Bloga arhīvi

Žurku ķēniņš

China Miéville. King Rat. Il. Mark Moran. London: Macmillan, 1998. 333 pp.

  Pēdējā laikā es gribu, lai grāmatu varētu izlasīt vienā piegājienā. Pievienojoties vēl tādām prasībām kā “fantastiku” un “papīrā”, nedēļas nogalē izvēle bija grūta. Beigās nācās samierināties, ka to nedz izdevās izlasīt vienā vakarā, nedz arī tā bija fantastika, lai gan šausmu romāns, kā atcerējos dzirdējusi, manuprāt, arī ne. Tāda patumša urbānā fantāzija no tiem laikiem, kad tas vēl nenozīmēja romantiku.
 Jebšu Mjevilu es nevilcinādamās pieskaitītu pie saviem iemīļotākajiem autoriem, tas nenozīmē, ka esmu visu lasījusi, vēl vairāk, ka esmu lasījusi visu, kas man stāv mājās. Zin kā, gan trūcīgākiem laikiem jāpietaupa, gan viss kas cits uzmanību novērš, un galu galā – mīlai takš pierādījumus un pamatojumu nevajag jeb ja patīk, tad arī šķiet skaists. Nu tā kaut kā.
 Nu, un pirmā grāmata, tas vispār ir bīstami.
 Jā, zinot, kas nāca pēc tam, šis ir tāds debijas romāns, kam jātiek pāri, lai kļūtu par satriecošu rakstnieku (un vai dieniņ, cik tas jau ir bijis sen). Šeit elpa neaizraujas, tomēr var jau redzēt, kas ar autoru notiks tālāk: te ir gan plašs vārdu krājums (tas vēl būtu sīkums, bet atskaņu slengs un dīvaini dialekti panāca, ka vietām es tikai nojautu, nevis sapratu, kas īsti tur rakstīts), gan politiskā nostāja pieminēta, gan šerminošs briesmonis, gan sajūtama telpa (vēl pirms tam Mjevils ir strādājis par ilustratoru un komiksu mākslinieku, varbūt no tā viņam arhitektoniskā domāšana), gan citi vēlāk izmantoti sīkumi. Tomēr īsti dīvains viņš vēl nav.
Patiesībā grāmata ir izdevusies pietiekami laba, tikai tas nav tas, ko šodien gaidām no autora.
 Notiek tā: Solu no rīta pamodina skaļi klauvējieni pie durvīm. Tā izrādās policija, jo Sola tēvs guļ zālē daudzus stāvus zemāk, loga stikla lausku ieskauts. Ir skaidrs, ka izmeklētājam aizdomās turamais jau ir rokā. Bet tad kāds dīvains tēls ienāk kamerā un caurcaurēm fantastiskā veidā izved Solu no iecirkņa. Tas ir žurku ķēniņš, kas atklāj jaunietim dažus pārsteidzošus faktus par viņa izcelšanos. Sols ir izglābts no cietuma, bet tajā Londonā, ko līdz šim bija pazinis, atgriezties vairs nevar. Labi, ka vēl ir otra, tā, kas pieder žurkām (lasot labāk neēst). Vai varbūt ne pārāk labi, jo ne jau nesavtīgu iemeslu vadīts nāca viņa pestītājs. Un, kur žurkas, tur žurku ķērājs, tas ar stabuli rokās, kam viens pīpis, ko aizvest sev līdzi, žurkas, bērnus vai, teiksim, zirnekļus. Un ķērājam uz žurku ķēniņu jau sen ir zobs.
 Kaut arī, sākot lasīt, man nebija ne jausmas, kas īsti grāmatā notiks, bija kaut kas, kas mani patiešām pārsteidza. Mūzika. Šis izrādījās dramendbeisa romāns (jā, Mjevila, nevis Džefa Nūna sacerēts), turklāt Čaina ļoti izteiksmīgi apraksta mūziku. Gluži grūvēt līdzi negribējās, bet nostalģija pārņēma gan.
Read Harder 2. (debijas romāns) un 12. (fantāzijas romāns) punkts.

Advertisements

Dziesmas

Dainis gribēja par dziesmām parunāt, un man, vēlīnā vakara stundā intensīvi ārstējot saaukstēšanos ar upeņu balzamu, tā šķita laba doma. (Piedod, Sibilla, tā arī vēl neko neesmu par bibliotēkām uzrakstījusi.) Uz visiem jautājumiem gan nemācēju atbildēt (un kurš vispār zina dziesmu nosaukumus?), tāpēc šī ir saīsināta versija.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir krāsa.

The Rolling Stones. Paint It Black.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cipars.

Аквариум. 219-85-06.

Dziesma, kas atgādina tev par vasaru.

Dr. Green. Jūra.

Dziesma, kas tev asociējas ar tev netīkamu cilvēku.

Daudz kas no “Prāta vētras”.

Dziesma, kuru vienmēr klausies ļoti skaļi.

Kaut kas tāds:
Sin Dios. Ingobernables.

Dziesma, kura liek tev vēlēties dejot.

Воплі Відоплясова. Танцi.

Tev tīkama dziesma par narkotikām vai alkoholu.

Hmm. Hare Krishna

Dziesma, kas tev liek justies laimīgam.

Аквариум. Не пей вина, Гертруда.

Dziesma, kas tev liek justies bēdīgam.

CCCP. Annarella.

Dziesma, kas tev nekad neapnīk.

Manu Chao. Me gustas tu.

Dziesma, kas tev patika, kad biji pusaudzis.

Sīpoli. Dvēselīte.

Dziesma, kuru tu vēlētos, lai spēlē tavās kāzās.

Dzeltenie Pastnieki. Nāc ārā no ūdens.

Tev tīkama dziesmas kaverversija.

Culture Club/Violent Femmes. Do You Really Want to Hurt Me.

Кино/Воплі Відоплясова. Пачка сигарет.

Dziesma, kas tev liek domāt par dzīvi.

The Eagles. Hotel California.

Tev tīkama dziesma, kuras nosaukumā ir cilvēka vārds.

Frank Mills.

Dziesma, kas tevi vienmēr motivē un spēcina.

Inokentijs Mārpls. Eu, priekšniek!

Tev tīkama dziesma no grupas, kura vairs nav kopā, bet tu vēlētos, lai tā būtu kopā.

Chumbawamba. Timebomb.

Tev tīkama dziesma, kuras izpildītājs ir miris.

The Doors. People are Strange.

Dziesma, kas tev liek iemīlēties.

Tā, kuru nodzied tieši man. Bet šī arī ir bezgala romantiska:
Modena City Ramblers. Ninna Nanna.

Dziesma, kas liek tavai sirdij lūzt.

Pērkons. Neatvadīsimies.

Dziesma, kuras izpildītāja balss tev ļoti patīk.

Skumju akmeņi. Un ja tev nenāk miegs.

Dziesma, kuru tu atceries no bērnības.

Circenīša Ziemassvētki.

Tev tīkama dziesma, kas tev asociējas pašam ar sevi.

When My Authorities Fall. Mujeres libres.

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Piekūns skrien debesīs

Jānis Žilde. Piekūns skrien debesīs. Il.: Ilmārs Blumbergs, Katrīna Vasiļevska. R.: Dienas Grāmata, 2015. 207 lpp.

Pat es esmu bijusi “Jauna Mēness” koncertā. Bija tāds laiks, kad viņus nevarēja nezināt. Lasot grāmatu, vai visas pieminētās dziesmas ieskanējās galvā, lai gan, teiksim, “Nedalāmajai” tur tiešām nav nekas darāms. Ak jā, jūtjūbē, kā varētu gaidīt, es neiegriezos, lai gan vienbrīd par to iedomājos. Kas zina, varbūt tur ir parādījies vēl kaut kas no “K. Remonta”, ne tikai “Iela”.
Par grāmatu man nekas daudz nav sakāms. Žilde ir aprunājies ar Mielavu un pārējiem un sarakstījis “autorizētu biogrāfiju”, kas nozīmē, ka tur nav nekādu satraucošu atklājumu, nu labi, mazliet narkotiku antipropagandas (Kroičs: “Kā spēj cilvēks kaut ko darīt, sapīpējies zāli, nesaprotu! Gatim laikam bija Amerikas skola, un viņam viss bija kārtībā, bet man, lai arī tā nebija pirmā reize, spēlējot bungas, bija ļoti savādas sajūtas. Pa galvu šaudījās dažādas domas un jautājumi. Kur es vispār atrodos? Kas tās par dziesmām? Cik man ātri jāspēlē? Kāpēc šīs dziesmas ir tik garas?”; Linužs pakaras). Vēl viņi nepārtraukti dzer, bet nez vai tas ir kāds pārsteigums. Visi saspringtie momenti grupas dzīvē, to starpā Mielava un Rača poētiskā sāncensība, ir aprakstīti tik maigi, ka patiesībā ir diezgan garlaicīgi. Bet vismaz nav gari, un ir fotogrāfijas.
Tomēr mani mazliet aizkustināja mūziķu vēlme tikt pamanītiem tur ārā, iekarot vēl kādu skatuvi, kas tā arī nerealizējās. Zin’ kā, kāds kaut ko ļoti vēlas, bet pasaule tikai izliekas, ka sadodas rokās.

P. S. Aizmirsu piebilst, ka viss viņu dzīvē, šķiet, ir noticis un dabūts par blatu, vēl lielākā mērā nekā es būtu domājusi, un izrādījās, ka pazīstu cilvēku, kura dēļ grupa tikusi nosaukta tieši šādi.

Es tevi kā karalieni…

2015-02-02 18.15.28Ak vai, kamēr citi saskaita desmitiem janvārī izlasītu grāmatu, man ir tieši divas, toties abas labi nostāvējušās kaudzītē. Un februārī nebūs labāk, ceru, ka tikšu galā vismaz ar divām iesāktajām, bet par tām trim, kas man ienācās janvārī (viena dāvināta, viena ar autogrāfu, viena sen nolūkota un nu reiz dabūta pa lēto), pat nav vērts sapņot.

Rosa Montero. Te trataré como a una reina. Il.: Hans Romberg. Barcelona: Seix Barral, 1984 (1983). 230 lpp.
Pablo De Santis. La traducción. Il.: Jordi Salvani. Barcelona: Ediciones Destino, 1999 (1998). 204 lpp.

Es tā padomāju, kāda gan jēga rakstīt par grāmatām, ko esmu lasījusi spāniski? No otras puses, kam tad vispār ir jēga? Lai nu kā, šīs abas grāmatas ir izdotas arī vāciski; angliski ne, toties spāniski tām ir atkārtoti izdevumi.
Montero grāmatas nosaukumā ir autores izdomāta bolero rindiņa, kurā vīrietis kādai sievietei piesola, ka izturēsies pret viņu kā pret karalieni (viena no varonēm, tā, kas dzied šaubīgā naktsklubā, domā, ka tas attiecas uz viņu). Vispār man šķiet, ka es to negribētu vis, bet nu šie tāpat tikai sola vien. Grāmatā nebija neviena laimīga personāža, tak sievietes cieta vairāk, un, jēziņ, cik jauki, ka es neesmu piedzimusi un izaudzināta katoliskā sabiedrībā. Tomēr, par spīti līksmības un jautrības trūkumam, es to nesauktu par depresīvu romānu, un beigas, ja pacenšas, var pat uztvert kā daudzsološas, ja ne optimistiskas, lai gan tas nu ir atkarīgs no interpretācijas, jo ir ļaudis, kas domā — viss liecina par to, ka nekas nemainīsies uz labo pusi. Vēl internetā raksta, ka romānam piemītot neparasta forma (tas pats atslēgvārds — bolero) un ka tajā esot pievērsts vairāk uzmanības sieviešu stāstiem, nekā Spānijas literatūrā tais laikos bijis ierasts. Man trūkst zināšanu, lai šim apgalvojumam piekristu vai nepiekristu. Lai nu kā, man patika un, ja sanāks, Montero lasīšu vēl.

traduccionOtra spāniski izlasītā grāmata ir mistiski lingvistisks detektīvstāsts, kura darbība — un mīklainās nāves — norisinās starptautiska tulkotāju kongresa laikā pusbūvētā viesnīcā Argentīnas pludmalē. Stāstītājs, kas mēģina atšķetināt notiekošo, ir savā ziņā saistīts ar līķiem, tad vēl visam pa vidu ir viņa bijusī mīla un, protams, profesionālā konkurence. Mani mazliet mulsināja jautājums, vai patiesi viņi tur tā sabrauc un apspriež visu uzreiz: medicīnas tekstus, bojevikus un neeksistējošas valodas, bet kāpēc gan ne? Skaidrs, ka galvenais ir mazliet izvēdināt galvu pie okeāna un vakarā vēl iedzert bārā.
Daiļdarba apjoms vairāk izskatās pēc stāsta, nevis romāna, un man radās sajūta, ka autors ir gribējis pateikt vairāk, nekā viņam tas ir izdevies, gan intrigas, gan intelektuālo pārspriedumu ziņā. Bet ideja ir gluži jauka, un ik pa brīdim autors tekstā iemet kaut ko interesantu.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936;
Tomijs Baiers. Akvārijs.

Klausos:

Folka mūzikas saknes

Rīt, 9. decembrī, plkst. 18.30 visi interesenti ir laipni aicināti piedalīties Spānijas vēstniecības Latvijā organizētajā spāņu dzejnieka un tulkotāja Fruela Fernandesa (Fruela Fernández) lekcijā “Folka mūzikas saknes: Dienvidspānijas reģionu manifests”, kas notiks Zirgu pastā (Dzirnavu 46). Ieeja brīva. Lekcija notiks angļu valodā.

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos: