nagu laka, kas pudelītē izskatās tieši tādā krāsā), ko var redzēt jau uz vāka un gandrīz visos attēlos. Dažus var aplūkot šeit. Mākslinieks zīmē, cik jauki ir lasīt grāmatas. Ja nu kāds nezina, kā to darīt, te ir parādītas dažādas iespējas (kāds uzdrošinās tuvoties ienaidniekam; kādu grāmatas padara aklu; kāds dejo, kad cits to ir piemānījis; kāds veido citu laiku; kāds ietinas savos sapņos utt.), tomēr man ir aizdomas, ka grāmatiņa ir domāta tiem, kas to visu jau ir izmēģinājuši un atzinuši par labu esam, vēl vairāk – ka to ir paredzēts dāvināt cilvēkiem, kam jau ir pilna māja ar grāmatām. Man zīmējumi no vienas puses patika, bet no otras – tajos pietrūka kustības, dinamikas, stāsta.

Orbītas” Latvijas krievu dzejnieku bilingvālajā sērijā iznākusī “Café Europe” mani diemžēl atstāja tik vienaldzīgu, ka… Bet es nezinu, var būt, ka klausoties to autora lasījumā, es kaut ko sadzirdētu. Tagad interesanti šķita, kā dzejoļa “Pērts” (no Arvo) latviskā versija (Arvis Viguls) saspēlējas un papildina oriģinālu (dzejolis ir apcirpts taisnos klucīšos, ne sākuma rindām, ne beigu), un grāmatu noslēdz pavisam negaidīts igauņu nāves dziesmu cikls, kur mēness ir “sasalis ragā kā nosalis soms” utt. Ja nu kāds ir noilgojies pēc liriska melnā humora, ir vērts iemest aci, vēlams, savu, lai noskaidrotu, vai tieši pēc tā netvīkst sirds.

Madride, 1936

Eduardo Mendoza. Riña de gatos. Madrid 1936. Barcelona: Planeta, 2010. 432 lpp.

 Tā nu ir sanācis, ka Mendosa šobrīd ir mans spāniski visvairāk lasītais autors. Šī ir trešā grāmata, pie tam tāda, ko par grāmatiņu nenosaukt, un nebūs pēdējā, kaut tāpēc vien, ka mājās stāv vēl viena, pašas pirkta. Un no tām trijām šī varētu būt tā, ar ko es citiem ieteiktu sākt, vismaz pieņemot, ka lasīta tā tiktu, teiksim, angļu tulkojumā, kur tā pārdēvēta par “Angli Madridē”, nevis gojisko “Kaķu plēšanos”. Kaut arī romāns ir visnotaļ spānisks, par vēsturi un politiku, un mākslu, kā jau redzams nosaukumā, turklāt lielais vairums tajā darbojošos personu patiešām dzīvoja un tā vai līdzīgi darbojās, man šķiet, ka lasītājam pietiek aptuveni nojaust, kas bija Hitlers, Musolīni un Franko, lai vēsturiskais fons lielas galvassāpes nesagādātu. No otras puses, kaut arī tikko uzskaitītie vārdi neko priecīgu nesola, Mendosa ir uzrakstījis spiegu komēdiju, kurā sajaukušās viņa nopietnās un farsu mīlošās noslieces. Protams, vienkāršu vēsturisko romānu cienītāji to varētu nesaprast.
 1936. gada pavasarī Madridē ierodas angļu mākslas vēsturnieks Entonijs Vaitlends. Viņa specializācija ir spāņu glezniecība un lielā mīlestība – Velaskess. Uz Madridi viņš ir uzaicināts, lai novērtētu kāda aristokrāta gleznu kolekciju, kas zina, varbūt kāda ir pietiekami vērtīga, lai to varētu nelegāli pārdot ārzemēs un pamest Otro Republiku, kur dzīve nav diez cik mierīga. Anglis ir caurcaurēm apolitisks, viņu interesē tikai māksla, sievietes, dzēriens un ēdiens, bet ar šīm interesēm un, iespējams, veselā saprāta trūkumu pietiek, lai viņš nepārtraukti kaut kur iekultos, jo vairāk tāpēc, ka viņa gaitas pieskata vesela virkne ļaužu, kam par politiku ir krietni lielāka interese (es teiktu, ka nojausma, ja vien Lielbritānijas vēstniecības darbinieki tik aizkustinoši nerunātu par Hitlera gandrīz vai pūkainumu), proti, jau piesauktā vēstniecība, Spānijas policija, falangisti, pat VDK aģents Koļa. Visiem viņiem ir plāni, kuros paredzēta vieta arī Vaitlendam.

