Bloga arhīvi

Kā sombrero no debesīm

Richard Brautigan. Sombrero Fallout: A Japanese Novel. Introd. by Kevin Williamson. Photo: Peter Ross. Edinburgh: Rebel Inc., 1998 (1976). 177 pp.

2016-02-01 18.04.27 Vecais labais Brotigans, kuru es no sirds mīlu kopš viņa latviski vienīgās iznākušās grāmatas, viduvēju melno detektīvu sirreālas parodijas “Sapņi par Babiloniju”, izlasīšanas, nomira 49 gadu vecumā nošaujoties. Nav nekāds brīnums, jo viņš bija diezgan nojūdzies. Alkoholisms, klīniska depresija, paranoīda šizofrēnija, aizraušanās ar šaujamieročiem, dzeju un dzenbudismu – tas viņu pavadīja vai visu dzīvi.
 ”Sapņi par Babiloniju” ir ceturtā grāmata iecerētajā, bet nepabeigtajā piecu romānu ciklā, kurā autors gribēja sirreālismu sajaukt ar dažādiem populāriem žanriem. “Sombrero Fallout” ir tās priekšgājēja un spēlējas ar japāņu “es romānu” (gudrāki cilvēki laipni lūgti labot terminus), kurā atrodamas daudzas autobiogrāfiskas detaļas, kas liek lasītājam noticēt, ka romāna vēstītājs, galvenais varonis un autors ir trīs vienā. Kā jau var nojaust, galvenais varonis ir rakstnieks, ļoti populārs amerikāņu humorists, kam patiesībā vispār nav humora izjūtas un kas pēdējā laikā raud tik bieži un daudz, ka reizēm domā – viņš sapņo, jo pats vairs nespēj pamanīt savas asaras. Un nevis tāpēc, ka tikko ir saplēsis iesākto stāstu par sombrero, kas nokrīt no debesīm.

 Tad kāpēc viņš raudāja?
 Vai tad ar slavu nepietiek?
 Atbilde ir pavisam vienkārša.
 Viņa japāņu draudzene bija aizgājusi.
 Viņa bija to pametusi.

 Jo šito ķerto taču nevar izturēt, un daiļā japāniete ar melnajiem matiem jau tā zaudēja divus gadus jaunības tāpēc vien, ka viņš gultā bija labāks nekā varēja gaidīt (bet sliktāks, nekā pats domāja). Visādas apsēstības, paniskas bailes no tunča, kurā ir dzīvsudrabs, olu meklēšana virtuvē, labi zinot, ka viņš nekad nepērk olas, jo ducis olu uzreiz – tas ir pārāk liels daudzums, lai par tām domātu vienlaikus, jo, galu galā, dzīve ir īsa un divpadsmit olas aizņem pārāk daudz laika. Un tā nu mīļotā viņu pameta, bet ir vīrieši, kam vairāk par visu patīk vērot guļošas japāņu sievietes matus, un nu rakstnieks jūk prātā vēl vairāk, līdz atrod viņas matu.
 Pa to laiku papīrgrozā stāsts turpina rakstīt pats sevi. No debesīm nokritušā, neizskaidrojami karstā sombrero dēļ mazajā pilsētelē izceļas nemieri, kurus savaldīt ierodas armija, un tankā atbrauc pats Normans Meilers kā korespondents. Un pilsētiņas bibliotekārei policists nejauši ar lodi norauj ausi.

 That was the last thing in the world that was needed to calm down this group of already rioting citizens.
 They responded to the town librarian having her ear blown off by attacking the policeman and literally tearing him to bits. They also dragged his partner out of the police car and gave him a good killing, too, but not before he shot three of them, including the town librarian. It was the second time that she had been shot in five minutes.
 The bullet took off her other ear.
 The town now possessed an earless librarian.
 A lot of towns won’t stand for things like that and this was one of those towns.

 Vārdu sakot, šis ir skumjš stāsts par zaudētas mīlas sāpēm, kas pasauli padara neciešamu.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

 Pievēršoties citām tēmām, man izdevās janvāra beigas pavadīt, lasot tikai pa vienai grāmatai, un viņmēnes esmu izlasījusi negaidīti daudz, 14 grāmatas. Varbūt tā vēl bija decembra panika. Bet tā turpināt es negrasos, tas nav man domāts.

Lasu: Gore Vidal. Sexually Speaking: Collected Sex Writings.

