Bloga arhīvi

Šonedēļ internetā 27. Grāmatas, lasīšana un filma

Scientific American rakstā The Reading Brain in the Digital Age: The Science of Paper versus Screens uzdod pēdējos gados mūžīgo jautājumu:

As digital texts and technologies become more prevalent, we gain new and more mobile ways of reading—but are we still reading as attentively and thoroughly? How do our brains respond differently to onscreen text than to words on paper? Should we be worried about dividing our attention between pixels and ink or is the validity of such concerns paper-thin?

Ir arī dažas atbildes:

Even so, evidence from laboratory experiments, polls and consumer reports indicates that modern screens and e-readers fail to adequately recreate certain tactile experiences of reading on paper that many people miss and, more importantly, prevent people from navigating long texts in an intuitive and satisfying way. In turn, such navigational difficulties may subtly inhibit reading comprehension. Compared with paper, screens may also drain more of our mental resources while we are reading and make it a little harder to remember what we read when we are done. A parallel line of research focuses on people’s attitudes toward different kinds of media. Whether they realize it or not, many people approach computers and tablets with a state of mind less conducive to learning than the one they bring to paper.

Nu ja, es arī atceros, kurā atveruma malā bija citāts, kas man iekritis prātā. Un audiogrāmatu klausīšanās man tikpat mazā mērā šķiet esam lasīšana kā, piemēram, teātra skatīšanās: tas ir pavisam cits žanrs.

Šonedēļ bija Pasaules grāmatu un autortiesību diena.
Lietuvas literatūras tulkotāju savienība
tajā pasludināja savas ikgadējās antiprēmijas saņēmējus. Pie šī (ne)goda tika izdevniecība “Metodika”, kas publicējusi no angļu valodas tulkotu norvēģu rakstnieces Karinas Fosumas romānu “Tikai neatskaties!” – par nevīžīgu attieksmi pret tulkotāja darbu un neveiksmīgu tulkojumu (oriģināla izkropļojumu, vienkāršotu valodu, slikti rediģētu tekstu); Ģedimina Navaiša labdarības fonda bibliotēka par tulkotāja tiesību pārkāpumu, bez atļaujas ievietojot H. Melvila “Mobija Dika” tulkojumu internetā; lielākā Lietuvas izdevniecība “Alma Littera” par tulkotāju uzvārdu neminēšanu “Grāmatu kluba” katalogā.
LLTS vietnē atrodams Neiesakāmo grāmatu saraksts, tiesa gan, aizdomīgi īss.

Latvijā todien autortiesību jautājumam pievērsās (topošais) literatūrkritiķis Arnis Koroševskis, “Ubi Sunt” publicēdams rakstu “Dziedi man, mūza, par dusmām… jeb nelielas pārdomas par plaģiātismu“, kurā apsūdzēja kādu Literatūras gada balvas žurijas locekli, kam “ir elementāras problēmas ar tekstradi”, tekstu zagšanā no “Ubi Sunt” recenzijām. Tas, protams, būtu bēdīgi, ja vien kārtējo reizi nebūtu radīts smieklīgs teksts.

Šāda līmeņa rīcību vēl varētu morāli pieņemt, ja tā tiktu pēkšņi atklāta kādā no neskaitāmajiem blogiem, kuros būtu uzdarbojies kāds uzmanību slāpstošs students. To, pirmkārt, nebūtu iespējams izkontrolēt, un, otrkārt, tas tikai liecinātu par pozitīvu tendenci – proti, mūsu tekstu lasīšanu. Šoreiz gan runa ir par pieredzējušiem savas jomas speciālistiem, vēl jo vairāk, saistītiem ar latviešu literatūras nozīmīgāko ikgadējo notikumu. Jāatzīst – šis gadījums ir prātam neaptverams. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam jābūt ar lielām problēmām, lai šādi rīkotos, atrodoties valsts mēroga pasākuma žūrijā.

Tiktāl par tiesībām. Tagad par grāmatām. Līdz 10. maijam bez maksas var lejuplādēt jauno “Anthology of European Speculative Fiction”. Bezmaksas grāmatu sarūpējis arī Lielbritānijas Zinātnes muzejs, tas ir Tonija Vaita (Tony White) romāns par klimata pārmaiņām un cepelīniem “Shackleton’s Man Goes South”.

“The Guardian” nesen publicēja rakstu par rakstnieku Džefu Nūnu “Jeff Noon: a life in writing”, kurā ir šāds interesants salīdzinājums:

“In science fiction, once a generation there are one or two voices that capture the times the same as bands do,” says the comics writer and novelist Warren Ellis. “In the 50s, it was Alfred Bester who wrote like cool jazz and Madison Avenue. In the 60s, Michael Moorcock happened at the same time as psychedelia. In the 70s, Joe Haldeman and Joanna Russ sounded like late-period acid-rock. In the 80s, it was William Gibson and the cyberpunk crew. In 1993, post-rave, where things were still jumping but they were starting to get a bit dark … Jeff Noon was the sound of post-rave.”

Un visbeidzot – pēc Staņislava Lema stāsta uzņemtā ungāru filma “1”. Kādā grāmatnīcā pēkšņi ir tikai vienas grāmatas eksemplāri. Dīvainais sējums, kam nav ne autora, ne izdevēju, stāsta, kas notiek ar cilvēci minūtes laikā. Policija sāk izmeklēšanu.
Jūtjūbē filmai ir angļu subtitri. (Ui, bet tās tiesības…)

Šonedēļ internetā. 26. Māksla, stāsti un komentāri

  Kinopazinējam un tulkotājam Viktoram Freibergam ir bijis kas sakāms par cenzūru un bērnu grāmatām.
Šonam Tanam, austrāliešu māksliniekam un rakstniekam, kura grāmata “Aizpilsētas stāsti” ir izdota arī latviski, nesen iznākusi skiču grāmatiņa, kas visvairāk varētu piesaistīt cilvēkus, kuri reizēm šo to uzzīmē, bet ne tikai viņus. Lūk, intervija un mazs ieskats grāmatā.
Šonedēļ atklāju mazliet kičīgu, mazliet sirreālu un mazliet tvaikpancisku leišu mākslinieku Ģediminu Pranckeviču (Gediminas Pranckevičius). Uzklikšķinot uz (nekrietni nospertā) zīmējuma, tiksiet viņa mājās.
Te jūs paši varat pārliecināties par mākslas spēku. Savējo.

  Rakstniece Kārena Lorda stāsta, kā ir, ja esi citāda, ja pārstāvi citu kultūru:

Almost every interview I have done as an author has presented me with some variation of this question: ‘What is it like, being a writer from another culture?’.
  I’m always fascinated at the editing process between American English, British English, and Caribbean English. The American publishers convert my spelling; the British publishers check my grammar, and some words and phrases I avoid completely because the likelihood of misunderstanding is too great. I write imaginary worlds with their own dialect and slang, which makes editing even more interesting.
  The real surprise comes from the things we don’t know are different. The significance of a particular surname or manner of dress is lost in translation. The explanation might be too complicated for a footnote but too subtle for an appendix.

  Vēl viens mēģinājums atbildēt uz jautājumu, kuru Stīvena Kinga darbu lasīt kā pirmo.
  Ja ir vēlme pēc vecākām šausmām, šeit var dabūt e-grāmatu “The Complete Works of H.P. Lovecraft”.
  To es nez vai lasīšu, toties John Chu (nav ne jausmas, kā izrunā ķīniešu vārdus) stāstu “The Water That Falls on You from Nowhere”, kas sasaucas ar kādu nesenu grāmatas aprakstu, gan izlasīju un atzinu par labu esam. Mazliet fantastikas – iedomājies, kā viss mainītos, ja katru reizi, kad cilvēks samelojas, pēkšņi sāktu līt lietus, — un tad tikai attiecības.

  Uttering “this sentence is false” or some other paradox leaves you with such a sense of angst, so filled with the sense of an impending doom, that most people don’t last five seconds before blurting something unequivocal. So, of course, holding out for as long as possible has become the latest craze among drunk frat boys and hard men who insist on root canals without an anesthetic. Psychologists are finding the longer you wait, the more unequivocal you need to be to ever find solace.

  Čaina Mjevils ir uzskaitījis 50 ne gluži reāliskus darbus, ko lasīt kreisi noskaņotiem cilvēkiem.

  This is not a list of the “best” fantasy or SF. There are huge numbers of superb works not on the list. Those below are chosen not just because of their quality—which though mostly good, is variable—but because the politics they embed (deliberately or not) are of particular interest to socialists. Of course, other works—by the same or other writers—could have been chosen: disagreement and alternative suggestions are welcomed. I change my own mind hour to hour on this anyway.

  Es esmu izlasījusi kādus vienpadsmit vai divpadsmit (Mikhail Bulgakov—The Master and Margarita (1938), Philip K. Dick—A Scanner Darkly (1977), Charlotte Perkins Gilman—“The Yellow Wallpaper” (1892), Ursula K. Le Guin—The Dispossessed: An Ambiguous Utopia (1974), Toni Morrison—Beloved (1987), Marge Piercy—Woman on the Edge of Time (1976), Philip Pullman—Northern Lights (1995), Keith Roberts—Pavane (1968), Mary Shelley—Frankenstein, or the Modern Prometheus (1818), Jonathan Swift—Gulliver’s Travels (1726), Oscar Wilde—The Happy Prince and Other Stories (1888) un man šķiet, ka arī Alexei Tolstoy—Aelita (1922), vēlīno versiju), tātad vēl ir daudz lasāmā.

  Krievijā labākajam 2012. g. publicētam garstāstam marta vidū pasniegs Belkina prēmiju. Visus stāstus var lasīt internetā. Nominantu īsais saraksts ir šāds: Дмитрий Верещагин «Заманиловка», Дмитрий Ищенко «Териберка», Ирина Поволоцкая «Пациент и Гомеопат», Геннадий Прашкевич «Упячка-25», Владимир Холодов «Шанс».

  Vēl es šonedēļ pāris vietās uzgāju apceres, kāpēc cilvēki, kas raksta emuārus par grāmatām, tik reti diskutē ar citiem rakstītājiem. Protams, bieži vien vieni raksta par grāmatām, ko citi nav lasījuši, taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc parasti netiek apstrīdēts rakstītāja izteiktais viedoklis. Lūk, viens raksts:

  Still, I wonder if the genial tone within the book blogging world exists only because we remain silent in disagreement and only speak up when we can support and endorse the thoughts of other bloggers. And if that’s the case, is it a good thing?

  Nu jā, es arī zinu, ka būtu labi komentēt vairāk, jo man pašai arī patīk, ja kāds pie manis parunājas, tak man vispār ir raksturīgi pateikt vienu teikumu un trīs paturēt prātā. Es pat bieži vien reizēm atļaujos nepiekrist, bet pēcāk bažījos, ka cilvēks pie otra ekrāna to varētu uztvert personīgi.
  Kāds cilvēks tur komentāros izsaka domu, ka blogeri varētu piespraust virtuālu nozīmīti, atklājot citiem, cik lielā mērā ir gatavi iesaistīties strīdiņos un cik asus komentārus gatavi uzklausīt. Starp citu, es ik pa laikam iedomājos, ka vajadzētu malā pierakstīt, ka man drīkst un ir pat ieteicams norādīt uz pareizrakstības un pārējām kļūdām, tikai neesmu formulējusi šo teikumu. Varbūt beidzot jāpacenšas.

Ziemassvētku stāsti

Nesen iedomājos, ka šogad galīgi neesmu lasījusi stāstus interneta žurnālos. Kaut kā nesanāk. Nākamgad, tad gan. 😀 Tur taču var atrast visu ko interesantu.
Kaut arī šogad man tā arī nesanāks, Atēna, Sešata vai kāda cita dieve pakratīja pirkstu un norādīja man uz vēl vienu lasāmo adventa kalendāru, ko sarūpējis kāds labs cilvēks no Litreactor.com. Saites meklējiet tur, bet stāstu sarakstu es pārkopēju – kārdinājumam.

1. “A Woman’s Best Friend” by Robert Reed – A riff on It’s a Wonderful Life
2. “The Christmas Mummy” by Heather Shaw and Tim Pratt – Two words: Christmas Ninjas.
3. “The Sugarplum Favor” by Tad Williams – a modern Christmas fairy tale.
4. “If Dragon’s Mass Eve be Cold and Clear” by Ken Scholes – Well, the accompanying art shows Santa with a huge sword.
5. “The Grimnoir Chronicles: Detroit Christmas” by Larry Correia – set in an alternate history 1930 where people have magical talents.
6. “Candy Art” by James Patrick Kelly – A woman’s parents move in with her. Of course they share a body.
7. “Miracle” by Connie Willis – A woman encounters the spirit of Christmas Present. The gift kind of present.
8. “A Kidnapped Santa Claus” by L. Frank Baum – When five daemons fail to tempt Santa Claus, they instead kidnap him. Also, faeries.
9. “Matchless: A Christmas Story” by Gregory Maguire – A reimagination of Andersen’s “The Little Match Girl.”
10. “Wolf Christmas” by Daniel Pinkwater – Christmas from the point of view of a family of wolves.
11. “Chip Crockett’s Christmas Carol” by Elizabeth Hand – inspired by A Christmas Carol and centered around the death of a children’s television presenter.
12. “England under the White Witch” by Theodora Goss – An alternate history taking place in post-WWI England with the White Witch in charge.
13. “The Bear with the Quantum Heart” by Renee Carter Hall – A Pinocchio-like story about an artificial creature and his human companion.
14. “Christmas Season” by Jay Lake – A short tale about a hunting trip.
15. “Merry Christmas” by Stephen Leacock – A tale from 1914 about Father Time and Christmas.
16. “The Ghost of Christmas Possible” by Heather Shaw and Tim Pratt – Another riff on A Christmas Carol.
17. “Christmas Eve at Harvey Wallbanger’s” by Mike Resnick – A pulpy, supernatural story about a bet in a bar.
18. “Julian: A Christmas Story” by Robert Charles Wilson – A futuristic dystopian tale where America has regressed.
19. “Here Comes Santa Claus” by K. D. Wentworth – A Christmas story set in Eric Flint’s world of 1632.
20. “Santacide” by Eliot Fintushel – A futuristic story told in a great style.
21. “The Gift” by Christie Yant – A short tale about a man’s surprise Christmas gifts for his family.
22. “Brass Canaries” by Gwendolyn Clare – A story about, and told by, brass canaries.
23. “Christmas Wedding” by Vylar Kaftan – An interesting wedding in a post-apocalyptic future.
24. “Sarah’s Sister” by John Scalzi – A touching holiday story. Watch out for tears.

Sieviešu laiks

Елена Чижова. Время женщин. Vāks: Paula Modersohn-Becker, “Mädchen mit verschränkten Armen” (1903). M.: «АСТ-Астрель», 2010. 349 lpp.

    Čižova par šo romānu ieguva “Krievu Bukeru”, nozīmīgu literatūras balvu, taču mani tas īsti neuzrunāja. Depresņaka krievu (sieviešu) literatūrā acīmredzot netrūkst, es laikam tādu vien lasu, bet šis šķita pārlieku pašmērķīgs, pārlieku vienkrāsains.
    Pēckara Ļeņingradā vienā komunālā dzīvoklī mīt trīs pensionāres un Antoņina, jauna sieviete ar mazu bērniņu. Meitiņa ir piedzimusi slimīga un mēma, tāpēc pensionāres uzņemas vecmāmiņu, bet Antoņina — ģimenes apgādnieces lomu. Strādājot divās maiņās, iepērkoties (un tolaik pusi dienas bija jāstāv rindā pēc pāris kilogramiem miltu, ko reizi mēnesī izsniedza pēc saraksta, tomēr tikai tiem cilvēkiem, kas paši bija ieradušies pakaļ; ja bērna nav līdzi, viņa daļu nedabūt), gatavojot, virtuvē bļodā mazgājot veļu un dzīvokļa biedrenes, Antoņina ir galīgi nodzinusies, un naudas, protams, allaž visam nepietiek… Darbā sieviešu komitejas vadītāja pārmet, ka meita netiek vesta uz bērnudārzu, un vēlāk, kad Antoņina ir aizgājusi uz pāris randiņiem ar darbabiedru, bezmaz liek apprecēties, lai tak naivule nedabūtu vēl vienu ārlaulības bērnu.
    Večiņas tikmēr gremdējas atmiņās par karu, blokādi un reiz mīlētajiem, bet nu mirušajiem vai pazudušajiem vīriešiem, apspriež jaunlaiku dīvainības un bīstamību, iet uz baznīcu, stāsta meitiņai šausmīgas pasakas un lasa priekšā grāmatas franciski. Mazā Sofija nerunā, toties daudz zīmē, iemācās saprast franču valodu un izprāto, ka televīzijā visi ir miruši, no kartona salīmētajā leļļu mājā meitenītei radi arī ir miruši un tā joprojām.
    Tā viņas tur sitas pa dzīvi, līdz izrādās, ka Antoņina drīz mirs. (Tā ka romānā ir papilnam mirušo, autore ievieš arī mazliet mistikas, un liek varonei sapnī noslēgt vienošanos ar, iespējams, mirušo meitas tēvu. Meitiņa runās, bet viņām abām par to nāksies samaksāt.) Ko iesākt, lai Sofiju neatņemtu vecmāmiņām un neaizsūtītu uz bērnunamu?
    Mirušo pieminēšanas, īpaši meitenes domās, man bija par daudz. Lai cik smaga dzīve arī nebūtu, noteikti bija arī kādi priecīgāki brīži, smiekli un joki, vēl kāds jauks cilvēks tuvumā, bet te viņām kopā jāstājas pret visu pasauli, īsti pat nepaļaujoties citai uz citu.
    Grāmatā ir iekļauts vēl viens romāns, “Крошки Цахес”, tas lasāms arī šeit. Tam ir ļoti atšķirīgs stils, un tas man patika vairāk. Galvenā varone atceras, kā pirms divdesmit gadiem mācījusies angļu novirziena skolā un iemīlējusi savu skolotāju, vecāku dāmu. Arī šeit visinteresantākais bija sadzīves, šajā gadījumā — elitāras skolas dzīves — attēlojums. Kāda manas mammas paziņa reiz mācīja 50. vsk. Atceros, ka viņa žēlojās, ka tur nopietni uztver tikai angļu valodu, bet citus priekšmetus — ne. Izskatās, ka Ļeņingradā bijis tāpat. Skolnieki nepārtraukti gatavo priekšnesumus Teātra dienai, skolu vienā laidā apmeklē vietējie un ārzemju viesi, kas jāpārsteidz ar bērnu satriecošajām zināšanām. Štrunts par Šekspīra sonetu lasījumiem, bet, kad idealizētā skolotāja pamudina skolēnus izrādīties vietējo skolotāju priekšā, stundā izsakoties tik sarežģīti, ka viešņas nespēj sekot līdzi un ir spiestas lūgt bērnus iztulkot interesantās diskusijas, tas man nemaz nelikās jauki. Protams, protams, neies tak atklāt citiem savu metodiku, bet vai skolēniem tas tiešām nāk par labu? Vispār man bija grūti saprast, kāpēc skolotāja izpelnījās tādu pielūgsmi, lai gan iemācīja viņa droši vien labi. Tikai pēc gadiem desmit perfektā izruna tāpat esot bijusi pazudusi, kaut arī bijušās skolnieces tad jau pašas mācīja bērnus.
    Abos romānos varones ieskauj draudīga pasaule, kas gatava viņas aprīt.
    Intervija ar autori lasāma šeit.

Koki runā mēlēs

Kim Taplin. Tongues in Trees: Studies in Literature and Ecology. Cover: Vexilla Regis by David Jones. Bideford: Green Books, 1989. 222 lpp.

    Kima Teplina ir dzejniece (viens dzejolis lasāms šeit), bet ne tāpēc vien viņas grāmata iederas dzejas mēnesī. Liela daļa grāmatas ir par dzeju, un Teplina to bagātīgi citē.
    Lai gan grāmatas apakšvirsraksts ir ļoti plašs, patiesībā tā ir veltīta šaurākam jautājumam: kā atsevišķus 19. un 20. gs. angļu dzejniekus un rakstniekus ir ietekmējuši koki, meži un to izciršana. Tā kā sējuma mazliet vairāk nekā divsimt lappusēs ir ietilpinātas piecpadsmit esejas, prozas darbu fragmenti, dzejoļi un ilustrācijas, autore neko daudz nepagūst pateikt, tāpēc krājums atstāj viegli saraustītu un virspusēju iespaidu. Varbūt tajā vainojama arī mana neziņa par angļu literatūru. Domājams, katrs angļu bērnelis skolā ir bijis spiests lasīt, piemēram, Kītsu (John Keats; šeit un turpmāk saites ved uz internetā publicētiem darbiem), kamēr es tikai zināju viņa vārdu. Tagad zinu arī to, ka viņš nomira no diloņa 25 gadu vecumā, ka viņš mīlēja kokus tāpat kā dabu, dzeju un dzīvi, ka viņš nespēja dzīvot un rakstīt “tumšā pilsētā”, jo viņam bija nepieciešams lapotnes miers, kurā sacerēt odas brīvajiem un laimīgajiem Anglijas un Itālijas mežiem ar visām driādām un Pānu. Tomēr man pietrūkst konteksta, kurā ieguldīt šīs zināšanas, lai tās patiešām būtu kā vērtas.
    Kītss izklausījās pēc gluži interesanta cilvēka, diemžēl 19. gs. sākuma dzeja laikam nav man tā tuvākā. Varbūt kādreiz, kad būšu vecāka… No grāmatā aplūkotajiem dzejniekiem mani visvairāk ieinteresēja Frānsisa Horovica (Frances Horovitz), kas, starp citu, nomira 1983. gadā 45 gadu vecumā. (Daži dzejoļi šeit, šeit, šeit, šeit un šeit.) Teplina raksta, ka viņas dzejoļi atgādinot koka zarus, putna spalvas, lauskas, uz kurām var saskatīt raksta daļu vai kādu krāsu un kas mums ir dārgas gan pašu skaistuma dēļ, gan arī tāpēc, ka tās liek mums domāt par iespējamo veselumu, no kā šīs lauskas ir tikai daļa, sniegties tam pretim. Horovicas dzejas spēcīgākais tēls esot tumšs mežs, kurā liriskā varone sevi gan pazaudē, gan arī iepazīst.

    Vēl interesants šķita Viljams Bārnss (William Barnes), praktisks puisis, kas zināja, ka koki dod ēnu, ir skaisti un garīgi pacilājoši, taču tie reizēm ir jācērt nost, lai sagādātu kokmateriālus vai kurināmo. Viņa dzejoļi rakstīti Dorsetas dialektā:

You gie’d me life, you gie’d me jaÿ,
    Lwonesome woodlands! zunny woodlands
You gie’d me health, as in my plaÿ
    I rambled through ye, zunny woodlands!
You gie’d me freedom, vor to rove
In aïry meäd or sheädy grove;
You gie’d me smilèn Fannèy’s love,
    The best ov all o’t, zunny woodlands!

    Ja pacenšas, saprast var, turklāt tieši svešādā valoda sniedz vislielāko prieku.
    Teplina raksta arī par Tolkīnu, Džonu Raskinu, Tomasu Hārdiju utt. Manā sarakstā “To es gribu izlasīt” nokļuva prozisti E. M. Forsters (E. M. Forster), Mērija Veba (Mary Webb) un Ričards Džeferiss (Richard Jefferies).
    No esejām var secināt, ka angļu autori laika gaitā zaudēja idillisko skatījumu un līdz ar mežizstrādes intensificēšanos kļuva arvien drūmāk noskaņoti. To noteikti var labi novērot Hārdija (Thomas Hardy) romānos. “Under the Greenwood Tree” vēl esot optimisma pilns darbs, mežs tur attēlots dzīvības pilns un auglīgs, bet “The Woodlanders“, kas ir piecpadsmit gadus vēlāk sarakstīta variācija par to pašu tēmu, efejas lēnām nožņaudz jaunos kociņus, ķērpji tiem izsūc dzīvības sulas un dvēseles radinieki neapprec viens otru.

Augusts

    Jūlijā es lasīju visu ko, tikai ne iepriekš iecerētās grāmatas, toties augustā esmu rātni izlasījusi gandrīz visu, kas bija savākts vienkopus uz bildēšanos. Tikai viena grāmata izrādījās nekur liekama, un kādu citu es vēl lēnītēm lasu. Pēc patukšā augusta sākuma kaut kas notika — varbūt atnāca ziema — un es izlasīju veselu duci grāmatu. Četrus kriminālromānus un vienu trilleri, tas arī daudz ko izskaidro. Elisas Pītersas darbi bija ļoti mīlīgi, par tiem es, cerams, nākamnedēļ uzrakstīšu, tāpat arī par viskrutāko grāmatu, Pola Broksa “Into the Silent Land”. Pāris rindkopas ir uzmestas ir par vienu, ir par otru, ir par vēl dažām. Ar rakstu darbu pabeigšanu gan man neveicās.
    Krimiķi un poēma bija vienīgā daiļliteratūra, pārējās bija atmiņu, vēstures, eseju un populārzinātniskas grāmatas. Bija jauki. Amerikāņi, angliete, latviete, lietuvietis, polis, francūzis. Trīs dāmas un astoņi kungi.
    Septembrī es pēc ilgiem laikiem gribētu atcerēties, ka ir dzejas dienas. Dīvainajos padsmitnieces gados dzejoļus lasīju diezgan daudz. Pat neatceros, kad pārtraucu. Kad jaunie dzejnieki kļuva jaunāki par mani? Kad sāku nopietni lasīt angliski? Lai nu kā, šomēnes būs dzeja, tiesa, varbūt nepavisam ne tā, kas kaudzītē. Vasaras “Latvju Tekstos” kādā recenzijā bija ierakstīts, ka tā esot dzeja lasītājiem, nevis kritiķiem, tad nu es ar’ meklēšu ko līdzīgu.
    Lai katram pa dzejolim! Lūk, ko sarakstījusi Kolumbijā dzimusī amerikāņu dzejniece Ruta Goringa (Ruth Goring):

Pēc tevis

Nu tu esi projām, un es
noslauku no galda mango sulu
saloku saburzījušos stāstus

Uz palodzes trīs kartupeļi
guļ, laizdami saknes
no miega pilnajām acīm

Es sapņoju, ka dodos ceļā,
bet mani apstādina mēness,
iemetot spogulī zibošas monētas

Taka, kur gājām, ir dzejoļiem
piemētāta, visas manas drānas
notrieptas taviem smiekliem

    Oriģināls atrodams šeit. Internetā ir arī Kolumbijas dzejoļi, piemēram, žurnālā “The Externalist” (pdf fails).
    (Ar šo dzejoli es paspēlējos pirms gadiem trim, jo man ļoti patika pēdējais pants. Tagad uzmeklēju tulkojumu un nejutos apmierināta, lai gan grūti pateikt, vai ātrumā izdarītie labojumi patiešām ir uzlabojumi. Sākotnējais variants skanēja tā:
Nu tu esi prom, un es / noslauku no galda mango sulu / saloku saburzījušos stāstus
Uz palodzes trīs kartupeļi / izlaiž savas saknes / no aizmigušajām acīm
Es sapņoju, ka sāku ceļot / bet mani apstādina mēness, / iemetot spogulī spožas monētas
Taka, kur gājām, ir dzejoļu / piemētāta, visas manas drānas / notrieptas taviem smiekliem.)
    Starp citu, rīt pasniegs Hugo balvu. Tie, kam naktīs nenāk miegs, ceremoniju varēs vērot tiešraidē internetā.

ДПП (нн)

Виктор Пелевин “ДПП (нн) (Диалектика Переходного Периода из Ниоткуда в Никуда)“. M.: Эксмо, 2003. 384 lpp.

  Tāds, lūk, nesaprotams nosaukums grāmatai, taču ne tāpēc vien es paņēmu tieši šo Peļevina darbu. “ДПП (нн)” ir krājums, kurā ievietots viens dzejolis “Элегия 2” (visi darbi lasāmi internetā), romāns “Числа” (klausīties) un vairāki stāsti. Proti, viss vienuviet jeb iesācēja komplekts. No Peļevina līdz šim biju lasījusi tikai kaut kad sen “Rīgas Laikā” publicēto “Čapajeva un tukšuma” fragmentu, ja vien tā nebija cita grāmata, un kopš tā laika viņš ir “tas man par smalku, to es nekad nesapratīšu, tāpēc nekad nelasīšu” autoru sarakstā. Starp citu, pāris grāmatu ir izdotas latviski.
   Kā redzams, lasīt es sadūšojos, bet, vai sapratu, tas jau ir cits jautājums. Krājuma centrā ir romāns, kas, kā jau liecina nosaukums, vēsta par skaitļiem, to maģiju un varu pār numeroloģijas pārņemta cilvēka dzīvi. Stāsti sasaucas ar romānu, tajos pavīd “Skaitļu” varoņi, tēmas un morāle.
   Stjopa jau bērnībā mēģināja iegūt skaitļa septiņi labvēlību. Ar laiku viņš saprata, ka septiņnieks ir pārāk pieprasīts, tāpēc izvēlējās sev citu skaitli: 34. Ar to gāja labāk, un Stjopa ar sava skaitļa pielūgšanu un palīdzību kļuva par mazas, veiksmīgas bankas īpašnieku. Viņš dabūja čečenu jumtu, seksīgu sekretāri un mīļāko Mjusu, kas pētīja pilsētas folkloru un konferencēs lasīja zinātniskus referātus par “Jaunkrievu diskursu kā sociālā konstrukta simulakru”, iesauku Pikačū, pieskatītāju no Federālā drošības dienesta, kurš sevi dēvēja par džedaju, paradumu ēst ar irbuļiem un zīlēt ar “Pārmaiņu grāmatu” un tā joprojām. Lai dzīve neliktos par saldu, izrādījās, ka Stjopa ir dabūjis arī spēcīgu ienaidnieku — skaitli 43. Kad Stjopam palika četrdesmit trīs gadi, situācija sarežģījās. Bija pienācis izšķirošais brīdis: kurš kuru? 34 vai 43?
   Pieņemu, ka Peļevins varētu būt gribējis parunāt tieši par šo sadursmi un par tukšumu, kas tajā atklājas. Taču ar manām rudimentārajām zināšanām par budismu pietika, lai es tā nodomātu, nejūtot vēlmi rakties tekstā dziļāk vai kaut ko apcerēt. Vaina droši vien ir lasītājā un iedomās, ka es ko zinu, jo abi pēdējā nodaļā “Жизнь замечательных людей” ievietotie stāsti “Гость на празднике Бон” un “Запись о поиске ветра” man pārlieku atgādināja reliģiskus traktātus, pēc kuriem tobrīd nemaz neilgojos.
   Romāns bija brīžiem smieklīgs, brīžiem trillerīgs. Brīžiem varēja ieplest acis, kādi tik cilvēki nav pasaulē grāmatās sastopami. No autora pa ādu dabū gan deviņdesmito gadu mežonīgais kapitālisms, gan jaunatklātais garīgums, gan baņķieru un popzvaigžņu homoseksuālās un fetišiskās izpriecas, gan akadēmiskie žurnāli un “alternatīvie kontrkultūras revolucionāri pretrietumnieciskie tabloīdi”:

   Под их обложками догорал закат эпохи, которая представлялась современникам такой бесчеловечно-жестокой и хищной, а была на самом деле такой наивной, жалкой и простодушной — как всегда в истории. Это трогало, но все равно журналы были неудобоваримы, как серая бумага, на которой их печатали. Почти на каждой странице в них упоминались какие-то «эстеты» и «высоколобые интеллектуалы», которые презрительно морщились от чего-то одного и восторженно аплодировали чему-то другому. Степа вдруг понял (это было головокружительное умственное сальто), что собравшиеся в аудитории люди, похожие не то на рассредоточившуюся очередь за пивом, не то на участников спартакиады по зимним шахматам, и были теми эстетами и высоколобыми интеллектуалами, о которых шла речь.

   Par spīti visiem patīkamajiem nieciņiem, es ne aiz kā īsti neaizķēros. Nevar teikt, ka bija garlaicīgi, bet to uz pusi reizumis pavilka. Iespējams, ka tekstu daudz labāk var uztvert tie, kas pamana un saprot visus kodus un kontekstu, atsauces uz konkrētiem krievu darboņiem un to izteikumiem, popdziesmu un reklāmu citātus, jo gaužām jau nu izskatījās pēc farsa.
   Tālāk sekoja stāsti “Македонская критика французской мысли” (par izvirtušo franču filosofiju un praktisku rīcību cilvēces labā), “Один вог” (superīss zīmolu un prostitūcijas kurss), “Акико” (kiberseksmeitene runā ar klientu, un turpat vien blakus stāv arī kāds vecais paziņa; klausīties, lasīt latviski) un “Фокус-группа” (par nāvi un mūžīgo laimi, par ko gan citu? Nodaļa taču beidzas). Noslēgumā, kā jau minēju, ir divi stāsti par budistiem.
   Nezinu, ko īsti biju gaidījusi, bet tas nebija tas. Kaut kā pietrūka. Tomēr, pirms paziņot ka Peļevins man ir tukšums, es vispirms palasīšu par Čapajevu, kukaiņiem vai vilkačiem. Bet tas būs kādu citu reizi.