Bloga arhīvi

Pūķi un meitenes

Rachel Hartman. Seraphina. Il. Andrew Davidson. New York: Random House Children’s Books, 2012. 480 lpp.

  Pusaudžu literatūru lasu reti, jo kas tad lasītu pieaugušo grāmatas? Tāpēc nevaru šo romānu salīdzināt ar pārējo piedāvājumu un nevaru pateikt, vai grāmata patiks arī jaunām meitenēm un zēniem, bet skaidrs, ka pusaudži ir tikpat dažādi lasītāji kā pieaugušie, ar tikpat dažādām gaumēm, vajadzībām un prasmi nevērtēt grāmatu pēc tā, ko esi sadomājies iepriekš (nevis pēc vāka, kas man ļoti patīk). Par pēdējo jautājumu es brīdi paprātoju, kad intereses pēc biju izlasījusi Amazonē sliktās atsauksmes. Nav nemaz tik vienkārši pārslēgties un saprast grāmatu, kas izrādās atšķirīga no gaidītā, un es pati arī šajā ziņā reizēm noteikti grēkoju. Tāpēc uzreiz brīdināšu, ka romāns patiešām ir par pūķiem un meiteni, kas ir daļēji cilvēks, daļēji – pūķis, taču tas nav zobenu vai citām cīņām, burvestībām, izredzētības, pasaules glābšanas un spraigiem piedzīvojumiem pārpilns darbs, un lasītājiem vislielākie iebildumi ir bijuši pret notikumu lēno gaitu, ko arī es kādā brīdī ievēroju, taču man tā nemaz netraucēja, jo negaidīju piedzīvojumu romānu.
  Serafīnai ir sešpadsmit gadu, un viņa atceras savu piedzimšanu, kuras laikā nomira māte. Viņa dzīvo mums nepazīstamā zemē, kas ir diezgan viduslaicīga. Ekonomiskie jautājumi īsti netiek apskatīti, taču Serafīna strādā. Viņa ir karalienes galma komponista asistente un princeses skolotāja, jo no mātes mantojusi izcilu muzikalitāti. Tā gan nav vienīgā piemiņa no mātes. Komplektā nāk klāt arī mentāla atmiņu lādīte, kas, kārtīgi neaprūpēta, var sagādāt spēcīgas galvassāpju un vīziju lēkmes, kas ārēji izpaužas līdzīgi epilepsijai, un mazliet pūķa zvīņu.
  Pūķi dzīvo kaimiņos, pareizāk sakot, cilvēki reiz ievācās viņu labākajos medību laukos, sekoja daudzi kara gadi, līdz pirms gadiem četrdesmit tika noslēgts miera līgums. Taču attiecības nav diez ko uzlabojušās, īpaši tagad, kad medībās tiek atrasts visnotaļ iecienītā prinča līķis bez galvas (un nokost galvu ir pūķu izsenis iecienītais paņēmiens).
  Pūķi, kas zelta vietā sākuši krāt zināšanas, spēj pieņemt cilvēka izskatu (neapskatīsim jautājumu, kur paliek liekā masa, šī tomēr ir fantāzijas grāmata), un daži dzīvo arī cilvēku valstī, nēsādami piekārtus zvaniņus, lai, nedo’ die’s, kāds viņus nesajauktu ar cilvēkiem. Pūķi nepazīst mākslu, mūziku, reliģiju un emocijas, toties viņi ir labāk attīstījuši tehnoloģijas, pazīst zīmuļus un modinātājpulksteņus. Cilvēkiem pūķi lielākoties riebjas. Grāmatā ir spilgti aprakstīta segregācija un ksenofobija, un sākumā man šķita, ka te viss būs ļoti paredzams, bet izrādījās, ka nē. Ne nu pūķi ir tādi zelta gabaliņi un cietēji, ne cilvēki tādi sliktie, kā varētu padomāt, turklāt gandrīz ikviens negatīvais tēls tiek parādīts tādā gaismā, lai viņam nāktos kādu brīdi just līdzi vai vismaz lai spētu viņu saprast. Tāpēc kopumā grāmata izrādījās negaidīti gaiša.
  Tātad pūķiem cilvēku valstī neklājas necik labi. Serafīnai, kuras māte izrādījās esam pūķene, ir ja ne sliktāka, tad bīstamāka dzīve. Ja kāds uzzinātu viņas īsto izcelsmi, visticamāk, ar akmeņiem nomētātu gan viņas tēvu, kas pārkāpis abu tautu likumus, gan briesmīgo izdzimteni. Tāpēc savas zvīņas viņa slēpj no visiem. Gudrību un atskabargaino mēli tik labi paslēpt neizdodas, tāpēc Serafīnai sanāk iesaistīties prinča nāves izmeklēšanā, un tās atrisinājums izrādās ārkārtīgi svarīgs. Varētu pat teikt, ka šis ir tiklab jaunas meitenes pieaugšanas un identitātes atrašanas stāsts, kā politisks detektīvromāns. Neizpaliek arī bez romantikas, un šī nu bija tā reize, kad man tā netraucēja, jo jaunie cilvēki nevis nopūtās un stāstīja viens otram visādas blēņas, bet gan apsprieda iecienītākos filosofus un to, kāpēc viņi dod priekšroku tieši šiem domātājiem. Varbūt vienīgi beigas būs mazliet par saldu un nereālu. Bet vispār Serafīna ir ļoti piemērota tam, lai jaunas meitenes viņai gribētu līdzināties, un viņa tāda nav vienīgā. Tur ir gan brīnišķīga princese, gan karaliene, gan citi labi iezīmēti un individuāli otrā plāna tēli.
  Romānā ir arī daudz mūzikas un interesanta reliģiskā sistēma ar daudziem svētajiem un svētajām, par kuriem es gan būtu gribējusi uzzināt ko vairāk. Kur nu vēl pūķi, kas, starp citu, arī attīstās un mainās. Tas viss ir labi uzrakstīts, un, nerunājot par dažiem sīkumiem, varu pažēloties tikai par beigām, kas pienāca pārāk ātri. Šī ir autores pirmā grāmata, taču otrā vēl nav iznākusi. Spriežot pēc “Serafīnas” noslēguma, tajā varētu būt vairāk ugunīgas darbības.

Rijkuris

Andruss Kivirehks “Rijkuris jeb Novembris“. Tulk. Zane Balode, il. Agris Liepiņš. Rīga: Lauku Avīze, 2009. (Andrus Kivirähk. Rehepapp ehk November. 2000.) 218 lpp.

    Kivirehka “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” man bija viens no pagājušā gada atklājumiem, turklāt grāmatas tulkotāja Zane Balode par darbu saņēma Literatūras gada balvu. “Rijkuris” ir sarakstīts krietnu laiku pirms “Čūskuvārdiem”, bet to izlasīju tikai tagad.
    Protams, uzreiz rodas vēlme salīdzināt, un salīdzināšana “Rijkuri” atstāj ja ne ēnā, tad otrajā vietā gan. Arī šī grāmata vēsta par igauņu teiksmaino pagātni, mazliet vēlāku gadsimtu, kad vāci jau bija iedzīvojušies kaimiņu zemē, korāļu dziedāšana nevienu neinteresēja, bet uz baznīcu labā laikā igauņi tomēr devās kuplā pulkā, jo dievmaizītes var labi izmantot skrošu vietā, kad jānošauj kāds ķēms. Ar tādiem tur pilni meži, un viņi visi labprāt nolocītu kādu cilvēku. Ēst tak katram vajag.
    Zemniekiem pārtiku sagādāt vieglāk nekā meža iemītniekiem. Katram ir pa pūķim, kas velk uz māju ne tikai zeltu, bet arī putras bļodas, un, ja gribas pašam pašiverēt pa muižas vai kaimiņmājas kambariem, atliek tikai paņemt raganas doto pelēko putru, kas palīdz iziet cauri sienām. Tur, pie citu labumiem, ciematnieki satiekas visbiežāk, jo kārtīgam igaunim mūžs jāpavada zogot. Nāsīs ievilktā manta vai nu jāapēd un jāizdzer, vai arī jānorok — lai citiem netiek.
    Ir jau smieklīgi Kivirehka jociņi, un grāmata ir pilna ar derīgiem padomiem, kā piekrāpt Velnu, mēri, purva drudzi, par muižniekiem nemaz ir nerunājot, taču vienā brīdī kļūst apnicīgi. Zagšana, kaušanās, lamāšanās atkārtojas atkal un atkal, un šķiet, ka autors visu jau ir pateicis, bet vēl turpina runāt. Tad parādās sērīga romantiska līnija, kas attaisno grāmatas atlikušo daļu, bet stāsts, kas jau tā ir pagalam neomulīgs, kļūst vēl skumjāks. Beigas vispār ir traģiskas. “Čūskuvārdos” vismaz bija cerība, ka no progresa varētu sagaidīt arī kaut ko labu, “Rijkurī” nekas neliecina par to, ka reiz būs citādi. Lai gan pašam Rijkurim un vēl dažiem grāmatas tēliem piemīt cilvēcība, attapība un saprāts, pārējiem ļaudīm šīs īpašības nepielīp. Smieklīgais gabals izrādās ļoti drūms. Salīdzinot ar “Čūskuvārdiem”, tas ir krietni plakanāks, taču lasīt un atrast pa uzrunājošai vietai var gluži labi.

    Viņš bija pamodies, devies ārā pačurāt un sastapies ar ķēmu. Šis starpgadījums viņu nomierināja un atjaunoja sirdsmieru. Rijkuris atminējās vienu no sniegavīra stāstiem, kurā kaut kāds bruņinieks bija sastapies ar pūķi, cīnījies ar to vairākas dienas un atbrīvojis princesi. Viņš salīdzināja šo stāstu ar nule notikušo starpgadījumu. Pirmām kārtām, viņš nebija meklējis ķēmu kā bruņinieks pūķi. Ķēms pats bija atnācis blisināties uz šo, kad viņš bija taisījies nolaist ūdeni. Otrkārt, viņa cīniņš neilga vairākas dienas, bija pieticis ar vienu bliezienu. Treškārt, viņš neatbrīvoja nekādu princesi. No tāda ķēma arī nevarēja nevienu atbrīvot, tāds nekad nevienu cilvēku neturēja gūstā, jo tūdaļ visus apēda, tur šim bija veselais saprāts, jo gūsteknis ir jābaro, bet pilns vēders baro pašu. Beigu beigās viņš arī nebija ķēmu īsti nobeidzis, bet gan atļāvis tam vistas vai aitas veidolā pašpacierēt pa balto pasaulīti, jo vai tad arī ķēms negrib maķenīt papriecāties, kālabad lieki šaut pār strīpu. Rijkurim šķita, ka viņš ir rīkojies prātīgāk par to sniegavīra bruņinieku.

Šonedēļ internetā. 17. Kreicbergs/Kroshils, sievietes…

Tad nu beidzot arī es palasīju Toma Kreicberga, pareizāk sakot, Tom Crosshill, stāstus. Tos, kas publicēti internetā. Pāris ir gluži jauni. Es sāku ar “Fragmentation, or Ten Thousand Goodbyes“.

Every day, Mom says goodbye to me for the last time.
I need to go to the office or meet Lisa at the airport or pop out for some milk. I’m lacing my shoes in the hallway when I hear the tap-tap-tap of her heels. I freeze for a moment, then rise to meet her.
Mom stands in the door, elegant in a simple dress. No matter the silvery hair. No matter how her skin, once a smooth dark brown, wrinkles over her bones. You’d never guess she has lived a century. She has no titanium knees, no vat-grown veins, no concession to modernity inside her.
If only her mind were as strong.

Pāris reižu man ir gadījies jau no viena stāsta secināt, ka tas ir mans autors. Šī nebija tā reize, taču stāsts man patika. Skaidra, izteiksmīga valoda, labi iederējās vairākas reizes izmantotie atkārtojumi. Īsajā stāstā autors ir pamanījies ietvert vairākus sarežģītus jautājumus (stāsts ir par mīlestību, atsacīšanos, sugas identitāti, brīvību utt.). Lai gan labi noprotams, kāda izvēle varoni sagaida noslēgumā, tas īpaši netraucēja. Jūtams, ka autoram ir ko teikt, un tas man šķiet ļoti svarīgi. Arī no pārējiem stāstiem radās iespaids, ka Kreicbergs raksta, lai pateiktu ko būtisku, turklāt vairākos darbos, piemēram, “To Fly a Pig in the Dorseny Sky“, parādās patīkama humora izjūta.

Oh what terror, to fly a pig in the Dorseny sky.
Fists clutching Bella’s ears, Palo chokes against the crosswind. Bella oinks, and he loosens his thighs around her flanks, but it’s hard. The ground recedes, a checkerboard of green and yellow around Dorseny Town. Five years since the war with the Heelings, and takeoff still gives him the shivers.

