Bloga arhīvi

Žņaudzējs

Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Il.: Ferran Cartes. Barcelona: RBA Coleccionables, 1999 (1994). 184 lpp.

 Vaskess Montalbāns, kamēr vēl dzīvs, esot bijis stipri populārs Barselonas autors. To droši vien sekmēja gan fakts, ka viņš sacerēja kriminālromānus un scenāriju radniecīgam teleseriālam, gan tas, ka viņa izgudrotais detektīvs aizrāvās arī ar recepšu izklāstīšanu. Spāņi ir viena ēdelīga nācija, “bet mana mamma to gatavoja šādi”, kā rādās, ir ārkārtīgi svarīgs saviesīgu sarunu temats, un vispār, tikko mani piemeklēja atziņa, ka tieši viņi ir vainīgi tajā, ka esmu tik resna kā vēl nekad, nevis tostermaizes ar sieru vai pat turrons (kaut kas ļoti līdzīgs nugai; ļoti patīkams un salds olbaltumvielu uzņemšanas veids). Tomēr, atgriežoties pie literāta, pēc savas nāves 2003. gadā, jaunām grāmatām vairs neiznākot, viņš laikam ir bišķi noklājies putekļiem, bet vismaz tā nu ir spāņu problēma, nevis mana.
  “Žņaudzējs”, kas saņēma kaut kādu kritikas balvu, neietilpst M. V. M. galvenajā ciklā un nav arī īsti kriminālromāns. Vēstītājs sēž kaut kādā cietuma un psihiatriskās slimnīcas krustojumā, apcer savus mākslai līdzīgos noziegumus (jo cilvēks cilvēkam vilks un žņaudzējs vai upuris), gremdējas atmiņās par pusaudža gadu neiegūtās mīlestības Almas vienu perfekto krūti (skat Gustavs Klimts. Danaja. 1907) un daudzajām iegūtajām, bet ne ideālajām sievietēm, dalās enciklopēdiskajās zināšanās un sūrojas par psihiatriem, kuru ir daudz un kuri viņam netic. Tik ļoti netic, ka ved atrādīt noslepkavotos cilvēkus. Un vēl ir vērts ievērot, ka Bostona ir pārcietusi pilsoņu karu un karaļus. .
  Stāstu, protams, var izlasīt un saprast daždažādos veidos. Man sākumā tas šķita nežēlīgi smieklīgs. Ja es būtu inteliģentāka, noteikti liktos vēl smieklīgāks. Ak, kaut vai argentīniešu psihiatrs lakānists, kas pelna naudu, lakānistu melnajā tirgū pārdodams viltotus Žaka Lakāna neizdoto darbu melnrakstus! Vai tas, kā viņš nobiedēja antipsihiatru Leingu, kas izsauca sanitāru brigādi. Leingu, starp citu, esmu lasījusi, taču romānā par viņu ir pateikts pietiekami daudz, lai šis gadījums varētu uzjautrināt arī tos, kas par šo vīru dzird pirmo reizi.
 Pēc tam kļuva skumjāk. AIDS, bezgala vientulība, nāve, cilvēks cilvēkam utt.
 Vēl pēc tam – kas to lai zina. Nekas nav tā, kā to saka.
 Grāmata ir izdota arī franciski.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Lasu: Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā.

Klausos:

Advertisements

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Vulfas vājprāts

Peter Dally. Virginia Woolf: The Marriage of Heaven and Hell. London: Robson Books, 1999. 225 lpp.

  Grāmatas autors ir pensionēts psihiatrs, kuru kopš studiju gadiem ļoti interesējusi Virdžīnija Vulfa vai varbūt viņas slimība – maniakālā depresija jeb bipolārie traucējumi (vai kā nu to mūsdienās sauc). Viņš Vulfai ir diagnosticējis ciklotīmiju. Visa grāmata ir tieši par to, sākot ar dažādu tēva radu psihisko slimību uzskatījumu (šī draņķība iedzimstot) un garāmejot pieminētu ļoti skaistās mātes salto sirdi, nē, dziļās skumjas.
  Kā zināms, Virdžīnija izauga skaista un gudra un jau agri zināja, ka grib būt rakstniece, un gatavojās tam. Viņai ļoti paveicās, piedzimstot gana pārtikušā un intelektuāli ambiciozā ģimenē, būtu viņa vienkārša fabrikas meitene ar šādu kaiti, viņas skumīgā dziesma droši vien apklustu jau daudz agrāk. Mežonīgas galvassāpes, anoreksija, dusmu lēkmes, nespēks, bezmiegs un kur nu vēl mūžīgā neticība sev un savām spējām.