Francisco de Goya. “Gatos Riñendo” (1786-1787).

  Bet viņš tikmēr aizrautīgi stāsta par Velaskesu, iemīlas, pazaudē ne tikai galvu, bet arī maku un dokumentus, apmeklē nelegālus mītiņus, gandrīz iedraudzējas ar jaunajiem spāņu fašistiem, kuri šeit ir parādīti ļoti cilvēcīgi, gandrīz tiek pie bērna, gandrīz tiek nogalināts… Grāmatas varoņi, jo īpaši galvenais, uzvedas dīvaini, situācijas ir neticamas, pārspīlētas, absurdas, bet aiz tā visa slēpjas skumjas, jo es taču zinu, kā tas viss turpināsies, kad grāmata beigsies. Viņi nezina.
 Bet anglim galvenais ir jautājums, vai viņam ir izdevies uziet līdz šim nezināmu Velaskesa gleznu un tādējādi uzveikt savu bijušo skolotāju, ar kuru viņi tagad arī plēšas kā runči martā. Tāpēc bez visa cita grāmata var arī mudināt pārdomāt to, cik lielā mērā mākslas darba vērtību nosaka autora vārds.

Lasu: What I talk about when I talk about the TBR.
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Perversās baudas vēsture

Julie Peakman. The Pleasure’s All Mine: A History of Perverse Sex. London: Reaktion Books, 2013. 352 pp.

Viena cilvēka perversija ir cita cilvēka normālums.”  Proti, lielākā daļa seksuālu darbību reiz ir tikušas pasludinātas par nenormālām, turklāt tik perversām, ka tās pelnījušas smagu sodu. Kā nekā vēl joprojām ir valstis, kurās gejus un neuzticīgas sievietes nomētā ar akmeņiem, jo viņi, gluži tāpat kā kristīgajā pasaulē pirms seksoloģijas un visādu jaunu vārdu izgudrošanas, ir grēcinieki.
 Šai sakarā varu piebilst, ka vārdus “heteroseksualitāte” un “homoseksualitāte” esot izdomājis austroungāru dzejnieks un tulkotājs Karls Marija Kertbenijs (Karl Maria Kertbeny) 1869. gadā, turklāt pirmais jēdziens vēl 1901. g. izdotajā “Dorland’s Medical Dictionary” nozīmējis nenormālu, perversu seksuālo apetīti attiecībā uz pretējo dzimumu, kas tajā laikā un vietā kārtējo reizi ietvēra gandrīz visu, kas netika darīts ar mērķi ieņemt bērnu. Tāpēc autore, vēsturniece, kas specializējusies seksa, porno un perversiju jomā, sāk tieši ar vienkāršo heteroaktu bez īpašām piedevām. Tiesa gan, pirms tam viņa ievadā atrunājās, ka informācijas esot pārāk daudz, lai viņa pievērstos arī citām pasaules daļām, ne tikai Rietumeiropai un ASV, turklāt Austrumu perversijas paverot vēl pavisam citu dimensiju, kas esot atsevišķas grāmatas vērta.
 Es, protams, domāju, ka tas ir valodas jautājums, un jā, varēja jau nu pavērt lasītājam skatu uz kaut ko nezināmāku, bet no otras puses, grāmata jau tāpat ir sanākusi bieza. Tajā ir arī daudz ilustrāciju, lielākoties pasenu attēlu, no kuriem var saprast, ka pornogrāfija nemainās, jo seno romiešu vai de Sada grāmatu ilustrācijās attēlotās situācijas tādas pašas vien ir kā mūsdienās, mainās tikai frizūras un par seksīgu uzskatītas auguma aprises. f0367-01
 Jā, autore tātad ir vēsturniece un lasītāju iepazīstina ar avotos atrastajiem faktiem, kurus retu reizi komentē, bet nesacer stāstus. Es grāmatu nesauktu par sausu, taču varu iedomāties, ka citiem cilvēkiem tā varētu tāda šķist. Vienmēr gan var vienkārši aplūkot bildītes, ja negribas uzzināt kaut ko jaunu, piemēram, ka sengrieķi reti praktizēja misionāra pozu, viņiem labāk patika, ja sieviete sēdēja vīrietim klēpī vai bija pagriezusi muguru, savukārt vīriešu starpā ierasts bija intercrural sekss, no latīņu crura (kājas), tātad ciskālais sekss. Allažiņ var iemācīties kādu jaunu vārdu. Vai faktu. Piemēram, Anglijā izšķirties bija gandrīz neiespējami līdz pat 1857. g., un tur zēla un plauka tirgošanās ar sievām. Vīrs vienkārši aizveda sievu uz tirgu un pārdeva tam, kurš solīja lielāku samaksu. Reizēm viss jau bija iepriekš sarunāts un sieva nokļuva sava jaunā mīļotā rokās. Un labi, ka tā, jo, kā mācīja persiešu ārsts Al-Razi (865–925), nepiepildītas mīlestības dēļ pasliktinās redze, iekrīt acis, mēle izžūst, āda sāk pūžņot. Uz sejas, kakla un muguras var parādīties tādi kā suņa kodumi, un kurš viņu vairs mīlēs? Nabaga cietējs pārvērtīsies vilkacī un naktīs klīdīs pa kapsētām, līdz sajuks prātā vai nomirs.
 Labākās zāles pret melanholiju ir dzimumakts (sena grieķu gudrība), bet, ja tas nav iespējams, noderēja arī masturbācija — līdz tam brīdim, kad atnāca vīri, kas paziņoja, ka tas ir grēks, vēl smagāks grēks par laulības pārkāpšanu, teica Akvīns Toms, tā ir slepkavība, jo šādi tiek iznīcināta sēkla, kas domāta jaunu cilvēku radīšanai. Es domāju, ka šo jautājumu Saeima ir nekrietni pametusi novārtā un ir pēdējais laiks sasaukt kādas komisijas sēdi. Te gan jāsaka, par masturbēšanu nāvessods Eiropā nav ticis piespriests, ir tikai pārgrieztas paceles cīpslas. Sievietes, savukārt, tā var kļūt histēriskas un nekontrolējamas, sajukt prātā, klitors var tā izstiepties garumā, ka sieviete kļūst par lesbieti, bet, kā zināms, “fiziski un garīgi normālai un pienācīgi izglītotai sievietei gandrīz vai nemaz nepiemīt jutekliska iekāre” (Richard von Krafft-Ebing, 1840–1902). Vīriešus ar savu nevaldāmo tieksmi pēc miesas priekiem viņas noveda no ceļa Apgaismības laikmetā un, šķiet, mūsdienās arī, jo vismaz internetā netrūkst sieviešu, kas citām pārmet nespēju noturēt kājas kopā.
anatomical venus Perversiju izpēte turpinās ar homoseksualitāti (18. gs. pirmajā pusē kāds Nīderlandes ciems zaudēja uzreiz 22 vīriešus un zēnus, kas šī iemesla dēļ tika sodīti ar nāvi), transvestītismu un transseksuālismu, sadomazohismu (starp citu, šīs kopienas pārstāvji mēdz niknoties, ka “Greja 50 nokrāsās” attēlotājām varmācīgajām attiecībām neesot nekā kopīga ar viņu uzvedības kodeksu), nekrofīliju (un Stendālu), pedofīliju, seksu ar dzīvniekiem, fetišismu, ekshibicionismu utt. Diemžēl lielā daļā aprakstīto gadījumu kāds cieš, vai nu tāpēc, ka ziņkārīgie kaimiņi ir pieķēruši grēkā un nosūdzējuši taisnajai tiesai (par lesbismu vien nepakāra, toties, ja mūķene bija izgrebusi koka dildo, ar ko iepriecēt savu draudzeni, tad gan viņu varēja rītausmā noslīcināt), vai arī tāpēc, ka savas seksuālās vēlmes kāds apmierina uz citu rēķina. Reizēm mīla nav nekāda mīla, tikai sarauj tevi gabalos.

Lasu: http://www.theguardian.com/books/2015/feb/14/saturday-poem-041-by-iain-banks
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos: