Bloga arhīvi

Plaisas

Claudia Piñeiro. Las grietas de Jara. Il.: Raquel Cané. Buenos Aires: Alfaguara, 2009. 250 p.

Klaudija Piņeiro šobrīd laikam ir mana iecienītākā argentīniešu rakstniece (te gan jāņem vērā, ka starp tām dažām, ko vispār esmu lasījusi, nav, piemēram Silvīnas Okampo); šī man bija viņas trešā grāmata, tāpat kā abas iepriekšējās – kaut kas līdzīgs psiholoģiskam kriminālromānam. Te ir noziegums, iespējams, pat vairāki, tomēr galvenais nav nedz vainīgā vai motīva noskaidrošana, nedz izmeklēšanas process. Te ir spriedze, tomēr tās pamatā nav bažas par to, vai galvenajam varonim izdosies aizbēgt no vajātāja. Autore ir iecienījusi pārsteigt lasītāju ar sižeta pavērsieniem un negaidītu faktu atklāšanu, tāpēc visticamāk kaut kas nebūs tā, kā izskatās.
Atšķirībā no iepriekšējām divām šo gandrīz varētu nosaukt arī par ražošanas romānu. Darbības centrā ir mazs Buenosairesas arhitektu birojs, kurā strādā galvenais varonis Pablo Simo. Viņam ir četrdesmit pieci gadi, sieva, kuru viņš krāpj tikai iedomās, pusaugu meita, kas māti dzen izmisumā, 20 gadus tas pats priekšnieks un kolēģe, par kuru bezcerīgi sapņot dienām un naktīm, un kaudze zīmējumu ar vienu un to pašu ēku, ko viņš reiz gribētu uzcelt, bet ne Buenosairesā, kur, lai uzbūvētu jaunu māju, vispirms ir jānojauc kāda jau esoša. Un vēl ir noslēpums, kas Simo vieno ar abiem kolēģiem. Kādu dienu birojā ienāk pajauna meitene, apjautājas par grāmatas nosaukumā minēto Nelsonu Haru, un ikdienišķais miers tiek neglābjami izjaukts. Pablo ir spiests atcerēties pirms trim gadiem notikušo un savu ne visai tīkamo un slavējamo lomu tajā. Pie vienas reizes viņš pārdomā visu savu darba un privāto dzīvi, atceras jaunībsdienu draugu un sapņus, izdara šādus tādus secinājumus un iepazīstina lasītāju ar Argentīnas galvaspilsētas skaistākajām ēkām un būvniecības un plānošanas tendencēm (agrāk tā bija pilsēta kājāmgājējiem, bet tagad tiek veidota tā, lai uz to skatītos pa automašīnas logu). Sociālā kritika, bieži vien ironiska, ir vēl viena autorei raksturīga iezīme.
Šobrīd atzīmēšanas vērts šķiet arī fakts, ka Pablo meita klausās drauga pagādātu mazzināmu mūziku, proti, Leonardu Koenu (darbība notiek 2007. gadā, kad parādās kārtējās finanšu krīzes pirmās iezīmes).
Romāns ir īss, bet brīžiem, šķiet, mazliet velkas. Visa tā projektēšana, tehniskās detaļas, kuru nav daudz, toties tās ir svarīgas, un tamlīdzīgi. Man no visiem trim lasītajiem Piņeiro darbiem šis laikam patika vismazāk, iespējams, arī tāpēc, ka ja zināju, kas no viņas gaidāms, un izpalika jaunatklājuma prieks, taču aša ieskatīšanās internetā liecina, ka domas dalās un katru no autores angliski izdotajiem romāniem (tā nu ir sanācis, ka tieši tos arī esmu lasījusi) kāds ir gatavs nosaukt par vislabāko. Acīmredzot viss atkarīgs no tā, cik tuva cilvēkam šķiet grāmatas tēma, kas šajā gadījumā cita starpā varētu būt arī korumpētība, mazās zivis pret lielajām un jaunas dzīves sākšana neierastā veidā.
Grāmata ir izdota arī angliski ar nosaukumu “A Crack in the Wall”.

59 sekundes

Richard Wiseman. 59 Seconds: Think a Little, Change a Lot. New York: Alfred A. Knopf, 2009. 240 pp.

  Šī ir tāda praktiskās psiholoģijas jeb pašpalīdzības grāmata, kas sākas ar to, ka vispār jau tās pašpalīdzības grāmatas un to padomi nekur neder vai pat ir kaitīgi. Piemēram, centieni domāt pozitīvi padara tikai vēl nelaimīgāku, pievērš domas sliktajam vai, diētas gadījumā, aizliegtajiem produktiem, bet aicinājumi nebalsot par muļķiem tikai pamudinot ievēlēt Džordžu Bušu.
 Bet ja nu lasītājam tāpat kā autora paziņai Sofijai nav laika lasīt nopietnos psihologu pētījumus un ir tieši minūte laika, lai kaut ko izdarītu savā labā? Vaizmens ir pacenties savākt vienos vākos pēc iespējas vairāk zinātniski pamatotu ieteikumu (ne tikai pasmaržot rozes, skaļi izlasīt pozitīvus apliecinājumus, piem., “esmu patiesi labs cilvēks”, apēst šokolādes kūku vai padejot), ko darīt, lai cilvēks kļūtu laimīgāks, cik nu tas ir iespējams, jo lielā mērā laimes sajūta ir ierakstīta gēnos. Teiciens “laimīgajiem veicas” esot patiess. Viņi kļūst sabiedriskāki un altruiskāki, viņiem vairāk patīk paši un citi, vieglāk padodas konfliktu atrisināšana un kļūst spēcīgāka imūnsistēma. Tātad uzlabosies gan attiecības, gan karjera, gan veselība.
 Lai lasītājs kādu mēnesi justos laimīgāks, autors iesaka piecas dienas veikt īsus pierakstus. Pirmdien pateikties par trim lietām (piem., saule, lietus, sausas kājas), otrdien atcerēties kādu no brīnišķīgākajiem savas dzīves brīžiem, kādas bija sajūtas, kas notika apkārt, un īsi aprakstīt pieredzēto un sajusto. Trešdien iztēloties nākotni, kurā viss ir noticis lieliski, mērķi ir sasniegti un tu esi kļuvis par tādu cilvēku, kāds vēlies būt. Ceturtdien jāraksta īsa vēstule kādam sev ļoti svarīgam cilvēkam, atklājot, cik daudz viņš tev nozīmē un kā ir ietekmējis tavu dzīvi. Piektdien jāatskatās uz aizgājušo nedēļu, arī brīvdienām, un jāatrod trīs veiksmīgi gadījumi, vienalga, cik lieli. Par katru vienā teikumā jāpasaka, kāpēc tev tā veicās. Pēc vajadzības atkārtot.
 Laimes sajūtu pastiprina arī citu labā paveikti darbiņi vai pasniegtas dāvaniņas. Autors, kas visus savus ieteikumus pamato ar pētījumiem, šeit piemin S. Ļubomirsku, kuras eksperimenta dalībnieki sešas nedēļas pēc kārtas veica pa pieciem labiem darbiem. Daži to darīja katru darbdienu un sajutās nedaudz laimīgāki, bet citi – visus piecus vienā dienā. Viņu laimes sajūta esot palielinājusies par veseliem 40 procentiem. Te nu man rodas jautājums, uz kuru grāmatā atbildi neatrast: vai tas tāpēc, ka vienā dienā viņi intensīvāk jutās kā labi cilvēki, vai varbūt labdarība katru dienu nogurdina?
 Tas, starp citu, varētu būt viens no iebildumiem pret visu grāmatu, proti, vai izmantotie pētījumi ir pietiekami universāli un atkārtojot sniegtu tādus pašus rezultātus? No otras puses, skaidrs, ka pārbaudi paredzēts veikt pašam lasītājam. Diemžēl, piemēram, nodaļu par attiecībām praksē izmantot man būs grūti, jo, cik saprotu, ātrās iepatikšanās lietojamais modelis laikam attiecas uz vīriešiem (nē, neteikšu, kāds tas ir), bet secinājums, ka vīriešu atsaucību rosina lateksa ieliktņi jeb lielākas krūtis varētu kalpot tikai kā arguments neuztraukties par liekajiem kilogramiem.
 Bet atgriezīsimies pie pirmās nodaļas par laimi. Laimīgi cilvēki kustoties ļoti atšķirīgi no nelaimīgajiem, un, tāpat kā ķerot adrenalīnu pirmajos randiņos, ir lielāka iespēja iemīlēties vai vismaz sev iestāstīt, ka esi iemīlējies, tāpat, staigājot atbrīvotāk un atsperīgāk, mazliet vairāk vēzējot rokas, vairāk žestikulējot sarunās (tad tāpēc man patīk spāņu valoda! Bet vai jūs zināt, kā apklusināt itālieti? Sasieniet viņam rokas), biežāk mājot ar galvu, kad runā citi, ģērbjoties krāsaināk, mazāk lietojot vārdus “es” un “man” un vairāk – “mīlu” un “patīk”, runājot nedaudz ātrāk un plašākā balss toņa amplitudā, kā arī spēcīgāk sarokojoties, cilvēks jutīšoties laimīgāks.
 Otra lielā grāmatas tēma ir savu mērķu sasniegšana. Bieži ieteiktās vizualizācijas metodes esot galīgi garām. Studenti, kas dažas minūtes dienā iztēlojās, kā viņi saņem augstu atzīmi eksāmenā, sāka mācīties mazāk un ieguva zemākas atzīmes nekā tie, kas neko neiztēlojās. Tomēr par labu varot nākt iedomāšanās, kā tu mācies, jo īpaši tad, ja sevi redzi no malas. Vaizmens iesaka, kā definēt mērķi, izveidot plānu tā sasniegšanai un motivēt sevi to paveikt.
 Autors sniedz ierosmes, kā veicināt radošumu, piemēram, ar istabas augu, zaļās krāsas, modernās mākslas vai domām par pankiem palīdzību, parāda, ka prāta vētras nav produktīvas utt. Radošo cilvēku guļamistabās neesot vairāk grāmatu un žurnālu kā citiem ļaudīm, taču esot plašāk pārstāvēti dažādi žanri. Kaķīšu vai pandu video skatīšanās palīdzot samazināt pulsu un asinsspiedienu. Ja virtuvē stāv spogulis, cilvēki biežāk izvēloties veselīgu ēdienu. Ja jāizvēlas starp vairākām lietām, teiksim, kuru kleitu pirkt, pēc iespējamo variantu aplūkošanas jārisina anagrammas (domājams, der arī krustvārdu mīklas vai sudoku), tā ļaujot zemapziņai izlemt. Lai saglabātu labas attiecības, katru nedēļu īsi jāpieraksta savas domas un jūtas pret partneri, tas veicina laipnāku vārdu lietošanu sarunās. Ja šķiet, ka pa telefonu kāds melo (izklausās, ka viņš saspringti domā, izvairās no vārdiem “es” utt. un konkrētām detaļām, stomās), palūdziet atsūtīt e-pastu. Slavējiet bērnu par viņa centieniem, nevis spējām. Lieciet viņam nevis klausīties Mocartu, bet gan pašam spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Utt.
 Vārdu sakot, padomu autoram netrūkst, lai arī daļa no tiem pa šiem gadiem ir jau daudz dzirdēti. Atcerieties, kā vienbrīd visi portāli rakstīja, kā ar desmit jautājumiem var panākt, lai cilvēki iemīlētos? Tas arī ir aprakstīts šajā grāmatā. Nu, bet šo to noteikti ir vērts atkārtot mājās.

Sargājošās debesis

Paul Bowles. The Sheltering Sky. Vāka foto: Simon Wilkinson. New York: Harper Perennial Modern Clasics, 2005 (1949). 313+16 pp.

  Tā teica gūgle, jo, lai gan grāmata latviski nav izdota, toties pēc tās 1990. gadā Bertoluči uzņemtā filma gan ir rādīta.
 ”Read Harder” 18. punkts: izlasīt grāmatu, pēc kuras uzņemta filma, tad noskatīties filmu un apspriest, kura ir labāka.
 Grāmata, protams. Vispār es domāju, ka tā bija nepareizā secība, jo filma man droši vien patiktu vairāk, ja grāmatu vēl nebūtu lasījusi. Pēc neomulīgu sajūtu radošā, atsvešinātības pilnā, tomēr fascinējošā romāna filma šķiet tāds romantiskais kino. Tajā ir krietni mazāk nežēlības un ārlaulības seksa (bet vairāk plikumu) nekā pirmavotā. Galveno varoņu pāra kopā būšana šķiet daudz stabilāka un pamatotāka (grāmatā es sākumā vispār nevarēju saprast, ko Ports ir atradis Kitā, nu, droši vien smuka; un otrādi arī), varoņi simpātiskāki, ainavas skaistākas, palmu un kamieļu vairāk, toties izmesti daži svarīgi tēli un notikumi. Par labu filmai nenāca arī tas, ka grāmatā stāstītāja pavēstīto (piemēram, Kita jau kādu gadu nebija Portu nosaukusi par mīļo) filmā kādam ir jāpasaka skaļi un tas uzreiz izklausās citādi. Ar to visu es nemaz negribu atrunāt kādu no filmas skatīšanās, gluži otrādi, dariet to un pēc tam sameklējiet romānu.
 Pēc Otrā pasaules kara Alžīrijā ierodas trīs pārtikuši amerikāņi, vezdami sev līdzi nejēdzīgi daudz čemodānu un lepni uzskatīdami (vismaz viens no viņiem, Ports, kas stipri līdzinoties autoram, kurš grāmatu rakstīja Marokā, pīpēdams hašišu un ēzdams marihuānas zapti) sevi par ceļotājiem, nevis tūristiem. Kurš gan tā negribētu par sevi domāt? Portam un Kitai par godu jāsaka, viņi vismaz māk franciski, ne tā kā viņu ceļabiedrs Tanners. Arābiski, protams, ne, un viņu saskarsme ar arābiem arī faktiski aprobežojas ar tēju, vēderdejām un seksu.

 Ports, šķiet, meklē nepatikšanas, Kita ir nervoza, visur saredz sliktas zīmes un vispār nožēlo, ka viņi neaizbrauca uz Itāliju, Tanners grib pārgulēt ar Kitu, bet necer, ka tas varētu izdoties. Trijotnes ceļu regulāri šķērso kāds dīvains austrāliešu pārītis, valdonīga un viegli ķerta māte ar dēlu, vēl viens rietumu tūristu variants. Viņi dodas aizvien dziļāk Sahārā, aizvien tālāk prom no civilizācijas, no sevis, cits no cita. Uz grāmatas vāka rakstīts, ka autors pētot veidus, kā amerikāņu nespēja izprast citas kultūras tās beigās iznīcina, bet tajā, ko izlasīju es, tuksnesis un arābi palika savā vietā. Amerikāņiem izdevās iznīcināt tikai pašiem sevi.

Žņaudzējs

Manuel Vázquez Montalbán. El estrangulador. Il.: Ferran Cartes. Barcelona: RBA Coleccionables, 1999 (1994). 184 lpp.

 Vaskess Montalbāns, kamēr vēl dzīvs, esot bijis stipri populārs Barselonas autors. To droši vien sekmēja gan fakts, ka viņš sacerēja kriminālromānus un scenāriju radniecīgam teleseriālam, gan tas, ka viņa izgudrotais detektīvs aizrāvās arī ar recepšu izklāstīšanu. Spāņi ir viena ēdelīga nācija, “bet mana mamma to gatavoja šādi”, kā rādās, ir ārkārtīgi svarīgs saviesīgu sarunu temats, un vispār, tikko mani piemeklēja atziņa, ka tieši viņi ir vainīgi tajā, ka esmu tik resna kā vēl nekad, nevis tostermaizes ar sieru vai pat turrons (kaut kas ļoti līdzīgs nugai; ļoti patīkams un salds olbaltumvielu uzņemšanas veids). Tomēr, atgriežoties pie literāta, pēc savas nāves 2003. gadā, jaunām grāmatām vairs neiznākot, viņš laikam ir bišķi noklājies putekļiem, bet vismaz tā nu ir spāņu problēma, nevis mana.
  “Žņaudzējs”, kas saņēma kaut kādu kritikas balvu, neietilpst M. V. M. galvenajā ciklā un nav arī īsti kriminālromāns. Vēstītājs sēž kaut kādā cietuma un psihiatriskās slimnīcas krustojumā, apcer savus mākslai līdzīgos noziegumus (jo cilvēks cilvēkam vilks un žņaudzējs vai upuris), gremdējas atmiņās par pusaudža gadu neiegūtās mīlestības Almas vienu perfekto krūti (skat Gustavs Klimts. Danaja. 1907) un daudzajām iegūtajām, bet ne ideālajām sievietēm, dalās enciklopēdiskajās zināšanās un sūrojas par psihiatriem, kuru ir daudz un kuri viņam netic. Tik ļoti netic, ka ved atrādīt noslepkavotos cilvēkus. Un vēl ir vērts ievērot, ka Bostona ir pārcietusi pilsoņu karu un karaļus. .
  Stāstu, protams, var izlasīt un saprast daždažādos veidos. Man sākumā tas šķita nežēlīgi smieklīgs. Ja es būtu inteliģentāka, noteikti liktos vēl smieklīgāks. Ak, kaut vai argentīniešu psihiatrs lakānists, kas pelna naudu, lakānistu melnajā tirgū pārdodams viltotus Žaka Lakāna neizdoto darbu melnrakstus! Vai tas, kā viņš nobiedēja antipsihiatru Leingu, kas izsauca sanitāru brigādi. Leingu, starp citu, esmu lasījusi, taču romānā par viņu ir pateikts pietiekami daudz, lai šis gadījums varētu uzjautrināt arī tos, kas par šo vīru dzird pirmo reizi.
 Pēc tam kļuva skumjāk. AIDS, bezgala vientulība, nāve, cilvēks cilvēkam utt.
 Vēl pēc tam – kas to lai zina. Nekas nav tā, kā to saka.
 Grāmata ir izdota arī franciski.

 ”Read Harder” 24. punkts: grāmata, kuras galvenais varonis ir psihiski slims.

Lasu: Juris Zvirgzdiņš. Atgriešanās Itakā.

Klausos:

Vienā teikumā. Angliski

Stefan Themerson. Hobson’s Island. Temersons ir dīvains, šajā gadījumā patiesībā ļoti drūms (iedomājieties auksto vai ne tik auksto karu), bet vienlaikus smieklīgs, un, sasodīts, man viņa krājumi ir beigušies. (Dārgie izdevēju dievi, Ilmārs Zvirgzds esot iesācis viņu tulkot. Vismaz vienu eksemplāru jūs pārdotu, goda vārds.) Tātad kāds amerikāņu multimiljonārs nopērk salu, kurā desmitiem gadu ilgi dzīvo tikai tās uzraugu ģimene un govs. Tad pēkšņi salā parādās kaudzēm svešinieku, piem., no troņa gāzts un no revolucionāriem bēgošs afrikāņu karalis, ar dažādu valstu specdienestiem saistītas personas, dīvaini smiekli utt. Līdz pašām beigām cerēju, ka viss beigsies labi.

Ann Granger. Rack, Ruin and Murder. Viegli lasāms detektīvgabals par nekustamā īpašuma attīstītājiem. Bez asiņainām ainām un izsmalcinātiem slepkavošanas paņēmieniem.

Justina Robson. Silver Screen. Šī ir Robsones pirmā grāmata (1999), nākamās man patika krietni vairāk, lai gan nemaz neizlikšos, ka spēju kaut ko saprast no zinātnes daļas viņas fantastikā. Šī vēl bija vienkārša, par mākslīgo intelektu un jautājumu, kurā brīdī datoram parādās personas tiesības, un ideālisma pārpilno zinātnieku, kas riskē ar savu dzīvību.

Janet Geringer Woititz, Alan Garner. Lifeskills for Adult Children. Ļoti praktiski padomi, domāti vispirms jau alkoholiķu bērniem, kā paprasīt to, ko gribi, pateikt nē, pieņemt lēmumu utt.

Xorin Balbes. SoulSpace: Transform Your Home, Transform Your Life — Creating a Home That Is Free of Clutter, Full of Beauty, and Inspired by You. Kaut kas līdzīgs slavenajai japānietei, kas izmet lieko drazu, tikai šīs grāmatas autors mudina cilvēkus saprast, kāpēc viņu mājas ir tieši tādas, un atrast savu balsi un mājokļa iekārtojumu. Tīra psiholoģija, gandrīz nekādu praktisku padomu, neviena attēla (žēl), bet iedvesmojoši.

This is real interior design — we aren’t just moving tables and chairs, or choosing the most fashionable color of paint; we are investigating our deepest challenges, desires, and attachments by examining how the way we have assembled our homes provides clues to the way we have organized our lives.

Ali Smith. How to be both. Viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. 16. gs. Itālijas mākslinieks, 21. gs. angļu meitene, kas zaudējusi māti, haktīvisti, valdības spiegi (sāku saskatīt zināmu tendenci), sāpes, pieaugšana, meiteņu mīlestība, ceļojums laikā, māksla pāri visam. Kāds varētu izlasīt un uzrakstīt normālu atsauksmi.

Angela Carter. Black Venus. Īsi, blīvi, krāšņi stāsti par lielākoties marginalizētām un grēcīgām sievietēm. Varbūt Kārteres romāni mani tomēr uzrunā vairāk.

Charles de Lint. Forests of the Heart. De Linta grāmatas ir kā kakao: mazliet par saldu, katru dienu tādu vis nedzersi, bet pienāk reizes, kad labsajūtai vajag tieši to. Šeit ir mazliet meksikāņu helovīna, nepareizi lietota spāņu valoda, mačo īru gari, māksla, kas pārveido dzīvi, protams, pasaules glābšana un mūzika.

Music had become an intrinsic part of his life from the day he bought his first Dave Clark Five single. It wasn’t a matter of performing himself—though that had been an ambition at one point—but simply to be involved with the music industry. To discover new sounds before anyone else did. To follow bands through their various lineups and solo efforts. He loved the buzz of getting a first listen to the new releases when the sales reps dropped off their promotional material. He loved introducing people to music they might never otherwise have tried.
But that was a kid’s life, so far as Ria was concerned. Not a viable career for an adult.

Gluži kā par mums, ja nomaina mūziku ar grāmatām, vai ne?

“What will you do now?” Ban asked.
“Become the person who would best make Abuela proud,” she replied without hesitation. “I will learn all I can and become a good curandera. I will gather what power the spirits will allow me and use it to benefit whoever asks for my help.”
“Power is not something you want,” Ban told her.
She gave him a puzzled look. “¿Por que no?”
“Because whenever one person has it, someone else doesn’t. There is only so much to go around. Power is an ugly thing, like a man hitting a woman or a child. You want to ask the spirits for luck.”
He used the word in a context Bettina wasn’t sure she understood.
“What do you mean by luck?” she asked.
“Unlike power, luck is sweet. Like a kiss, or a hug.”
Bettina gave a slow nod. She remembered Abuela often speaking of luck, but she had simply assumed her grandmother was referring to la brujería. Now she understood. Luck was a gift, a loan, something one held only to pass on.

(Ir skaidrs, ka šogad grāmatas neesmu lasījusi ar domu, ka par tām rakstīšu.)

Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas

Lusija Ečevarija. Mīla, ziņkāre, prozaks un šaubas. Tulk. Inta Kriškāne, il. Arnis Zariņš. R.: Zvaigzne ABC, 2009. (Lucía Etxebarria. Amor, curiosidad, Prozac y dudas. 1997.) 256 lpp.

 Nez, vai nevarētu izdarīt tā, lai mākslinieks pirms vāka zīmēšanas izlasītu grāmatu? Protams, protams, šis ir retorisks jautājums, varbūt tieši šādu izskatu pieprasīja izdevniecība, nu, vismaz kāds takš to visu apstiprināja, tāpēc nav nekāda pamata ar akmentiņiem nomētāt (tikai un vienīgi) mākslinieku. Bet es nemūžam nebūtu ņēmusi rokā šo rozā grāmatu ar sirdīm nobārstīto vāku, ja pēkšņi neatģistu, ka gan nosaukums, gan autores vārds man ir pazīstami, jo mājās stāv un savu kārtu gaida kāds viņas vēlāks darbs, kas ir pabiezs un sākas ar stipri medicīnisku tekstu, turklāt pieder man, tāpēc vēl kādu laiku tā arī pagaidīs.
 Vārdu sakot, šis nav romantisks romāniņš. Seksa te ir pulka vairāk nekā mīlestības, erotikas vai pornogrāfijas. Prozaka, ekstazī, alkohola un citu līdzīgu vielu pulka vairāk nekā smieklu. “Spāņu kaislības, kas neatstāj vienaldzīgu” (reklāmas teksts uz vāka), liek ķerties pie naža — lai savainotu sevi. Starp citu, grāmata ir diezgan autobiogrāfiska un stāsta, ka tā piederot pie Spānijas X paaudzes rakstnieku nozīmīgākajiem darbiem.

 Dzīve vispār ir kā rinda supermārketā: lēna, neērta un pilna ar neciešamiem cilvēkiem.

 Ā, šis teikums mani mudina turpināt kritisko daļu. Lai gan kopumā teksts bija viegli lasāms, supermārkets tomēr šķita lieks, jo vārds lielveikals jau nu gan ir plašu tautas masu pieņemts. Tas, protams, ir sīkums, sliktāk ir ar nākamo citātu.

 Īains katru vakaru nāca man pretī uz bāru. Seksa laikā sauca mani par Lapsu. Laikam nav labi to atzīt un apgāzt visus feministu postulātus. Laikam nav labi teikt, ka man tas patika, ka man bija vienalga, ja viņš mani piespieda, ja rāva aiz matiem, lai sasniegtu to, ko gribēja. Es zinu, ka nav labi pēc tā ilgoties. Manī iedzītais loceklis izvirda saldus, pienainus viļņus, un es dzirdēju viņu stenam, kailu, saspringtu, sasniedzot septītās debesis. Viņš sauca mani par Lapsu un teica, ka man nekad nav gana.

 (Kā būtu ar atstāstījuma izteiksmi pēdējā teikumā?) Lapsas ir skaisti dzīvnieki, es noteikti spēju iztēloties, ka puisis savu mīļoto var dēvēt par lapsiņu, bet kāds tam sakars ar feminismu? (Atbilde — spāniski lapsa siev. dz. (zorra) var nozīmēt to pašu, ko latviski suns siev. dz.)
 Nu labi. Romāna varones ir trīs māsas, tas ir uzrakstīts trīs pirmajās personās. Lai gan viņas ir aizgājušas katra pa savu tipisko ceļu — vienai ir it kā apskaužama karjera, bet nav privātās dzīves, otra ir pārtikusi mājsaimniece, kas patiesi nodevusies mājkopībai, trešā ir seksīgs zaķis (vai lapsa), kas strādā bārā, kniebjas ar visiem (patiesībā kniebās, jo pēc šķiršanās no iepriekš minētā Īaina seksu viņa gan joprojām grib (pārlieku daudz vīrišķo hormonu organismā), taču piedāvājums neapmierina), lieto narkotikas, klausās tehno utt. –, tomēr ar mīlu un depresiju problēmas ir visām. Smagas problēmas.
 Māsas pamīšus stāsta par sevi, pastarpām iepazīstinot lasītāju ar dažādiem mājsaimniecībā noderīgiem padomiem vai norādījumiem, kā sievietei izturēties biznesa vidē, vai žokļa kustībspējas traucējumiem pēc orālā seksa (ak jā, te būtu jāpiebilst, ka paņemt no aizmugures tomēr nav gluži tas pats, kas anālais sekss), un šis dažviet gluži jautrais stāsts kļūst pavisam drūms, kad beidzot māsas tiek līdz problēmu saknēm. Ečevarrija gan ir izdomājusi gandrīz vai laimīgas beigas, pret ko man ir vislielākie iebildumi šī romāna sakarā, un varbūt ne tikai tāpēc, ka esmu īgņa. Viņgad iznāca grāmata par to, kā viņa ir izkļuvusi no toksiskām attiecībām. Kā jau teicu, arī romāns ir diezgan autobiogrāfisks. Kaut gan tas nepavisam nav perfekts, taču noteikti lasīšanas vērts, ja vien nav lielu iebildumu pret autores stilu (Spānijā viņu, rādās, vai nu dikti mīl, vai arī nevar ciest). Un ne tikai sievietēm.
 Grāmata ir ekranizēta, taču atsauksmes nav īpaši labas.
 Romāna sākums lasāms šeit.

Klausos:

Snuff, snuff

Pieņemot, ka labāk vēlāk un mazāk nekā nekad un necik, te nu būs maza atskaite par septembrī, oktobrī un pat novembrī lasītajām grāmatām, kuras plašāk noteikti neaprakstīšu.


Terry Pratchett. Snuff.
Pirmkārt, zemsvītras piezīmes nebija smieklīgas. Otrkārt, grāmatā ir maniakāls slepkava. Treškārt, tēma ir ļoti drūma. Ceturtkārt, grāmatā ir milzum daudz kaku un mazliet mazāk, hmm, atvērtu veikalu. Piektkārt, Nāve KLUSĒJA. Sestkārt, vāks ir tādā krāsā, kas man pēdējā laikā ļoti patīk. Septītkārt, mūzika un priekšauti izglābs pasauli vai vismaz goblinus — varbūt. Vai viņi tad vēl būs īsti goblini, tas jau ir cits jautājums.

Trece. Trīspadsmit agrāk nepublicēti dzejnieki no Estremaduras sarakstījuši pa 13 dzejoļiem, turklāt pēdējo visiem tā arī sauc — 13, Trece –, ja vien kāds nav pacenties tā smalkāk, tas ir, sarežģītāk izteikties. Nu ko lai saka, grāmatai ir koši dzelteni vāki un diezgan mīlīgi zīmējumi. Kaķi, lai. Un es esmu redzējusi daudz, daudz sliktākus pantiņus. Bet nu palasiet tagad vecās “Acis”…

Milēna Mozere. Apkopēju sala. Šim bija jābūt humorīgam romāniņam, kurā atmaskota sapujusī Šveices mietpilsoņu sabiedrība, uz kuru noraugās galvenā varone, privātmāju un dzīvokļu apkopēja, bišķi nodzērusies zelta dvēsele ar detektīves talantu. Autore ir pamanījusies iepīt tekstā, par laimi, īsā, vai visus iespējamos stereotipus par apkopējām, gejiem un pornobāru īpašniekiem, žurnālistiem, sabiedriski aktīvām advokātēm, kas pagrabā tur pieķēdētu vīramāti, vientuļajām māmiņām, partneru rotāciju komunālos (no vārda “komūna”, protams) dzīvokļos utt. Labi, lai nu tā būtu, ka studente, kuras dēļ pasniedzējs neizšķiras no sievas, salauztās sirds un tā šausmīgā nodarījuma ar gludekli dēļ (MAITEKLIS — viņš nākamajai mīļākajai gludināja blūzītes) pamet mācības un turpina dzert vēl kādus desmit gadus, bet doma, ka viņa dabū laimīgo mīlas stāstu, proti, trīspadsmitgadīgu puiku (afrikāņu izcelsmes, mēs taču visi zinām, ka šie ir gatavi kniebties, tiklīdz izkāpj no šūpuļa), man šķiet šausminoša. Tāpat kā dūdiņas atriebes plāns iepriekš minētajai advokātei.

Julian Barnes. The Sense of Ending. Bārnss man vispār ļoti patīk kaut tāpēc vien, ka ir gaužām inteliģents, bet viņam ir labākas grāmatas par “Beigu sajūtu”, kaut vai latviski izdotā “Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās”. Gluži tāpat kā Laforetas “Nada”, beigas šķita nevajadzīgi pārspīlētas.

Antonio Skármeta. El cartero de Neruda. Mīlīga grāmatiņa par čīliešu jaunieti, kas negrib iet jūrā un tāpēc sāk strādāt par pastnieku. Lasītnepratēju ciemā viņa vienīgais klients ir Pablo Neruda, ko jaunais cilvēks nomoka ar saviem jautājumiem, jo īpaši pēc tam, kad iemīlas meitenē, kuras māte šo negrib ne acu galā redzēt. Romānā ir metaforu un plaģiātisma iztirzāšana un izmantošana, erotika, Nobela prēmijas gaidas, priekšvēlēšanu kampaņa un valsts apvērsums. Ir arī itāļu filma.

Alice Miller. The Drama of the Gifted Child. “Apdāvinātā bērna drāma” ir izdota arī latviski. Nosaukums ir maldinošs, te nav par to, cik grūti būt talantīgam, bet gan par to, kas notiek, kad vecāki izmanto savus bērnus, lai iegūtu nedalīto uzmanību, ko paši bērnībā nav saņēmuši, bet bērns dara visu, lai nezaudētu vecāku mīlestību, un izaug depresīvs, ar nevērtības sajūtu utt., pat ja patiesībā ir van Gogs vai Hermanis Hese, no kura vecāku izteikumiem man arī šermuļi pārskrēja.

Lasu: Rosa Montero. Te trataré como a una reina.
Amoss Ozs. Melnā kaste.

Klausos: