Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā. 25

  Kāda mūsu bibliotekāre ir atradusi Milorada Paviča “Hazāru vārdnīcā” pieminēto cilvēku ar trīsdesmit sejām, kas turklāt izrādās saistīts ar Latviju. Savukārt Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniece prāto par muzeju sūtību:

  Jebšu tradīcija saukt muzejus par biblia pauperum arī vēsturiski saistīta ar priekšstatu, ka zinātnes atklājumi, mākslas sasniegumi un citi vispārējai publikai ikdienā nepieejami objekti tiek par nelielu samaksu atrādīti šim nolūkam īpaši iekārtotās ēkās, tomēr ne mazāka nozīme jau labu laiku ir tam, ka muzejos ir iespēja uz daudzām lietām lūkoties tieši tādā rakursā, kādā cilvēkam pašam labpatīk lūkoties. Tai skaitā runāt par literatūru tādiem vārdiem, kādiem viņam ikdienā pierasts par to runāt.

  Starp citu, muzejā trešdien, 13. februārī, plkst. 19 būs ātrais randiņš ar dzejniekiem Emīliju Petraškeviču un Kristapu Vecgrāvi un prozaiķiem Ilzi Jansoni un Jāni Joņevu. Rakstniekus varēs iepazīt nelielās intervijās, tekstu lasījumos, fotosesijā, ekspresizstādē utt.

  Kad dzīvs vēl bija V. G. Zēbalds, viņš reiz lasīja lecijas topošajiem rakstniekiem un deva tiem dažu labu padomu, piemēram:

Fiction should have a ghostlike presence in it somewhere, something omniscient. It makes it a different reality.
Writing is about discovering things hitherto unseen. Otherwise there’s no point to the process.
By all means be experimental, but let the reader be part of the experiment.
Lots of things resolve themselves just by being in the drawer a while.

  Ja kāds grib uzlabot savus rakstu darbus, var sākt krāt naudu un pieteikties septītajai zinātniskās fantastikas kritikas meistarklasei, kas notiks 2.-4. jūlijā Liverpūles universitātē līdztekus ar konferenci “Swords, Sorcery, Sandals and Space: The Fantastika and the Classical World”.
  Rakstnieks Čaks Vendigs, kura grāmatas es reiz gribētu palasīt kaut vai šausmīgi skaisto vāku dēļ vien, nesen divas dienas no vietas rakstīja par t.s. pirātismu. Vispirms viņš uzskaitīja 25 punktus, kas viņam par to sakāmi:

2. A Big Mushy Poopy Pile Of Gray
  It’s that stung feeling that leads us to get angry about piracy and turn it into a very black and white issue where we talk about pirates as if they are the same scum who pillage villages or punch orphans or whatever. We think of them as dehumanized robbers, evil robot invaders with all the value of a bloated tick clinging to that spot between our shoulder blades we just… can’t… reach. But we have to take a moment to recognize that piracy — like with so many of our modern challenges — is actually a very gray, very smooshy, very non-concrete issue.

Pēc tam viņš kļuva personiskāks:

  I’m asking you to try to support art. Which means, when you can pay for it, please do pay for it. The more content drifts toward free and open access, the harder it will be for the content-creators to continue creating content, at least until some major paradigm shift in crowdfunding or patronage models offers up a revised revenue stream that won’t cause me to starve and die.

  Divi stāsti, kas ir tikuši uzrakstīti. Viens, kā jau februāra vidū, par mīlestību, pūķi un burvi, kas sagribēja to, no kā pats kādreiz bija atteicies. Love’s Footsteps by Cat Rambo.

  At the time he did it, the wizard Moulder found the idea of removing his heart, applying a calcifying solution, and storing it in a safe place, all in the name of achieving immortality, quite reasonable.

  Otrs arī par mīlestību, no Apex žurnāla numura, kas pilnībā veltīts šekspīriskām tēmām. Mad Hamlet’s Mother by Patricia C. Wrede.

  Her son was mad.
  She had been certain of it since the cursed night when he turned the players’ play against her husband, killed old Polonius in her chamber, bespoke his father’s ghost, and at last set off for England.

  Un vēl intervija ar izdevniecības Aqueduct Press dibinātāju:

  Third, there was a nasty rumor going around in the late 90s that feminist science fiction was over. I wanted to show that feminist sf was not only still breathing, but even thriving and developing. [..]
  Poetry, like science fiction, has always been an important genre for feminists, and feminism in the 1970s and 80s would have been impoverished without the poetry of Adrienne Rich, Audre Lorde, Marge Piercy, and June Jordan, to mention just four poets that helped sustained me throughout those decades.

  Skatos, ka “Rīgas Laika” februāra numurā beidzot ir iekļuvis Noams Čomskis. Būs jānopērk.
  Pašai vēl nav sanācis noskatīties, bet kā svētdienas kino varētu derēt ungāru filma, kas uzņemta pēc Staņislava Lema romāna. Jūtjūbē ir angļu subtitri.

Mūžīgo bērnu grāmata

A. S. Byatt. The Children’s Book. Il. Stephen Parker, dragonfly woman brooch by René Lalique. London: Vintage Books, 2010 (2009). 617 lpp.

Lielākoties grāmatas, ko lasu, liek man secināt, ka aprakstītajā laikposmā es nu gan nevēlētos dzīvot, taču šogad ir sanācis izlasīt vairākas, kas gaužām vilinoši stāsta par 20. gadsimta pašu sākumu, kad dzīve kūsāt kūsāja. Tāda ir arī Baietas „The Children’s Book”, kurā izsekota vairāku ģimeņu dzīve, sākot ar 1895. gadu un beidzot – tas tomēr nebija nekāds jaukais laiks – ar 1919. gada maiju.
  Stāsts sākas tagadējā Viktorijas un Alberta muzejā, kur sastopas muzeja dārgmetālu pārziņa dēls Džūljens Keinss, pazīstamas bērnu grāmatu autores dēls Toms Velvuds un no mājām aizbēgušais Filips Vorrens, kas ielavījies muzeja pagrabos, lai izmantotu krātuvi atbilstoši tās mērķim – lai mācītos amata prasmi no tajā savāktajiem lietišķās mākslas priekšmetiem, kas ir tikpat grezni un vēl greznāki nekā grāmatas zili zaļi zeltītais, tai lieliski pieskaņotais vāks. Krāšņuma netrūkst ne muzeja, ne ikdienā lietojamo un darināmo trauku (Filips kļūst par izcila, taču ar sliktu raksturu un tieksmēm apveltīta keramiķa mācekli), ne tērpu (romāna darbība notiek gana sen, lai pat man būtu interesanti izlasīt, kas kuram uzvilkts mugurā), ne izstāžu un izrāžu aprakstos, kas reizēm varbūt var šķist pārlieku detalizēti un gari, taču kopumā padara grāmatu ļoti vizuālu. Visas krāsas var saskatīt un gandrīz vai sataustīt.
  Toma māte Oliva saviem septiņiem bērniem raksta katram savu grāmatu. Viņi dzīvo jaukā namiņā netālu no Londonas, blakus ir pasakains mežs, kaimiņos dzīvo no Krievijas atbēguši anarhisti, kas bērniem pasniedz privātstundas, Olivas neprecētā māsa (kā gan bez tādas iztikt tik lielā un laimīgā ģimenē) vada saimniecību un audzina bērnus, vecāki ir iestājušies sociālistu Fabiana biedrībā, vasaras saulgriežos pagalmā paši spēlē lugas, un labu laiku viņu dzīve izklausās pēc tīras utopijas un idilles. Tā, protams, nav, pieaugot katrs bērns dabū ciest un atklājas, ka arī pieaugušie nav nemaz tik laimīgi, kā izskatās, bet gaišā noskaņa nepazūd pilnībā.
  Tie bija interesanti laiki. Nežēlastībā krita Oskars Vailds, Parīzē varēja satikt Ogistu Rodēnu un Emmu Goldmani, Anglijas progresīvajā vidusšķirā modē nāca ne tikai rūpes par trūcīgajiem un lekciju lasīšana strādniekiem, bet arī veģetārisms, nūdisms, pārgājieni un nometnes dabā, pašdarbības teātris, amatniecība un citādas radošuma izpausmes, spēles, rotaļas un mūžīgā bērnība, ko visspilgtāk, protams, iemiesoja „Pīters Pens”, kura pirmizrāde arī ir aprakstīta romānā. No vienas puses, viss šķiet pieejams un atļauts, taču meitenēm tāpat nākas pielikt daudz vairāk pūliņu, lai iegūtu izglītību un arodu.

  The boys pressed damp hands on her waist, and talked to her about hunting, and about other parties. Dorothy tried to talk to them about the war, and was rebuffed. She developed a fantasy which bothered her of anatomising the most clumsy and spotty ones in an operating theatre. If she said she meant to be a doctor, they said things like ‘My sister took a course in nursing until her children were born.” They seemed to think she was confused about the medical profession. Whereas they were confused about her.

  Vēlāk parādās arī sufražetes un cīņa par vēlēšanu tiesībām. Arī ķermeņa brīvība un brīvā mīlestība ir romānā, par pretapaugļošanās līdzekļiem tolaik runā tikai Goldmane, un, kā allaž, vīrieši, kas nespēj noturēt rokas mierā, iemīlas jau nez kurā meitenē, bet bērns – ne vienmēr – uz viņiem neattiecas.
  Baieta izstāsta daudz vēsturisku notikumu un sīkumu, romāna lappusēs reālas personas staigā tāpat kā tolaik pa Londonas, Minhenes un Parīzes ielām, un arī izdomātie tēli šķiet pavisam īsti, it kā es lasītu biogrāfisku romānu, kam var pārmest tikai salīdzinoši mazo trūcīgo personāžu skaitu. Taču autore pati arī apzinās, ka romāna tēli labāk izvēlas nabadzīgos ļaudis pētīt, nevis iepazīt dzīvē. Bet tā „Bērnu grāmatā” ir viss, lai ne vienu vien vakaru pavadītu pirms simt gadiem ārkārtīgi interesantu ļaužu sabiedrībā.