Bloga arhīvi

Nevienam nelūgšu, lai man notic

Juan Pablo Villalobos. No voy a pedirle a nadie que me crea. Barcelona: Anagrama, 2016. 275 pags.

Autors (latviski laikam atveidojams kā Viljalovoss), šķiet, ir viens no zināmākajiem mūsdienu meksikāņu rakstniekiem, vismaz ārpus Meksikas, diezgan daudz tulkots un noteikti arī lasīts. Šis ir viņa jaunākais romāns, iznācis pagājušā gada beigās (starp citu, Seviljas grāmatnīcā, kur to pirku, līdzi dabūju ne tikai veikala grāmatzīmi, bet arī glītu pastkarti).
Romāna varonis, kas pats daļu šī romāna ir uzrakstījis (atlikusī daļa ir viņa nu jau bijušās draudzenes dienasgrāmata un vienkārši lieliskas mammas un brālēna vēstules) un ko arī sauc par Huanu Pablo, ir meksikānis, kurš saņēmis stipendiju, lai Barselonas Autonomajā universitātē studētu doktorantūrā literatūrzinātni. Taču pirms izbraukšanas uz Eiropu piezvana brālēns, kuram allaž bijusi nosliece uz dažādiem projektiem, un vienā no tiem – ļoti augsta līmeņa projektā – tiek iesaistīts arī Huans Pablo un, pašai to pat nenojaušot, viņa draudzene Valentīna. Lieli projekti nozīmē lielu risku, kā pēcnāves vēstulē apgalvo brālēns, un tā arī ir. Huans Pablo ir spiests mainīt gan draudzeni, gan pētījuma tēmu, toties nu beidzot viņa dzīve ir pietiekami interesanta, lai būtu romāna vērta. Visi iepriekšējie rakstīšanas mēģinājumi ir ātri vien apsīkuši.
Lielā mērā šis ir Barselonas romāns, kuru lasot atmiņā ataust dažādas ielas un stūrīši. Tā ir skaista un nežēlīga pilsēta, tāpat kā grāmata vienlaikus ir jautra, viegli lasāma un diezgan melna. Ja vien nav iebildumu par vardarbības un noziegumu izmantošanu izklaides nolūkos, tad šo noteikti ir vērts ielikt lasāmo grāmatu sarakstā. Es pati domāju pārāk ilgi nekavēties un izlasīt arī kādu no autora agrākajiem darbiem, kuros noteikti ir tas pats humors, lai gan varbūt mazāk literāru jociņu. “Vienīgais, ko vēlas patiess lasītājs, ir lasīt vairāk. Un rakstnieks – rakstīt vairāk.”

Read Harder 5.: imigranta sarakstīta grāmata vai tāda, kurā galvenais ir imigranta stāsts un 24. punkts: grāmata, kurā visi vēstītāji ir krāsainie.

Advertisements

Atgriešanās Itakā

Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā. Il. Jānis Esītis. R.: Dienas Grāmata, 2011. 143 lpp.

 Lasīju krājuma pirmo stāstu, pilnum pilnu ar citu rakstnieku un paša autora vārdiem un tēliem, līdz pēkšņi sapratu, ka tā grāmatiņa, ko biju iedomājusies par viņējo esam, patiesībā bija Zelmeņa sarakstīta. Tad nu tagad nezinu, vai manas vārgās atmiņas par “Pūķi” ir J. Zv. vai M. Z. pūķis. Nu ko lai dara, postmodernisms paliek postmodernisms un pūķis paliek pūķis. Otrais šajā grāmatā nelidinājās, bet pirmā man kļuva pat par daudz, pareizāk sakot, apnika mūžīgā autora uzstājīgā klātesamība tekstā. Es tak tāpat zinu, ka lasu literatūru, nav ko man bāzt to visu laiku acīs! (Izsaukuma zīme ir acīmredzama Zv. ietekme.) Lai gan tā jau smuki un brīžiem līksmi.

 – …visu Kārtlendu, visu Danielu Stīlu, Kolinsu, līdz uzklupa “Simts vientulības gadiem”, labāks par seriāliem esot! Galīgi nojūdzās, lai Verners mani atvaino! Spāniski šai vajagot, oriģinālā! Grāmatnīcā bija, bet tur – tu zini? – tiešās runas priekšā izsaukuma un jautājuma zīme stāv kājām gaisā!
 Es piekrītoši pamāju, tādi nu tie spānieši ir.
 – Un šī – iedomājies, viņas gados! – ņem un lasa! Stāv kājām gaisā kā tāds jogs, brunčus pie potītēm ar aukliņu apsējusi!

 Potenciālajiem lasītājiem par atvieglojumu varu pavēstīt, ka autors, lai gan piebārstījis stāstus ar krievu, angļu, somu, spāņu un vēl dažu valodu vārdiem, kas lielākā daļa ir laipni iztulkoti grāmatas beigās, visas izsaukuma zīmes ir salicis pa vecajai modei. Uz galvas jāstāv nebūs, un no kabatām nekas neizkritīs.
 Dažviet autors diemžēl atmet jautrībai ar roku un pievēršas tai dzīves pusei un sabiedrības daļai, kur visi ir nodzērušies, trūcīgi, mirst pirms laika un nelabā nāvē, bet no izsaukšanās: “Cik tad var!” lasītāju paglābj valoda, kas, žargona, vienkāršrunas un dzīvīguma pilna, patiesībā ir tikpat rūpīgi pārdomāta kā daļai latviešu rakstnieču raksturīgie daiļskanīgie mežģīņu pijumi. Un sižets, kas strauji rit uz priekšu.
 Par spīti visiem somiem un latīņamerikāņiem, stāsti ir ļoti latviski, piemēram, tikai Latvijas notikumiem līdzi sekojis cilvēks pilnībā sapratīs “Agņa dienasgrāmatu”, kas iesākas ļoti daudzsološi, kā dzirdams video.

 Stāsta turpinājums gan tā arī paliek tādā reālās dzīves iespējamā atstāsta līmenī, un šajā gadījumā, kad mēs visi skaidri saprotam, kas ir tā prototipi, ar to nepietiek. Tā kā mazliet sekli, tā kā sametas kauns arī par autoru, kas šitā spēlējas ar bērna pārdzīvojumiem, it kā jau tāpat nebūtu gana.
 Vēl daži stāsti beigās ņem un izplēn, bet kopumā visnotaļ iesakāma grāmata.

Klausos: Imu Sumaku, protams.

Mēs kaut kur braucam un izkrītam no mašīnas

Jeff Noon. Falling Out of Cars. Il. Larry Rostant & Grant Gee. London: Doubleday, 2002. 345 pp.

2014-09-03 19.27.21 Kad kādreiz esi kaut ko mīlējusi un tad to satiec atkal pēc ilga laika, sirds vienmēr ietrīsas bailēs, jo ja nu man tas vairs nepatiks (par tām reizēm, kad jābaidās no tā, ka vēl joprojām var saļodzīties celīši, šoreiz nerunāsim)? Tā man bija ar Džefu Nūnu, kuru tā lasīju, tā lasīju, bet viņa tolaik pēdējo grāmatu “Falling Out of Cars” vispirms nenopirku, un tad tā laikam bija “out of print” un tad… Un tad viņš pēc ilgas klusēšanas izdeva jaunu grāmatu, un es nopirku veco, ko labu laiku vienalga nelasīju, līdz tā mani pēkšņi uzrunāja. Ir savs labums no tā, ka gultas tuvumā stāv nelasītu grāmatu kaudzes.
 FOOC gan nekļuva par manu mīļāko Nūna grāmatu, bet bailes bija veltas. No vienas puses tas ir tas pats vecais labais Nūns ar narkotikām negaidītos veidos (iepriekšējos romānos nelegālās vielas sastopamas, piemēram, ķiploku, spalvu un mūzikas formā), ar dīvainu pasauli, kur īstenību nav iespējams atšķirt no sapņa vai narkotiku reiboņa, ar dzejisku un rotaļīgu valodu, ar mokošiem jautājumiem (“When the words disappear, where do they go?”), ar atsaucēm uz citiem viņa darbiem, mazdrusciņ mūzikas un Alises Aizspogulijā. No otras puses, kaut kas man šķita mainījies, lai gan kas zina, tiešām sen nebiju viņu lasījusi. Varbūt FOOC ir drūmāka par citām Nūna grāmatām, bezcerīgāka, kaut arī uz beigām parādās iespēja izdzīvot, pielāgoties jaunajai pasaulei.

 Whispers of song, static hiss. Stupid prayers and lullabies, and all of the tears not yet fallen, where do they come from, where do they gather in the eye, waiting? And here’s me now, just looking for the one good thing that was clear and pure and strong, a blessed fucking signal, alive, dancing, at the far end of the dial.

 Man šī jaunā pasaule, kurā gandrīz visi cilvēki cieš no savādas slimības, informācijas trokšņa, kas izkropļo signālu pa ceļam no informācijas avota līdz tās uztvērējam, tā ka neviens vairs nevar pateikt, cik ir pulkstenis, klausīties mūziku, spēlēt šahu, uztvert lasītu tekstu un — pats ļaunākais — ieskatīties spogulī, kurā tagad dzīvo briesmoņi, kas atspulgu sakropļo tā, ka atliek tikai pavisam sajukt prātā, tātad man šī pasaule, mazdrusciņ zinot, kas pēcāk notika ar autoru, lika domāt ne tikai par informācijas pārsātinājumu un nespēju izvērtēt tās ticamību, bet arī pavisam vienkārši par narkotiku graujošo ietekmi uz psihi un ikdienu, par grūti piepildāmo vēlmi atbrīvoties no atkarības. Vēlāk izlasīju arī domu, ka FOOC sabiedrība atgādinot autistus.
 Un šajā šķībajā pasaulē galvenā varone ar dažiem ceļabiedriem braukā apkārt (un arī mašīna cieš no visus pārņēmušās kaites, un nevar uzticēties ne kartēm, ne ceļazīmēm, ne pārējiem braucējiem), meklēdama burvju spoguļa lauskas, kuras to īpašnieki nemaz tā nealkst viņai atdot. Vienlaikus viņa skumst pēc mirušās meitas un mēģina saturēt sevi kopā, visu pierakstot dienasgrāmatā, kura ir tas teksts, ko mēs lasām. Tikai jāņem vērā, ka viņa lāgā neatceras notikušo un pierakstītais izzūd un pārvēršas. Tāpēc grāmata ir arī skumjš rakstnieka baiļu vai vilšanās atspoguļojums, jo vārdi pazūd, tie paliek nesaprasti, tie nespēj paveikt to, kāpēc tika izsacīti.

