Bloga arhīvi

Sapņu mājā

Carmen Maria Machado. In the Dream House: A Memoir. Minneapolis: Graywolf Press, 2019. 272 pp.


Viena no spēcīgākajām pagājušajā gadā lasītajām grāmatām bija Karmenas Marijas Mačado Her Body and Other Parties. Šausmu stāstu (daļu, kā arī vairākus grāmatā neiekļautus darbus var atrast šeit) krājumā atskanēja svaiga balss, kas runāja par iedomājamām, pat ja fantastiskām šausmām. Nekādu vampīru, Sātana apsēsto vai zombiju, tā vietā noslepkavotu meiteņu rēgi un anoreksijai līdzīgas fantastiskas kaites. Dažviet jauni formas meklējumi.
Uzzinot, ka Mačado iznākusi jauna grāmata, ne mirkli nešaubījos, ka gribu izlasīt arī to. Izrādījās, ka tas ir autobiogrāfisks vēstījums par emocionālo vardarbību lesbiešu attiecībās. Tas, protams, izklausās pēc ļoti specifiskam un šauram lasītāju lokam domāta darba, jo lielākā daļa tādās attiecībās nekas nenonāks, bet patiesībā mēs visi lasām grāmatas par apstākļiem, kādos, visticamāk, nekad nenonāksim, vienalga, vai tas būtu kriminālromāns, fantāzija vai romāns par rakstnieku, kuram uznākusi radošā krīze un mīļākā arī nav gana laba. Tā arī šīs atmiņas, kaut arī autore bieži uzsver, ka trūkst pētījumu par vardarbību lesbiešu attiecībās, jo divām sievietēm taču jābūt priekšzīmīgām, it īpaši, ja tās pārstāv vairākas marginālas grupas (autore ir krāsainā un pozicionē sevi kā resnu), uzrunā daudz vairāk cilvēku, tās ir iekļuvušas daždažādos labāko un visvairāk pirkto grāmatu sarakstos un tiek tulkotas vairākās valodās.

I came of age in a culture where gay marriage went from comic impossibility to foregone conclusion to law of the land. I haven’t been closeted in almost a decade. Even so I am unaccountably haunted by the specter of the lunatic lesbian. I did not want my lover to be dogged by mental illness or a personality disorder or rage issues. I did not want her to act with unflagging irrationality. I didn’t want her to be jealous or cruel. Years later, if I could say anything to her, I’d say, “For fuck’s sake, stop making us look bad.”

Pirms vardarbības ir romantika, ir mīlestība. Viņa iemīlas sievietē, tiesa, aizņemtā, taču tās esot atvērtas attiecības. Viņas trijatā brauc meklēt ideālo sapņu māju un to atrod.

I daresay you have heard of the Dream House? It is, as you know, a real place. It stands upright. It is next to a forest and at the rim of a sward. It has a foundation, though rumors of the dead buried within it are, almost certainly, a fiction. There used to be a swing dangling from a tree branch but now it’s just a rope, with a single knot swaying in the wind. You may have heard stories about the landlord, but I assure you they are untrue. After all, the landlord is not a man but an entire university. A tiny city of landlords! Can you imagine?

Šādu vieglu, mazliet dzejisku noskaņu Mačado uztur visas grāmatas garumā, arī tur, kur tiek stāstīts par drūmākiem notikumiem. It kā tā būtu pasaka. Grāmatā ir daudz īsu un īsumīsu nodaļu, kas katra saucas “Dream House As… un tad seko dažādu literatūras paņēmienu nosaukumi. Daudzām beigās ir atsauces uz folkloras sižeta numuru (piem., 30. Thompson, Motif-Index of Folk-Literature, Type E279.3, Ghost pulls bedclothing from sleeper). Viss, ko var izdomāt varmācīgs cilvēks, jau sen ir apzināts, saukts vārdā un klasificēts, varbūt tikai ne tajā vietā, kur mums ienāktu prātā meklēt.
Ja šīm atmiņām var ko pārmest, tad tā ir upura neizgaismošana. Protams, sekss ir tik labs un tā ir tik daudz, ka no tā nevar atteikties. Bailes slikti izskatīties pārējo acīs es jau pieminēju (lai gan viņas dzīvokļa biedri, kam nez kuro reizi nākas noklausīties taisnošanos, ka viņa nekur nav gājusi, bet gan palikusi mājās, un Džons ar Loru to var apliecināt, par šīm attiecībām nemaz nepriecājas). Lielākoties mēs redzam tikai (bijušo) mīļoto un pārāk maz esam autores galvā. Nav īsti skaidrs, kā viņa izdomāja un atrada spēkus šīs attiecības pārtraukt. Tomēr tas viss nekavē grāmatai kļūt par ievelkošu darbu, kas paliek atmiņā kā lasīšanas piedzīvojums.

Atrast mājas

Isabel Huggan “Belonging: Home Away from Home”. Photo: Isabel Huggan. Toronto: Vintage Canada, 2004 (2003). 337 lpp.

    Palielā grāmatnīcā droši vien varētu atvēlēt veselu plauktu grāmatām, kurās aprakstīts, kā cilvēki no aukstākām zemēm pārceļas dzīvot uz Eiropas dienvidrietumiem. Nez, vai tur maz vēl ir saglabājušies iedzimtie? Lai nu kā, “Belonging” iederētos šajā plauktā, tomēr nebūtu tipiskākā pārstāve, jo autore (kā pieklājas izrunāt viņas uzvārdu? Hugana?) ir sarakstījusi nevis praktiski izmantojamu stāstu par pārvākšanos uz Francijas dienvidiem, bet gan eseju krājumu, kurā pēta savu māju izjūtu dažādos laikos un vietās. Grāmata ir rimta un diezgan sentimentāla, tomēr autore nenoliedzami ir inteliģenta un labvēlīgi noskaņota, tāpēc esejas es noteikti kādreiz varētu arī pārlasīt, varbūt pat vairākas reizes, turklāt tuvāk vecumdienām tās man droši vien patiktu vēl vairāk. Ja tā padomā, varbūt esejas vispār ir pārlasīšanai piemērotāks žanrs nekā stāsti vai romāni.
    Tātad autore ir kanādiešu rakstniece, kas vīra darba dēļ ir diezgan garus garus gadus nodzīvojusi ārzemēs: Kenijā, Filipīnās, Francijā. Pēdējā valstī viņas vīru pēkšņi pārņēma piederības sajūta, un tā nu viņi tur nopirka māju, kurā pavadīt vecumdienas. Huganai grāmatas sarakstīšanas laikā ir ap sešdesmit, Francijā, kas nepavisam nav viņas sapņu zeme, jo autores mīļākā vieta uz šīs zemes ir Tasmānija, viņa ir pavadījusi jau zināmu laiciņu. Starp citu, viņa tur dzīvo joprojām, nu jau kā atraitne, un rakstnieki un citi radoši cilvēki pie viņas var dabūt istabu, vakariņas un iespēju netraucēti pastrādāt. Foto un sīkāka informācija šeit.
    Skaisti, vai ne? Grāmatā attēlu nav, toties ir aprakstīta gan olīvkoku stādīšana, gan plūdi, kad mazā, mierīgā upīte pēkšņi kļuva liela, izgāja no krastiem un aiznesa sev līdzi rūpīgi iekoptos dārzus. Hugana mēģina iedzīvoties jaunajā vietā, sarast ar dabu, saprast cilvēkus un atceras bērnības mājas un minerālu kolekciju, mammas medmāsas uzsvārča perlamutra pogas, ko viņa joprojām glabā kastītē kā dārgumu. Viņa aizprātojas līdz jautājumam, cik daudz viņas atmiņās par mammu ir patiesības, jo abām ar māsu ir katrai sava versija par māti, un secina, ka mamma fotogrāfijā ar katru gadu kļūst arvien jaunāka un nu ar viņu būtu ļoti interesanti parunāties kā ar draudzeni, uzzināt, ko viņa īsti domā.
    Hugana apcer ne tikai jautājumu, kas ir mājas, kā tās radīt, bet arī rakstīšanas procesu, to, kā domas un iespaidi uzkrājas, kā piedzīvotais pārveidojas literatūrā. Viņa citē kāda kolēģa teikto, ka stāstā galvenais ir nevis sižets, bet gan cilvēki. Grāmatu noslēdz trīs stāsti, kas to uzskatāmi parāda. Cilvēki Huganu tiešām interesē, viņa grib tos saprast un palīdzēt, nevienā brīdī neaizrunājoties līdz tam, ka viņa būtu labāka par vietējiem iedzīvotājiem, kaut arī mājas remonts ievelkas jo ilgi.
    Maize, siers un vīns, protams, ir pieminēti, taču ar gastronomiskiem aprakstiem Hugana neaizraujas. Par gatavošanu un ēšanu viņa vairāk pastāsta šeit, tur var arī aplūkot, kā autore izskatās ar pannu rokā. Grāmatā viņa vairāk runā par valodu, ko grūti iemācīties, un iesaka sākt ar koku, puķu un putnu nosaukumiem. Kas tās par mājām, ja nezini, kas te aug?