Bloga arhīvi

Doktora Hofmaņa ellišķīgās iekāres mašīnas

Angela Carter. The Infernal Desire Machines of Doctor Hoffman. Introduction by Ali Smith. Il. Zandra Rhodes. London: Penguin Books, 2010 (1972). xii + 265 pp.

 He, he, es taču biju sadomājusies, ka parādīšu pasaulei savu vissārtāko grāmatu, bet izrādās, ka fuksijrozā ir tikai muguriņa. Nu nekas, lūpukrāsa arī nav slikta/ir sievišķīga.

 Atkāpe. Es te vienbrīd padomāju, kā būtu uztaisīt virtuālu pašnāvību, un sapratu, ka nē. Lai cik reti es te rakstītu vai iegrieztos pie citiem pateikt kādu teikumu, pieradums tomēr ir spēcīgs, un šī nemaz nav tā sliktākā atkarības forma. Gluži tāpat, lai cik ļoti mani māktu sajūta, ka ir jādara viss kas cits, nevis jālasa grāmatiņas, tikpat pienāk brīdis, kad “par to es domāšu rīt”, bet tagad es pasēdēšu un palasīšu, citādi nemaz vairs pēc cilvēka nejūtos. Tā lūk.

 Slavenākie un arī latviski izdotie Andželas Kārteres darbi ir abi viņas pēdējie romāni, taču šis, kādu laiciņu iepriekš sarakstītais, patiesībā ir diezgan līdzīgs, katrā ziņā pietiekami, lai varētu nešaubīgi pazīt autores rokrakstu un izlemt jau iepriekš, vai to gribas lasīt. Mazliet vēlāk sacerētais “The Passion of New Eve” atšķiras izteiktāk un ir vardarbības pilnāks, lai gan arī šī nav nekāda vieglā lasāmviela, te, piemēram, ir divas grupveida izvarošanas, viena homoseksuāla, otra – hmm, zoofīla (?), turklāt abos gadījumos darbības veicēji jau nemaz to tā negrib, nekādu baudu tas viņiem nesagādā, bet kas jādara, jādara. Te ir ceļojošais cirks, izrādes sabiedrība un skatiena definējošā vara, marginalizēti romāna varoņi, kaut arī šoreiz galvenais tēls ir vīrietis, Desiderio, viņš ar savām indiāņa asinīm vārdā nesauktajā Latīņamerikas zemē ir gandrīz neredzams – un tas arī ir viņa spēks, kas ļauj izglābt ne tikai savu dzīvību, bet arī valsti. Ak, un valsts ir jāpaglābj no iztēles, no sapņu un iekāres ainām, kas sākumā šķiet krietni pievilcīgākas par ministra absolūto fantāzijas trūkumu, bet drīz vien izvēršas vienkārši cilvēku prātā iesētos melos, kas noved pie posta, varmācības un sabrukuma, turklāt līdz ar attēlu mainās realitāte, nākotne ir notverta perversās bildītēs, uz kurām par mazu samaksu var palūrēt cirka būdiņā.
 Salīdzinājums ar, piem., televīziju, protams, pats uzprasās, tāpat kā – gudrākiem cilvēkiem par mani – visāda citāda teksta analīze, piesaucot dažādus filosofijas, literatūrkritikas utt. novirzienus, sirreālismu un feminismu, kritisko teoriju un maģisko reālismu, meklējot atsauces un mājienus, bet patiesībā par to nav jāuztraucas. Romānā ir tik daudz darbības, ka to var mierīgi lasīt kā klasisku piedzīvojumu stāstu, kurā galvenais varonis, glābdams savu ādu, pasauli un pie reizes meklēdams savu sapņu (vārda tiešajā nozīmē) sievieti, nemitīgi iekuļas likstās, un saspringti gaidīt, kas ar viņu notiks tālāk. Bieži vien notiek kas pārsteidzošs, pat ja šī nav pirmā reize, kad tu, cilvēks, saskaries ar Kārteri, un tāpēc jau nojaut, kas viņai būs sakāms.
 Es, protams, iesaku.

Lasu: Valoda tulkojumā;
Inese Zandere. Putna miegā;
Laura Gallego García. La emperatriz de los Etéreos;
Justina Robson. Silver Screen.

Klausos:

Madride, 1936

Eduardo Mendoza. Riña de gatos. Madrid 1936. Barcelona: Planeta, 2010. 432 lpp.

 Tā nu ir sanācis, ka Mendosa šobrīd ir mans spāniski visvairāk lasītais autors. Šī ir trešā grāmata, pie tam tāda, ko par grāmatiņu nenosaukt, un nebūs pēdējā, kaut tāpēc vien, ka mājās stāv vēl viena, pašas pirkta. Un no tām trijām šī varētu būt tā, ar ko es citiem ieteiktu sākt, vismaz pieņemot, ka lasīta tā tiktu, teiksim, angļu tulkojumā, kur tā pārdēvēta par “Angli Madridē”, nevis gojisko “Kaķu plēšanos”. Kaut arī romāns ir visnotaļ spānisks, par vēsturi un politiku, un mākslu, kā jau redzams nosaukumā, turklāt lielais vairums tajā darbojošos personu patiešām dzīvoja un tā vai līdzīgi darbojās, man šķiet, ka lasītājam pietiek aptuveni nojaust, kas bija Hitlers, Musolīni un Franko, lai vēsturiskais fons lielas galvassāpes nesagādātu. No otras puses, kaut arī tikko uzskaitītie vārdi neko priecīgu nesola, Mendosa ir uzrakstījis spiegu komēdiju, kurā sajaukušās viņa nopietnās un farsu mīlošās noslieces. Protams, vienkāršu vēsturisko romānu cienītāji to varētu nesaprast.
 1936. gada pavasarī Madridē ierodas angļu mākslas vēsturnieks Entonijs Vaitlends. Viņa specializācija ir spāņu glezniecība un lielā mīlestība – Velaskess. Uz Madridi viņš ir uzaicināts, lai novērtētu kāda aristokrāta gleznu kolekciju, kas zina, varbūt kāda ir pietiekami vērtīga, lai to varētu nelegāli pārdot ārzemēs un pamest Otro Republiku, kur dzīve nav diez cik mierīga. Anglis ir caurcaurēm apolitisks, viņu interesē tikai māksla, sievietes, dzēriens un ēdiens, bet ar šīm interesēm un, iespējams, veselā saprāta trūkumu pietiek, lai viņš nepārtraukti kaut kur iekultos, jo vairāk tāpēc, ka viņa gaitas pieskata vesela virkne ļaužu, kam par politiku ir krietni lielāka interese (es teiktu, ka nojausma, ja vien Lielbritānijas vēstniecības darbinieki tik aizkustinoši nerunātu par Hitlera gandrīz vai pūkainumu), proti, jau piesauktā vēstniecība, Spānijas policija, falangisti, pat VDK aģents Koļa. Visiem viņiem ir plāni, kuros paredzēta vieta arī Vaitlendam.

Francisco de Goya. “Gatos Riñendo” (1786-1787).

  Bet viņš tikmēr aizrautīgi stāsta par Velaskesu, iemīlas, pazaudē ne tikai galvu, bet arī maku un dokumentus, apmeklē nelegālus mītiņus, gandrīz iedraudzējas ar jaunajiem spāņu fašistiem, kuri šeit ir parādīti ļoti cilvēcīgi, gandrīz tiek pie bērna, gandrīz tiek nogalināts… Grāmatas varoņi, jo īpaši galvenais, uzvedas dīvaini, situācijas ir neticamas, pārspīlētas, absurdas, bet aiz tā visa slēpjas skumjas, jo es taču zinu, kā tas viss turpināsies, kad grāmata beigsies. Viņi nezina.
 Bet anglim galvenais ir jautājums, vai viņam ir izdevies uziet līdz šim nezināmu Velaskesa gleznu un tādējādi uzveikt savu bijušo skolotāju, ar kuru viņi tagad arī plēšas kā runči martā. Tāpēc bez visa cita grāmata var arī mudināt pārdomāt to, cik lielā mērā mākslas darba vērtību nosaka autora vārds.

Lasu: What I talk about when I talk about the TBR.
Camilo José Cela. La colmena.

Klausos:

Jūdi ar zobeniem

Michael Chabon. Gentlemen of the Road. Il. Gary Gianni. New York: Ballentine Books, 2008 (2007). 206 pp.

Par Maiklu Šeibonu biju dzirdējusi jau tik sen un tik daudz, ka, pirms simt gadiem ieraugot “Rozē” nocenotu šitento grāmatiņu, daudz nedomādama, ņēmu tik ciet. Pirms kādiem 99 gadiem es to iesāku lasīt, bet kaut kā nepabeidzu, lai gan, kā tagad pārsteigta atklāju, biju tikusi ka tik ne līdz priekšpēdējai rindkopai. No tā, protams, var secināt, ka vai nu grāmata nav gaužām aizraujoša, vai arī es spēju saglabāt uzmanību ne ilgāk kā 33 sekundes. Vai arī zobenus vicinoši varoņi, kas iekļūst negribētos piedzīvojumos, nav sabiedrība, kurā es justos kā mājās vai pasakā. Vai arī es pārtraucu braukāt apkārt ar sabiedrisko transportu, kurā ļoti noder plānas, vieglas grāmatiņas.

Lai kā nu tur būtu, šoreiz grāmatu izlasīju līdz galam. Stāsts risinās ap 950. gadu Kaukāzā. Divi pēc miesasbūves, ādas krāsas, temperamenta utt. komiski atšķirīgi, toties vienai reliģijai piederoši un puslīdz vienu mērķi meklējoši džentlmeņi savā ceļā sastop un negribīgi piekrīt apsargāt hazāru princi, kas, kā izrādās, vēlas atriebt tēvocim savas ģimenes un kaujas ziloņu slepkavību un atgūt varu. Un tālāk kā jau vecmodīgā piedzīvojumu romānā, ko sarakstījis gluži mūsdienīgi domājošs rakstnieks “cilvēkiem ar grāmatām” 2007. gadā.

Ar uzmanības noturēšanu man noteikti ir problēmas, jo dažbrīd es lāgā nesapratu, kur un, galvenais, kādā veidā ir aizvirzījusies darbība. Ne tāpēc, ka Šeibons raksta diezgan puķainā stilā, bet gan tāpēc… Nu ja. Kā vēlāk uzzināju, grāmata vispirms tikusi turpinājumos publicēta laikrakstā, kā jau tas piedienas kārtīgam senlaiku romānam, tāpēc katrā no piecpadsmit nodaļām mēgināts izstāstīt puslīdz pašpietiekamu notikumu (man šķiet, es dīvaini izsakos) un starp tām gadās lēcieni. Varbūt tā jālasa tramvajā. Un katrai nodaļai ir sava melnbalta ilustrācija. Neesmu pārbaudījusi, bet izklausās ticams apgalvojums, ka ikvienā ir pieminēts un svarīgs arī zilonis, zirgs vai cepure.

Vispār es pieņemu, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu no Šeibona slavenākajiem darbiem, bet lasāmo grāmatu kaudzē gaida viņa jaunākais romāns, kas ir daudz, daudz biezāks un pavisam par ko citu. Un bez ilustrācijām.

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausos:

Ē… mmm… mazdrusciņ par eņģeļiem…

Nick Harkaway. Angelmaker. Il. Glenn O’Neill. (Bite uz vāka ir no Ričarda Stringera (Richard Stringer) skulptūras “Queen Bee”, kas atrodas Melburnā.) London: Windmill Books, 2012. 566 lpp.

 Nu jā, man kaut kas nav kārtībā ar laika plānošanu. Tik ļoti, ka šovakar Z., pār plecu ieraugot atvērtu Asmo blogu, noprasīja, vai tad es to visu tomēr vēl lasot. Lasu gan. Kad sanāk. Piesauktajā vietnē bija tikai kādi trīs vai četri jauni ieraksti. Starp citu, es pat pirms pāris nedēļām pamanījos nobildēt dažas grāmatas, bet foto te varēšu ielikt tikai tad, kad (ja) atradīšu fotoaparāta baterijas lādētāju, un apvaicāties kādam, kur tas varētu būt, es arī nevaru, jo man ir smagas aizdomas, ka atbilde skanētu nevis: “Apakšējā atvilktnē,” (kur es jau paskatījos, ja) — bet gan: “Kur pati noliki, tur ir.” Un tā pat varētu būt tiesa.
 Un vispār, ja jau es te tik ilgi neesmu rakstījusi, gribētos kaut kā citādi to visu sākt darīt, bet nezinu, kā, tāpēc būs nevis citādi pa smuko, bet gan caurcaurēm tīra haltūra.
 Tātad šī grāmata, pirmkārt, ir iekļuvusi bildē, otrkārt, es to varētu ieteikt izlasīt jau pieminētajām personām un droši vien arī Andrim.
 Tas ir tāds izklaidējošs pasaules glābšanas stāsts (man mazliet atgādināja “Krakenu”) ar humoristisku noslieci, kas gan sākumā mani atstāja vienaldzīgu – kurš gan iesāk grāmatu ar joku par golfa zeķēm? Jēziņ, man ir speciālas skriešanas, kalnu tūristu un jogas zeķes (barga nauda par caurumiem papēžos un pirkstgalos), un es gribu pilašu zeķītes (šīs ir smukas), bet par golfa zeķēm es nezinu absolūti neko. Tā nu kādu laiku es tikai ievēroju, ka šeit autors joko, kas, protams, nekādi nav smieklīgi, bet pēcāk mums sāka saskanēt labāk un tādi izteikumi kā “epistemoloģija ir nežēlīga” pat izsauca autora droši vien iecerēto reakciju, bet citviet domājos saskatījusi atsauci uz Duglasu Adamsu. Tūlītējs disklaimeris: grāmatā ik pa laikam ir sarežģīti vārdi (dažus man izdevās atšifrēt, izmantojot angļu-spāņu vārdnīcu) un tā nav domāta ne bērniem, ne pusaudžiem (te varētu piesaukt pārliecinošo stāstu par vilcienu izmantošanu pavisam negaidītos nolūkos), bet bez vārdnīcas var arī iztikt.
 Tātad pasaule kārtējo reizi ir jāglābj, un šoreiz tas jādara bijušā Londonas gangsteru karaļa dēlam, kas mēģina dzīvot klusu un mierīgu dzīvi, nodarbojoties ar mirušā vectēva mantojumā atstāto pulksteņmeistara un smalkmehāniķa amatu, kas atklāj citu grāmatas noslieci, proti, tvaikpanku. Trešā svarīgā šķautne ir spiegu romāns diezgan lielā Bonda, Džeimsa Bonda, garā, tikai makantiņ adaptēts mūsdienu labā izpratnei. Jāsaka, pats Dž. B., ko pazīstu no vairākām filmām un pusgrāmatas, man šķiet stulbs, bet šajā salikumā superspiedze gluži labi gāja pie sirds, kaut arī nevarēju nepamanīt, ka nekur nav pazudis imperiālistiskais dalījums: mēs tie labie (ja ne gluži valdība, jo tas jau nu mūsdienās būtu pārlieku neticami, tad angļi gan), bet lielākie ļaunprāši dzīvo tur tālu, teiksim, Āzijā. Nu labi, par padomju Tallinu autoram tiešām neko nevajadzēja rakstīt, par to, kas tur varēja notikt, viņam nav ne mazākās jausmas.
 Citādi notikumu absolūtā neiespējamība netraucē. Romāna tēli (un šis ir arī pieaugšanas, savu sakņu un patības atrašanas stāsts) saglabā komiksa pieskaņu, bet nav plakani, piedzīvojumu viņiem ir daudz, daži no tiem – negaidīti, un gali beigās tiek savilkti kopā. Vienbrīd ienāca prātā, ka no grāmatas varētu sanākt forša filma, bet patiesībā tā nez vai būtu tik aizraujoša kā grāmata, jo atņemtu pārāk daudz iespēju iztēloties, kā tas viss notiek.

Emīlija dīvaine

Robs Regers, Džesika Grunere “Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas“. Tulk. Ilmārs Zvirgzds. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2011. (Rob Reger, Jessica Gruner. Emily the Strange: The Lost Days. 2009.) 266 lpp.

    Ja man būtu gadi desmit vai mazliet vairāk, es droši vien būtu sajūsmā. Tagad es tikai gandrīz pabraucu garām savai pieturai.
    Ja es būtu zinājusi Emīlijas biogrāfiju jau iepriekš, es droši vien būtu skeptiski noskaņota. Skeiteru apģērba reklāmas seja, kas ar laiku dabūjusi savus komiksus un pēcāk četras pusaudžu grāmatas… Individuālisma un pašapziņas balss, ko var nopirkt daždažādos variantos… To visu nezinot, viņa tomēr ir forša.
    Meitene attopas svešā, dīvainā pilsētiņā, nezinādama, kā viņu sauc, kā viņa tur nokļuvusi, kā sauc kaķu bēbjus, ko tagad darīt un cik ilgi šī neziņa pastāvēs. Gribas ēst, naudas nav, toties ir blociņš, rakstāmais, kaķene un mugurā melna kleita. Viņa drīz vien noskaidro, ka pilsētu sauc par Melnklinti, lai gan tā visa ir smilškrāsā un nekādas klints nav.

    Šķiet, ka te ir klusi un mierīgi, bet nez kāpēc man pareizāk liekas domāt, ka esmu apdraudēta un man uzglūn visādas riebeklības.

    Meitene nonāk kafenē “Bunkurs”, puslīdz iedraudzējas ar skaisto, bet neattapīgo bārmeni Kraukli, nosauc sevi par Spīļasti, pa īstam iedraudzējas ar četriem melniem kaķiem un visu pieraksta blociņā. Kā izrādās, Spīļastei patīk ne tikai melna krāsa (jo viņa ir kārtīga gotu meitene), bet arī skaitlis 13 (droši vien tieši tā paša iemesla dēļ), tāpēc viņa bieži izveido sarakstus ar 13 punktiem. Vēl viņa uzzina, ka par pasta nodaļas darba traucēšanu Melnklintī jāmaksā 52 dolāri, par klaiņošanu naktī — 68, par vēstures pieminekļu neatļautu fotografēšanu — 37 dolāri utt.
    Vairāk par policistiem un soda naudām Spīļasti uztrauc amnēzija, identitātes atrašana un jautājums, kāpēc viņa ir nokļuvusi tieši šajā pilsētelē, kur visi ir mazliet aizdomīgi un ķerti un nevar zināt, vai tie, kas izliekas palīdzīgi, patiesībā neperina ļaunus plānus. Viegli paranojiskā gaisotne man atsauca atmiņā Lemonija Sniketa aprakstītos Bodlēru bāreņus. Tiem, kas ar interesi lasīja par viņu nelaimīgajiem piedzīvojumiem, varētu patikt arī Emīlija. Šī meitene gan galīgi nav noskaņota ļaut kādam ar sevi izrīkoties tik neģēlīgā veidā. Kad parādās ienaidnieks, viņa rīkojas, ņemot palīgā gan kaķus, gan cilvēkus, gan savu izgudrotājas talantu.
    Grāmatā ir ne tikai noslēpums, pat vairāki, bet arī golems, grāmata “Okultā termodinamika un tu”, smilšu vētras ģenerators, Katastrofālais Pokers, ceļojošs medicīnas šovs Profesora Ümlauta Profilaktorijs un Rēvija, šaujamo un leļļu skate Tēvoča Atikola Nāvējošo Leļļu Nams, kaķu domu viļņu pastiprinātājs, brauciens pa jocīgi nosauktām Amerikas pilsētiņām, domu lasītājs, vairākas nelaimīgas ieķeršanās, papagailiene, poniji, daudz sviestmaižu un vēl vairāk kafijas. Dīvaini. Intriģējoši. Iedvesmojoši.
    Anglisko grāmatu var pašķirstīt šeit. Latviskais teksts ir tīkami dzīvelīgs un man pat patika labāk. Bērni var samācīties izsaukties: “Krampji un klimpas!”, par sūnainiem bļāvieniem un pajoliņiem nemaz nerunājot. Vienīgi tādus vārdus kā Merivezere vai Sofronija Pībodija Čaklbotoma varēja latviskot. Starp citu, es biju domājusi, ka šis ir komiksveidīgs gabals, bet nē, attēlu ir daudz, taču teksta vēl vairāk.
    Ja gadījumā “Roze” izdos arī turpinājumus, ar prieku lasīšu tālāk.

Pīrāgi. Pirāti. Mežoņi

Kamēr es jau kuro gadu nevaru un nevaru izlasīt Māra Putniņa “Mežonīgos pīrāgus”, tikmēr šos savos nagos ir dabūjuši ne tikai leiši, bet arī vāci. (Nez, es atminos dzirdējusi, ka arī krievi grasījās tulkot un izdot.) Turklāt pa riktīgo. Kā raksta EasyGet.lv:

Grāmata vācu valodā “Die wilden Piroggenpiraten” ir ieraudzījusi dienas gaismu un piedzīvojusi atvēršanas svētkus Leipcigas grāmatu gadatirgū.
Grāmata ir guvusi necerēti lielu atsaucību vācu valodā lasošo bērnu vidū, tā ir pirktākā grāmata internetvietnē http://www.amazon.de.
Vācu laikrakstos ir publicētas vairākas grāmatas recenzijas, ieskatam publicējam latviešu valodā tulkotu grāmatas recenziju, kuru ar sajūsmu ir uzrakstījusi Astrīda van Nāla (Astrid van Nahl) no literatūras portāla www.alliteratus.com.

Recenziju, kurā teikts, ka “stāsts ir lielisks un katrs latviešu rakstnieka trakās fantāzijas radītais teikums dzirkstī un sprēgā – gandrīz neiespējami svaigi, oriģināli un radoši”, lasiet šeit.
Vai nav lieliski, ka reiz uz Rīgu atbrauca tāds vācu dzejnieks Matiass Knolls un viņam šeit ļoti iepatikās?
Jaunākiem cilvēkiem, kas to varbūt nezina, varu piebilst, ka Putniņš ir arī laikam viens no pirmajiem latviešu komiksu autoriem un folkdziesmu autors.

Laimes monitorings

Laura Dreiže “Laimes monitorings“. Il. Arnis Kilbloks. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011. 480 lpp.

    Šaubījos, vai “Laimes monitoringu” spēšu izlasīt līdz galam. Pusaudžu grāmata, ko sarakstījusi ļoti jauna autore… es noteikti neesmu tās mērķauditorija. Taču grāmatu izlasīju pāris vakaros. Dreižei ir sanācis viegli uztverams un raiti lasāms piedzīvojumu romāns, kas labi der pavasara vai kā cita nogurdinātam cilvēkam. Grāmatas pamatā ir darbība, visu laiku kaut kas notiek, kaut kas ir gaidāms un garlaicīgi nekļūst. Sižeta pavērsieni nav īpaši oriģināli, kā jau mūsdienās, kad gandrīz visu kāds jau ir uzrakstījis, taču tie nav arī vienīgie iespējamie, tā ka intriga saglabājas, un personāžu rīcība atbilst viņu tēliem. Bērnībā man grāmata droši vien būtu patikusi.
    22. gs. sākumā, kā rakstīts uz pēdējā vāka, “nežēlīga politiskā režīma pārvaldītā pilsētā nelegāli mitinās dumpīgi jaunieši”. Divas grupiņas, kas sevi dēvē par ģimenēm, sacenšas, mēģinot panākt noslēpumainu autobusiņu, kuram parādoties, cilvēki sāk justies laimīgāki. Pēc kāda neveiksmīga brauciena Eiverija pāriet no sava brāļa vadītās komandas pie sāncenšiem. Viņi dzenas pakaļ busiņam, slēpjas no kārtības sargiem jeb tīrītājiem, ielaužas kibertelpā un skaidro attiecības.
    Grāmatas fragments lasāms šeit (.pdf).
    Re, viss it kā būtu. Taču, tiklīdz pajautā: “Kāpēc?”, — grāmata izirst. Vispirms es aizķēros aiz salīdzinājumiem, ar ko Dreiže neskopojas. Patāla nākotne, kad kibertelpu, kurā nokļūst ar smadzeņu implantu palīdzību, gandrīz nevar atšķirt no īstenības, un pēkšņi kaut kas atkārtojas kā ieķērusies kinofilma. Tas gan bija vēstītāja, nevis kāda varoņa tekstā, bet tomēr… Vai viņi zinātu, kas ir filmas lenta? Izklausās pēc anahronisma. Tāpat Eiverija ik pa laikam piesauc dievvārdus, Tēvreizi un nobraukšanu ellē ar visu dziesmu grāmatu. Ņemot vērā, ka nekādu citu ziņu par reliģijas pastāvēšanu grāmatā nav, tas šķiet neiederīgi.
    Vai viņi pazīst sveces (izslējās taisns kā svece)? Ej nu sazini. Kā vispār viņi sev sagādā apgaismojumu, mītot graustu rajonā, kur elektroapgādei noteikti nebūtu jābūt? Un ūdeni? Ko viņi dara, kad neizklaidējas, drāžoties pakaļ busiņam, no kā viņi pārtiek?
    Un kur ir pārējie cilvēki? Abas grupiņas šķietami dzīvo pilnīgā izolācijā, kurā ielaužas tikai ogļu un citu preču tirgonis un tīrītāji. Ne pilsētnieki, ne pārējie nomales iedzīvotāji “Laimes monitoringā” gandrīz nemaz neparādās. Autore un pēdējā vāka teksta sacerētājs apgalvo, ka Libertijā valda netaisnība, bet par to liecina tikai izteikumi par izstāšanos no Cilvēktiesību konvencijas un Ziemassvētku aizliegšanu. Nu, protams, tīrītāji mēģina izķert nomales nelegāļus, taču man tas vairāk izskatās pēc mākslīgas darbavietu radīšanas. Nojaukt graustus būtu daudz lētāk un efektīvāk.
    Nākotnes pasaules nav, ir tikai kartona dekorācijas. Tās retās vietās, kur autore mēģina pievērsties filozofiskiem vai politiskiem jautājumiem, ir nepārliecinošas (sliktā zinātne pret labajām pasakām) un neiekļaujas pārējā tekstā. Šķiet, šī tēma viņai vēl ir par sarežģītu.
    Distopiskākais izgudrojums man šķita laimes autobuss. Tāds noteikti patiktu ikvienam politiķim: nekas nav jāmaina, nekas nav jāuzlabo, aizsūti busiņu uz vietu, kur rūgst nemieri, un miers.
    Vispār es labāk dzīvotu pilsētā, nevis pie tā sauktajiem dumpiniekiem, un ne gluži tāpēc, ka beidzot būtu kļuvusi prātīga. Pastāvošās iekārtas pretinieki ir apvienojušies patriarhālās, hierarhiskās grupās ar gaužām konservatīvu morāli. Kapteinis nosaka visu, un kapteini tev būs mīlēt un klausīt. (Trauku mazgāšana, protams, ir sievietes darbs. Ak, ja Grimmu un Heinleina vietā būtu saglabājušās, teiksim, dažas Kārteres un Le Gvinas grāmatas…) Pilngadīgu, bet neprecētu pāru (un kas gan viņus salaulā?) maigošanos mierīgi var pārtraukt un pēcāk publiski apspriest, un alkohols ir ļaunums. Ja nebūtu hakerisma un zādzību, “Laimes monitoringu” varētu pat iekļaut skolēnu lasāmgrāmatās.

    Tālāk es atklāšu dažus būtiskus sižeta pavērsienus.
    Galvenajai varonei Eiverijai ir astoņpadsmit, taču viņa bieži vien vairāk atgādina četrpadsmitgadīgu meiteni. Viņa jau gandrīz pusgadu draudzējas ar Džeju un joprojām domā šādi:

.. Džeja tuvums meiteni darīja ļoti nemierīgu. Vietas, kur abu augumi saskārās, — un tādu, viņasprāt, bija pārāk daudz — dega kā ugunīs un šķita neparasti jutīgas. Tas noteikti nebija normāli, varbūt kiberceļojuma blakusefekts…

    Tāpat viņa uzvedas nevis kā cilvēks, kas krietnu laiku dzīvojis bīstamos apstākļos, bet gan kā nodrošinātā ģimenē augusi, vienmēr aprūpēta meitene, kas nejūt briesmas.

Kaut gan Eiverija neloloja nekādas cerības, ka pirmā diena jaunajā miteklī sāksies tikpat ierasti kā mājās, un domājās esam gatava uz jebko, viņai nekad neienāktu prātā, ka gultā nepamodīsies viena.

    Dodoties pie nepazīstamiem puišiem, tā kā vajadzētu apsvērt iespēju, ka ar gulēšanu varētu rasties sarežģījumi. Šī neapdomība apdraud tikai pašu meiteni, bet citreiz viņa bīstamā situācijā nostāda arī savus biedrus. Protams, sižetam tas nāk tikai par labu, bet beigās viss izvēršas kā tipiskā fantāzijas grāmatā, kur varonis ieņem savu vietu tronī. Tam nu viņa nekādi nav piemērota. Un šķiet, ka nekas īpaši arī nemainās. Sliktās korporatīvās diktatūras vietā stājas labā. Viss.

    Pusaudžiem grāmata noteikti patiks, un kā izklaidējoša lasāmviela tā der arī pieaugušajiem.