Nez, kā Josts ir iztulkojis pumpkinition?
Tikpat smieklīgi nopietns bija zombijgabals “The Zombie Of His Early Days“.

Every morning Bobby visits Chuck. He goes down to the basement and rattles Chuck’s cage with his cane. Chuck only snarls and spits, and grinds the rotten stubs of his teeth — gnish, gnash, gnish, gnash. He’s a real codger, Chuck is. Should have seen him back in the day, though. World ain’t got zombies like Chuck anymore.

Jaunākajā publikācijā “Bearslayer and the Black Knight” beidzot ir redzams autora latviskums, taču manuprāt Daugavas pārveidošana par Daugyvu utt. bija lieka tāpat kā vienkāršās kokvilnas drānas, un ne tikai tāpēc, ka angliski lasošie tikpat nepamanīs joku. Vispār man šķita, ka Pumpura sižeta izmantošana autoru ierobežo.

“I hate her, and I love her, as I do the Latts.” Bearslayer twisted and shrank as he spoke, bone crunching, skin crackling, until a man stood by the Knight’s side once again. “The Latts gave me to her, and She broke me. But She also remade me. And the Latts accepted me when I came home. When others called me demon, they made me their champion.”

Viņa, protams, ir lācene.
Vēl man ļoti patika īsais, skumīgais stāsts par pūķeni, kas sapņo par Parīzi “Express to Paris by Dragon First Class” (audio), bet ne tik ļoti Nebulai nominētais “Mama, We are Zhenya, Your Son“. Tajā cieš bērns un sunītis. Mazliet par daudz aizkustinoši.

Mama,
I think this is Zhenya, your son. I’m not sure.
Nothing is sure. I understand that now. Everything is, and is not. The dragon helped me understand. A wall is no wall if I’m everywhere.

Vēl internetā var lasīt “Sandra Plays for the Cast-Iron Man“, kur roboti ilgojas pēc mūzikas un kas latviski lasāms šeit, un “Waiting for Number Five“, kur mehāniska lelle cer uz mīlestību, un noklausīties “To Be Alone Again“, kur varoņa ķermenis nogalina labāko draugu, kamēr kāds ir nolaupījis viņa prātu.

Par spīti Lāčkāvim un Latvijas literatūras gada balvas nominācijai par labāko debiju, es Kroshilu sauktu par latviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieku. Londonas meitene, kas šogad apņēmusies izlasīt pa grāmatai no katras valsts un aprakstīt izlasīto emuāros “A year of reading the world”, kā Latvijas literatūras pārstāvi sākumā gan bija izvēlējusies Dāvidu Bezmozgi. Tagad tur ir parādījušās arī Agate Nesaule un Inga Žolude, kas gan nez vai jau ir izdota angliski. Iemetot skatienu Latvijas literatūras centra datu bāzē, izskatās, ka viņai vēl varētu piedāvāt gandrīz tikai Sandras Kalnietes “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” (dzeja neder). Vai ir vērts?

“Clarkesworld Magazine” jaunākajā numurā publicētas arī vairāku rakstnieku pieredze t.s. pasaules radīšanā un Daniela Abrahama raksts par lasīšanu un recenziju rakstīšanu “Another Word: Reading as Performance”:

A really objective review of a book would be about a book as… well, as an object. “I find the use of a sans serif font problematic, and the thick bond of the paper gives the book a weight that exaggerates its true word count.” Or, you know. Whatever. Point is, it wouldn’t be useful.
I don’t want an objective review of a book. I want an idea of what kind of subjective experience I’m likely to have when I read it. I’m assuming that’s what most readers of reviews are looking for too. As an extra added bonus, it would be nice if the review added some insight or depth that would help me experience the story in a way that was even more compelling and involving than I would have managed on my own. But hey, no pressure.
In that light, the reason that two reviewers can come to the same text and come back totally dissimilar reports is pretty clear. They aren’t describing the same experience.

Turpat ir arī intervija ar astoņiem rakstniekiem un vienlaikus augstskolu pasniedzējiem, kur viņi runā par fantastikas vietu augstskolās, nicīgu attieksmi, tehnoloģiju un izglītības nākotni. Kā saka Džefrijs Fords:

Higher education teaches you how to answer questions; speculative fiction teaches you how to ask them. They don’t so much collide as pass through each other.

“The New York Times”, kā atsaucoties uz manu sieviešu mēnesi martu, publicēts raksts “The Second Shelf: On the Rules of Literary Fiction for Men and Women“.

As VIDA, a women’s literary organization, showed in February in its second annual statistical roundup, women get shockingly short shrift as reviewers and reviewees in most prestigious publications. Of all the authors reviewed in the publications it tracked, nearly three-fourths were men. No wonder that when we talk about today’s leading novelists — the ones who generate heat and conversation and are read by both men and women — we are talking mostly about men. [..]
It seems no coincidence that some of the most esteemed women writing today — Toni Morrison, Joyce Carol Oates, Margaret Atwood, Doris Lessing, Marilynne Robinson — came to prominence at an unusual moment in time when the women’s movement could be felt everywhere. Stories, long and short, and often about women’s lives, suddenly mattered to the cultural conversation. This period, the 1970s and to an extent the early ’80s, initially appeared to create an entirely different and permanent reality for female fiction writers. Men were actively interested in reading about the inner lives of women (or maybe some just pretended they were) and received moral kudos for doing so.

Latviešu prozaiķes, par laimi, nepavisam nav tik bēdīgā stāvoklī, taču man ir nelāgas aizdomas, ka, papētot tulkoto daiļliteratūru un tās recenzijas, autoru dzimumu sadalījums būtu diezgan neproporcionāls. “Latvju Tekstu” pavasara numurā, piemēram, no deviņām recenzētajām grāmatām sievietes ir sarakstījušas divas. Sadaļas “Jaunākās grāmatas” īsrecenzijās ir pieminētas sešas oriģinālliteratūras grāmatas, no kurām vienas autore ir sieviete un vēl viena ir abu dzimumu redaktoru sastādīts krājums, un divpadsmit tulkojumi (tiem pieskaitīju arī baltvācu autora darbu, kam tulkotājs nav norādīts). No tiem vienu ir sarakstījusi sieviete, jau minētā Tonija Morisone.

Pūķu audzēšana

Džons Topsels, red. Džozefs Nigs. “Pūķu audzēšanas un kopšanas rokasgrāmata“. Il. Dan Malone. Tulk. Bārbala Simsone. Rīga: Zvaigzne ABC, 2008. (Edward Topsell, ed. by Joseph Nigg. “How to Raise and Keep a Dragon: An Owner’s Manual”, 2006.)

Es, protams, negaidīju, ka ilustrēta bērnu grāmatiņa liks iedomāties par Marksu, komodifikāciju/pārprečošanu un kooptēšanu. Tak dzīve ir pārsteigumu pilna, jo īpaši, ja tajā iejaucas pūķi.

Kaut arī latviski mākslinieka vārds nav norādīts, tāpat kā izdošanas gads, Melouns un grāmatas dizainere Kārina Skonberga (Karin Skånberg) ir ļoti pacentušies. Grāmata ir iespiesta uz marmorēta papīra robotām maliņām, vāki polsterēti, un dažādu sugu pūķi ir izzīmēti tik smalki, lai potenciālais pūķa īpašnieks spētu saprast, vai ļoti ienesīgā pūķu audzēšanas biznesa pārstāvis viņam piesola prasīto olu vai varbūt grib iesmērēt kādu citu dzīvnieku. Vidējā cena gan nav norādīta, tāpēc no rokasgrāmatas neuzzināt, vai pārdevējs negrasās iedzīvoties uz jūsu rēķina. Tomēr autors nemitīgi norāda, ka pūķu turēšana izmaksā ļoti dārgi. Viņam pašam pa kabatai ir bijusi gan vairāku pūķu iegāde, gan alas izbūve un kaimiņu rožu krūmiem nodarīto postījumu atlīdzināšana, gan neganti dārgā pūķu barība (es kaķim tādu nedotu, phe, karameļu krāsviela, ziloņu gaļas koncentrāts un visādas figņas, ko vairs neatceros). Man nešķiet jauki bērneļiem norādīt, ka viņi ir pārāk trūcīgi un šādu mājdzīvnieku nevar atļauties. Par laimi, jaunais cilvēks, kam pieder šī grāmata, testā bija pārliecināti atķeksējis, ka viņam esot gana daudz gan naudas, gan telpas, lai iegādātos un turētu pūķi.

