Bloga arhīvi

dzīvība tītīga krūtīs man

Mehmeds Jašins. Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas. Atdz. Uldis Bērziņš, il. Aldis Aleks. Adria, 2008. (Mehmet Yaşın. Yenişehir’de Eski Şarkılar.) 111 lpp.

 Pirms dažām dienām Elīna meklēja grāmatas, kuru darbība norisinās Kiprā. Labi atminējos, ka esmu lasījusi kāda Kipras turka dzejoļus, pameklēju internetā, šo to atradu, bet nejutos īsti pārliecināta, ka tas ir tas, ko domāju. Gluži vai nejaušs skatiens grāmatplauktā apliecināja, ka patiesi, manis lasītā grāmata ir cita. Šī te.
 Kad nu biju to atradusi un izvilkusi no skapja, es to, protams, atvēru (tāpēc noslaucīt grāmatām putekļus ir tik neizpildāms uzdevums) un izlasīju. Dzejoļi joprojām bija tikpat labi, kā man palikuši atmiņā, tomēr neesmu droša, ka būtu prāta darbs tos ieteikt potenciāliem tūristiem. Es vismaz apsvērtu dzīvības apdrošināšanu, jo to mājvieta ir konkrētāka par Kipru – tā ir demarkācijas līnija, pie kuras šauj un mirst. Dzejnieks gan pasaciņas vien raksta. Varoņpasakas.

Neviens to neatmin mans ģenerāli
kā mūsu iela saukta
kad vēl nebija kritušo varoņu

 Vai “Klusējot stāstāmā pasaka”, kas beidzas šādi:

Dievs atrada sauju pelnu
tik nedomājiet ka neieraudzījis
vairs ne Korānu ne talismanu
Dievs sūtīs viņu uz elli!
Dievs nopūtās:
Tik rūgtā nāvē mirušam
vieta bez šaubām debesīs
ja man tās debesis būtu.

Šo pašu dzejoli grāmatā var aplūkot oriģinālā vai varbūt vienā no oriģinālvariantiem, kas, sajukušā valstī dzīvojot, uzrakstījies/uzzīmējies vairākās mēlēs uzreiz. (Piedodiet, nebija skenera pa rokai.)
2016-02-29 17.07.42

Un tad – trīs valodas reizē lauzās manos dzejoļos
ne Turki vairs saprata, ko gribu teikt
ne Hellēņi, ne Tie pārējie –
bet netaisos pārmest Nevienam, tas bija kara laiks.

 Nezinu, vai esmu sapratusi, ko Jašins grib sacīt, bet man viņa dzejoļi šķiet apbrīnojami gaiši, pat tie par karu, kas turklāt neaizņem visu mazo izlasi, tajā ir arī šis tas cits.

Pret vakaru jasmīnkūpošos mākoņos lido
viegla spalviņa
aizlido mana mīļā Vectantiņa tik 85 gadiņus jauna!

 Tāpat nezinu, vai tas ir Bērziņa pirksts (jo viņš nav vienīgais, kas atdzejojis), tak visai turku dzejai, ko man nācies lasīt, piemīt kas savdabīgs, kāda vienojoša noskaņa, ko var iepazīt lielajā izlasē “Baložu pilni pagalmi” vai kaut vai grāmatas vārdā nosauktās grupas dziesmā ar Orhana Veli Kanika vārdiem “Tava māja”, ko jūs noteikti zināt.

 Iespējams, tas atlasītāju gaumes un autoru kopējo iedvesmas avotu un literāro paraugu dēļ.
 Lai nu kā, “Vecas dziesmas no Jaunās pilsētas” var mierīgi ieteikt arī tiem, kam no dzejas bail, jo tās ir saprotamas ikvienam, vienkāršā formā un lielākoties nesarežģītiem vārdiem sarakstītas, un runā par to, par ko reizēm vajag paklausīties.

 ”Read Harder” 13. (grāmata, kuras darbība noris Vidējos Austrumos) un 21. (grāmata par politiku) punkts.

Neredzamais A

G. Willow Wilson. Alif the Unseen. London: Corvus Books, 2012. 427 pp.

 Jo ilgāk domāju par “Alifu”, jo nīgrāka kļūstu, tāpēc varbūt jāpasteidzas uzrakstīt kaut ko puslīdz iecietīgu. Tas ir, lasīdama nebiju sajūsmā, bet arī nemocījos, un džini, un zeltīts vāks. Utt. Ja es būtu kādus gadiņus jaunāka, man droši vien patiktu vairāk, tas arī tiesa.
Autore ir salikusi kopā visādas potenciāli interesantas lietas: politiku, islāmu, Vidējos Austrumus (trīs punkti – 13., 20., 21. – Read Harder izaicinājumā aizpildīti jau ar gada pirmo grāmatu, kas turklāt paņemta no TBR Kaudzes), hakerus, kaķus, džinus, it kā spēcīgu meitenes tēlu, pielikusi klāt trillera cienīgu sižetu (hakeris pret ļauno valsts drošības dienestu, kas sadarbojas ar sliktajiem dēmoniem; pat slepenais politieslodzīto cietums te ir) un kiberpanka ietekmētus programmēšanas brīnumu aprakstus, pa vidu vēl apspriež metaforu spēku, un tomēr…
Jau agrāk biju domājusi, cik grūta dzīve tiem baltajiem rietumu autoriem: ja raksta tikai par tādiem pašiem cilvēkiem, tas ir slikti; ja raksta par citiem, arī nav labi, apropriācija, rokas nost no mūsu kultūras mantojuma un tā joprojām. Bet varbūt tā arī ir. Vilsones kundze ir apsegusi galvu, pārcēlusies uz Ēģipti, pieņēmusi islāmu, bet vienalga izklausās balta.
Tātad kādā vārdā nesauktā emirātā apmēram Arābu pavasara laikā dzīvoja jauns, izlutis vīrietis, kas atsaucās uz hakeru segvārdu Alifs (tas pats Alefs, A, visa sākums), pārdeva savus tādus kā virtuālā drošības dienesta pakalpojumus gan islāmistiem, gan komunistiem, gan pornogrāfijas tīklā licējiem. It kā vārda brīvības dēļ. Pret māti, kalpotāju un kaimiņmeiteni, bērnības draudzeni Dinu, kas kopš 12 gadu vecuma ietinās hidžābā (ceru, ka nejaucu apģērba gabalu nosaukumus un garumzīmju vietas), jo stipri ticēja uz Allāhu, izturējās kā piecpadsmitgadīgs. Ielas kaķeni smilšu vētras laikā tomēr ielaida patverties istabā. Bija ļoti talantīgs un, kad viņu pameta tīklā satiktā bagātā meitene, kuru ģimene (nezinot, ka viņa Alifam ir parādījusi gan seju, gan visu pārējo, notraipot palagu) spieda apprecēties ar šeihu (kas izrādījās liels Alifa ienaidnieks), brīnumainā veidā sarakstīja programmu, kas spēja atpazīt cilvēku pēc tā, kā viņš raksta internetā. Programma nokļuva specdienestu rokās, apdraudot visus hakerus, blogerus, revolucionārus un porno izplatītājus arābu valstīs, bet Alifs toties tika pie ļoti senas grāmatas, džinu “Tūkstoš un vienas dienas pasakām”, kas izrādījās spējīgas izraisīt apvērsumu programmēšanā.
Tālāk kā jau parasti. Alifs bēga, sliktie viņam dzinās pakaļ, piebeidza dažus varoņus, kas nebija galvenie. Puisim nāca palīgā kaimiņmeitene (nezinu, vai maiteklis, bet viņš, protams, saprata, kur meklējama īstā laime), džini, vieds garīdznieks, islāmam pievērsusies amerikāniete (he, he, viņai stāstā ir ļoti svarīga loma) un vēl daži. Ne tik ierasti, ka Alifs vairākas reizes apraudājās.
Ja nerunājam par amerikānieti un reliģiju, kiberpanka daļa izklausījās pārāk neticama, specdienesti pārāk bezzobaini, un, par spīti tam, ka visiem patīk Dina, no feministiska skatpunkta romāns ir diezgan nožēlojams. Pirmkārt jau galvenajam varonim nevajadzēja būt Alifam, kas bez programmēšanas neko īsti nemācēja (un man šķiet, ka visi viņa panākumi nāca kā džinu sievietes dāvana). Tomēr visas sievietes nemitīgi tika nobīdītas sāņus, un par varoni tautas acīs padarīts šis jaunais cilvēks. Otrkārt, pie savas nevainīgās sievas viņš izies, iepazinis jau divas sievietes, un tas nav godīgi. Treškārt, tā pati Dina vienbrīd sacīja, ka mīlot Alifā nevis to jaunieti/puiku, kāds viņš bija tobrīd, bet gan to vīrieti, par kādu viņš izaugs. Tas ir stulbi. Būtu labāk atdevusies džinam.

Ja nu kāds ir ticis šitik tālu, atgādināšu, ka nākamceturtdien “Mansarda” grāmatnīcā notiks dzejas lasījums, atbalstot dzejnieku Ašrafu Fajedu, kuram tika piespiests nāvessods Saūda Arābijā. Vieni vienīgi vīrieši un vadītāja.

Bet Rakstniecības un mūzikas muzejs piedāvā izdrukāt un lietot muzeja 2016. gada kalendāru neierastā daudzskaldņa formā.

Lasu: Tricia Sullivan. Someone to Watch Over Me.
Christina Fink. Living Silence: Burma under Military Rule.
Charles de Lint. Memory and Dream.
Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador.

Nepadodas man monorīdings, kaut arī nesen izlasīju rakstiņu, ka multitāskings, lai kā izslavēts, tomēr neesot produktīvs.

Melnā kaste

Amoss Ozs. Melnā kaste. Tulk. Ilmārs Zvirgzds, il. Aivars Plotka. R.: Jāņa Rozes apgāds, 2000 (1987). 255 lpp. (קופסה שחורה
עמוס עוז).

2014-12-20 10.51.20  Pirms vairāk nekā gada es no Sibillas j-kdzes (hmm, hmm… nez kāpēc šķita, ka tā labi izklausās) virtuālā dāvanā saņēmu “Melno kasti“. Nu, un vēl filmu, ko diemžēl neesmu noskatījusies, bet, ja jau par to ierunājos, izrādās, ka jūtjūbē ir atrodams vecs itāļu kino, nu tur “Nakts portjē” vai Pazolīni. Vismaz spāniski. Zināmu sakaru ar “Melno kasti” arī var saskatīt, ja pacenšas.
  Piemēram, sarežģītas, bet vismaz šķietami nesaraujamas attiecības, kurās sekss ir nāvējošs ierocis. Jo “Melnajā kastē” varoņus, kas cits citam nepārtraukti raksta garas vai īsākas vēstules, kurās mēģina no saņēmēja kaut ko iegūt, lai gan ne vienmēr ir skaidrs, ko tieši, vieno ne tikai sarautas ģimenes saites un stipri atšķirīga reliģiski politiskā pārliecība, bet arī atmiņas un iedomas par seksu, kas bija, ir un varētu būt. Vispār viņi tur cits citu čakarē, kā vien varēdami, bet es sajutos diezgan pārsteigta, ka vairumam atsauksmju rakstītāju Ilanas šķirtais vīrs Aleks (bijušais armijnieks, tagad uz Rietumiem pārcēlies akadēmiķis, kas pēta reliģiskos fanātiķus) šķitis daudz nepatīkamāks par otro vīru Mišelu, kas reliģijas un patriotisma vārdā cenšas no Aleka izspiest visu viņa naudu. Un vēl kādā veidā!
  Vai es tagad saprotu Izraēlu? Nē, protams, tomēr zināmu priekšstatu par to, cik sarežģīti viņiem dzīvot tādā reliģijas pārņemtā sabiedrībā, gan var gūt. Vienīgi, ja nu kāds sadomās izlasīt grāmatu, to nav nemaz tik viegli sameklēt bibliotēkās, kaut arī tā krietnu laiku, šķiet, bija vienīgais mūsdienu Izraēlas literatūras darbs, turklāt vēl daudzveidīgā latviešu mēlē pārnests no paša ivrita.
  Starp citu, pavisam nesaistīti es nesen (khmm… pirms kāda mēneša) izlasīju (leišu tulkotu) interviju, kurā Ozs apgalvo, ka reizēm tikt nosauktam par nodevēju esot gods (saite uz tekstu angļu valodā).

Lasu: Eduardo Mendoza. Riña de gatos: Madrid 1936.

Klausījos:

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos:

Četri ceļi uz piedošanu

Ursula K. Le Guin. Four Ways to Forgiveness. (Hainish Cycle #7.) New York: HarperPrism, 1996 (1995). 307 pp.

Labi, ka tur augšā ir rakstīts “piezīmes”, nevis “apcerējumi” vai kas tamlīdzīgs. Mierīgu sirdi varu turpināt atļauties būt vēl lakoniskāka par Kasimu. Galu galā, ja zināt Le Gvinu, jūs jau zināt, vai gribat viņu lasīt, bet, ja ne, labāk sākt ar ko citu.
Tātad mums ir četri savstarpēji saistīti stāsti par notikumiem uz divām planētām tālajā visuma galā. Viena no tām kalpo par dabas resursu ieguves vietu otrai, tāpēc ir ļoti izdevīgi, ka šajā sabiedrībā pastāv verdzība. Protams, līdz vergi saceļas. Stāsti patiešām ir par piedošanu un brīvības iegūšanu, par neveiksmīgiem mēģinājumiem atbrīvot citus un veiksmīgiem mēģinājumiem palīdzēt. Dzīvotu es uz citas planētas vai citā kontinentā, šī man varētu būt vēstures grāmata. Tagad daļēji ir sajūta, ka tas uz mani īsti neattiecas, nu jā, ka tā ir fantastika.
Tomēr vienlaikus visi stāsti ir arī par diviem cilvēkiem, kas iemācās saprast viens otru, un šis citāts man sasaucās ar Jansones stāstiem.

What is one man’s and one woman’s love and desire, against the history of two worlds, the great revolutions of our lifetimes, the hope, the unending cruelty of our species? A little thing. But a key is a little thing, next to the door it opens. If you lose the key, the door may never be unlocked. It is in our bodies that we lose or begin our freedom, in our bodies that we accept or end our slavery.

Lasu:
Ieva Melgalve. Mirušie nepiedod.
Lorija R. Kinga. Bišu valoda.
Andra Manfelde. Dzimtenīte.
Italo Calvino. El barón rampante.

Klausos:

Spiegs un tulks

Džons Lekarē. Misijas dziesma. Tulk. Ligita Lanceniece, il. Arnis Kilbloks. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (John le Carré. The Mission Song. 2006.) 360 lpp.

 Jau pāris gadu gribēju izlasīt kādu spiegu romānu, lai man būtu iemesls uzlikt vienu Femmju dziesmiņu, tikai tas diemžēl galīgi nav žanrs, kas man liktos saistošs. Ja palūkojamies plašāk, pret trilleriem kā tādiem man teorētiski iebildumu nav, bet praksē tie parasti nekādu baudu nesagādā. Bet, no trešās vai kādas citas puses, atmetot visus Bondus, Štirlicus un Bogomila Rainova varoņus, paliek vismaz viens autors, par kuru pat es esmu dzirdējusi, pie tam labus vārdus no cilvēkiem, kam šajā ziņā uzticos. Tas ir Džons Lekarē. Turklāt esmu redzējusi filmu “Uzticīgais dārznieks”, kas uzņemta pēc viņa romāna, un tajā varēja skatīties ne tikai uz Reifu Fainsu. Slavenākie Lekarē romāni droši vien ir The Spy who Came in from the Cold un Tinker Tailor Soldier Spy, bet es paņēmu bibliotēkā šo, jo tā galvenais varonis ir poliglots un tulks.

 Lūdzu nekad nejaukt ierindas tulkotāju ar augstākā kaluma tulku. Tulks arī ir tulkotājs, tiesa, bet ne otrādi. Par tulkotāju var būt ikviens ar zināmu valodas prasmi, tam blakus vārdnīca un rakstāmgalds, pie kura sēdēt līdz pusnaktij, līdz lampā izdeg eļļa: atvaļināti poļu kavalērijas virsnieki, trūcīgi aizjūras studenti, taksometru vadītāji, uz pusslodzi strādājoši viesmīļi un skolotāji – katrs, kas gatavs pārdot dvēseli par septiņdesmit mārciņām. Tam nav nekā kopīga ar sinhrono tulku, kas vaiga sviedros nopūlas sarežģītās sešu stundu sarunās. Tulkam jādomā tikpat zibenīgi kā biržas brokerim krāsainā žaketē, slēdzot finanšu kontraktus. Dažreiz labāk, ja nedomā vispār, bet ļauj, lai zobratu ritenīši smadzeņu abās pusēs saķeras kopā, pašam mierīgi sēžot un gaidot, kas izvelsies no mutes.

 Nu, salīdzināt ierindas kaut ko ar augstākā kaluma kaut ko citu nekad nav prātīgi. Man jau nu šķiet, ja labam tulkam jādomā zibenīgi, labam tulkotājam toties jādomā dziļi un plaši, kas droši vien ir citādi, bet nez vai vieglāk. Bet pēc šīs lecīgās pasāžas smadzenes gribot negribot īpaši pievērsās aizdomīgajām vietām, kuru netrūka pamatā raitajā tekstā, kas vairumam lasītāju noteikti šķistu ļoti labi uzrakstīts. Piemēram, “darba ministram” (nevis leiboristu?). Vai “kā gan šie misters un misis Pareizie atrod viens otru” (nevis Īstie?). Vai jautājums: “Vai tagad uzreiz, mister Anderson?” Šī ir vēl sarežģītāka mīkla par iepriekšējām, jo kursīvs tiklab varētu būt izmantots oriģinālā, lai parādītu, ka jautātājs uzsvert vienkārši latviski neveikli iztulkotu “right now” (tūlīt pat, tieši tagad), kā izcelt to, ka vēstītāja angļu valoda nemaz nav tik ideāla, kā viņš apgalvo. (Kaut arī pārējie piemēri drīzāk liecina par šīspuses kļūdām, arī otrā versija ir pamatota.) Tāpēc, ja es domātu lasīt grāmatu otrreiz, es tomēr gribētu to darīt oriģinālā, bet tā nu ir mana piekasīgā daba un interese par valodnieciskiem smalkumiem. Vēl piekasīgāki un nopietnāki studenti droši vien varētu uzrakstīt kursa vai pat diplomdarbu, salīdzinot angļu un latviešu tekstu.
 Pārējos noteikti vairāk interesē kas cits, piemēram, kas tad tur īsti notiek.

 Bruno Salvadors, 28 gadus vecs Apvienotās Karalistes pilsonis, ir diezgan veiksmīgs franču, svahili un vēl vairāku Austrumkongo valodu tulks. Viņa klientu lokā ir arī kāds slepens Aizsardzības ministrijas departaments, kura vadītājs viņam reiz piespēlē jau nopietnākas kategorijas darbiņu jeb iespēju sasmērēt rokas laba mērķa vārdā. Labais mērķis izrādās vēlme ieviest demokrātiju Austrumkongo, zemē, kur dzimis pats Bruno, viņa māte un nesen iepazītā mīļotā sieviete. Tulkojot slepenu sanāksmi un noklausoties tās dalībnieku sarunas, Bruno apjauš, ka angļus daudz vairāk par demokrātiju interesē koltāns un jaunā iecere beigtos ne tikai ar vēl vienu asiņainu karu, bet arī ar pamatīgu dabas resursu izlaupīšanu. Nesen atdzimusī Āfrikas asiņu balss mudina viņu izkāpt no ierastās nemanāmā un ārkārtīgi lojālā tulka lomas, aizstāvēt Kongo.
 Kaut arī ir viegli paredzēt, kas notiks tālāk, spriedzes romānā ir pietiekami. Ļoti iespējams, ka lasītājs uzzinās ko jaunu – vai pat daudz jauna – par Āfrikas, īpaši Kongo problēmām. Nepavisam neesmu pārliecināta, ka izlūkdienesta darbība un šādu slepenu sanāksmju gaita dzīvē ir tieši tāda, bet viss izklausās gluži ticami – ak vai! Pēc grāmatas izlasīšanas nevar neko labu padomāt ne par valdībām, ne starptautiskajiem uzņēmumiem, ne, hmm, afrikanologiem, žurnālistiem, filantropiem un vai visiem pārējiem. Par spīti savā ziņā pozitīvajām beigām (visi nenomira utt.), grāmata ir nihiliski depresīva. Pārliecinoši nihiliski depresīva.
 Pārliecinošs Lekarē ir padevies arī galvenais varonis. Sākumā viņš ir pat kaitinoši naivs un lielīgs, tad pakāpeniski lasītājs iepazīst tuvāk viņu un viņa sarežģīto pagātni, kas lielā mērā izskaidro, kā Bruno ir izaudzis tieši par tādu cilvēku, un beigās viņš savu naivumu ir spiests pazaudēt, atkal un atkal no jauna sāpīgi apsvilinoties. Un vienā brīdī es noticu, ka viņš tāds ir, ka viņš ir dzīvs un diezgan jauks cilvēks.

Vienradža ēnas

Rakela Martineza. Vienradža ēnas. Tulk. Edvīns Raups, il. Dina Ābele. R.: Jumava, 2012. (Raquel Martínez. Sombras de unicornio. 2006.) 271 lpp.

 Atkal ir pienākusi reize, kas īsti nezinu, ko domāt. Pareizāk sakot, es būtu gribējusi izteikties aizrautīgāk, bet…
 Grāmata ir glīta, ar ilustrācijām, lai gan mežģīņainie ēnu raksti man īsti nesaistījās ar tekstu. Tiesa, varbūt tieši Ābele ir tā, kam samaksāts ar sudraba monētām, ja jau ES un KM naudiņu ieguvusī paplānā grāmata mīkstajos vākos izdevniecības vietnē maksā 8 latus? Cik tad mums par to paprasītu bez papildu finansējuma? 2010. gadā tā ieguvusi ES Literatūras prēmiju, tātad kaut kam tur noteikti jābūt.
 Vismaz vienradzim. Tikai Klaudija, Spānijā dzimusi, Argentīnā uzaugusi un nu salauztas sirds un vēl citas vilšanās dēļ uz Madridi atbēgusi jauna žurnāliste viņu nekādi nespēj ieraudzīt. Kaut arī grāmata sarakstīta vēl pirms 2008. gada beigām, kas Spānijai bija ne mazāk sāpīgas kā mums, top skaidrs, ka nekādi zelta laiki tie nebija. Ar argentīniešu vai meksikāņu akcentu runājošos neviens atplestām rokām nav gaidījis, un Klaudija ir laimīga, kad dabū darbu citam argentīnietim piederošā bārā. Tur viņa maisa kokteiļus, sarunājas ar simpātisko bāra īpašnieku Marko, vēlāk ar no Meksikas ieceļojušo, poētiski noskaņoto Edgaru, reizēm iedomājas par vienradzi, bet biežāk nokļūst atpakaļ pagātnē – vai vismaz tur nokļūst lasītāja.
 Argentīnas daļa mani saistīja visvairāk. Nevis Klaudijas, bet gan selvas dēļ. Lūk, tajos mežos, sarkanajā zemē pie upēm un ūdenskritumiem es reiz gribētu nokļūt, un vismaz daļēji tas ir šī romāna iespaids. Pati Klaudija no turienes gan ir aizbēgusi, nu, jūs jau varat iedomāties – meli, korupcija, trūkums, bezcerība. Abi grāmatā tēlotie jaunieši, jāpiebilst, no (augšējā) vidusslāņa, ir iecerēti kā neveiksmīgi cīnītāji par taisnību, un tekstā netrūkst gandrīz žurnālistisku sociālā netaisnīguma aprakstu (kā policijas un protestētāju pret industriālo piesārņojumu sadursmes attēlojums šeit lasāmajā oriģināla fragmentā), kas mani, kas taču varētu būt ļoti uzņēmīga pret šādiem tekstiem, tomēr atstāja vienaldzīgu. Tomēr viņu cīņas spars pat neuzplaukst. Edgars uzraksta vienu rakstu opozīcijas avīzē, tiek piekauts un aizlaižas (to, protams, viņam nevar pārmest, bet vai autore nevarēja labāk pastāstīt par avīzes redaktoru, kam tak draud daudz lielākas briesmas?). Klaudija piesakās darbā kādas ziemeļu pierobežas pilsētas internetā vietnē un sacer rakstus, kuru mērķis ir piesaistīt tūristus un investorus. Viņa it kā mēģina ieviest mazliet subversijas, bet nu sabiedrisko attiecību un reklāmas joma tomēr ir kas gluži pretējs žurnālistikai. Man būtu interesanti lasīt, kā Klaudija tiek pakāpeniski kooptēta, bet nekā tāda grāmatā nebija. Šķiet, nebija arī vajadzības, jo jauniešu nostāja vairāk izskatās pēc pozas.

 Jau minēju, ka Klaudijai ir bijusi nelaimīga mīlestība. Arī to autore neparāda. Labi, tā ir pagātne un tikai fons, bet, ja tiek pateikts, ka Djego ir bijis gļēvulis un Klaudija viņa dēļ tā cietusi, es tomēr gribu kaut mazliet uzzināt, kas tur īsti ir noticis. Kopumā man pietrūka tēlu rīcības psiholoģiskā pamatojuma, kā arī grāmatā, lai es to lasītu kā mīlas moku un sevis atrašanas stāstu, bija pārāk daudz politisku jautājumu, kas savukārt bija pārlieku neizstrādāti, lai to lasītu kā sociālu romānu. Ļoti iespējams, ka citiem tā nešķistu.
 Patīkami, ka tekstam ir daudz zemsvītras piezīmju, kas ļauj saprast, ko viņi īsti ēd un lasa, vienīgi personvārdiem varēja pievienot arī oriģinālo rakstību. Raups, protams, ir poēts, un vietām ir iztulkots ļoti skaisti, taču kāda stingra redaktore būtu varējusi izsvītrot visus “savādāks” un “rūpei” atdot daudzskaitli. Un, ja es nezinātu, ka spāniski “novio/-a” nozīmē gan līgavaini/-u, gan vienkārši mīļoto puisi vai meiteni, es droši vien samulstu, izlasījusi jautājumu, vai Marko ir bijušas daudzas līgavas.