Bloga arhīvi

Neredzamās pilsētas

Italo Kalvīno. Neredzamās pilsētas. Tulk. Dace Meiere, il. Elīna Brasliņa. R.: Neputns, 2017. (Italo Calvino. Le città invisibili, 1972.) 142 lpp.

It kā vēl neesmu tik veca, taču tā stunda jau ir situsi. Ir pienākusi mana kārta sūdzēties par pārāk sīkajiem un blāvajiem burtiem, kas apvienojumā ar slīprakstu lasīšanu padarīja par mocībām. Šis ir viens iemesls, kāpēc, ja kādreiz sadomāšu pārlasīt Kalvīno, es ķeršos pie barona, kurš dzīvoja kokos, nevis – par spīti ilustrācijām – pie sieviešu vārdos nosaukto pilsētu aprakstiem. Cits iemesls tam būs vēl vienkāršāks – mazāk eksperimentālais barons man patika vairāk. Tas, protams, nenozīmē, ka no lasāmo grāmatu saraksta, kas, starp citu, ir garāks nekā visu diženā ceļotāja Marko Polo apmeklēto pilsētu uzskaite, būtu izslēgusi otru slaveno Kalvīno eksperimentālo gabalu par ceļinieku ziemas naktī.
Tātad ir ceļotājs, kurš aizrāvies ar pilsētu īpatnību uzmeklēšanu, un ir varens hans, kam visas šīs neredzētās pilsētas aprakstīt, vārdos vai zīmēs. Lai viņš zina, kāda ir viņa nepārskatāmā impērija. Un visus manus iebildumus pret pilsētām, piemēram to, ka tās visas, lai cik dažādi aspekti būtu aplūkoti, izklausās stipri līdzīgas. Un ceļotājs nesaka: tas tāpēc, ka tu lasi pārāk lieliem gabaliem uzreiz, vajag pa bišķītim, kā to man norādītu jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, nē, viņš piekrīt un domās atgriežas pie tās pilsētas, kas viņam nosaka visas pārējās, pie Venēcijas, kurā es neesmu bijusi, bet zināmu ietekmi gan jau ka vienalga varu saskatīt. Jo par Venēciju mēs visi esam dzirdējuši.
Varbūt pilsētu apraksti ir tikai tāda dekorācija Marko Polo un Hubilaja filosofiskajām sarunām un klusēšanai. Bet varbūt gluži otrādi.
“Manā prātā joprojām glabājas daudz pilsētu, ko neesmu redzējis un nekad neredzēšu, tie ir nosaukumi, kas nes līdzi kādu tēlu vai fragmentu, vai zibsni, vai iedomu ainu: Getullija, Odile, Eifrāzija, Margara. Arī pilsēta augstu virs līča vēl aizvien ir turpat – ar savu noslēgto laukumu, kam pašā vidū ir aka -, taču šo pilsētu es vairs nespēju nosaukt kādā vārdā, nedz arī atceros, kā varēju tai piedēvēt vārdu, kas nozīmē pavisam ko citu.”
Šī man bija Ziemassvētku dāvana no Sibillas.

Advertisements

Rīgas iestaigāšana

Jānis Rokpelnis. Rīgas iestaigāšana. Il. Agnese Zeltiņa. R.: Mansards, 2012. 298 lpp.

  Jāatzīstas, ka “Rīgas iestaigāšanu” es sāku lasīt, cerēdama, ka grāmatu varēšu izmantot arī praktiski, lai kādu dienu pastaigātos pa Rīgu. No tā nekas nesanāca. Šis nav TV raidījums “Ielas garumā”. Rīgas stūrīši te nav nošķirami no Rokpeļņa ceļabiedru atmiņām, un vienkāršai lasītājai uz savu roku tais ielās netikt.
  Tikpat ļoti saimniecībā nederīga grāmata izrādītos skolēniem, kas cerētu atrast referātā (iespējams, lepni nodēvēta par zinātniski pētniecisku darbu) izmantojamas ziņas par kādu no daudzajiem – vairāk nekā piecdesmit – kultūras darbiniekiem (rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, kino un modes ļaudīm un vienu mācītāju turklāt), kas dzimuši Rīgā un kopā ar Rokpelni izstaigā savu bērnības rajonu, atcerēdamies, kā tur bija viņu laikos. Necik vairāk par dažiem teikumiem neizdosies izspiest.
  Kas tad paliek pāri? Autors, protams. Viņš runā vienā laidā, gan par telpu, gan par ļaudīm, gan par laiku, gan par sevi, un, lai kāds viņam nepārmestu gozēšanos teksta vidū, pats atzīst, ka šis literārais tēls dzīvo pats savu dzīvi. Tā nu šis pļāpā dzejiski ciniskā garā, izsaka negaidītus salīdzinājumus, izmanto savu jaunībslaiku slengu, kas man, stipri jaunākai personai, reizēm izklausās pavisam jocīgi, un vispār mēģina dzirkstīt vai zīmēties – ej nu sazini. Vietām man tās spēles patika:

  …Bet pagalms bija puķots un pat daļēji skuķots, kaut gan lielākoties – huligānots.

  Citviet ne. Lielākoties ne. Bet tos citātus es neesmu izrakstījusi, un vispār tā ir caurcaurēm personiska gaumes lieta. Domāju, ka pietiktu ar vienas nejauši uzšķirtas lappuses izlasīšanu, lai potenciālais lasītājs varētu izlemt, kā viņam autora izteiksme iet vai neiet pie dūšas. Vismaz nekā pieticīgi pelēka Rokpeļņa valodā nav.

  Peld sīkpilsoniskas pīles, iebrēcas pa reakcionārai vārnai, šur tur pamētājas arī kāds revolucionārs kaijas stāvs…

  Lūk, šis teikums man jau ne visai patīk, bet tajā parādās kāda negaidīta grāmatas īpatnība. Rokpelnis bieži vien iesprauž kādu negatīvu izteikumu par padomju laikiem, zin’ kā, ne tur brīvības, ne kā, bet izskatās, ka viņam tie joprojām ir kā atskaites punkts. Tie tiek piesaukti vietā un nevietā, tieši un netieši, kā ironija, alūzijas un parafrāzes, bet tik blīvi, ka rodas jautājums, kāpēc viņam šī stilistika ir tik svarīga, kāpēc joprojām vajag uzsvērt savu nošķiršanos, savu nepiederību?
  Par grāmatu var palasīt Ievas Kolmanes recenziju un garāku Arņa Koroševska apcerējumu.

Krakens

China MiévilleKraken: An Anatomy“. London: Pan Books, 2010.

Ar „Krakenu” es pabeidzu pagājušo gadu un iesāku jauno, gribēdama ko nelasītu un fun, un tieši to arī dabūju. Ja šim faktam piešķirtu kādu nebūt simbolisku nozīmi, mani šogad gaidītu daudz aizraujošas lasāmvielas un visas grāmatas piepildītu gaidīto. Protams, šādai māņticībai nav nekāda pamata.
Londonas Dabas muzeja Darvina centra pārzinis Billijs Herovs vada ikdienišķu ekskursiju un atklāj, ka ir noticis neiespējamais un no muzeja telpām pazudis visslavenākais eksponāts – milzu kalmārs. Līdz ar visu deviņus metrus garo tvertni, kurā peldēja lieliski saglabātais eksemplārs. (Šeit lasāms grāmatas sākums, kurā tas notiek.) Zādzības vietā ierodas mazliet savādi policisti no fundamentālistu un sektu noziegumu vienības, un pirmo lappušu parastajā Londonā drīz vien atklājas aizvien dīvaināki vaibsti. Pilsēta ir pilna ar pārdabisko. Kalmārs ir dieva mazulis, un tā pazušana pietuvina apokalipsi vai pat divas uzreiz. Vai tās grib izraisīt kalmāru kults vai kāds no viņu reliģiozajiem konkurentiem, vai kāda noziedznieku grupa? Viņi visi pēkšņi ir sākuši ļoti interesēties par Billiju, kuru izmeklētājs nepārliecinoši mierina:

„I wouldn’t say danger,” said Baron. „I’d say at the very worst it’s dangish.”

Policists, protams, krāpjas, un Billijam draud briesmas. Lai nu ko, bet briesmoņus Mjevilam patīk radīt, un ar tiem, kas ir šajā grāmatā, pietiktu vēl kādam plauktiņam. Haosa nacisti, izsitēji ar dūrēm galvu vietā, budisti, kas zina, ka vienmēr nogalina tikai pusotru cilvēku (visi pārējie ir neticīgie un grēcinieki), papīra tīģeri un vēl, un vēl. Kur nu vēl Goss un Sabijs, kas gadsimtiem ilgi ir iedvesuši šausmas visur, kur parādījušies, tiesa, tas parasti nav vilcies ilgi.

Goss locīja, miesa mikli skanēja un krakšķēja. Beidzot Anderss pārstāja kliegt, bet Goss turpināja locīt.
„Nu nezinu, Sabij,” viņš galu galā noteica. Viņš noslaucīja rokas Andersa jakā. Uzmeta acis savu roku darbam. „Man vairāk jāvingrinās, Sabij,” viņš teica. „Tas tik ļoti nelīdzinās lotosam, kā es būtu gribējis.”

Šķiet, kā Mjevils sāk, tā nevar apstāties. Viņa iztēle un teksts dzirkstīt dzirkstī, tajā ir ne tikai briesmoņi, bet arī jūras vēstniecība, atmiņas eņģeļi, kas sargā muzeju dārgumus, un dumpinieks Vati, kas sacēlies ēģiptiešu pēcnāves valstībā, izkļuvis no tās un nu organizē burvju izmantoto dzīvnieku streiku, ieslēpies kapteiņa Kērka (Kirka) lellītē. No vienas puses, grāmata liekas kā radīta kinoscenārijam, tā ir ļoti vizuāla, no otras – filma to visticamāk noplicinātu. Kaut vai Gosa un Sabija baisums lielā mērā slēpjas par viņiem nepateiktajā, tikai nojaušamajā, ko uz ekrāna tomēr nāktos parādīt, padarot viņus par komiksu antivaroņiem.
Galvenais šīs melnās komēdijas varonis nav ne Billijs, ne kalmārs, tā ir Londona. Daudzslāņaina, pilna tumšu nostūru un nolūku, bet tik dzīvīga un pārsteidzoša, ka man sagribējās būt tur. Un tad vēl valoda. Es atcerējos, ka man patiešām patīk angļu valoda. Mjevila grāmatas lasot, arī pašiem angļiem nākas ieskatīties vārdnīcā, taču pretstatā Vilam Selfam, kas maz zināmus vārdus izmanto pašmērķīgi, Mjevilam tas sanāk dabiski. Viņš neizliekas ne gudrāks, ne vienkāršāks, ne pieklājīgāks kā ir, pasmeļas gan no akadēmiskās, gan ielas valodas un tādējādi man sagādā daudz prieka.
Kad gribēšu pārlasīt kaut ko galvu reibinošu, ar „Galaktikas ceļvedi stopētājiem” konkurēs „Krakens”. Lūk, kur Mjevils ir atbildējis uz lasītāju jautājumiem par šo grāmatu.

Pastaiga ar Viļņas ceļvedi rokā

Tomas Venclova “Vilnius: City Guide”. Vilnius: R. Paknio leidykla, 2004.

Vilnius

 Nekad nebiju tā īsti izmantojusi tūristu ceļvedi. Šovasar pamēģināju, galvenokārt tāpēc, ka neilgi pirms plānotā brauciena uz Viļņu Svešvalodu bibliotēkā ieraudzīju šīs pilsētas ceļvedi, ko sarakstījis pazīstamais lietuviešu dzejnieks Toms Venclova. Uz vāka solīts iepazīstināt ne tikai ar Viļņas vēsturi, bet arī ar viņa iespaidiem.
 Grāmata nav bieza un ir ērta formāta, lai gan kabatā gluži to neielikt. Taču pārāk smaga. Vienīgais labums, ka biezajam papīram cauri nespīd lapas otrā pusē iespiestās ilustrācijas. To ir daudz, vismaz pa vienai katrā lappusē, visas skaistas un krāsainas. Ja nekur negribas braukt, grāmatu var pārlapot arī mājās.
 Vairāk nekā trešdaļu grāmatas aizņem vēstures izklāsts, kas man radīja iespaidu – Viļņai tomēr būtu jāpieder poļiem. Pārējais teksts īsti apraksta dažādus kultūras un vēstures pieminekļus, galvenokārt baznīcas. Pārāk daudz baznīcu. It kā gandrīz nekā cita tur nebūtu. Un pārāk daudz māju, kurās dzīvojuši 18. un 19. gadsimta zinātnieki, kas varbūt ir svarīgi Lietuvas vēsturē, taču ārzemniekiem viņu uzvārdi patiesi neko neizsaka.
 Viļņas dzīve, spriežot pēc ceļveža, aprāvās padomju varas gados, kad baznīcas izmantoja sekulāriem mērķiem, un pēcāk atsāka ritēt, draudzēm pārņemot atpakaļ dievnamus. Lai gan var saprast šo nepatiku pret padomju laiku (Venclovam 1977. g. atņēma PSRS pilsonību, un viņš emigrēja uz ASV) un vēlmi atjaunot lietu kārtību, nevar nepamanīt, ka daļa baznīcu ir uzceltas vecajās svētvietās, kas bija veltītas lietuviešu jeb pagānu dieviem. Tomēr tiem neviens viņu īpašumus atdot atpakaļ negrasās. Senākos laikos vismaz iejaucās Perkūns un sagrāva katedrāli, kas uzcelta viņa svētnīcas vietā, kā arī dažas citas baznīcas. Rādās, ka Perkūns vispār ir rūpējies par taisnību un bieži svaidījis zibeņus, nosperot, piemēram, medicīnas profesoru Bécu, kurš bija pielicis pirkstu, lai iznīcinātu Lietuvas studentu pagrīdes biedrību “Filomati”, kas 19. gs. sākumā vēlējās panākt Lietuvas un Polijas neatkarību no cariskās Krievijas. Diemžēl mūsdienās Perkūns ir saguris un leišiem jāpaļaujas uz tiesām.
 Dievi nebija palīdzējuši arī Viļņas ebreju kopienai, ko gandrīz pilnībā iznīdēja fašisti. PSRS laikā tika iznīcinātas ebreju kapsētas, kapu pieminekļus izmantoja ēku un tiltu būvniecībā, bet šis fakts grāmatā nav pieminēts.
 Pie Genocīda upuru muzeja (šajā ēkā reiz atradās gan gestapo, gan VDK) bija apskatāma neatkarības cīnītājiem veltīta bērnu zīmējumu izstāde. Palika neomulīgi, redzot skolēnu attēlotos daudzos krievu un vācu kareivjus un padomju vilcienus, kas izbrauc cauri zemnieka sētai. Tur valdīja nevis dzimtenes mīlestības, bet gan naida noskaņa.
 Bija jauki tā staigāt apkārt ar grāmatu rokā un ik pa laikam palasīt. Varētu pat pameklēt kādu Rīgas ceļvedi un atkārtot šo pasākumu tepat. Bet šo tekstu par Viļņu būtu varējis uzrakstīt jebkurš vēsturnieks vai žurnālists. Nebija ne Venclovas personisko piezīmju, ne nostāstu, kas varētu krietni atsvaidzināt tekstu un padarīt pilsētu saismīgāku. Pietrūka arī atsauču uz jaunākiem laikiem un vienkāršās tautas dzīvi. Vārdu sakot, pa pilnam neizmantotu iespēju.