Bloga arhīvi

Dzer vīnu! No liekām sarunām vairies!

No rīta pamodos diezgan nomāktā noskaņojumā un tad pēkšņi atcerējos grāmatu, ko pirms daudziem gadiem man uzdāvināja draudzene. Man toreiz bija plāns dzert vīnu uz tilta, ļoti nopietns plāns, jo vispār es tolaik nedzēru nemaz. Lai gan, cik atceros, uz tilta mēs to nedarījām, taču vīnu kopā ar Haijama rubajām es dabūju. Pieradušai pie Kurcija brīvā tulkojuma, man bija mazliet dīvaina sajūta, atskaņotajās četrrindēs ik pa brīdim saskatot pazīstamu dzejoli. Grāmatu mēs lasījām arī vēlāk, braucot ar autobusu lielākā pulciņā, kā horoskopā vai Bībeles pantos meklējot sev sūtīto vēsti un to arī atrodot 1333 sanumurētajās rubajās. Ek, jauki laiki bija, atceries?
Šoreiz man tik labi negāja, pārliecinošu zīmi neatradu, tikai radās vēlme iedzert (jā, jā, pirmdienas rītā. Nē, es to neizdarīju). Varbūt vajadzēja meklēt kopā ar vēl kādu? Es dabūju 420. rubaju, kas ir bieži atšķirtā un laika gaitā nodzeltējušā lappusē:

Grāmatā bija ne tikai mazā, sarkanā lapiņa ar gandrīz kaligrāfiski uzrakstīto dzejoli, bet arī kāda vēstule, ko es biju rakstījusi un nenosūtījusi, un labi vien ir. Pusē teksta varu atpazīt sevi, un tas ir baigi, bet otra puse, tā, ko esmu jau aizmirsusi, nemaz nav labāka. “Šis ir teikums bez irōnijas.” Tā es tolaik rakstīju.
Vēl nez kāpēc bija pārrakstījusi arī vienu Visocka dzejoli, pati sev. Vismaz rokraksts toreiz man bija salasāms. Tā kā dzejoli es gan ieskenēju, taču nupat pamanījos izdzēst, Visockis to nodziedās.

Re, tā vienā grāmatā ir saglabājusies daļa manas pagātnes.