Bloga arhīvi

Tauriņefekts

Pernille Riga. Tauriņefekts. Tulk. Māra Valpētere, il. Solvita Ozola. R.: Nordik, 2000. (Pernille Rygg. Sommerfugleffekten. 1995.) 272 lpp.

 Ir ļoti dīvaina sajūta, kad visas iesāktās grāmatas ir izlasītas. Es gan nojaušu, kuras būs nākamās piecas, ko lasīšu, bet šorīt kaudzītes vietā bija tukšums. Tas gadās tik reti, ka tagad ir nezinu: varbūt atlikušo janvāra nedēļu mēģināt lasīt tikai vienu, nu labi, divas grāmatas reizē?

 Lai nu kā, “Tauriņefekts” negaidīti aizpildīja 12. punktu “Read Harder” izaicinājumā, proti, viens no romāna varoņiem ir ja ne gluži pilntiesīga transpersona, tad sievišķīgs transvestīts gan. Es pieņemšu, ka tas skaitās, par spīti tam, ka viņš, cik var noprast, guļ ar gejiem, kuros iemīlas, un savu sievu, kuru mīl.
 Viņa sieva arī ir grāmatas vēstītāja. Bijušā policista, pēcāk privātdektektīva meita pēc nezināma auto nobrauktā tēva bērēm viņa darbistabā atrod aploksni ar kaklarotu. Nolēmusi, ka to uzmeklēt būs bijis tēva pēdējais darbs, viņa mēģina rotu atdot pasūtītājai, taču izrādās, ka arī viņa ir mirusi, tajā pašā dienā, kad tēvs. Kā jau detektīvā pieklājas, meita seko tēva pēdās un noziedzniekiem pa pēdām, pieredz baznīcas dedzināšanu, iepazīstas ar burvi, psihiatriem un viņu pacientiem, sniedz atbalstu un praktiskus padomus savam vīram sirdsēstos (ja tev jāraud, nekrāso skropstas ar Elizabetes Ardēnas tušu, Revlons esot noturīgāks), piekrāpj arī viņu dubultā (pārguļot ar vecu draugu un gatavojot ar viņu kopā pusdienas). Līķi, narkomāni un seksuāli dīvaiņi arī mētājas visapkārt. Viss kā jau Skandināvijā.
 Lai gan grāmatā ir daudzi ziemeļvalstu kriminālrakstnieku obligāti nepieciešamo lietu sarakstā iekļautie punkti (sabiedrības tumšās puses atmaskošana; vardarbība pret bērnu; pagātnes grēki, kuru dēļ mūsdienās tiek izdarīts noziegums; padibenes, kas izraisa žēlumu; sniegs un samirkušas kājas utt.), tomēr tā ir kādu kripatu vieglāka par vidējo psiholoģisko detektīvu. Vismaz daļēji tā paša transvestīta dēļ. Cepumiņš autorei arī par to, ka viņa ir gandrīz pilnībā iztikusi bez perversiem spīdzināšanas aprakstiem un ka nav izdomājusi jaunus nogalināšanas paņēmienus. Ar tiem pašiem vecajiem jau pilnībā pietiek.

Vienā teikumā

    Vispār ir jauki, ja tev ir blogs, pat ja tajā neko neraksti. Var mierīgi komentēt citur, nedomājot, kādā vārdā saukties. No otras puses, tas ik pa laikam par sevi atgādina, apelē pie sirdsapziņas un tā joprojām. Par laimi, vismaz murgos man tomēr rādās kaut kas cits. Tomēr iespējams, ka jaunajā gadā man varētu sākt likties, ka jāsāk jauna dzīve, tāpēc mēģināšu jau tagad uzskaitīt, ko tad šogad esmu izlasījusi un neaprakstījusi. Šoreiz tikai latviski izdotās grāmatas.