Klausos: piedienētu šo:

Žņaudzējs

Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Il.: Ferran Cartes. Barcelona: RBA Coleccionables, 1999 (1994). 184 lpp.

 Vaskess Montalbāns, kamēr vēl dzīvs, esot bijis stipri populārs Barselonas autors. To droši vien sekmēja gan fakts, ka viņš sacerēja kriminālromānus un scenāriju radniecīgam teleseriālam, gan tas, ka viņa izgudrotais detektīvs aizrāvās arī ar recepšu izklāstīšanu. Spāņi ir viena ēdelīga nācija, “bet mana mamma to gatavoja šādi”, kā rādās, ir ārkārtīgi svarīgs saviesīgu sarunu temats, un vispār, tikko mani piemeklēja atziņa, ka tieši viņi ir vainīgi tajā, ka esmu tik resna kā vēl nekad, nevis tostermaizes ar sieru vai pat turrons (kaut kas ļoti līdzīgs nugai; ļoti patīkams un salds olbaltumvielu uzņemšanas veids). Tomēr, atgriežoties pie literāta, pēc savas nāves 2003. gadā, jaunām grāmatām vairs neiznākot, viņš laikam ir bišķi noklājies putekļiem, bet vismaz tā nu ir spāņu problēma, nevis mana.
  “Žņaudzējs”, kas saņēma kaut kādu kritikas balvu, neietilpst M. V. M. galvenajā ciklā un nav arī īsti kriminālromāns. Vēstītājs sēž kaut kādā cietuma un psihiatriskās slimnīcas krustojumā, apcer savus mākslai līdzīgos noziegumus (jo cilvēks cilvēkam vilks un žņaudzējs vai upuris), gremdējas atmiņās par pusaudža gadu neiegūtās mīlestības Almas vienu perfekto krūti (skat Gustavs Klimts. Danaja. 1907) un daudzajām iegūtajām, bet ne ideālajām sievietēm, dalās enciklopēdiskajās zināšanās un sūrojas par psihiatriem, kuru ir daudz un kuri viņam netic. Tik ļoti netic, ka ved atrādīt noslepkavotos cilvēkus. Un vēl ir vērts ievērot, ka Bostona ir pārcietusi pilsoņu karu un karaļus. .
  Stāstu, protams, var izlasīt un saprast daždažādos veidos. Man sākumā tas šķita nežēlīgi smieklīgs. Ja es būtu inteliģentāka, noteikti liktos vēl smieklīgāks. Ak, kaut vai argentīniešu psihiatrs lakānists, kas pelna naudu, lakānistu melnajā tirgū pārdodams viltotus Žaka Lakāna neizdoto darbu melnrakstus! Vai tas, kā viņš nobiedēja antipsihiatru Leingu, kas izsauca sanitāru brigādi. Leingu, starp citu, esmu lasījusi, taču romānā par viņu ir pateikts pietiekami daudz, lai šis gadījums varētu uzjautrināt arī tos, kas par šo vīru dzird pirmo reizi.
 Pēc tam kļuva skumjāk. AIDS, bezgala vientulība, nāve, cilvēks cilvēkam utt.
 Vēl pēc tam – kas to lai zina. Nekas nav tā, kā to saka.
 Grāmata ir izdota arī franciski.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Lasu: Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā.

Klausos:

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Jaunie dīvainie…

The New Weird. Ed. by Ann & Jeff VanderMeer. Il.: Mike Libby, Ann Monn. San Francisco: Tachyon Publications, 2008. 414 pp.

  …kas patiesībā nemaz nav īsts the new weird tulkojums, jo weird vismaz šajā gadījumā nozīmē nevis vienkārši kaut ko neparastu, bet arī ko neomulīgu, varbūt pat šausminošu, iespējams, pārdabisku. Un antoloģijas sastādītāji (no kuriem viens ir N. W. pašos pamatos, lai gan viņa prozas krājumā nav) mēģina saprast, bija tāds novirziens literatūrā vai nebija un, ja bija, kā tas izpaudās utt. Šim jautājumam viņi ir piegājuši nopietni, un grāmatā ir gan redaktora ievads, gan ieteicamās literatūras saraksts, gan teorētiskā daļa, kurā vairāki dažādu valstu rakstnieki, izdevēji, tulkotāji un teorētiķi izklāsta, ko viņi saprot ar New Weird un kā tas viņiem padara dzīvi patīkamāku, kā arī strīdas savā starpā, gan vairāku novirzienam nepieskaitītu autoru (Paul De Filippo, Cat Rambo, Sarah Monete, Daniel Abraham, Felix Gilman, Hal Duncan, Conrad Williams) mēģinājums radīt kopēju N. W. stāstu, gan N. W. ietekmējušu autoru (M. John Harrison, CLive Barker, Michael Moorcock, Simon D. Ings, Kathe Koja, Thomas Ligotti), gan arī pašu dīvaiņu (China Miéville, Jeffrey Thomas, Jay Lake, Brian Evenson, K. J. Bishop, Jeffrey Ford, Leena Krohn, Steph Swainston, Alistair Rennie) stāsti. Patiesībā tādām arī antoloģijām būtu jābūt.
 Diemžēl problēma ir tā, ka teorētiskā daļa gandrīz vai bija interesantākā un tajā aprakstītais New Weird (literāri ambiciozs fantāzijas, fantastiskas un šausmu lit. maisījums ar dīvainiem un empātiski aprakstītiem protagonistiem, halucionārām, sīki izstrādātām detaļām, politisks, spilgts, gudrs utt.) stāstos nemaz tik ļoti neatspoguļojās. Pārāk daudzu darbu varoņi mani atstāja vienaldzīgu, varbūt tāpēc, ka bija konstruēti pārlieku intelektuāli, bet uz mani tieši šausmas literatūrā spēj iedarboties tikai emocionāli. Piemēram, visnotaļ slavenais Ligoti mani kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi pēc lasīšanas atstāja tieši tādā pašā stāvoklī kā pirms tās. Nu, un ja visa pamatā ir neomulīgums, kas uz mani neiedarbojas, tad nu ir kā ir.
 Daļā tekstu man pietrūka tieši stāsta, piemēram, Sveinstones darbā, kas citādi bija gluži lasāms un pat izklaidējošs. Tajā divas personas (viena domā, ka tas ir sapnis) kaut kur bēg no ļoti asinskāra un mūžveca radījuma:

Closer, at its fore, individual dots resolved as jet-black horses and hounds. The horses were larger than the greatest destriers and between, around, in front of their flying hooves ran hounds bigger than wolves. Black manes and tails streamed and tattered, unnaturally long. The dogs’ eyes burned, reflecting starlight, the horses’ coats shone. There were countless animals — or what looked like animals — acting as one being, possessed of only one sense: to kill. Hooves scraped the air, claws raked as they flew. They reared like the froth on a wave, and behind them the arc of identical horses and hounds stretched in their wake.
 They were shrieking like a myriad newborn babies. Dulled by distance it sounded almost plaintive. Closer, their size grew, their screaming swelled. As I stared at them, they changed. Yellow-white flickers showed here and there in the tight pack. All at different rates but quickly, their hides were rotting and peeling away. Some were already skeletons, empty ribs and bone legs. The hounds’ slobbering mouths decayed to black void maws and sharp teeth curving back to the ears. Above them, the horses transformed between articulated skeletons and full-fleshed beasts. Their skulls nodded on vertebral columns as they ran. Closer, their high, empty eyesockets drew me in. As I watched, the skeleton rebuilt to a stallion — rotten white eyes; glazed recently dead eyes; aware and living eyes rolled to focus on us. [..]
 On the backs of many other horses rode skeletons human and non-human, and corpses of various ages. They were long dead of fear or hunger but still riding, held astride by their wind-dried hands. Some horses had many sets of finger-bones entwined in their manes; some carried arms bumping from tangled hands, but the rest of the body had fallen away. They had abducted hundreds over the millennia.

 Vārdu sakot, jautri un pat kaut kas notiek, tikai īsti nevar saprast, kāda tam jēga. Šajā gadījumā gan esmu gatava piedot autorei, jo tas ir romāna fragments, un es varētu gribēt izlasīt visu darbu. Bet arī vienkārši stāstos es bieži nesapratu, kāpēc tie ir uzrakstīti, ziniet, tāda tīri dekoratīva māksla, kas mani nemaz ar’ neinteresē.
 Vienlaikus jāatzīst, ka es kārtējo (nu labi, laikam otro) reizi nesapratu, kāpēc tā arī neesmu izlasījusi nevienu Džefrija Forda grāmatu, jo viņa stāstā bija gan detaļas, gan atmosfēra, gan negaidītums, gan jēga, un man tas gluži vienkārši patika. Un K. Dž. Bišopu es arī tagad gribu palasīt. Bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka man New Weird ideja laikam patīk labāk par pašu New Weird, ja nerunājam par tiem pāris autoriem, kas man ir visiecienītāko skaitā. Tā gadās.
 Starp citu, tāds laiciņš jau ir pagājis, nez, vai šobrīd pastāv vēl kāds jauns fantāzijas vai fantastikas vilnis/novirziens/kustība?

Lasu:
Jeff Noon “Falling Out of Cars”;
Tom Zoellner “Uranium: War, Energy, and the Rock That Shaped the World”;
“Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.”.

Klausos:

Ar tēju zīmēta ainava

Милорад Павич “Пейзаж, нарисованный чаем“. Перевод с сербского Н. Вагаповой и Р. Грецкой. СПб.: Азбука, 2000. (Милорад Павић. Предео сликан чajeм. 1988.)

Ilgi nevarēju izdomāt, vai būtu labi nosaukt grāmatu par fantāziju un pseidointelektuālu figņu. Ne gluži tik ilgi, cik tā bija nostāvējusi nelasīta, nopirkta droši vien neilgi pēc izdošanas par latu astoņdesmit (lūk, kādi laiki ir bijuši! Tiesa, man ir cits izdevums, nevis attēlā redzamais), bet tomēr. Visi taču zina, ka Pavičs rakstīja postmodernu nopietno literatūru, ko varbūt pieklātos dēvēt par maģisko reālismu. Bet kā gan citādi, ja ne par fantāziju, lai saucu grāmatu, kurā pa vienu logu allaž ir redzams nākamais gads, kurā dēmoni sazinās, izmantojot cilvēku klepu un žagas, kurā laiks plūst visos virzienos un no cilvēka mierīgi var atdalīties ēna vai balss un sākt dzīvot savu dzīvi? Turklāt bez visa nosauktā šīs grāmatas nebūtu. Un vai romāns, kas sastāv no divām grāmatām, no kurām vienu krustvārdu mīklu cienītāji var lasīt gan horizontāli, gan vertikāli, tātad, Umberto Eko vārdiem runājot, atvērts romāns, nav pārāk komplicēts? Es pati arī nevarēju izdomāt, kā labāk lasīt, un paliku pie horizontālā jeb ierastā paņēmiena lasīt no sākuma līdz beigām. Šķiet, tā pat bija labākā izvēle, taču nešaubīgi to varētu pateikt, tikai izlasot grāmatu pa vertikāli un pirmoreiz. Sarežģīti.
Ja ir lasīta “Hazāru vārdnīca”, “Ainavā” daudz kas šķiet pazīstams. Sapņi, kas iejaucas dzīvē un ir spēcīgāki par nomodu, reizēm laikam rādās pat vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Viņam šķita, ka viņš nedzīvo, bet kāds cits redz viņu sapnī, un tas nav cilvēks, bet gan kāds dzīvnieks vai augs. Viņš nomazgājās ar rakiju, ieskatījās spogulī un nodomāja: gluži kā paša māte būtu uzaudzējusi bārdu…

Pavičs daudz piesauc reliģiju. Pirmā grāmata “Mazais nakts romāns” sākas ar stāstu par ļaudīm, kas iemācījās atšķirt cilvēkus, kuru sirds pilna klusēšanas, no tiem, kam sirds piepildīta ar klusumu. Tā mūki sadalījās vientuļniekos un kopienā dzīvotājos, kam katram savs uzdevums un kas no vienas grupas otrā var pāriet tikai tad, ja atsakās no sava vārda un valodas. Katra nodaļa vispirms pavēsta par mūkiem un tad pievēršas neveiksmīgam arhitektam Afanasijam Svilaram, kura plaukstas līnijās ierakstīta Belgrada, kura projekti izpelnās kolēģu atzinību, taču nekad netiek uzcelti.

Viņš uzskatīja, ka arhitektūrā humors ir tikpat nepieciešams kā sāls maizē, ka ēkā ikvienam gadalaikam vajag savas durvis, bet grīdas jāieklāj gan dienai, gan naktij, jo naktīs skaņa lejup izplatās krietni ātrāk nekā augšup..

Un tā joprojām. Šāda loģika romānā valda viscaur. Katram neierastajam notikumam ir konkrēts iemesls, katra rīcība izsauc sekas. Viss tiek sistematizēts un iegrāmatots. Paviča absurds ir tik sakārtots, ka bez reliģijas viņš laikam nemaz nevarētu iztikt. Svilars apgalvo, ka ir ateists, tomēr pirmās grāmatas beigās, meklēdams kara laikā pazudušo tēvu, nonāk klosterī, kur tēvs viņam ir iestādījis dārziņu. Tur visu augu nosaukumi sākas ar viņa vārda burtiem, tur ir izaugušas visas viņa domas, vēlmes un darbi, tur pēc puķu un zāļu smaržas var noteikt, kā viņš rīkojas un kā jūtas…
Un Svilars saprot, ka ir palaidis garām vienīgo sievieti, ko spēj mīlēt un ko slepus uzskata par sava dēla pirmo māti, ka, būdams vientuļnieks, mēģinājis nodoties kopienas brāļu darbam, ka viņa tēvs patiesībā ir cits cilvēks.
Tāpēc otrā grāmata vēsta par veiksmīgā ASV uzņēmēja Afanasija Razina (bijušā Atanasa Svilara) un Milutas Vitačas, kādu brīdi izcilas operdziedātājas, sarežģīto mīlu, kurā iejaucas pārpasaulīgi spēki. Razins ir sapelnījis kaudzi naudas, ražojot ķīmiskos ieročus un miera atomu, viņš ar dažādu tēju uzlējumiem glezno Dienvidslāvijas vadoņa Tito rezidences un mēģina no jaunības dienu paziņām, trim kolorītām māsām, atpirkt mazmazbērnus. Te nu ir pārpārēm tādu gudrību, kas varētu būt gan serbu vai kādu kaimiņtautu ticējumi un nostāsti, gan autora iedomas. Seši stāsti rit paralēli un ir lasāmi gan vienādiņ, gan otrādiņ.

Vispār labā stāstā skaista valoda nav nepieciešama. Skaista valoda un skaisti vārdi vajadzīgi tikai sliktam stāstam. Labas fabulas pašas atrod vārdus un labi orientējas visās valodās. Runa nav par to. Kā jau teicām, ir jāatklāj jauns lasīšanas, nevis rakstīšanas veids. Ja labai fabulai nevajag skaistu valodu un skaistus vārdus, tai ir vienkārši nepieciešams skaists lasīšanas veids, kura pagaidām diemžēl vēl nav, taču cerēsim, ka ar laiku tas parādīsies… Jo, līdzīgi tam, kā pastāv talantīgi un netalantīgi rakstnieki, tāpat ir arī apdāvināti un neapdāvināti lasītāji.

Lasītāji, kam patīk lasīt ierastajā veidā no sākuma līdz beigām, tā, kā plūst upes un kā Svētā kalna klostera kopienā dzīvo mūki, — šie lasītāji krustvārdu mīklās vairāk priecājoties par vārdu krustošanos, nevis pašiem vārdiem, viņi ievedot pasaulē kārtību, vismaz svešā dzīvē, ja pašiem savā neizdodoties, viņi godājot tēva un tradīciju kultu, esot praktiķi, burvji, celtnieki, matemātiķi un teātra ļaudis. Romānā viņus sižeta veiklais savērpums piesaistot vairāk nekā varoņu likteņa pavērsieni. Varbūt tā arī ir. Tiem, kas lasa pa vertikāli, tāpat kā no debesīm krīt lietus, tiem svarīgākas ir citas lietas. Viņiem pieder nakts, viņi cits citu nepazīst, un kopēju ienaidnieku viņiem nav. Viņiem ir mātes kults, katram sava uguns un sāls, viņi ir mākslinieki un elku pielūdzēji. Kā pareizāk?

Kā lai mēs zinām, kam taisnība, ja mūsu laikmetā ir bijis tik daudz cilvēku, kurus nācies cienīt, un tik maz to, kurus bija iemesls mīlēt? Tāpēc laimīgi tie, kuri kaut reizi ir mīlējuši. Kaut vai grāmatu, ja ne suni vai kaķi, kaut vai rakstnieku, ja ne savu sievu.

Protams, jāņem vērā, ka lasītājs, kura loma romānā aizvien palielinās un kas diemžēl pilnīgi noteikti ir ūsains vīrietis, kuru es spogulī nekad neesmu redzējusi ne parastā, ne pilnmēness naktī, ka

VISI GRĀMATAS LASĪTĀJI IR IZDOMĀTI. JEBKURA SAKRITĪBA AR ĪSTIEM LASĪTĀJIEM IR NEJAUŠA.

Es jau to zināju. Lasītāja ir izdomāta, taču kļūst aizvien līdzīgāka man. Vai arī es viņai. Kādudien mēs vairs nebūsim atšķiramas.
Viss ir it kā pa īstam, tikai no vienas puses blīvāk un no otras — vairākās dimensijās, tātad varbūt vēl īstāk. Lai cik ļoti stāsts brīžiem atbilda priekšstatam par trakulīgajiem Balkāniem, uz beigām man tas sāka šķist aizvien drūmāks.
Es zinu, kuru Paviča grāmatu gribu lasīt nākamo un kādā veidā.

Lasītājs grāmatās atrod to, ko nevar atrast citviet, nevis to, ko romānā ielicis rakstnieks.

Romāns ar alu

Miko Rimminens “Alus tarbas romāns“. Tulk. Maima Grīnberga, il. Jānis Esītis. Rīga: Dienas Grāmata, 2009. (Mikko Rimminen “Pussikaljaromaani”, 2004.)

Uz “Alus tarbas romānu” biju jau metusi acis, bet nekas vairāk nebija sanācis. Arī tagad, kad beidzot nolēmu to izlasīt, sākumā (tas lasāms šeit) gāja kā pa celmiem, sadirstiem celmiem, kā teica viens no grāmatas varoņiem. Rimminens ir dzejnieks, un to nevar nepamanīt. Vienkāršruna, ekstravaganti jaundarinājumi (jau trešajā rindkopā ir “stereoefektētāk un tādējādi vieglpieņemamāk”) un citi vārdi, ko čaklāks cilvēks ietu uzmeklēt vārdnīcā (ko, piemēram, nozīmē “izslākājās”?), bet es, protams, to nedarīju (gan jau būs kas līdzīgs vārdam “izšļācās”), – tas viss romānu par trim draugiem dienaszagļiem padara par nemaz ne tik vieglu izklaidi. Šķita, ka zem visiem kruzuļiem gandrīz nekā nav vai varbūt autors ar tulkotāju ir pārcentušies: “Tas vienkārši izklausās pēc kaut kāda viršu āreņa. Kaut kā samāksloti, itin kā fiktīvi.” Romāna darbība notiek Kallio, Helsinku Maskačkā, kas redzams Aki Kaurismeki darbos. Tad nu dodiet man labāk tās filmas!

Ar laiku es ielasījos, un Maršals, Henninens un Speķists nu ir piepulcējušies citiem neaizmirstamiem un nez kāpēc simpātiskiem dzērājiem: Veņičkam, Činavskim, Edičkam, Ivanovam, kam attiecības ar sabiedriskā transporta kontrolieriem ir tikpat saspīlētas kā trim somu puišiem (kam divdesmit jau ir pāri, bet trīsdesmit gadu vecums, kad cilvēks kļūst par bomzi, vēl nav pienācis), vai kaut vai Ņurbulim, kas arī ir gandrīz literārs tēls. Salīdzinājumā ar traģisko Veņičku “Alus tarbas romāns” ir daudz gaišāks. Trijotne gausi pārvietojas pa tuvāko apkaimi, iedzer pa aliņam, papļāpā ar meitenēm, nonāk sadursmē ar policiju un baikeriem, šo to nočiepj un visu laiku prāto par kauliņu spēli, taču tas nav tik vienkārši.

– Pie joda, tāda putrošanās. Laikam atkal kaut ko vajadzētu darīt ar savu dzīvi.
– Vajadzētu gan, – Henninens sacīja.

Šķietami nebeidzamā staigāšana par noslēgtu loku, nespējot no tā izrauties, miglainās sarunas, kas apraujas, vēl lāgā nesākušās, varoņu nesasniedzamais mērķis un pasaules nenoteiktība (vai katrā teikumā ir frāzes “tā kā”, “kaut kas” utt.) atgādina stāstītāja nolemtību “Trešajā policistā”, taču somu puiši vēl kādu laiku dzīvos gandrīz laimīgi.

Maima Grīnberga par grāmatas tulkojumu saņēma Literatūras gada balvu. Tas noteikti ir bijis smags darbs, jo kā saka Miko Rimminens:

No Helsinku specifiskā slenga esmu aizņēmies šīs grāmatas ritmu. Ritma dēļ tur ir ļoti daudz pildvārdiņu. Tam kā pamatam virsū ir uzlīmēti paņēmieni no daudziem un dažādiem diskursiem – oficiālā valoda, kancelejas stils, tad ļoti izsmalcināta daiļliteratūras valoda, un pēc tam arī mazliet akadēmiskas izteiksmes paņēmienu. Tā runājošu cilvēku dzīvē būtu ļoti grūti sastapt.

Lūk, tā Henninens runā par sulu:

Tur ir kaut kāda tāda vilšanās un sazvērestības piegarša, tas vārds itin kā liek gaidīt kaut kādu orgasmisku gardumu, bet tas, ko galu galā dabū, ir akurāt kaut kāda priekšvēlēšanu kampaņu susla vai kaut kāds tāds remdens pussarkans brucinājums, ar kuru kādās traumatiskās krītamslēpošanas sacensībās noskalot lejā apsarmojušu sinepju klātu krumšļainu desu.

Šis vēl ir vienkāršs piemērs. Grāmatu ir vērts vismaz pāršķirstīt tikai valodas dēļ vien, tur var sasmelties idejas dažādiem dzīves gadījumiem. Maima Grīnberga intervijā “Kultūras Forumam” (lasāma šeit) stāstīja:

Romāns somiski iznāca 2004. gadā, visticamāk, sāku domāt par tā tulkošanu 2005. gadā. Tik lēni man nav gājis ne ar vienu projektu. No sākuma bija paredzēts cits izdevējs, bet, tā kā es tulkoju tik ilgi – kādus trīs gadus noteikti –, izdevējs pārdomāja, jo sāka tuvoties krīze, bet interesi izrādīja “Dienas Grāmata” un viss beidzās labi.

Pēc visas nenoteiktības grāmatas pēdējais teikums ir kā kulaks uz acs, pēc kura neko citu pateikt vairs nav iespējams: “Tas [zirgs] noteikti devās uz Pasilu.”

Šausmu romāns (pseido)intelektuāļiem

Mark Z. Danielewski “House of Leaves” by Zampanò, with introduction and notes by Johnny Truant. Il. Eric Fuentecilla. New York: Pantheon Books, 2000.

Pirms kāda laika es atkal un atkal uzdūros atsaucēm uz grāmatu House of Leaves, reizumis pavisam negaidītās vietās, piemēram, kāds jauns filozofs to nosauca par vislabāko Heidegera Sein und Zeit tulkojumu. Parasti atsauksmes iztika bez mirušu filozofu pieminēšanas un bija apmēram tādas: beidzot izlauzos cauri, satriecoši. Bija skaidrs, ka man šo grāmatu vajag. Tūlīt. Nopirku, saņēmu, izlasīju pirmās lappuses, pašķirstīju pārējās septiņsimt un nobijos. Vai tad šito normāls cilvēks var izlasīt un saprast? Jau veltījums grāmatas sākumā vēsta: „Tas nav tev”.
Visu vasaru House of Leaves nostāvēja kaudzē, līdz vienu dienu sadūšojos un devos labirintā. Tas sākas ar veca, akla vīra nāvi. Viņa dzīvoklītī atrod daudz aprakstītu papīru, un kaimiņa draugs Džonijs sāk no fragmentiem likt kopā Zampano (gribēju rakstīt “Sampano”, bet ja nu viņš nav spānis?) sarakstīto grāmatu: izdomātas dokumentālas filmas pseidoakadēmisku analīzi. Filmas autors – Pulicera prēmijas laureāts fotožurnālists Vils Neividsons – dokumentē, kā viņš ar sievu Kārenu Grīnu, bijušo modeli, un bērniem pārvācas uz lauku māju, vēloties saglabāt irstošo ģimeni. Taču māja izrādās lielāka, nekā tā izskatās no ārpuses (gluži tāpat kā grāmata ir lielāka par tās vāku). Tajā uzrodas jaunas, piķa melnas telpas, mūžam mainīgs un bezgalīgs labirints, kurā Neividsons ar brāli un vēl pāris cilvēkiem dodas vairākās bīstamās ekspedīcijās. Filma kļuvusi par kulta šausmeni, tai veltīti neskaitāmi darbi, un noris karsti strīdi par tās autentiskumu, par Neividsona un Grīnas psiholoģiskajām problēmām, kas ietekmē mājas uzvedību (un ir atsauce uz Šērliju Džeksoni), un to, kurš no pāra ir lielāks nelietis.

Akadēmiskā žargonā sarakstītajai monogrāfijai pretstatā ir Džonija zemsvītras piezīmes, kurās aizvien vairāk atklājas gan viņa dzīve (alkohols, narkotikas, nemitīgs gadījuma sekss, kas bieži izvēršas negadījumos, varmācīgā audžuģimenē pavadītā bērnība), gan Zampano grāmatas nomācošā ietekme uz viņa psihi. Džonija piezīmju kļūst aizvien vairāk, un viņa personiskais un dzīvais stāsts izrādās interesantāks par samērā sauso Zampano grāmatu, lai gan akadēmiskā stila parodēšana un vienlaikus nepakļaušanās tam ir gana ironiska. Atsvešinātas šausmas – un šis ir šausmu romāns tiem, kas nelasa t. s. izklaidējošos žanrus, – nav īpaši iespaidīgas. Džonija sajātā dzīve ir pavisam kas cits.
Vēstot par mājā paslēpto labirintu, kas sazarojas dažādos virzienos (protams, atmiņā ienāca Ešera zīmējumi, un tajā pašā lappusē viņš arī tika pieminēts), teksts mēģina atspoguļot telpas nepastāvīgumu, ierasto noteikumu zudumu un neomulīgo nepieciešamību darīt izvēli svešā teritorijā. Protams, tas, ka forma atdarina saturu, nav nekas jauns. Jau Po „Ašera namā”, kas neapšaubāmi ir ietekmējis Daņeļevski, izmantoja teksta skaniskos efektus, lai parādītu mājas sabrukšanu (paldies meitenei, kas Mācās valodas, par šo norādi). Kur nu vēl visi zīmējumdzejoļi. Taču „Lapu mājā” šis paņēmiens ir novests līdz galējībai. Reti kuru lappusi aizpilda vienkāršs teksts vienā šriftā, kas lasāms no kreisās puses uz labo un no augšas uz leju. Nabaga maketētājs noteikti ļoti nomocījās, kamēr ar visu tika galā.
Autora iecere izdodas, ja lasītāja ir pietiekami apzinīga, lai ļautos un izpētītu visus monotonos koridorus, un atgrieztos atpakaļ punktā, kur teksts sašķeļas. Taču uzmanīgi izlasīt lappusēm ilgus dažādu fotogrāfu vai ēku uzskaitījumus es vismaz nespēju – pat nojaušot, ka tā zaudēju iespēju pilnīgāk izdzīvot Neividsona ekspedīcijas smago pieredzi. Formas ekstravagantums visu laiku draud pārkāpt robežu starp veiksmi un pārspīlējumu, tomēr noturas pirmajā pusē.
Mēs dabūjam arī diezgan izvērstus mīnotaura, atbalss un iežu vecuma noteikšanas aprakstus un visu ko citu (skat. šeit). Grāmatas beigās ir pielikumi: ilustrācijas, alfabētiskais rādītājs, kurā ietverti arī grāmatā nesastopami vārdi (Yack!, Yahweh, Yale, yank, yard, yawn, yellow, yesterday, yesteryear, Yggdrasil, you, youth), citāti, dzejoļi, Džonija mātes vēstules. Man to visu pat īsti negribējās lasīt un joprojām šķiet, ka bija par daudz, taču beigās tieši vēstules visu parādīja citā gaismā, ļaujot iedomāties vēl vienu variantu, kā un kāpēc viss notika, un kliedējot aizdomas par stāsta samākslotību. Beigas sāpināja. Patiesībā būtu vajadzējis tūlīt sākt lasīt grāmatu no sākuma, bet to nu es atliku uz kādu citu reizi.
Pašķirstīt, paskatīties un palasīt grāmatu var izdevniecības Random House vietnē.
Šis ir pirmais Daņeļevska romāns, un grūti pat iedomāties, ko viņš ir sarakstījis pēc tam. Pēc šāda teksta loģiski būtu apklust.