  Depression went on building up. Headache forced her to lie prostrate and work for very limited times; at night she woke worrying, sweating, seeing failure, ‘the end of civilisation just about to come’. There were moments when she feared for her sanity, when she found herself ‘walking along the Strand talking aloud’ (although this was not completely unusual). Remarkably, Virginia managed to complete The Years, and sent the last pages to the printers in 8 April. Suddenly she was overcome with agitation. The sight of the proofs sickened her. She stuffed them into a cupboard, unable to face them. Racked by headache, unable to sleep, worrying to no end, she broke down.

  Parasti tomēr viņa esot rakstījusi pacilātības posmos vasarā, bet depresijas periodos radusi idejas jaunām grāmatām. Bailes no vājprāta bija pamatotas. Vulfu tas esot piemeklējis trīs reizes, ar visām balsīm galvā un mirušās mātes parādīšanos istabā, un ir zināms, ar ko beidzās pēdējā reize. Starp citu, pašnāvības mēģinājumi arī esot bijuši jau iepriekš, tikai tad viņa dzērusi miegazāles.
  Liela un pozitīva loma stāstā atvēlēta Vulfas vīram Leonardam, ko autors tēlo kā sievas gandrīz negurstošu sargeņģeli, kopēju un draugu. Kā vismaz man jau bija zināms, Vulfas bērnībā notika vairākas aizdomīgas epizodes ar viņas pusbrāli un brālēnu. Autors ļoti cenšas noliegt to seksuālo nokrāsu, bet, kaut arī iespējams, ka Vulfa, kam paticis pārspīlēt, izgudrot un izspēlēt intrigas, arī šajā jautājumā ir iztēlojusies vairāk, nekā patiesībā noticis, tomēr vismaz grāmatā tas netiek pamatots, tikai apgalvots, ka nekā tāda jau tur neesot bijis un uz Vulfas seksualitāti sliktu iespaidu tas neesot atstājis. Bet tā viņai nebija nekāda parastā un varbūt pat gandrīz vispār nebija, jo, par spīti bohēmiskajai jaunībai, cik var saprast, nekā vairāk par slavenajām, bet ne visai ilgajām attiecībām ar Vitu (skat. “Orlando”) viņai nebija. Ā, nu, protams, vīrs, bet ar to esot bijuši tikai daži neveiksmīgi pārgulēšanas mēģinājumi tūlīt pēc kāzām, Virdžīnijai sāpējis, viņa Leonardu atstūmusi, un veselīgajam vīrietim interese par kniebšanos zudusi uz mūžu. Arī pēc sievas nāves viņam esot bijusi tikai platoniska draudzība. Nu, un vēl viņa vienmēr meklējusi sev mātišķu/tēvišķu aizgādni, bet tā, skaidra lieta, ir mātes, nevis rokas palaidušo radagabalu vaina.
  Autors pat nemēģina pievērsties Vulfas darbiem un tajos saskatīt vai nesaredzēt viņas slimības tiešu ietekmi. Vulfu viņš kā grūti paciešamu un nogurdinošu personu, kāda viņa noteikti arī bija, bet varbūt vajadzēja uzsvērt ne tikai Leonarda pacietību (un, runāsim atklāti, viņš tomēr bija diezgan tirānisks cilvēks, kam arī netrūka putnu un prusaku), bet arī Virdžīnijas spēku un apņēmību, kas viņai ļāva, par spīti visam, sarakstīt tādas grāmatas un tik ilgi izdzīvot.

Zaļā Vārna

Kristīne Ulberga. Zaļā Vārna. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2012. 190 lpp.

 Tik ļoti pieskaņoties literārās dzīves notikumiem man sen nebija izdevies. Kamēr vakar beidzu lasīt “Zaļo Vārnu”, tā saņēma Literatūras gada balvu. (Patiesībā, kamēr es tiku līdz beigām, balvu tā jau bija saņēmusi, bet nebūsim sīkumaini, turklāt es to uzzināju tikai šodien.) Vispār es akurāt gribēju paskatīties, kā šo nomināciju pamato. Ir trīs versijas.
 Ieva Kolmane: “Zaļā Vārna runā par to, cik grūti cilvēkam, kas pats ir vesela pasaule, iesakņoties pasaulē, kurā tādu pašu individuālu pasauļu ir vai cik.”
 Pirms pašas grāmatas izlasīju kādu interviju, no kuras uzzināju, ka, pirmkārt, romānā ir diezgan daudz no autores dzīves, otrkārt, man taču ar viņu sensenos laikos ir gadījies tikties (tāpat kā ar vēl kādu prototipu), un, kaut arī tā bija samērā nejauša, ļoti īsa un pavirša pazīšanās, grāmatā es šo meiteni vietām saskatīju, kas lasīšanu vērta mazliet dīvainu un, iespējams, empātiskāku. Vismaz sākumā, jo just līdzi varonei līdz grāmatas beigām man nebija pa spēkam.
 Anda Baklāne: “…reālistiskākais no pēdējā laikā tapušajiem latviešu romāniem. Varbūt var pat sacīt, ka tas ir tipisks mūsdienu sievietes dzīvesstāsts – ar jūkošas ģimenes sapostītu bērnību, šaubīgu pirmo attiecību pieredzi, patvēruma meklēšanu alkoholā, pieaugušo dzīves spēlēšanu, reāli tikpat kā nedzīvojot un nekad nepieaugot.”
 Grāmatas vēstītāja atrodas psihiatriskajā slimnīcā, kur savām palātas biedrenēm un ārstam stāsta par smago bērnību, saltajiem vecākiem, cietsirdīgo vīru, nemīlošajiem bērniem un grūto dzīvi kopumā, ko kaut cik izturamu dara tikai Zaļā Vārna, kas bērnībā viņu apciemojusi kopā ar lēkmēm, bet vēlāk – pieprasot karstvīna katliņu. Un vēl vienu. Vārnas dēļ viņa tagadīt ir tikusi slimnīcā, jo neiejūtīgā ģimene nesaprot sievietes iekšējo pasauli un domā, ka tās ir halucinācijas. Ārsti ir nejauki, sanitāres – tāpat, bet slimnieces gan aizrautīgi klausās viņas stāstus.
 Liāna Langa: “Tematiski velku attālas paralēles ar Virdžīnijas Vulfas „Deloveja kundzi” – savā pirmajā (un ceru, ka ne vienīgajā) pieaugušo auditorijai domātajā romānā autore raksta par jūtīgas sievietes pārdzīvojumiem, sastopoties ar ierasto – apkārtējo visai ierobežoto uztveri. [..] Dumpiniecisks, spilgti uzrakstīts romāns.”
 Lai nu ko, bet dumpinieciskumu es tur meklēdama neatradu. Dumpim, manuprāt, vajag mazdrusciņ ideālu un vēlmes kaut ko sasniegt, nepietiek ar “neviens mani nemīl un nesaprot”. Parunāsim, piemēram, par varmāku vīru.

 Mēs ar viņu iepazināmies martā, laikā, kad visi normāli cilvēki iepazīstas. Viņš bija bagātnieks, biznesmenis, bet es skuķis, kas nevalkā krūšturi. Todien gāju uz veikalu pēc kartupeļiem, lai nenomirtu badā, bet viņš vizinājās ar velosipēdu, lai nenomirtu no garlaicības. Tā mēs glābām katrs savu dzīvību, kā jau cilvēki mēdz darīt. Vēlāk viņš atzinās – domājis, ka esmu mauka, un viņam bijis interesanti apstāties un papļāpāt ar mauku, neko tādu viņš iepriekš nebija atļāvies. Viņš domājis, ka mani var viegli iegūt, ja es staigāju bez krūštura un, iespējams, arī bez biksītēm, taču viņš smagi kļūdījās. Aizritēja veselas četras dienas, līdz, skaļi stenot, vecpilsētas vārtrūmē mēs saplūdām vienā izglābtā dzīvībā.
 Es iemīlējos.

 (Hmm, vai šī ir tā pati Ulberga, kas uztraucās, “ka divi vīrieši var sēdēt parkā uz soliņa un kaislīgi skūpstīties, neatraujot rokas viens no otra pēcpuses”?)
 Žēl, protams, ka viņš izklačojās vēlāk, tik jauka sašņorēšana varētu sanākt: “Ā, bet es domāju, ka tu esi mauka. Aizlaidīsim līdz centram?”
 Vīrietis steigšus izšķiras no sievas, jaunkundze vēl palīdz izmest viņas mantas, neiedomādamās, ko šāda izrīcība sola viņai nākotnē (bet nu labi, jauniņa tak vēl), un pēc trim mēnešiem vīrs aizved savu iecerēto uz greznu namu tālu laukos. Tas tagad būšot viņējais. Atslēga paliek pie vīrieša, nākamajā dienā izrādās, ka logiem priekšā ir restes, bet vai tad tas traucēs, ja ir nepārtraukts drāziens un daudz dzeramā? Jaunkundze apzāģē draudzenes knābi, kas iesprūdis daiļamatnieka kalumos, nemaz neklausīdamās viņas vaimanās, un dzīvo tik nost. Piedzemdē (izķeizaro) bērnus, ko nemīl ne drusciņu, piedzīvo vīra emocionālu un fizisku vardarbību, raud, ka viņai nedod naudu, bet prom neiet un pati ne par ko nav atbildīga. Vīra galvenā īpašība, ja nerunā par to, ka viņš ir draņķis, ir tā, ka viņam ir daudz naudas. Ko viņš dara, kā to naudu nopelna, tas acīmredzot sievieti neinteresē.
 Stāsts, protams, ir patiesīgs un atkārtojies ne reizi vien, lūk, viena mazāk literāra versija Cālī, kas varētu būt par iemeslu tam, ka man zaļvārniete likās drīzāk kaitinoša, nevis žēlojama. Ja vien viņā būtu parādījies dumpīgums, apziņa, ka tagad viņa ir lielā un tie kaitinošie tēvā iedzimušie sīči – bērni, par ko viņa atbildīga, ja viņa mazdrusciņ pieaugtu un mēģinātu ko mainīt… Bet tā man arī Zaļā Vārna šķita esam nevis traumētas personas vienīgā iespēja izdzīvot, bet gan melu plīvurs, kas ļauj turpināt dzīvot ierastajā būrī. Vai arī vienkārši halucinācijas, bet par to lai spriež psihiatri. Starp citu, vēstītāja ik pa laikam ierunājās par nepopsīgu mūziku, tad nu te būs dziesmiņa par smadzenēm, kas nejūt sāpes.

 Grāmatas sākumā man gaužām traucēja jukjukām samestās dažādu laiku reālijas. Meitenei ir dzimšanas diena, pēc tās ziemas, kurā “viena no viņiem” bērēs “zārks ar blīkšķi ievēlās kapā” (1982), viņai ir uzdāvināti 10 rubļi, un viņa grib iet “uz kino, kur rāda filmu par Robinu Hudu, ar Kevinu Kostneru galvenajā lomā” (1991), un ar tiem desmit rubļiem pilnīgi pietiekot pat trim filmām utt. Beidzot nolēmu, ka te autore vienkārši man ar pirkstu baksta acīs, ka vēstītāja ir pagalam neuzticama būtne un nedrīkst noticēt nekam, ko viņa saka.
 Autore māk latviešu valodu un ir gluži atzīstami salikusi kopā tekstu, lai gan dažviet spēcīgi jaušams, ka viņa te gribējusi parunāt mākslinieciski, bet vai tiešām tas ir labākais, kas pagājušajā gadā noticis latviešu prozā? Ja nu vienīgi tēma ir ļoti aktuāla…

Kā mežā pakakāt

Kathleen Meyer “How to Shit in the Woods: An Environmentally Sound Approach to a Lost Art“. Second Edition. Berkeley: Ten Speed Press, 1994 (1989). 106 lpp.

    Pietiek nogriezties no meža ceļa neoficiālas peldvietas tuvumā, lai kļūtu skaidrs, ka netrūkst cilvēku, kas patiešām nezina, kā tas darāms. Tik ļoti nezina, ka viņiem neienāk prātā pat it kā pašsaprotamā atbilde: “Tā, lai citi neiekāptu.” Tiesa, man ir spēcīgas aizdomas, ka šiem ļaudīm, kas droši vien tie paši, kuri pat pilnas pudeles, maisiņus un paciņas sev līdzi paņemt var, bet iztukšotus — vairs ne, ir tik milzīgas uztveres grūtības vai kāda cita kaite, ka viņiem nepalīdzētu arī mazā rokasgrāmata, tikai policija, naudassods un publisks pēriens pilsētas centrālajā laukumā. Vienkāršāk tomēr būtu, ja pašvaldības šādās pulcēšanās vietās ierīkotu tualetes.
    Grāmata ir domāta saprātīgākiem cilvēkiem, kas ik pa laikam kāpj kalnos, dodas garos pārgājienos un laivu braucienos pa vietām, kurās tualešu nav un nevar būt, bet mēslus aiz sevis atstāt negrib un nedrīkst. Autore izstāsta dažus gaužām neveiksmīgus gadījumus, kam jākalpo citiem par mācību. Te ir ne tikai klasiskie sadzeltie dibeni (un mūsu nātres ir tīrais nieks, salīdzinot ar Amerikas indīgajiem augiem) un ne tik klasiska kamene kāda vīrieša “ģimenes dārgumos”, ne tikai piečurāti zābaki un pieķēzīta kombinezona kapuce, bet arī gandrīz piečurāta perējoša putna ligzda un sūds, kas no kalna noripo zemē un nokrīt tieši blakus baskājainai sievietei, kura pie nometnes ugunskura vāra kafiju. Podiņmācība ir svarīga!

    Kakāšana mežā ir iegūta, nevis iedzimta prasme, ko var izkopt, tikai vingrinoties, un ko vairums cilvēku ir pazaudējuši līdz ar māku vārīt ziepes, kārst vilnu un nodīrāt bifeli.

    Autore brīžiem varbūt pārlieku aizraujas ar vieglas noskaņas radīšanu. Es būtu gribējusi mazliet vairāk dažādu tehnoloģiju apskatu un izvērstāku teorētisko pamatojumu. Viņa raksta, ka fekāliju biodegradācijas ātrums atkarīgs no augsnes sastāva, tekstūras, mitruma utt., bet sīkāk nepaskaidro. Protams, necietīsies taču līdz labākiem apstākļiem, jāiztiek ar to, kas ir.
    Svarīgi ir atcerēties, ka mēsli nedrīkst nonākt ūdenskrātuvēs, tāpēc jāatvieglojas virs plūdu ūdens līnijas. Jāizrok 15 līdz 20 cm dziļa bedrīte, jo šajā dziļumā augsnes mikroorganismi visātrāk tiks galā ar mēsliem, un pirms tās aizbēršanas jāatceras agrā bērnība un kaka jāsamaisa ar zemi, lai šo procesu paātrinātu. Var izmantot žagariņu, ko ierok turpat. Tualetes papīru, ja tādu izmanto, gan ne, tas jāņem sev līdzi tāpat kā visi tamponi, pamperi un tā joprojām. Turklāt, tā kā tūristu kļūst aizvien vairāk un iecienītos maršrutos aizvien biežāk, rokot bedrīti, var uzdurties priekšgājēja sūdam, tāpat arī vietās, kur augsnes pamaz, ekosistēma trausla utt., zemi izkašņāt nevar vai nedrīkst, bedrīšu rakšanu aizstāj visu sevis radīto atkritumu aizvākšana.
    Grāmatā ir aprakstītas gan vienam cilvēkam, gan paprāvai grupai piemērotas mobilās tualetes, nosauktas gan cenas, gan ražotāju adreses un vārdi, un autore ar viņiem visiem ir aprunājusies. Viens, piemēram, iesaka tualetes trauku nokrāsot baltu, lai tas saulē mazāk uzkarst (pārkarsis pods var arī uzsprāgt, un to nu neviens nevēlas) un pirms pārgājiena iekšpusi ieziest ar augu eļļu, lai pēc tam vieglāk iztīrīt. Tur ir arī shēma, kā pašam uztaisīt mazu atkritumu glabātuvi no plastmasas caurules. Uzkakā uz salvetes, noglabā traukā, vēlāk izkrati podā, izmazgā cauruli un viss. Sarežģītos apstākļos, teiksim, sniegavētrā, kad negribas līst ārā no telts, cilvēki ir lietojuši arī termosus, Tupperware salātu bļodas — esot labas — utt.
    Autore pastāsta arī par dažādiem ūdens attīrīšanas paņēmieniem un kaitēm, ko cilvēki un dzīvnieki var dabūt no piesārņota ūdens, kurā kāds iebāzis ar sūdiem notraipītas rokas. Par roku mazgāšanu viņa arī daudz runā. Lai gan, kā rakstīts viņas blogā, tagad rādās, ka dažu infekciju izplatība ir tikusi pārspīlēta, man pēc šīs nodaļas izlasīšanas šķita, ka no ūdens vispār būtu jāatsakās.
    Vēl viņa parunā par tualetes papīra aizstājējiem, dzīvu augu lapas atstājot pēdējā vietā un arī tad tās iesakot plūkt tā, lai nevar pamanīt, nevis visas no viena zara. Viņa iesaka izmantot gludus oļus un zarus, zemē atrastas putnu spalvas, vienā virzienā sakārtotas priežu skujas, koku mizas, pat čiekurus vai iemanīties apmazgāties ar mitru lupatiņu (kas pēc tam rūpīgi jāizskalo tā, lai netīrais ūdens nenokļūtu avotā vai ūdens spainī) vai vienkārši roku.
    Īpaši sievietēm domātā nodaļā apskatītas čurāšanas grūtības. Urīns, par laimi, nav pilns ar patogēniem, tāpēc lielākoties mežā pačurāt var droši, un Meiere pievēršas jautājumam, kā cienīgi čurāt tupus un neapslapināt kājas. Te nu es viņu nesaprotu, man pietupties nav problēmu, sliktāk ir tas, ka mūždien kāds uzrodas tuvumā, kad esi ar pliku pakaļu. Manai mammai tā reiz virsū esot uznācis alnis, bet tas gan bija sen. Starp citu, pliko dibenu labi apslēpjot gari, kupli svārki. Ja nu tomēr tupēt grūti un tu pēkšņi saproti, ko domāja Freids, piesaucot sievietēm it kā piemītošo skaudību par peni, var iegādāties urinēšanas palīgierīci. Menstruālo piltuvi autore nepiemin, varbūt tāpēc, ka grāmata paveca (izrādās, ka pagājušajā gadā ir iznācis jauns izdevums), bet tā man šķiet visādā ziņā ērtāka un estētiskāka par tamponiem vai paketēm, protams, rokām gan jābūt tīrām.
    Ek, cik jauki būtu mežā, ja tur ietu tikai tie, kas māk aiz sevis neatstāt netīras pēdas.

Ķirurgs

Tesa Džeritsena “Ķirurgs“. Tulk. Daina Grigorjeviča. Il. Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2003. (Tess Gerritsen. The Surgeon. 2001.) 326 lpp.

    Man ir ķermeņa tests, kurā “Ķirurgs” izkrita jau pirmajā teikumā. “Šodien tie atradīs viņas ķermeni.” Ahā. Un kad tie atradīs viņas garu un dvēseli? To nu nepasaka nedz anonīmais runātājs, kas sievieti ir nogalinājis, nedz autore. Ķermeņu grāmatā netrūka arī turpmāk, un, kad 266. lappusē tulkotāja vai redaktore Aija Lāce beidzot bija ieskatījusies vārdnīcā un noskaidrojusi, ka vārdam body ir daudz nozīmju un tulkojumu, es jutos pārsteigta. Līķi anatomijas laboratorijā? Šausmīgi.
    Tomēr tad jau biju pieradusi pie šausmām. Bijušās ārstes sarakstītajā trillerī sērijveida slepkava Bostonā nevis vienkārši nogalina, bet gan naktī ielaužas vientuļu sieviešu dzīvokļos, piesien viņas pie gultas, vispirms atgriež vēderu, slāni pa slānim, izņem dzemdi un tikai tad pārgriež rīkli. Grāmatā teikts, ka upuris sasiets ar elektrības vadiem. “Vadi bija arī ap vidukli un augšstilbiem. Un pāri mutei.” Ilgi prātoju, kā aizsiet muti ar vadiem. Droši vien pa vertikāli, savienojot žokļus. Atbildi atradu oriģināla fragmentā, kas lasāms šeit. Nebija nekādu vadu, slepkava izmantoja izolācijas līmlentu.
        Izrādās, ka pirms diviem gadiem gandrīz tādas pašas slepkavības bija notikušas citā pilsētā. Tur pēdējais upuris palika dzīvs, jo pamanījās nošaut slepkavu. Tagad Katrīna Kordela ir pārcēlusies uz Bostonu un ir veiksmīga ķirurģe, tikai — ak, kāds pārsteigums! — ap viņu aizvien ciešāk riņķo slepkava.
    Vēl grāmatā ir labais policists Tomass Mors, kam rodas abpusējas simpātijas ar Kordelu (Tesa Geritsena rakstnieces karjeru sāka, sacerot romantiskus trillerus), vienīgā Slepkavību izmeklēšanas nodaļas policiste Džeina Ricoli (grāmatā Ridzoli), kas ir neglīta un kašķīga, jo, kā vairākkārt atgādina Mors, viņai ir grūti pārējo, ne tik labo policistu sabiedrībā, kas nevairās no tādiem jociņiem kā tampona iemešana ūdens pudelē, turklāt vecāki viņas brāļu panākumus vienmēr uzskatījuši par svarīgākiem. Ricoli ne pārāk patīk Kordela, un reizēm varētu šķist, ka viņa ķirurģi tur aizdomās ja ne gluži par slepkavībām, tad par informācijas noklusēšanu gan.
    Es mīkstčaulīgi bažījos, ka man uzšķēršanas būs par daudz, bet tik traki nebija. Asiņainās ainas, kurās viens ķirurgs nogalina cilvēku, bet citi — glābj, un tas viss aprakstīts medicīnas terminos, ir galvenais iemesls, kāpēc lasīt tieši šo grāmatu. Citādi trilleris kā tipisks trilleris, ar labi paredzamiem brīžiem, kad vēlreiz parādīsies slepkava vai jauns upuris. Ar īpašu izdomu valodas ziņā autore arī neizceļas, lūk, cik nodrāzti viņa apraksta Moru:

Vīrietis bija aptuveni četrdesmit piecus gadus vecs, viņa tumšajos matos vīdēja pa kādai sudrabotai stīgai. Briedums bija ievilcis nopietnības vaibstus viņa vēl joprojām uzkrītoši pievilcīgajā sejā.

    Bet kurš gan detektīvā meklē ko svaigāku par sudrabotām stīgām? Latviskais teksts plūst raiti un gana labskanīgi, lai lasītāja pakluptu tikai aiz medicīnas terminiem, visādiem osciloskopiem un Džona Do STAT rezultātiem, un tādiem brīnumiem (ķermenis!) kā “Amerikas līnijas adrese” (AOL, kādreiz American Online), burtiski iztulkota izteiciena “can’t help but” (cilvēki, kas “pabrauc garām satiksmes negadījumam un nevar palīdzēt, bet ar skatienu meklē asinis”, sapratīs slepkavu) vai šī dialoga:

— Tad jau mums jāmeklē reptiļcilvēks! Tas varētu sašaurināt aizdomās turamo loku.
— Nav nepieciešams. Ir vasara.

    Karstā laikā ādas zvīņošanās mazinoties, tāpēc visi būs vienlīdz aizdomīgi.
    Vispār es sapratu, ka man tomēr labāk patīk vecā stila detektīvi, kad slepkavam bija noteikts iemesls tikt vaļā no upura, nevis maniaku gabali, kuros nogalina tikai tāpēc, ka īsti nav pie pilna prāta. Turklāt autore piemin, bet plašāk nepievēršas pacientu datu neaizsargātības problēmai, kas man šķiet gan svarīgāka, gan vieglāk novēršama par viena jukuša tipa tieksmi izoperēt dzemdi. (Tiesu psihiatrs to nodēvēja par vēlmi atņemt sievietēm to, kas viņas padara par sievietēm, un tur nu jābūt vīrietim, lai spētu noticēt, ka dzemdei ir tik izšķiroša loma.) Policijai arī vajadzēja pārāk daudz laika, lai saprastu, kur jāmeklē vainīgā pēdas. Grāmatas beigas ir atklātas, un, protams, tai ir turpinājums, kurā, cik noprotu, notiek tas, kas jau bija gaidāms.
    Tomēr daudziem Geristena patīk, viņa ir sarakstījusi vēl astoņas grāmatas par Ricoli, kas līdz ar citu patologanatomi kļūst par sērijas galvenajām varonēm, ir arī seriāls “Rizzoli & Isles”. Dažās grāmatās sižets varētu būt interesantāks, piemēram, tajā, kur ir Ēģipte un mumificēšanas smalkumi. Droši vien kādreiz palasīšu vēl, bet tas noteikti nebūs tūlīt.

Sīks satraukums

Mark HaddonA Spot of Bother“. Il. Marc Boutavant. London: Vintage Books, 2007 (2006). 503 lpp.

    Bērnu rakstnieks Marks Hedons slavu ieguva ar savu pirmo arī pieaugušajiem domāto grāmatu “Savādais atgadījums ar suni naktī“, kuras vēstītājs ir, domājams, autisks puika. Pēc tam viņam iznāca dzejas grāmata ar garu nosaukumu, kas man patika, un vēl viens romāns. Šogad vajadzētu iznākt vēl vienai pieaugušo grāmatai.
    “Savādais atgadījums” man likās mazliet par daudz sakonstruēts. “A Spot of Bother” ir pavisam citāda grāmata: varbūt nedaudz vecmodīga, viegli sentimentāla, smieklīga un ļoti cilvēcīga. Varbūt tāpēc, ka te ir daudz vieglāk iejusties galvenā varoņa ādā, kaut arī viņš nav gluži pie pilna prāta.
    Džordžs ir tikko aizgājis pensijā. Nu viņš varētu izbaudīt brīvību, beidzot uzcelt dārzā studiju, kur nodoties glezniecībai, lasīt biezus vēsturiskus romānus, klausīties džezu, doties pārgājienos — darīt visu to, kam neatlika laika agrāk. Taču ģimene Džordžam joprojām sagādā raizes. Bērni paliek bērni arī tad, kad viņi jau ir lieli. Meita paziņo, ka taisās precēties, un viņas draugs nevienam nepatīk, jo nav no atbilstoša sabiedrības slāņa. “Ketija runāja franciski. Rejs lasīja sportistu biogrāfijas.” Lai gan Rejam ir laba alga un māja, un viņš lieliski tiek galā ar Ketijas dēlu Džeikobu, kas šobrīd ir diezgan neciešams sīcis, tomēr, kā saka Džordža dēls Džeimijs, Rejam esot “žņaudzēja rokas”.
    Džeimijs pats precēties netaisās. Arī viņam ir draugs, Tonijs, kurš tāpat nav gana smalks, īsti nenovērtē Džeimija izmeklēto interjeru un veselīgo mazkaloriju pārtiku, klausās briesmīgu mūziku un vispār izjauc Džeimija kārtīgo pasaulīti. Bet sekss ir brīnišķīgs. Kad Tonijs, ko Džeimijs nesaņemas uzaicināt uz māsas kāzām, paziņo, ka draugs viņu nemīlot, un aiziet prom, tas izrādās negaidīti sāpīgi.

Marks Hedons

    Džordža sieva dedzīgi iesaistās kāzu svinību plānošanā, ar savu vērienu samulsinot Ketiju. Brīvajā laikā Džīna satiekas ar vīra bijušo kolēģi, vīrieti, kurš viņu beidzot saprot un uzklausa. Sekss arī nav slikts.
    Džordžs tikmēr palēnām zaudē prātu. Atklājot uz ādas bojātu laukumu, viņš nolemj, ka tas ir vēzis. Lai gan ārsts apgalvo, ka tā ir tikai ekzēma, Džordžs sāk paniski baidīties no nāves. “Savādajā atgadījumā” bija lieliska aina stacijā. Džordžs spēcīgus trauksmes uzplūdus piedzīvo vilcienā un vēlāk nolemj ar vēzi cīnīties pats saviem spēkiem un ar dīvainu, tomēr loģisku, metodi.
    Viss samudžinās arvien vairāk un vairāk. Sīki attēlotā Džordža ieslīgšana depresijā un pārējo ģimenes locekļu bieži vien nepievilcīgā uzvedība grāmatu varētu padarīt par smagu lasāmvielu, bet tā nav. Pat drūmākajās vietās līdz galam neizzūd gaišā noskaņa. Hedons savus varoņus ir attēlojis tik mīloši, ka visiem var just līdzi un cerēt uz laimīgām beigām. Viņu bieži vien muļķīgie izgājieni izsauc smaidu un mudina lasīt tālāk.
    Ja nezinātu, kas ir grāmatas autors, varētu nodomāt, ka tā ir sieviete. Nepretenciozajā tekstā nav dēmonisku kaislību un pusmūža vīriešu krīzes, toties tajā ir ticami vientuļās mātes (nu labi, šķirtenes) un padzīvojušas sievietes izjūtu apraksti un ir jaušamas mājsaimniecības un bērnkopības sīkumu zināšanas. Autors nav kautrējies no mīļuma, un viņam ir sanācis darbs, ko lasīt un pārlasīt.
    Grāmatas sākums lasāms šeit.