 Black marks, wetness, scratches. In the darkness, a pen moving across skin, across a young girl’s skin. Words being put there, on the skin, with Marlene’s own hand doing the writing. Words, these words, being written on the skin and Marlene thinking to herself that only by covering the body with words, entirely, will the young girl be saved. And then feeling the sharp, polished nib of the pen cutting into the skin, pushing the ink through into the body of the girl, pushing the words deep into the veins; Marlene realizing that the words, these very words, they will either enliven the girl, or kill her. Only by putting the correct words down, in the correct order, will the girl be roused again.

 Grāmatas sākums lasāms šeit.

Lasu:
Tom Zoellner. Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World;
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.;
Trece;
Fransuāza Sagāna. Akordi;
Zita Čepaitė. Emigrantės dienoraštis.

Klausos (jo:

I can’t write without music. I simply wouldn’t know how to do it. Music is the great art form, as far as I’m concerned. [..] So, yes, music forms the soundtrack to my work, and very often intersects with the text itself in some way or other, so that I often find myself writing in rhythm to the music.)

(vairāk mūzikas, ko spēlē grupa ar simtprocentīgi pieskaņoto nosaukumu, šeit):

Apelsīni nav vienīgie augļi

Jeanette Winterson “Oranges Are Not the Only Fruit“. Cover photography: Andrew Onley. London: Vintage, 2001 (1985). 171 lpp.

    Ar Vintersoni bija tā: sensenos laikos es izlasīju vismaz divas no četrām latviski izdotajām grāmatām, taču nekādu īpašo iespaidu uz mani tās nebūs atstājušas. Tad es vēlreiz izlasīju “Ierakstīts tevī” un sapratu, ka Vintersone man ļoti patīk. Ļoti.
    “Apelsīni” ir viņas pirmā grāmata, sarakstīta, kad autorei bija tikai 24 gadi. Naudas viņai nebija, toties bija iedvesma un ambīcijas. Vintersone priekšvārdā raksta, ka “Apelsīni” ne struktūras, ne stila, ne satura ziņā nelīdzinājās nevienam citam romānam. Katrā ziņā tā atgādina vēlākus Vintersones darbus, te jau ir nelineārs vēstījums, kuru pārtrauc dažādu pasakainu notikumu un mītu atstāsti, kas gan vēl nav tik fantastiski kā nākamajās grāmatās. Valoda ir bagātīga, taču šeit tā nav pārlieku sarežģīta vai grezna. Šis varētu būt visvieglāk lasāmais Vintersones romāns no man zināmajiem (“Lighthousekeeping”, kas latviski pārvērties par “Bākuguni”, es gan atceros minimāli), humora pilns, un patiesībā tā tēma ir universāla: pieaugšana. Grāmatas varone ir jauna meitene, kam pusaudzes gados jāizvēlas starp ierasto, drošo un ierobežojošo dzīvi un drosmīgu aiziešanu nezināmajā, apkārtējās sabiedrības noliegtajā pasaulē.
    Grāmatas Dženetas dzīve ir ļoti līdzīga pašas Vintersones bērnībai, tomēr tas ir romāns. Viņas autobiogrāfija ar jauko nosaukumu “Kāpēc būt laimīgai, ja vari būt normāla?” ir iznākusi pavisam nesen, tomēr arī tai es pilnībā neuzticētos.

    Esmu ievērojusi, ka tad, kad rakstnieces savos darbos raksta par sevi, to sauc par autobiogrāfiju. Kad to dara vīrieši, piemēram, Pols Osters vai Milans Kundera, to sauc par metaliteratūru.