    Andra Manfelde. Ziemeļu tirgus. Tipiski gari, stāstoši, padrūmi un pārāk Dieva vārda pilni Manfeldes dzejoļi. Man it kā patīk.
    Sandis Laime. Nakts raganas. Šīs nav tās raganas, kas vāra zāļu tējas, kas slauc pienu kaimiņu govīm un kam spīgana vārdā, šīs vairāk domā, kā puišus nokutināt un novest no ceļa atvarā, naktīs velējas un ir gauži nelaimīgas. Kā jau raksturīgs doktora disertācijām, grāmatu varētu padarīt interesantāku vidusmēra lasītājam, kas nez vai kāro sākt ar metodoloģijas aprakstu, bet visu ko jaunu var uzzināt, un ceru, ka Laime turpinās ar pārējo raganu tipu aprakstiem.
    Tarjeijs Vēsoss. Ledus pils. Dīvaini uzrakstīta norvēģu mūsdienu klasika (laikam) par nepiepildītu pirmo mīlestību vai meiteņu draudzību, (ne)uzticēšanos, atbildību, pieaugšanu un daudz ledus.

    No tejienes ledus sienas izskatījās augstas līdz debesīm, tās auga, kamēr viņa par tām domāja. Jutās apreibusi. Pilns ar piebūvēm un virsbūvēm, visu nevarēja aptvert. Pateicoties ūdenim, tās biezēja uz visām pusēm, bet pašas galvenās masas gāzās pa vidu, turot sev ceļu brīvu.
    Dažas malas bija ūdens pamestas, izbūvētas līdz galam, tīras un sausas. Citviet sastājās dūmaka un mitrums, sūcās ūdens, kas vienā mirklī pārvērtās smaragdzaļā ledū.
    Tā bija viena noburta pils. Vajadzētu mēģināt tajā iekļūt, ja vien atrastos kāda ieeja! Tur droši vien ir pilns ar dīvainiem gaiteņiem un vārtiem – jātiek iekšā. Ledus pils izskatījās tik savāda, ka Unna aizmirsa visu citu. Tiekdamās vienīgi uz iekšpusi.

Internetā ir arī cita tulkojuma versija, ja kāds grib salīdzināt.
    Arvīds Jozaitis. Rīga – cita civilizācija. Tekstā autora filozofa izglītība ne drusciņas nav jūtama, toties visu, ko domā par dažādām Rīgas, Latvijas un latviešu dzīves izpausmēm, viņš uzraksta skaidri un gaiši. Interesanti, bet daudz par garu (droši vien jālasa pa gabaliņam), turklāt mums galīgi nesaskan politiskā nostāja. Estētiskā arī.

Domā, ko gribi, bet Rīgas ielās arvien biežāk sastapsi sievietes, kas atgādina dīvaines amerikānietes: nezin kā apāvušās, nezin ko mugurā uzstīvējušas, nezin kā matus saņēmušas – sušķes, nekas vairāk.

    Majgula Akselsone. Tā, kas es nekad nebiju. Šī ir otrā Akselsones grāmata, ko lasīju, un rindā jau stāv trešā, tātad jā, man patīk, lai gan apkārt ar tām nestaigāju un citiem neuzplijos. Sākas šādi:

Apakšbikses bija baltas un augstākās kvalitātes.

Tomēr grāmata nav par veļu, drīzāk par politisko atbildību un prostitūtu klientiem (un ko jūs gaidījāt no zviedru literatūras?). Galvenā varone vienlaikus dzīvo divas dzīves, vienā viņa ir ministre, kas zaudējusi runasspējas (es tādos brīžos vienkārši nerakstu blogā utt.), otrā, tad, kad ministre guļ, – sēž cietumā par slepkavību. Un ej nu sazini, kā ir labāk.
    Annija Erno. Sasalusī sieviete. Mazliet senāks franču feminisma literatūras paraugs, kurā laulības laupa sievietei intelektualitāti un piespiež sākt nodarboties ar mājsaimniecību. Dīvaini, ka vēstītājas/autores māte no tā lielā mērā bija spējusi izvairīties. Pirmais teikums:

Trauslas un liegas sievietes, fejas ar maigām rokām, kas klusi ievieš kārtību un rada skaistumu, mājas gariņi, nerunīgas, padevīgas sievietes, – velti mēģinu atcerēties – manas bērnības atmiņās tādu nav daudz.

    Kamilla Lekberga. Ledus princese. Tipisks skandināvu krimiķis, kas izcēlās ar to, ka galvenā varone rakstīja piekto autobiogrāfiju, un vēl dažām valodas dīvainībām. Ā, vēl tur bija sliktais policijas šefs, par kuru man galīgi nekļuva skaidrs, kā viņš ir tik tālu ticis.
    Aleksandra Mariņina. Nāves valdzinājums. Šī nav no labākajām Mariņinas grāmatām. Krievu čiksas man nesaprast, un sliktā tēla krasais pavērsiens grāmatas beigās šķita galīgi nepamatots.
    Bodila Jensone. Desmit domas par laiku. Autore mēģina nesteigties tik ļoti, kā to uzspiež modernā dzīve. Diemžēl grāmatiņa likās ļoti saraustīta un uz dziļām pārdomām vismaz mani nevedināja.

Klausos:

Lasu:
Juan García Hortelano. Tormenta de verano.
Adam Roberts. Yellow Blue Tibia.

Mežs mani adoptēja

Ērlenns Lū “Doplers“. Tulk. Ilze Kačevska. Il. Liene Hapanioneka. Rīga: Nordisk, 2011. (Erlend Loe. Doppler. 2004.) 127 lpp.

    Šķiet, daudziem patīk Ērlenna Lū grāmata “Naivi. Super”, bet es esmu pamanījusies to pat rokās nepaņemt. Toties esmu kārtīgi izšķirstījusi viņa bērnu grāmatu par Kurtu, un tā izskatījās diezgan jautra. Būs kādreiz jāaizņemas. Pirms “Doplera” es izlasīju Ievas Melgalves interviju ar autoru “Latvju Tekstos” (tā internetā nav dabūjama, toties ir Viestarta Gailīša intervija “Kultūras Dienā”) un aptuveni zināju, kas sagaidāms.
    Bet sākums mani nokaitināja. Galvenais varonis, trīsdesmitpiecgadīgs precējies vīrietis, divu bērnu tēvs, nokrīt no velosipēda, spēcīgi sadauza galvu un nolemj pārvākties dzīvot uz mežu. Kad ogu sezona beidzas, viņš nomedī alneni un tad niknojas uz teliņu, kas “mēģina iedarboties uz manu psihi”, skaļi un uzmācīgi mīņājoties pie telts. Turklāt Doplers pats bez piena nevarot izdzīvot, bet jautājums, vai teliņš gadījumā vēl nezīda māti, viņam ne prātā neienāk. Īsts mērglis.
    Vēlāk šis tas man šķita diezgan smieklīgs, un es pret Dopleru atmaigu. Viņš aizmūk no laba darba, mājas labā rajonā, vannasistabas remonta, no iepirkšanās atlaižu klubā, no priekšzīmīgas sievas, no pusaudzes meitas, kas ir īsta paraugskolniece un, kopš pievērsusies “Gredzenu pavēlniekam”, aizvien biežāk sāk runāt elfu mēlē, un no maza dēla, kas nepārtraukti skatās multenes un klausās briesmīgi lipīgas bērnu popdziesmas.   

Rēķinus nekad vairs nemaksāšu. Ne internetā, ne citādi. Dzīvošu no preču apmaiņas un zagšanas, un no meža. Un, kad nomiršu, mežs dzīvos no manis. Tāds ir līgums.

    No tēva lomas Doplers tomēr netiek vaļā. Viņam ir gan alnēns, gan rūpes par to, lai vismaz dēls Grēguss neizaugtu tikpat spīdošs kā vecāki un māsa. Kad Grēguss kādas dienas dabū padzīvot pie tēva, tuvojoties bērnu raidījuma laikam, viņam sāk trīcēt rokas un skatiens kļūst stiklains. Skaidrs, ka tētukam ir bijis pamatots iemesls raizēties par dēla nākotni un aiziet no sabiedrības. Kāds tās loceklis viņus atrod arī mežā, un viņam ir smīns, kas “apliecina milzīgu materiālo nodrošinājumu un gadiem ilgu balsošanu par labējiem”.

Kaut es nešaubos, ka šis labējo partijas pārstāvis un viņa aprindu ļaudis pieder pie krējuma, kas gan raksta, gan īsteno likumus šajā valstī, mani viņš neskar. Es esmu ienācis mežā, un šeit valda citi likumi. Šeit nav ne Oslo, ne Norvēģija, šeit ir mežs. Atsevišķa valsts ar savu vienkāršo loģiku, bet labējo partijas vēlētāji un viņu draugi var lieliski pārvaldīt pārējo valsti un pārdot cits citam mašīnas un laivas, un nekustamos īpašumus, un palīdzēt cits citam ar juridiskām viltībām prāvās pret kaimiņiem, iedot kādam no savējiem savu aļņu medību kvotu, apbalvot cits cita mopšus suņu izstādēs un iekārtot darbā savu draugu bērnus par praktikantiem un priekšnieciņu palīgiem, pēc tam kad tie pabeiguši studijas un pabijuši ārzemēs, taču šeit, mežā, viņiem nav balsstiesību. Viņiem neizdosies atstāt žilbinošu iespaidu uz mežu.

    Lai gan Doplera stāsts izrādās smieklīgs un nebeidzas tik banāli, kā varētu gaidīt, mani tas izklaidēja, bet nepārliecināja. Ko dod mežs, ja viņš tikpat ir atkarīgs no nemīlētās iekārtas, vienalga, sauksim to par labklājības vai patērētāju sabiedrību? Doplers var aiziet mežā, jo viņam ir telts, ekipējums un viss pārējais, jo apkārt dzīvo cilvēki, kuru pagalmus un pagrabus viņš var apciemot, kad vajag cirvi vai šokolādi. Man nešķiet, ka viņš būtu ticis tik tālu, cik iedomājas.

Dārgie tautieši, es kliedzu, es jūs nemīlu. Jums beidzot jāsaņemas. Atveriet acis un pārstājiet būt tik sasodīti priekšzīmīgi. Un jūs, labējie, tieciet vaļā no saviem nolāpītajiem suņiem, izdzēsiet no sejas savus pretīgos, pašapmierinātos smaidiņus un uzsāciet preču apmaiņu. Uz sēdieties uz velosipēdiem. Mums jābrauc ar velosipēdiem un jāmainās precēm, jupis rāvis, tad mums varbūt radīsies cerība, ka viss nesaies grīstē.

Pasaule bija viena sāpju māja

Unni Lindela “Sapņu ķērājs”. Tulk. Mudīte Treimane, il. Andra Pūce, Vladimirs Leibgams. Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. (Unni Lindell „Drømmefangeren”, 1999.)
Татьяна Москвина “Она что-то знала“. Санкт-Петербург: Амфора, 2007.

Tā nodomā Benita Gēbere, cietsirdīgi noslepkavotas meitenes Terēses māte, taču viņai būtu ar mieru piekrist arī visi pārējie šīs un, mazākā mērā, arī otras grāmatas varoņi. Norvēģu autores kriminālromāns ir skandināviem raksturīgā drūmuma piesātināts. Izlasīsi tādu un negribēsi emigrēt pie viņiem. Lūk, kā pasauli saredz izmeklētājs Kātu Īsaksens:

Ārpusē pie virtuves loga bija pelēkdzeltens un slapjš septembris. Saulei, kas pa pusei bija paslēpusies aiz mākoņa, bija izveidojusies pelēka, skumja mala. Dzīvžogs bija brūns. Viņš skatījās uz visām pretīgajām krāsām, kas vīdēja ārā nelielajā dārzā. Dārza mēbeles stāvēja sakrautas cita uz citas, pārklātas ar zaļu brezentu. Tā stūris vienā pusē bija atpūsts vaļā.

Kāds tur brīnums, ka tēls, kas sev īpašiem nolūkiem izvēlējies segvārdu Nulle Nāle alias Sāpes, mēģina atbrīvot jaunietes no šīs nepilnīgās vietas, viņas nogalinot?
Grāmata sākas ar Nulles Nāles iekšējo monologu par sāpēm un progresa neesamību. Viņa spriedelēšanai seko pirmā slepkavība, iepazīšanās ar nogalinātās meitenes draugiem, anorektiķi māsu un ļoti reliģiozo māti, izmeklētāju ikdienas klapatas – iesnas, pusauga dēls, kas lieto narkotikas, un sīcis no citas sievietes, ko nevienam nav laika pieskatīt, – un draudi, ko izjūt Terēses dzīvokļa biedrenes. Īsie teikumi, kuros tas viss aprakstīts, sākumā šķita pārāk vienkārši, taču ar laiku sapratu, ka tie lieliski atbilst vēstījumam un rada nogurušu, bezcerīgu atmosfēru. Es pat gribētu, lai tie būtu vēl vairāk telegrāfiski, un bez žēlastības svītrotu ārā pusi vietniekvārdu. Visādi citādi ļoti patīkams tulkotājas darbs.
Beigas iespaidu gan mazliet sabojāja, jo autore ir pārlieku mēģinājusi visiem uzvelt aizdomas un izvēlējusies banālu atrisinājumu. Tomēr kopumā šis ir ļoti pieklājīgs un tradicionāls skandināvu sociālais krimiķis, labāks par Moskvinas romānu, kas koķetē ar detektīvliteratūru, ir pretenciozāks, bet tieši tāpēc sasniedz mazāk.

Viņa bija dzejniece un publiciste, cīnītāja par pilsoņu tiesībām, tāpēc ziņas par viņas pašnāvību izklausījās neticamas. Cīnītājus nogalina.
Nelaiķes Lilijas nāves apstākļus negaidīti uzņemas papētīt trīsdesmitgadīga vēsturniece Anna, tādējādi iepazīstot neparasti ciešu draudzeņu pulciņu. Tās bija četras spilgtas un atšķirīgas personības, kas katra savā veidā iemiesoja domu par sievietes nenovēršami sāpīgo likteni. Nelaimīga ir gan ārkārtīgi intelektuālā skolotāja Roza, gan bohēmiskā aktrise Marina. Varbūt tikai ārstei Aļonai klājas labāk, viņa ir izlūgusies dievam labu vīru, aizbraukusi uz laukiem, sāla gurķīšus un mēģina sadzīvot ar vietējo mafiju.
Arī Moskvina apraksta sabiedrības problēmas, taču viņa, atšķirībā no Lindelas, iedomājas, ka tās ir krievu nacionālās īpatnības, ka citur ir labāk. Lūk, Nicā, uz kurieni izdevīgi aizprecējusies Lilijas meita, veci cilvēki varot atļauties iet uz restorāniem, bet Krievijā ne. Jā, kā tad, Nicas iedzīvotāji ir tipisks rietumzemju ļaužu varēšanas piemērs, tur trūcīgu cilvēku nav.
Moskvina ir teātra kritiķe, un tekstā tas ir labi nolasāms. Viņai ir ko teikt par Krievijas teātri un kultūru, bohēmu un intrigām, jaunmodīgo nihilismu un pat kūkām teātra bufetē. Ne velti viena no draudzenēm ir aktrise Maskavas Teātra vārdā nosauktajā teātrī. Ticamie aizkulišu apraksti patiešām ir interesanti. Diemžēl stāsta darbību ik pa laikam pārtrauc vēstītāja pārspriedumi, kas man traucēja. Lai nu būtu morāle, bet to labāk izteikt ar notiekošo, nevis tiešā veidā.
Kā rakstīju draudzenei, no kuras aizņēmos grāmatu: „Vienā vārdā: saraustīta. Vietām krīt uz nerviem, citviet toties interesanti. Par daudz postpadomiskas Rietumu apjūsmošanas, bet spilgti attēlots ciešanu pilnais sievietes liktenis. Ā, man vēl beigas nepatika. Nē, loģiskas bija, bet šķita kā apmānīšana.”
Grāmatu var lasīt šeit.

Ko skatīja Evas acs?

Karina Fosuma „Evas acs”. Tulk. Sandris Briedis, il. Māris Sīmansons. Rīga: Atēna, 2001. (Karin Fossum “Evas Øye”, 1995.)


Kaut arī 13. lappusē tika atrasts līķis, grāmatas sākums bija gauss, pat garlaicīgs. Stāstījums atdzīvojās tikai ap vidu, kad parādījās galvenās varones, gleznotājas Evas, bērnības draudzene Maja. Gluži tāpat notika arī ar Evas dzīvi, kas pēdējos desmit gadus bija mākslinieciski un finansiāli apstājusies uz vietas. Lai gan ar mākslu kā tādu, šķiet, nebija tik ļauni, viņas melnbaltās gleznas neviens nepirka, un, gaidot Mākslas padomes stipendijas iemaksu, Evas makā todien bija palikušas 140 kronas, bet atvilktnē – neapmaksāti rēķini par desmit tūkstošiem. Tāda dzīve bija šķirtenei ar bērnu, kura spītīgi taisīja mākslu, nevis reklāmas.
Turpretim Maja bija jau gandrīz sakrājusi divus miljonus viesnīciņai Francijā un gādīgi centās parūpēties arī par Evas iespēju nopelnīt, piedāvājot viņai kļūt par pārinieci – vecmodīgu prostitūtu. Eva, kurai bija apriebies allaž skaidrot meitai, ka viņas to vai šito nevar atļauties, un knapināties, lai nopirktu krāsas, pārsteigta piekrita.

Viņai vispār vairs negribējās domāt, gribējās vienkārši rīkoties. Nevienam tas nav jāuzzina. Tas būs tikai uz laiku, varbūt līdz Ziemassvētkiem, līdz viņa būs kaut cik tikusi uz kājām. Eva dzēra alu un manīja, kā nomierinās nervi. Patiesībā es neesmu mainījusies, viņa prātoja, esmu tikai atklājusi sevī jaunu šķautni. Viņa dzēra, smēķēja un aizsapņojās līdz savai mazajai galerijai; tai būtu jāatrodas lejā pie upes, vislabāk ziemeļu krastā. Magnusas galerija. Neizklausījās slikti. Pēkšņs impulss lika viņai rotaļāties ar domu, ka gleznas varbūt vajadzētu veidot mazliet krāsainākas.

Taču prostitūtas amats, nelegāls būdams, ir ļoti bīstams. Eva ieraudzīja kaut ko tādu, kas atsedza vēl citas rakstura šķautnes un patiesi mainīja viņas dzīvi.
Šis ir raksturīgs skandināvu psiholoģiskais detektīvs, kur nozieguma atšķetināšana autori interesē krietni mazāk nekā sabiedrība, kurā šis noziegums ir radies. Abas draudzenes, lai cik atšķirīgas būdamas, ir marginālas pilsones, un šī neiekļaušanās sabiedrības normās viņas padara viegli ievainojamas. Viņas var kļūt gan par noziedzniecēm (piemēram, nemaksāt nodokļus), gan nozieguma upuriem, un sabiedrība, tostarp visi daudzie Majas klienti, izliksies, ka tā ir tikai viņu pašu vaina. Ko nestrādā kārtīgu darbu?
Taču romāns nav par prostitūciju, patiesībā es pat nevaru nojaust autores viedokli tās legalizēšanas vai apkarošanas jautājumā. Viņa pēta, kā viens apšaubāms solītis izraisa nākamo, un moralizēšanu viegli aizklāj ar detektīvintrigu (kurš kuru nogalināja?) un pavisam trillerīgiem momentiem (viņu noķers vai viņa izglābsies?).
Grāmata I. nepatika, Z. patika, man nu tā pa vidam. Tēma interesanta, likmes augstas, bet kaut kas mani līdz galam nepārliecināja. Otrā puse bija ievērojami spraigāka par pirmo gan darbības, gan psiholoģiskā ziņā. Valodas plūdums brīžiem rādījās pārāk saraustīts. Dažu vārdu izvēle tulkojumā man šķita apšaubāma, piemēram, Eva veikalā, izdzirdot, cik jāmaksā par dažām smalkām ēdamlietām, jutās satricināta, nevis satriekta. Īpaši mani pārsteidza Mariānu dziļvaga. Šādu variantu dzirdēju pirmo reizi. Varam tos saukt par sīkumiem, taču man tie traucēja.