Emuāra Arhīvi

Vasaras suņi

Josa Fructuoso. Perros de verano. Il.: Nieves Guerra. Barcelona – Madrid: Egales, 2014. 353 pp.

 Pirms kāda laika skatījos ierakstus no, šķiet, Kadisas universitātē notikušās konferences par literatūras tirgu (ļoti interesanti, bet spāniski), kurā kāds pieminēja, ka Spānijā ik dienu iznākot 12 jaunas spāniski sarakstītas grāmatas. Skaidrs, ka aptvert to visu viens cilvēks nav spējīgs. Atliek vienīgi vai nu lasīt bestsellerus, paļauties uz laimīgu gadījumu vai, lai redzētu, kas spāņu literatūru gaida nākotnē, doties uz mazajām grāmatnīcām, kurās pārdod mazo apgādu izdevumus. Perros de verano nopirku vienā no divām Barselonas geju, lezbiešu utt. grāmatnīcām (otrā, kas atrodas īstā geju rajonā, netiku iekšā, jo tur bija pusdienas pārtraukums) pēc pārdevējas ieteikuma: “Tev patiks”.
 Sākot lasīt, kādu brīdi par to nebiju tik pārliecināta, bet beigās pārdevējai tomēr izrādījās taisnība. Man patika.
 Romānā stāstīts par jaunu meiteni no Mursijas, kas izaugusi pārliecinātu republikāņu ģimenē. Vecāki viņai allaž mācījuši domāt patstāvīgi, nepakļauties ne kungam, ne dievam un iegūt izglītību, lai varētu dzīvot neatkarīgi. Marina iestājas Barselonas universitātē filosofos un uzsāk rosīgu sabiedrisko dzīvi. Viss būtu ideāli, ja vien nenotiktu Franko diktatūras laikā. Pēc pirmā kursa viņai pasaka: mums pietiek pašiem savu revolucionāru un vispār, tagad tevi neuzņems arī nekur citur.
 Labi, ka turpat blakus ir brīvības un sapņu zeme Francija, kur tikko piedzīvots 1968. gads un atšķirībā no Madrides universitātes, kur visa filosofija ir apstājusies pie reliģijas un obligātās politiskās audzināšanas, Parīzē var prātot, iet uz to augstskolu, kurā pasniedz Sarts, vai to, kurā Fuko, bet komunistu laikraksta svētkos uzstājas Rafaels Alberti un Pink Floid. Marina aizbrauc uz Parīzi, tiek silti jo silti uzņemta spāņu ģimenē, iemīlas un noskaidro savu seksuālo identitāti, kas galīgi nepatīk mīļotās mātei, un ar salauztu sirdi dzīvo un mīl tālāk.
 Autores rakstības stils ir diezgan neviendabīgs, sākumā, laikmeta un Marinas bērnības ainas iezīmējot, viņa diezgan sausi izklāsta politiskās dzīves notikumus vai vecāku uzskatus, kuru rezultātā meita izauga tāda un šitāda. Fruktuoso neliekas ne zinis par angliski rakstošo svēto bausli “rādi, nevis stāsti”, un man tas likās atsvaidzinoši un jauki. Bet tad pēkšņi, Marinas dzīvē parādoties romantikai, izmainījās arī vēstījuma maniere: īsta daiļliteratūra, ko vēlāk atkal pārtrauca hronikas atkāpes.
 Pat nerunājot par to, ka visvairāk man patika tieši vēsturiskā nosliece (un man vispār ir diezgan atturīga attieksme pret vēsturiskiem romāniem), līdz šim neredzētais skatiens uz spāņu literatūrā daudz apcerēto Franko laiku, emigrantu kopienas attēlojums (paši francūži gandrīz nemaz neparādās, bet, kad uzrodas, runā franciski), izrādījās, ka biju noilgojusies pēc grāmatas, kuras varoņi interesētos ne tikai par sevi vai mākslu, bet arī par to, kas notiek apkārt, un pat uzskatītu par savu pienākumu iejaukties un mēģināt mainīt to, kas nešķiet pareizs. Pēc cilvēkiem, kas ir politiski dzīvnieki.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 5. (imigranta stāsts) punkts.

Par vēlu

Charles de Lint. The Mystery of Grace. Il. John Jude Palencar. New York: Tor, 2009. 269 pp.


Nu ko lai saka, de Linta periods turpinās. Skaisto vāku arī. Šis, starp citu, ir mīlestības, nevis pasaules glābšanas romāns. No otras puses, tas pats vien ir. Jo īpaši, ja mīlestība ir ne tikai apmātību izraisoša, bet arī diezgan neiespējama, jo šajā konkrētajā gadījumā mīlētāji var satikties tikai divas naktis gadā (un sākumā viņi to vēl nezina), jo ir satikušies divas nedēļas par vēlu, jo… Nu ja, katram savs noslēpums, ko risināt, un pagātne, ar kuru tikt galā. Pasaule, kuru izglābt.

I said don’t let it get you down. Everything’s on a wheel. We don’t get to choose how it turns, but every chance you had once, eventually, it comes around again.

Katrai de Linta grāmatai varētu uztaisīt skaņu celiņu, bet šoreiz es tiešām nenoklausījos nevienu pieminēto mūziķi, jo Greisa, tā skaistā, tetovētā meitene uz vāka, ir līdz ausīm iekšā rockabilly un veco fordu restaurēšanā, un mani no sirds neinteresē ne viens, ne otrs, bet, ja nu kādam patīk mašīnas un (aizņemtas) automehāniķes, tad šī ir grāmata tieši viņam.
Un vēl šī ir grāmata par ticību, kas dara brīnumus.

Conchita is holding up a sheaf of her saint drawings. Edna has a Bible, Ruth a crucifix. But the religious artifacts vary from the Catholic to Edna’s Baptist Bible to someone holding up a Koran. Henry’s got a copy of Darwin’s The Origin of Species, Irwin’s got a vinyl copy of the first Beatles album.

Un tam, ka grāmatai ir labas beigas, arī ir vienkārši jānotic. Un varbūt to var izdarīt, ja ir grāmata, dziesmiņa un draudzene.

Lasu:
Džefrijs Jūdžinidess. Midlseksa.
Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.
Dita Rietuma. Film noir no pagātnes līdz mūsdienām.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Mītiskā maģija

Charles de Lint. Promises to Keep. Il. Mike Dringenberg. Burton: Subterranean Press, 2007. 173 pp. Medicine Road. Il. Charles Vess. 2004. 206 pp.

Ah, de Lints ir autors, ko lasīt, kad gribas kaut ko pozitīvu, bet ne pārlieku saldu, un ar kādu praktiski noderīgu, nepavisam ne jaunu, bet vienmēr mazliet piemirstu atziņu, kas nebūtu gluži par pasauli, kas sadodas rokās, drīzāk jau par to, ka ikvienam rokas jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Tikai varbūt mazliet mazākā mērogā. Un tas viss skaistos vākos, “Medicine Road” gadījumā arī ar ilustrācijām, un ar mūziķiem (“There was never an end to the fantastic music Geordie brought over, like a magician pulling and endless scarf out of his sleeve.” Saraksts grāmatā), māksliniekiem, rakstniekiem, pankiem, indiāņu pa pusei cilvēkiem, pa pusei dzīvniekiem, pilsētas dvēseli, vietas garu un tā joprojām. Kas tur ko nemīlēt? Pat ja šoreiz es izlasīju, ka pasaule tiešām nesadosies rokās. Nu ja, to jau es zināju tāpat.

Ja tas viss izklausās ciniski, tā nemaz ar’ nav, jo pie tā visa piedevām de Lints ir ļoti cilvēcīgs. Un štrunts par to, ka šo notikumu beigas bija paredzamas (un nē, tās ne vienmēr ir laimīgās beigas), jo, kā es tikko izdomāju, viņa stāsti lielā mērā ir pasaules sakārtošanas stāsti, ziniet, tie, kas regulāri jāizstāsta no jauna, katru reizi mazliet citādi, jo pretējā gadījumā būs slikti. Nesakārtota pasaule kādā brīdī pārstāj būt pasaule, bet to jau mums laikus nepamanīt.

Tāpēc lasiet de Lintu. Ja nu kādu interesē sižets, pirmajā grāmatā tiek atklāta maza daļiņa de Linta bieži pieminētās varones Džilijas Koperkornas jaunības un uz ielas pavadītās bērnības, bet otrais ir mīlas stāsts, kurā darbojas vairāki cilvēki, vairāki dzīvnieku gari un vairāki cilvēki, kuros ir pamodinātas dzīvnieku asinis. Laika ir maz, viss ir sarežģīti un diezgan bezcerīgi.

Lasu tikai to pašu, ko viņdien.
Klausos:

Netraucē man spēlēties

Džūlija Gārvuda. Netraucē man spēlēties. Tulk. Biruta Vaivode, il. Tomass Folks. R.: Kontinents, 2003. (Julie Garwood. Killjoy. 2002.) 443 lpp.

  Vispār es nemaz negrasījos Gārvudai veltīt atsevišķu ierakstu, bet tad padomāju un sapratu, ka man ir pārāk daudz nejauku piezīmju, lai tās visas ietilpinātu vienā teikumā, tāpēc te nu būs bišķi vairāk teksta.
  Jāsāk ar to, ka grāmatu es izlasīju ļoti ātri un pavirši, esot tādā stāvoklī, kad, kā rakstīts Vikipēdijā, nedrīkst darīt neko intelektuālu, proti, ne pildīt mājasdarbus, ne spēlēt videospēles, ne rakstīt īsziņas. Šī iemesla pēc visas sarežģītākās vietas noteikti esmu palaidusi garām, un iespējams, ka uz visiem maniem jautājumiem grāmatā ir rodamas atbildes. Katrā ziņā es biju gaužām pārsteigta, ieraugot romāna vērtējumu Goodreads: gandrīz četras zvaigznītes. Tas nozīmē, ka attiecīgā žanra cienītājām par grāmatu noteikti rastos citāds spriedums.
  Bet: “Heavens to Betsy!” (kā orgasma brīdī izsaucas galvenā varone) – no grāmatas apraksta uz ceturtā vāka nekādi nebija noprotams, ka tas ir romantisks trilleris. Tur ir tikai teikts, ka Eiverijas māte, kas pametusi bērnu vecmāmiņas un krustmātes gādībā, pēc daudziem gadiem atgriežas, lai atriebtos par savu sabojāto dzīvi un nenotikušiem pāridarījumiem, lai pārvērstu dzimtas sieviešu dzīvi drūmā bezprieka murgā, no kura nav izejas. Es biju sadomājusies par slēgtu māju, kurā plosās slepkavnieciska būtne, vai par izsmalcinātu bērna un večiņas spīdzināšanu visa ciema acu priekšā, taču nevienam par to nav ne jausmas, bet ne jau nu par stāstu, kurā jauniņa, smukiņa FIB zemākā slāņa darbniece iemīlas atvaļinātā slepenā dienesta darbiniekā, kamēr abi skrien prom no algota slepkavas.
  Slepkava ar iesauku Mūks bija gandrīz vai pievilcīgākais romāna tēls, tikai arī viņam diemžēl galvā kaut kas bija galīgi sagriezies. Dikti profesionāls un nenoķerams rīkļurāvējs, kas pie saviem upuriem atstāj rozi? Un tad vēl apgalvo, ka būtu vajadzējis darīt tā, lai tas izskatītos pēc nelaimes gadījuma? Piedod, Mūk, es tavus pakalpojumus neizvēlētos kaut tāpēc vien. Tas, ka Mūks tagad arī ir samīlējies līdz ausīm un ļauj savai sievietei plānot darbus, tas tad tāds sīkums vien liekas, lai gan, protams, viņam sagādā daudz nepatikšanu.
  Un tad vēl ir Eiverijas māte Džilija, kas, kā apgalvots jau pirmajā teikumā, esot “sasodīti maniakāls radījums”, kas jau agrā bērnībā laistījās ar skābi, slepkavoja kaķīšus un trinās gar vīriešiem, un bija gatava māsiņai izdurt acis ar šķērēm, vārdu sakot, asinskāra psihopāte, kas vēlāk sadomā piebeigt māmiņu un māsiņu, un meitiņu, bet, tik psihopātiska būdama jau no bērna kājas, izaugusi visus slapjos darbus atstāj vīriešu ziņā, it kā pašai nevienu vairs negribētos nožmiegt. Šķiet, ka autore visu laiku piemirst, cik melni Džiliju aprakstījusi, jo vienas vārdi nesaskan ar otras darbiem.
  Galvenā varone, kuras pirmais varoņdarbs bija, FIB datubāzē ievadot informāciju, pamanīt banku aplaupītāju izmantotos šekspīriski cēzariskos segvārdus un pieskaņotos datumus (WTF? Ja es gribētu aplaupīt banku, es vienkārši gribētu būt nepamanāma, nevis mēģinātu nomaskēt naudaskāri ar politiskiem motīviem, kā šie esot darījuši; bet tas bija pārlieku intelektuāls brīdis), tātad šī uzlecošā FIB zvaigzne, meklējot savu nolaupīto dārgo krustmāmiņu, kuru aizvedis baisais neģēlis Mūks, pat nevīžo pateikt savam seksīgajam ceļabiedram, ka krustmāte viņai ir pa tālruni pateikusi, uz kuru vietu Mūks taisījās viņu vest – jo viņš tak šā kā tā samelos.
  Bet to mēs viņai varam piedot, jo šī pati jaukā sieviete piecgadīgajai Eiverijai bija iedzinusi galvā, ka viņai ir nelaba mamma, kas viņu ienīst, kam nav ne sirds, ne dvēseles, kas ir sociopāte, maniakāla persona, zemiska, naidpilna un jukusi. “Dvēsele ir visiem, tikai tavai nelabajai mammai ne.” Jauka bērnība, vai ne?
  Vēl paliek seksīgais Džons Pols ar francisko uzvārdu, kurš ir nogalinājis ne mazāk kā Mūks, tomēr ir labais slepkava, jo par cilvēku nogalināšanu ārzemēs viņam maksāja ASV valdība, un vispār viņam tas ir apnicis. Tikai Mūku gribas noķert, jo viņš iepriekšējā grāmatā (šī, izrādās, ir sērijas trešā daļa, bet Dž. P. agrāk bija otrā plāna varonis) ir mēģinājis nogalināt Džona Pola māsu. Liktenis viņu saved kopā ar Eiveriju, viņi nu jau nevis dzenas pakaļ, bet gan bēg no Mūka, pa ceļam šaudīdamies, bet netrāpīdami, lekdami no augstas klints krāčainā upē, skriedami utt. Ja mašīnas vietā būtu divritenis, sanāktu triatlons ar biatlona elementiem. Grāmata par sportisku dzīvesveidu. Eiverija, tikko kā no upes izlīdusi un tempu uzņēmusi, to stundu nesamazina un neliek džekam manīt, ka viņai dur sānā (nereāli, teica šīs mājas skriešanas specs), un šis arī viņā samīlas, bet jaukāks no tā nekļūst. Vispirms viņš nez cik reizes apvaicājas: “Kāpēc tu domā, ka es ar tevi kniebšos?” Varbūt Eiverijai tas šķiet uzbudinoši, jo viņi, protams, nokniebjas. (Prezervatīvs ainas sākumā tiek uzmests uz gultas, bet tā turpmākais liktenis paliek neskaidrs. Totiesiņ kompleksainā un ļoti nepieredzējusī E. jau pirmajā reizē atplaukst tik tālu, ka viņas roku un mutes izdarības brīžiem kļūstot mazliet nepiedienīgas (bet nejaukā autore tā arī neatklāj, ko tādu viņa dara), par triumfējošo, uj, nē, komandas spēlētājas jātnieces pozu ir nerunājot.) Pēcāk viņš mēdz apvaicāties, vai ta šis esot teicis, ka precēšot E. Nu labi, pietaupīšu šo maitekli.
  Ai, bet šo gan man jāpsaka, jo tas var izrādīties noderīgi. Ja esat iespundēti pamatīgā savrupmājām, kam sānu sienas apšūtas ar ciedrkoka dēļiem, bet logi un durvis ir mīnētas, no tās var tik laukā, vienas nakts laikā ar nažiem izlaužot sienā caurumu.
  Gārvuda agrāk esot rakstījusi vēsturiskos romantiskos romānus, kur vīrišķis ar saltu sirdi glābj jaunu meiteni no briesmām un iemīlas viņā. Iespējams, ka tiem piemīt savs šarms, jo autorei ir daudz cienītāju, bet man viņu vidū laikam nenokļūt, lai gan ir nācies sastapties ar krietni nelasāmākiem gabaliem.

Dārgumiņš

Colette. Chéri. Translated by Roger Senhouse (1951). Il. Ian Bilbey. London: Vintage, 2001 (1920). 122 lpp.

  Tātad mans īsais ceļojums jutekliskajā franču sieviešu literatūrā aizveda līdz Koletei. Vispār biju domājusi ieviest jaunu birku “kāpēc līdz šim es vēl to nebiju lasījusi?”, jo Kolete (1873-1954) taču ir franču literatūrā nozīmīga persona, valsts viņai pat bēres sarīkoja (internets stāsta, ka viņa esot vienīgā sieviete, kas Francijā izpelnījusies tādu godu), lai gan ne jau tas ir svarīgi, bet nu nezinu… Laikam jāpagaida un jāpadomā vēl, jo romāniņš mani atstāja diezgan vienaldzīgu; varbūt tā prozaiskā iemesla dēļ, ka jauni smukpuisīši mani (vēl) neinteresē arī reālajā dzīvē un grāmatas varonis Saldumiņš, Mīļums vai Dārgumiņš, vai kā nu īsti jātulko Chéri, nepavisam nav simpātisks cilvēks.
  Visām apkārtējām sievietēm gan viņš patīk, ir jaunām, ir vecām. Pārtikušas, nu jau pelnītā atpūtā aizgājušas kurtizānes dēls krietnu laiku ir bijis viņas draudzenes (vai ne gluži) un kolēģes Leas mīļākais. Kaut arī Lea viņu ir galīgi izlutinājusi, appuišojusi un uzturējusi, tās nav tikai jauna žigolo attiecības ar vecāku sievieti (viņiem ir 24 gadu starpība). Kad māte sameklē dēlam sievu, mazu, bagātu jaunkundzi, kuru viņš bez vārda runas arī apprec, abi bijušie mīļākie saprot, ka viņi ir mīlējuši viens otru. Tas, protams, nenāk par labu ne Dārgumiņa ģimenes dzīvei, ne citādi visnotaļ saprātīgajai Leai.

  ‘It serves me right. At my age, one can’t afford to keep a lover six years. Six years! He has ruined all that was left of me. Those six years might have given me two or three quite pleasant little happinesses, instead of one profound regret. A liason of six years is like following your husband out to the colonies: when you get back again nobody recognizes you and you’ve forgotten how to dress.’

  Mūsdienās tā šķiet diezgan baisma atklāsme, ja ņem vērā, ka Leai ir tikai 49 gadi, bet dzīve jau šķiet nodzīvota, atlikušas tikai rāmas, vientuļas vecumdienas.
  Tomēr tieši Lea šeit ir stiprā persona, kas spēj labāk tikt pāri sāpīgajai situācijai nekā jauneklis, un vispār klasiskais vīriešu un sieviešu lomas iedalījums romānā lielā mērā ir pagriezts otrādi: puisis gozējas sieviešu skatienos, tiek vērtēts un iekārots, un uzturēts, sievietes nosaka viņa dzīves ceļu, ir aktīvais virzītājspēks. Vīrieša pasivitāte izrādās diezgan postoša, taču tas nav tāpēc, ka būtu sajaukta pareizā lietu kārtība, kam kuru izrīkot.
  Kolete ir spējusi, lieki neizplūstot, parādīt gan varoņu jutekliskumu, gan viņu pārdzīvojumus, gan pasmieties par šīs sabiedrības vājībām, gan likt just līdzi Leai, un ļoti iespējams, ka es reiz izlasīšu arī grāmatu, kurā aprakstītas Dārgumiņa gaitas kādus gadus vēlāk.

Mīlestības iluzioniste

Françoise Mallet-Joris. The Illusionist. Translated by Herma Briffault. Introduction by Terry Castle. Cleis Press: 2006. (Le Rempart des Béguines. 1951.) 264 lpp.

  Lai Doronikei Itālijā nekļūtu pārāk vientuļi, mani literārie ceļi arī ir aizveduši uz to pusi. Par Venēciju vēlāk, jo pašlaik esmu Francijā un ceļoju atpakaļ laikā. No Sagānas esmu tikusi pie Malē-Žorī un tālāk pie Koletes.
  Par Malē-Žorī pirmo darbu, kas, gluži tāpat kā Sagānas debija, sarakstīts agrā jaunībā, es kaut kad kaut kur izlasīju kaut ko gana intriģējošu, lai gribētu izlasīt arī pašu grāmatu, un tad, protams, to aizmirsu. Pilnīgi un galīgi. Tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad tā iekrita e-pastā, Sīzifa (Sisyphus) dāvināta. Ir taču vēl taisnība pasaulē. Starp citu, Sīzifs pats grāmatu jau ir izlasījis un aprakstījis. Es izlasīju priekšvārdu, nopukojos, ka tam būtu jābūt pēcvārdam, jo tajā viss ir izpausts, un tālāk nelasīju. Pienākot pavasarim, atcerējos, ka man takš stāv nelasīta gadalaikam, iespējams, ļoti piemērota literatūra, un atkal izlasīju priekšvārdu… Lai cik slikta nebūtu mana atmiņa, šoreiz man priekšvārdu tik viegli aizmirst neizdevās, bet romānu es pēc kāda mēneša izlasīju – par spīti Kāstlai.
  Grāmatas vēstītāja ir jauna meitene Elēna, kas dzīvo Žērā, kuru cepuru mode no Parīzes sasniedz pēc pāris mēnešiem, bet jaunas idejas – pēc vairākiem gadiem. Pilsētas apraksts atgādinot autores dzimto Antverpeni, protams, tajos sensenajos laikos, kad kārtīgas jaunas meitenes vēl tika ievestas sabiedrībā un nevalkāja kleitas bez piedurknēm, bet sieviete biksēs zinošākos sabiedrības slāņus (kādu šajā pilsētiņā nebija) vedināja uz domām par lesbismu. Elēnai ir piecpadsmitarpus gadu, māte jau sen ir mirusi, un meitene bezgala garlaikojas tēva lielajā mājā.

  Then it was that I felt my loneliness and wished I could have a chat with someone who took an interest in me. But who was there? My father was too busy to give me even a few minutes of his time. His concern never went beyond casting a glance at my weekly school reports and making an absent-minded comment. “You might do better, Hélène,” he would say, when my marks happened to be rather bad. The cook? I dared not dream of it since that day my father had caught me chatting in the kitchen and had said with great finality, “At your age, you shouldn’t spend your time with servants!”
  [..]
  I attended Mademoiselle Balde’s school, the only “proper” school for young ladies in town, spending a few hours each day there. Decorum was the main thing demanded of the pupils, work was of less importance. I took advantage of this state of things and did nothing.

  Nav brīnums, ka, uzzinot par tēva mīļāko Tamāru, kas dzīvo aizdomīgā rajonā, draudzējas ar māksliniekiem, pati ir ar sliktu reputāciju un piedevām vēl krieviete, Elēna sāk par viņu fantazēt, domās apveltot sievieti ar eksotiskumu, kas viņu padara atšķirīgu no visiem pārējiem un tādējādi ne tik garlaicīgu kā Elēnas ikdiena. Meitene izmanto pirmo izdevību, lai iepazītos ar Tamāru, un sajūt viņas pievilcību, kas ātri vien kļūst fiziska. Tamāra arī nevilcinās, un Elēna no jaunas, naivas un neko nezinošas meitenes pārvēršas jaunā, gandrīz tikpat naivā un nezinošā sievietē, kas kļūst atkarīga no mīļotās un viņas kaprīzēm, kas ļauj ar sevi darīt visu.
  Brīdinājums – romānā ir jutekliskas vietas, bet nav nekā pornogrāfiska. Tomēr praktiskiem mērķiem to, labi pacenšoties, droši vien var izmantot, jo īpaši, ja patīk SM noskaņa.
  Šis nav stāsts par sieviešu mīlestības skaistumu, gluži pretēji, tas vēsta par to, kā emocionāli, psiholoģiski sakropļots cilvēks spēj to pašu nodarīt citiem. Tāpēc man šķita aizdomīgs Tamāras tēls, autores izvēle viņu attēlot gan kā lesbieti (biseksuāli), gan kā imigranti, kā divkārt vai trīskārt svešu būtni. Var jau izsmiet politkorektumu, tomēr nez vai Malē-Žorī tikpat viegli atļautos krievietes vietā ielikt parastu franču bāleliņu ar valdonīgām, sadistiskām tieksmēm un nosaukt viņu par mežoni. Tagad Tamāra, lai gan ir atdzīvinājusi letarģisko Elēnu, iepazīstinājusi ar līdz šim nezināmu literatūru, mākslu, bohēmu un vēl šo to, tomēr izrādās esam svešs ļaunums, kas, savā ziņā stāvot pāri mietpilsoniskajai provinces sabiedrībai, vienlaikus ļoti vēlas tajā iekļauties, izmantojot visus tās labumus, un šī mērķa dēļ ir gatava atteikties no daudz kā, pat daļas savas patības. Naivumu zaudējusī, varētu teikt, svešuma, citāduma samaitātā Elēna savā ziņā ir spiesta pārņemt daļu Tamāras atmestās lomas, gan pievilcīgo, gan atbaidošo daļu.
  Tāds skumjš stāsts, kuru lasot, atcerējos visādas muļķības, ko pati esmu sastrādājusi, kad kādu tik ļoti iekāroju, pat zinot, ka tā nevajag darīt.
  Jāpiebilst, ka sākumā grāmata šķiet skolnieciska, autore to ir pieblīvējusi aprakstiem – rindkopa par māju, rindkopa par tēvu utt. –, ko labāk būtu izkliedēt citur tekstā vai vispār izsvītrot. Par laimi, vēlāk šī sajūta pazūd.

Sieviete, kas mīlējusi vīrieti

Fransuāza Sagāna. Pasmaidot… Tulk. Inese Pētersone, il. Anita Kreituse. R.: Preses nams, 1992. (Françoise Sagan. Un certain sourire. 1955.) 102 lpp.

  Kaut kā tā ir sanācis, ka citu pēc citas esmu izlasījusi trīs grāmatas, kurās sižeta būtiska sastāvdaļa ir laulības pārkāpšana. Var jau būt, ka vajadzētu saķert galvu, uztvert to kā dieva zīmi un sākt piesargāties, bet, tā kā nevienu sižetu tieši tādā pašā veidā mājās atdarināt nevaru, palikšu vien pie domas, ka prozas darbam ir nepieciešams konlikts, un neuzticība šim nolūkam noder ļoti labi.
  Veldona galvenokārt pētīja, kā vīra neuzticība iespaido sievu (un mazākā mērā – arī mīļāko). Sagāna, gluži otrādi, liek runāt mīļākajai. Studente Dominika stāsta savu “pavisam vienkāršo stāstu” par “sievieti, kas mīlējusi vīrieti”, un šis vīrietis, kas viņai šķitis nedaudz bīstams jau no pirmā acu uzmetiena, tomēr ne tik bīstams, lai viņa nopietni uzmanītos, šis vīrietis ir Dominikas drauga Bertrāna tēvocis Liks, kam ir arī sieva, visnotaļ jaukā Fransuāza. Turklāt Fransuāza Dominiku ir iemīļojusi un ņēmusi savā paspārnē, un meitene negrib viņu sāpināt, jo, kā viedi atzīmē Liks, mēs vienmēr vairāk uztraucamies par otras puses partnera ciešanām nekā par savējā sāpēm. Bet ko lai Dominika dara, ja vienmēr ir ļāvusies straumei, arī Bertrānu viņa it kā mīl, bet visu laiku jūtas skumja, garlaikota, vientuļa un tukša. Likā viņa saskata tādu pašu garlaikotību.

  “Mēs jūtamies labi tikai tad, kad esam noguruši?” Liks reiz bija sacījis. Viņam taisnība. Es piederēju pie cilvēkiem, kuri tikai tad jūtas apmierināti, kad izskauduši sevī labu tiesu vitalitātes un apgrūtinošās garlaicības, to, kura nemitīgi jūs urda: “Ko esi izdarījusi ar savu dzīvi, ko esi nodomājusi ar to darīt?” Ko citu būtu varējusi atbildēt uz šo jautājumu: “Neko.”

  Un tā nu viņa ļaujas Lika skūpstam.

  Bet Liks bezgala cēli laikus paskaidro noteikumus, ka Dominikā neiemīlēsies, Fransuāzu nepametīs un tā joprojām. Un viņa piekrīt, lai gan ilg mokās, jo, pirmkārt, straume viņu te ir atnesusi, otrkārt, varbūt pirmo reizi viņa kaut ko apzināti tik ļoti vēlas.

  Instinktīvi jutu, ka ne ar vienu citu man vairs nekad nebūs tik labi kā ar Liku, jo viņš ir mana kosmiskā puse. Es ticēju, ka pastāv liktenīgas tikšanās. Ja liktenis lēmis, ka Likam jāaiziet, viņš aizies, un es aizstāšu viņu ar kādu citu, noteikti. Tomēr nekad, ne ar vienu man vairs nebūs tā, kā ar viņu: tik mierīgi, tikai mazliet vientuļi un, galvenais, – iekšēji tik atbrīvoti. Cik žēl, ka viņam jāatgriežas pie sievas un jāatstāj mani vienu mazajā Parīzes miteklī, slīkstam bezgalīgās pēcpusdienās, izmisumam mijoties ar īslaicīgiem sakariem. Aiz žēluma pret sevi sāku klusiņām šņukstēt.

  Parasts stāsts, kurā notiek tieši tas, kas sagaidāms. Vienīgi Dominika vairs nešķiet tik parasta meitene, jo mūsdienās viņai iespējamās sievietes dzīves paraugu būtu mazliet vairāk un atšķirīgi nekā pirms sešdesmit gadiem, un tukšums, visticamāk, būtu aizpildīts ar kaut ko spilgtu un skaļu, bet tāpat ne pašas izvēlētu. Viņai būtu jāuzliek citāda maska. Bet to, kā viņa jutās, Dominika izstāsta ļoti skaidri un sajūtami.