    Dženeta tika adoptēta vēl pavisam maziņa. Jaunais tēvs grāmatā nepasaka ne piecus vārdus, toties māte ir ļoti spilgta personība. Grāmatas sākums, kas lasāms šeit, kad pirms laba laika to klausījos radio, šķita gluži sirreāls. Māte ir atradusi dzīves jēgu kristietībā un audzina mazo meiteni par misionāri. Viņa ir caurcaurēm no Vecās Derības un no rītiem stundu pavada lūgšanās, uzskaitīdama savus ienaidniekus, pār kuriem jānāk Tā Kunga atmaksai. Tā arī notiekot.
    Šķiet, ka Dženetai klājas visai jautri, līdz māte ir spiesta palaist viņu skolā. Tur viņas drūmi reliģiskos mākslas projektus nenovērtē pat Lieldienās, bet meitene neļaujas iebiedēties. Skolas biedreņu vietā viņai ir draudze ar vasaras nometnēm, jaunu ticīgo pievēršanu, sludināšanu un tamburīna spēli. Dženeta ir lieliska sprediķotāja.
    Bet tad viņa iemīlas. Melānijā. Meitenes gan cenšas nepievērst sev uzmanību, taču tas viņām, protams, neizdodas. Pēcāk mācītājs trīs dienas cenšas no Dženetas izdzīt dēmonus, un viņa patiešām ierauga vienu oranžu, proti, apelsīnkrāsas dēmonu, kas liek viņai izvēlēties, kā dzīvot tālāk. Apelsīni, starp citu, ir vienīgie augļi, ko atzīst māte, tos viņa dod Dženetai, kad tā pavaicā jautājumus, uz kuriem māte negrib atbildēt.
    Es reizēm esmu iedomājusies, kā tas nākas, ka bērnu pavisam viegli var adoptēt cilvēks, kas tic, piemēram, elles realitātei. It kā nebūtu godīgi to aizliegt, mums tomēr skaitās reliģiskā brīvība un pašas dzemdētu bērnu atņemt viņai (vai neprecēts vīrietis vispār Latvijā var adoptēt?) neviens negrasītos, es arī ne, taču tas man šķiet gaužām neomulīgi. Vai maz var nospraust robežu starp pieņemamu un kropļojošu ticību? Dženetas mātei neapšaubāmi piemīt otrā. Abām Dženetām, gan īstajai, gan izdomātajai, pietiek gribasspēka un iztēles, lai izlauztos no ģimenes, un visi Vintersones stāsti ir piedzimuši tieši tur, ar tiem viņa saglabā sevi, taču pat šajā gadījumā, kad esam ieguvuši vienu lielisku rakstnieci, vai tas ir tā vērts? Varbūt ir?
    Pēc grāmatas ir uzņemts BBC miniseriāls, un stāsta, ka tas esot guvis lielu skatītāju atsaucību un pēc tam lesbietes TV ekrānos esot parādījušās krietni biežāk nekā iepriekš.

Blūmas zaudētais gods

Heinrihs Bells “Katarīnas Blūmas zaudētais gods jeb Kā rodas vardarbība, un kur tā var novest”. Tulk. Aija Jakoviča. Tatjanas Kuharenokas pēcvārds. Il. Laura Sileniece. Rīga: Jumava, 2011. (Heinrich Böll “Die verlorene Ehre der Katharina Blum oder: Wie Gewalt entstehen und wohin sie führen kann”. 1974.) 144 lpp.

    20. gs. 60. gadu beigās VFR sāka darboties kreiso teroristu grupa RAF (Sarkanās armijas frakcija). Bella stāstā tā nav pieminēta, taču tobrīd Vācijā valdošā tieksme aiz katra stūra (vai bankas aplaupītāja) redzēt teroristu un to nomedīt izrādās liktenīga priekšzīmīgajai saimniecības vadītājai Katarīnai Blūmai.
    Blūmas jaunkundze karnevāla naktī ar draudzeni aiziet uz krodziņu, tur ierauga patīkamu vīrieti un uzaicina uz ballīti pie radiem. Vīrietis neatsaka. Viņi kopā pārlaiž nakti, bet no rīta pie Blūmas durvīm klauvē policija. Izrādās, viņas kavalieris tiek izsekots, jo esot aplaupījis banku. It kā nepietiktu ar aizturēšanu un nopratināšanu, Blūmai vairs neliek mieru dzeltenā prese, jo īpaši laikraksts “Avīze”. Tās žurnālists neslinko un sameklē Blūmas šķirto vīru, kas par sievu, kura viņu pametusi, neizsakās diezko laipni. Žurnālists ielaužas slimnīcā pie Blūmas mātes, sameklē viņas jaunībsdienu paziņas un vispār visus, no kā var izvilināt sliktus vārdus par Katarīnu. Ja nu kāds izsakās atzinīgi, var taču saīsināt teikto tā, lai Blūmu avīzē attēlotu kā īstu briesmoni, komunisti un teroristi. Arī viņas darba devējiem neklājas viegli.

Ja lasītājs žurnālistikas paņēmienu atainojumā saskatīs zināmu līdzību ar avīzes Bild paņēmieniem, tad apgalvoju, ka neesmu šo līdzību attēlojis ar nolūku, tomēr tā manā stāstā nav iekļuvusi nejauši, tātad laikam bijusi neizbēgama.

    Pēc dažām dienām Blūma nošauj “Avīzes” reportieri. Patiesībā grāmata tieši ar to arī sākas.

Heinrihs Bells 1981. gadā


    Notikumus lasītājam pavēsta kāda Blūmai līdzi jūtoša persona, kas izmanto dažādus avotus gluži kā to darītu žurnālists, protams, no kāda cita laikraksta. Teksts ir pseidodokumentāls, brīžiem pasauss, taču tāpēc vēl jo vairāk pārliecinošs. Citviet stāstītājs komentē ne tikai notikumus, bet arī sevis rakstīto, tā neatbilstību priekšstatiem par to, kādam jābūt stāstam.
    70. gados Bella stāsts, kas Vācijā tūdaļ iekļuva bestselleru sarakstos (tikai ne Bild publicētajos), noteikti atstāja spēcīgāku iespaidu, bet arī tagad tas nav zaudējis aktualitāti. Īpaši, ja atceras gadus desmit senus notikumus un kā pēc tiem mainījās dzīve, kaut vai pasažieru pārbaudes lidostās. Tiesa, es biju gaidījusi kaut ko vēl asāku, ar ilgstošāku ietekmi. Varbūt man pietrūka atklāsmes brīža, jo grāmatā aprakstīto traģēdiju ir ļoti viegli iztēloties notiekam īstenībā. Pārāk viegli. Nekam tādam notikt nevajadzētu. Bet vai tad kādu vēl spēj pārsteigt aprakstītie informācijas iegūšanas un izplatīšanas veidi un policijas attieksme pret tiem?

Un te nu arī Voltersheimas kundze tika pamācīta, ka policijas vai prokuratūras uzdevums neesot “krimināli vajāt dažus noteikti nosodāmus žurnālistikas paņēmienus”. Preses brīvību nedrīkstot neapdomīgi aizskart, un viņa varot būt pārliecināta, ka personīga sūdzība tikšot taisnīgi izskatīta un par nelikumīgu informācijas iegūšanu pret nezināmo noziedzīgo personu tikšot celta apsūdzība. [..]
…cilvēks, kas neejot sliktā sabiedrībā vai arī tādā neiekuļoties, arī nedodot presei iemeslu pārlieku rupji to visu atspoguļot.

    Vēl viens brīnišķīgs un rosinošs citāts:

Telefonsarunu noklausīšanās, protams, kalpo lietu izmeklēšanai, taču rezultātu atklātā tiesas procesā — tā kā to veic cita, nevis izmeklēšanas iestāde, — ne vien nedrīkst izmantot, bet pat pieminēt. Kas notiek to cilvēku psihē, kas noklausās telefonsarunas? [..] Ko domā nevainīgais, tikai sūri grūti sev maizīti pelnošais ierēdnis, kas ieraksta telefona sarunas, tai brīdī, kad Līdings, kas te cita starpā jau ticis pieminēts, piezvana uz AVĪZES galveno redakciju un saka: “Tūlīt visu par Š. ārā, bet visu par B. iekšā!” [..] Vai atbildīgās iestādes apzinās, kādai psihiskai slodzei pakļauj savus ierēdņus? [..] Vai psihiatra aprūpe viņiem ir nodrošināta? Ko par to saka arodbiedrība, sabiedriskais sektors, transports un satiksme? Valsts rūpējas par rūpniekiem, anarhistiem, banku direktoriem, banku aplaupītājiem un banku ierēdņiem, bet kas rūpējas par mūsu nacionālajiem magnetofona bruņotajiem spēkiem? Vai baznīcai te nebūtu savs vārds sakāms? [..] Vai tiešām neviens nenojauš, kas te jāpārcieš nevainīgām ausīm, sākot ar karameļu pudiņu un beidzot ar visniknāko pornogrāfiju? Jaunus cilvēkus aicina izvēlēties ierēdņa karjeru — bet kādām šausmām viņi tiek pakļauti! Viņi nonāk telefona seksuālo maniaku varā. Te nu beidzot ir joma, kurā baznīcas un arodbiedrības varētu sadarboties. Varētu taču ieplānot kaut vai izglītības programmu tiem, kas noklausās. Piemēram, likt viņiem noklausīties magnetofona lentes ar vēstures kursu. Tas nemaksā daudz.

Turku sniegs

Orhans Pamuks “Sniegs“. No vācu val. tulk. Līga Grande. Il. Māris Ābele. Rīga: Atēna, 2009. (Orhan Pamuk “Kar”, 2002.) 500 lpp.

    Uz Pamuka “Sniegu” jau kādu laiku biju metusi acis, bet jūs jau zināt, kā man ir ar biezajām grāmatām… Patiesībā es tās lasu gan, taču pirms tam man vajag saņemties. Tā nu “Sniegu” es atnesu mājās tikai janvārī, un drīz vien patiešām sāka snigt. Vajadzēja ķerties klāt jau rudenī (un varbūt jāpievēršas tādām grāmatām kā “Miljonāra memuāri”).
    Ar grāmatas ienešanu mājās nekas vēl nesākās. Es to pašķirstīju, un man nepatika vēstītāja balss, tāpēc, kad beidzot sāku lasīt, neko labu negaidīju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka romāns tulkots nevis pa taisno no turku, bet gan no vācu valodas. Vai tad nav neviena, kas spētu iztulkot no oriģināla?
    Bērziņulža tulkojumu lasīt noteikti būtu bauda. Tomēr izrādījās, ka arī Grande nepavisam nav zemē metama. Protams, nezinu, cik lielā mērā latviešu tekstā saglabājies oriģināla gars, taču (par spīti dažiem šķībiem teikumiem) valoda ir skaista un bagātīga, un vēstītājs arī netraucē.
    Pēc divpadsmit gadu prombūtnes Vācijā dzejnieks Ka ir ieradies paciemoties dzimtenē. Viņš aizbrauc uz pierobežas pilsētiņu Karsu (ļoti skaistu, ļoti nabadzīgu, ļoti skumīgu), lai uzrakstītu avīžrakstu par jaunavu pašnāvībām, kas piemeklējušas Karsu, un satiktu daiļo Ipeku, kas reiz viņam ļoti patikusi. Pa ceļam sāk spēcīgi snigt.

Ja viņš nebūtu tik noguris, ja kaut kripatiņu vairāk uzmanības būtu veltījis pārslām, kas virpuļoja no debesīm kā dūnas, viņš, iespējams, būtu sapratis, ka dodas tieši iekšā sniegavētrā, un griezies atpakaļ, atskārtis, ka šis ceļojums mainīs visu viņa dzīvi. Taču šāda doma viņam pat neienāca prātā. Nolaižoties krēslai, viņš iegrima prātojumos, raudzīdamies blāzmā, kas vēl vīdēja debesīs; un sniegpārslās, kas virpuļoja vējā aizvien mežonīgāk, viņš nesamanīja sniegavētras vēstnesi, bet drīzāk solījumu, zīmi, kas rādīja atpakaļceļu uz laimi un tīrību, ko viņš reiz bija pazinis bērnībā.

    (Turciski romāna nosaukums ir “Kar”. Droši vien turku lasītājiem, redzot bieži pieminētos Ka un Karsu, teksts rada daudz piesnigušāku iespaidu.)
    Ka nonāk Karsā ar pēdējo autobusu. Visi ceļi ir aizputināti, un Karsa tiek nošķirta no ārpasaules. To izmanto bijušais kreisais aktīvists Sunajs Zaims, kas tagad vada ceļojošu teātra trupu, kuras māksliniecisko izteiksmes līdzekļu arsenālā itin labi iederas ne tikai pikantas reklāmu parodijas, bet arī militārs apvērsums. Karsā, “vistrūcīgākajā un visaizmirstākajā nostūrī Turcijā”, ir sarosījušies radikālie islāmisti. Vīrieši vairs nedomā par sevi tikai kā par lielākajiem neveiksminiekiem pasaulē, kurdu jaunieši atrod izpausmes veidu, un jaunas meitenes apsedz matus ar lakatu, izpelnīdamās aizliegumu apmeklēt laicīgās valsts augstskolas. Runā, ka tas viņas pamudinot uz nonāvēšanos, lai gan Allāhs to ir aizliedzis.
    Ka nokļūst pašā jucekļa vidū. Reliģija ir neatšķetināmi savijusies ar politiku. Viņu grib izmantot abas puses, un viņš ļaujas notikumiem, kas ir gluži kā patīkama atgriešanās bērnībā.

Šajā tukšajā ielā bija jaušama tāda grūtsirdība, ka viņš neviļus atcerējās tautas skaitīšanu, vēlētāju sarakstu atjaunināšanu, policijas kratīšanas un militāros apvērsumus bērna gados un jaunībā, kad visi komandantstundas laikā sapulcējās pie radio vai televizora. [..] Militāro apvērsumu laiks apvienoja visus un tuvināja visas tantes, tēvočus un kaimiņus, un bērnībā tie viņam bija tikpat skaisti brīži kā citiem rāmadāna tradīcijas.

    Abas pretējās puses izskatās vienlīdz labi vai slikti, tās vienlaikus balsta un nesadzird viena otru. Romāns ir par nesaprašanos, pat par sapratnes neiespējamību (kā lasāms īsā fragmentā, kas publicēts 1/4 Satori), bet tikpat lielā mērā tas ir arī par meklējumiem. Ka meklē aizgājušo bērnību un iespējamu mīlestību, sevi, dzejoļus un varbūt arī Dievu. Lūk, ko viņam saka Nedžips, dedzīgs musulmaņu jaunietis, kas grib sarakstīt pirmo islāma zinātnisko fantastiku:

“Kādā ziemas dienā tu gāji vidusskolā, sniga, un tu biji pilnīgi iegrimis domās. Tu dzirdēji sevī Allāha balsi, taču mēģināji to aizmirst. Tu juti, ka viss veido vienu veselu, bet domāji, ka būsi nelaimīgāks un gudrāks, ja pievērsi acis, cenzdamies neredzēt to, kas tev liek tā justies. Tev bija taisnība. Jo tu zināji, ka labus dzejoļus var uzrakstīt tikai tie, kas ir gudri un jūtas nelaimīgi. Tu varonīgi uzņēmies neticīguma sāpes, lai varētu rakstīt labus dzejoļus. Tev vēl neienāca prātā, ka, zaudēdams šo balsi sevī, tu paliksi viens pats visā Visumā.”

    Meklējumiem ir nodevies arī vēstītājs, kas pēc vairākiem gadiem mēģina atkārtot Ka ceļu, restaurēt notikušo no videoierakstiem, avīžrakstiem un sarunām, lai atrastu to, kas pazaudēts.
    Trīs lielās tēmas (kas notiek Turcijā?; ko nozīmē būt dzejniekam?; vīrietis un sieviete, un vēl viena sieviete, un vēl pāris vīriešu) organiski savijas kopā, un ir sanākusi skaista grāmata. Brīžiem Pamuka teksts ļoti atgādina Miloradu Paviču, tikai bez maģiskā reālisma.

Ipeka redzēja, ka viņš nokļuvis citas noskaņas varā nekā dienu iepriekš, un saprata arī to, ka viņas priekšā atrodas cits cilvēks. Savukārt vīrietis ievēroja, ka Ipekai nav paslīdējusi garām viņa dvēseles tumšā puse, kas tobrīd pavērsusi savu vaigu, un ka viņa to uztver ar sapratni. Dzima nojausma, ka tieši šīs sapratnes dēļ viņš visu mūžu būs atkarīgs no šīs sievietes.

    Un pāri visam sniegs.

Ar tēju zīmēta ainava

Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“. Перевод с сербского Н. Вагаповой и Р. Грецкой. СПб.: Азбука, 2000. (Милорад Павић. Предео сликан чajeм. 1988.)

Ilgi nevarēju izdomāt, vai būtu labi nosaukt grāmatu par fantāziju un pseidointelektuālu figņu. Ne gluži tik ilgi, cik tā bija nostāvējusi nelasīta, nopirkta droši vien neilgi pēc izdošanas par latu astoņdesmit (lūk, kādi laiki ir bijuši! Tiesa, man ir cits izdevums, nevis attēlā redzamais), bet tomēr. Visi taču zina, ka Pavičs rakstīja postmodernu nopietno literatūru, ko varbūt pieklātos dēvēt par maģisko reālismu. Bet kā gan citādi, ja ne par fantāziju, lai saucu grāmatu, kurā pa vienu logu allaž ir redzams nākamais gads, kurā dēmoni sazinās, izmantojot cilvēku klepu un žagas, kurā laiks plūst visos virzienos un no cilvēka mierīgi var atdalīties ēna vai balss un sākt dzīvot savu dzīvi? Turklāt bez visa nosauktā šīs grāmatas nebūtu. Un vai romāns, kas sastāv no divām grāmatām, no kurām vienu krustvārdu mīklu cienītāji var lasīt gan horizontāli, gan vertikāli, tātad, Umberto Eko vārdiem runājot, atvērts romāns, nav pārāk komplicēts? Es pati arī nevarēju izdomāt, kā labāk lasīt, un paliku pie horizontālā jeb ierastā paņēmiena lasīt no sākuma līdz beigām. Šķiet, tā pat bija labākā izvēle, taču nešaubīgi to varētu pateikt, tikai izlasot grāmatu pa vertikāli un pirmoreiz. Sarežģīti.
Ja ir lasīta “Hazāru vārdnīca”, “Ainavā” daudz kas šķiet pazīstams. Sapņi, kas iejaucas dzīvē un ir spēcīgāki par nomodu, reizēm laikam rādās pat vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Viņam šķita, ka viņš nedzīvo, bet kāds cits redz viņu sapnī, un tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks vai augs. Viņš nomazgājās ar rakiju, ieskatījās spogulī un nodomāja: gluži kā paša māte būtu uzaudzējusi bārdu…

Pavičs daudz piesauc reliģiju. Pirmā grāmata “Mazais nakts romāns” sākas ar stāstu par ļaudīm, kas iemācījās atšķirt cilvēkus, kuru sirds pilna klusēšanas, no tiem, kam sirds piepildīta ar klusumu. Tā mūki sadalījās vientuļniekos un kopienā dzīvotājos, kam katram savs uzdevums un kas no vienas grupas otrā var pāriet tikai tad, ja atsakās no sava vārda un valodas. Katra nodaļa vispirms pavēsta par mūkiem un tad pievēršas neveiksmīgam arhitektam Afanasijam Svilaram, kura plaukstas līnijās ierakstīta Belgrada, kura projekti izpelnās kolēģu atzinību, taču nekad netiek uzcelti.

Viņš uzskatīja, ka arhitektūrā humors ir tikpat nepieciešams kā sāls maizē, ka ēkā ikvienam gadalaikam vajag savas durvis, bet grīdas jāieklāj gan dienai, gan naktij, jo naktīs skaņa lejup izplatās krietni ātrāk nekā augšup..

Un tā joprojām. Šāda loģika romānā valda viscaur. Katram neierastajam notikumam ir konkrēts iemesls, katra rīcība izsauc sekas. Viss tiek sistematizēts un iegrāmatots. Paviča absurds ir tik sakārtots, ka bez reliģijas viņš laikam nemaz nevarētu iztikt. Svilars apgalvo, ka ir ateists, tomēr pirmās grāmatas beigās, meklēdams kara laikā pazudušo tēvu, nonāk klosterī, kur tēvs viņam ir iestādījis dārziņu. Tur visu augu nosaukumi sākas ar viņa vārda burtiem, tur ir izaugušas visas viņa domas, vēlmes un darbi, tur pēc puķu un zāļu smaržas var noteikt, kā viņš rīkojas un kā jūtas…
Un Svilars saprot, ka ir palaidis garām vienīgo sievieti, ko spēj mīlēt un ko slepus uzskata par sava dēla pirmo māti, ka, būdams vientuļnieks, mēģinājis nodoties kopienas brāļu darbam, ka viņa tēvs patiesībā ir cits cilvēks.
Tāpēc otrā grāmata vēsta par veiksmīgā ASV uzņēmēja Afanasija Razina (bijušā Atanasa Svilara) un Milutas Vitačas, kādu brīdi izcilas operdziedātājas, sarežģīto mīlu, kurā iejaucas pārpasaulīgi spēki. Razins ir sapelnījis kaudzi naudas, ražojot ķīmiskos ieročus un miera atomu, viņš ar dažādu tēju uzlējumiem glezno Dienvidslāvijas vadoņa Tito rezidences un mēģina no jaunības dienu paziņām, trim kolorītām māsām, atpirkt mazmazbērnus. Te nu ir pārpārēm tādu gudrību, kas varētu būt gan serbu vai kādu kaimiņtautu ticējumi un nostāsti, gan autora iedomas. Seši stāsti rit paralēli un ir lasāmi gan vienādiņ, gan otrādiņ.

Vispār labā stāstā skaista valoda nav nepieciešama. Skaista valoda un skaisti vārdi vajadzīgi tikai sliktam stāstam. Labas fabulas pašas atrod vārdus un labi orientējas visās valodās. Runa nav par to. Kā jau teicām, ir jāatklāj jauns lasīšanas, nevis rakstīšanas veids. Ja labai fabulai nevajag skaistu valodu un skaistus vārdus, tai ir vienkārši nepieciešams skaists lasīšanas veids, kura pagaidām diemžēl vēl nav, taču cerēsim, ka ar laiku tas parādīsies… Jo, līdzīgi tam, kā pastāv talantīgi un netalantīgi rakstnieki, tāpat ir arī apdāvināti un neapdāvināti lasītāji.

Lasītāji, kam patīk lasīt ierastajā veidā no sākuma līdz beigām, tā, kā plūst upes un kā Svētā kalna klostera kopienā dzīvo mūki, — šie lasītāji krustvārdu mīklās vairāk priecājoties par vārdu krustošanos, nevis pašiem vārdiem, viņi ievedot pasaulē kārtību, vismaz svešā dzīvē, ja pašiem savā neizdodoties, viņi godājot tēva un tradīciju kultu, esot praktiķi, burvji, celtnieki, matemātiķi un teātra ļaudis. Romānā viņus sižeta veiklais savērpums piesaistot vairāk nekā varoņu likteņa pavērsieni. Varbūt tā arī ir. Tiem, kas lasa pa vertikāli, tāpat kā no debesīm krīt lietus, tiem svarīgākas ir citas lietas. Viņiem pieder nakts, viņi cits citu nepazīst, un kopēju ienaidnieku viņiem nav. Viņiem ir mātes kults, katram sava uguns un sāls, viņi ir mākslinieki un elku pielūdzēji. Kā pareizāk?

Kā lai mēs zinām, kam taisnība, ja mūsu laikmetā ir bijis tik daudz cilvēku, kurus nācies cienīt, un tik maz to, kurus bija iemesls mīlēt? Tāpēc laimīgi tie, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Kaut vai grāmatu, ja ne suni vai kaķi, kaut vai rakstnieku, ja ne savu sievu.

Protams, jāņem vērā, ka lasītājs, kura loma romānā aizvien palielinās un kas diemžēl pilnīgi noteikti ir ūsains vīrietis, kuru es spogulī nekad neesmu redzējusi ne parastā, ne pilnmēness naktī, ka

VISI GRĀMATAS LASĪTĀJI IR IZDOMĀTI. JEBKURA SAKRITĪBA AR ĪSTIEM LASĪTĀJIEM IR NEJAUŠA.

Es jau to zināju. Lasītāja ir izdomāta, taču kļūst aizvien līdzīgāka man. Vai arī es viņai. Kādudien mēs vairs nebūsim atšķiramas.
Viss ir it kā pa īstam, tikai no vienas puses blīvāk un no otras — vairākās dimensijās, tātad varbūt vēl īstāk. Lai cik ļoti stāsts brīžiem atbilda priekšstatam par trakulīgajiem Balkāniem, uz beigām man tas sāka šķist aizvien drūmāks.
Es zinu, kuru Paviča grāmatu gribu lasīt nākamo un kādā veidā.

Lasītājs grāmatās atrod to, ko nevar atrast citviet, nevis to, ko romānā ielicis rakstnieks.