Citu zemju bērni autoram raksta vēstules, jo esot pierunājuši vecākus pūķīti nopirkt, bet nevar atrast pārdevēju, interesējas, vai tikko izšķīlies pūķulēns noturēs cilvēku par savu māti, un jautā:

Es vēlos zināt, vai jums patiešām ir pūķi, jo es gribētu vienu iegādāties, taču nevaru to izdarīt, ja pūķi ir izdomāti.

Patiesībā grāmata sākumā bija domāta pieaugušajiem, nevis bērniem, kam teksts varētu būt par sarežģītu. Es to izlasīju kā bērnu grāmatu, un tādā gadījumā labākā ir otrā daļa, kurā aprakstītas pūķu sugas un kas iepazīstina lasītāju ar mitoloģijas drusciņām. Jaunais cilvēks, jādomā, izlasījis par bazilisku, pusē grāmatas bija aizkrāsojis pūķu acis. Ugunīgo salamandru un daudzgalvaino pūķi (kas taču ir mūsējais, lai gan grāmatā kā tā izplatības areāls ir norādīta tikai Āfrika, Itālija un Grieķija) viņš arī negrib turēt mājās.

Pārējās grāmatas daļas par pūķa turēšanu, dresēšanu (oriģinālā “training”) un izrādīšanu pūķu skatēs, uztvertas tieši, mani kaitināja. Pūķi cilvēki iegādājas tāpēc, lai gūtu lielākus ienākumus vai apsargātu savus īpašumus, vai izrādītos ar neparastu mājdzīvnieku.

Pastaigājoties pa parku vai ielu ar bazilisku pavadiņā, jūs noteikti izpelnīsieties daudz vairāk uzmanības nekā jebkura suņa saimnieks – tādējādi nelielais, krāsainais briesmonītis sniegs savam saimniekam daudz prieka.

Tomēr šai citātā vismaz ir “saimnieks”, nevis “īpašnieks”.

Grāmatas pūķiem ir atņemta viņu pūķīgā būtība, viņi ir padarīti kuslāki, un cilvēks, kas apgriež viņiem nagus, uzliek seglus un paber barības granulas, iedomājas, ka līdz ar to padara šos dzīvniekus laimīgākus, piešķir dzīves jēgu:

Dresūra noritēs vieglāk jums abiem, ja tu uzskatīsi to nevis par pakļaušanu, bet veidu, kā pūķim dot jaunas iespējas dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi.

Var jau, protams, pagriezt upes un izsmelt jūru, un pakļaut pūķi, bet vai kāds no tā ir kļuvis laimīgs?

Mans draugs psihiatrs man reiz paskaidroja, kāpēc pat mūsdienās daudzgalvainie pūķi visbiežāk ir nešpetna rakstura: sirds dziļumos viņi jūtot nerimstošas dusmas par to, ka cēlušies no visu nīstiem briesmoņiem.

Ja pūķa vairs nav, tas ir jāizdomā. Varbūt ar psihoterapeita palīdzību.

Bērniem domātā grāmatā vajadzētu rūpīgāk pārbaudīt tekstu, lai nebūtu tā, ka salamandras “nereti (..) iekrīt akā un saindē ūdeni tajās”. Reptiļus var mierīgi saukt par rāpuļiem, un bioloģijā ir īpatņi, nevis eksemplāri. Diemžēl nav iztulkots literatūras saraksts grāmatas beigās. Grūti saprast, kāpēc latviešu bērniem Borhess būtu jālasa angliski, un tādi neeksistējošu grāmatu nosaukumi kā “Tavs iekšējais pūķis” (šo es noteikti izlasītu) tikai latviski lasošajam interesentam paies secen. Tekstā ir pieminēts arī kāds vairākus gadsimtus vecs darbs ar apmēram šādu nosaukumu: “Puhkju Zinihbas” (kur gan palikusi lapiņa ar pierakstiem?). Man šī rakstība vairāk atgādina 90. gadu e-pasta vēstuli, nevis senu grāmatu, taču, kā man aizrādīja, tāds e-pasts arī ir ļoti vecs. Tā jau laikam ir.

Džozefs Nigs uz vēstulēm atbildot šādi:

Es jums iesaku pašiem iztēlē radīt draugu Pūķi. Izvēlieties sugu, lielumu un krāsu. Dodiet tam vārdu un audzējiet tā, kā aprakstīts grāmatā.

Mehāniskais fēnikss

Clockwork Phoenix 3: New Tales of Beauty and Strangeness.” Edited by Mike Allen. Cover painting: “Light of Harem” by Sir Frederic Leighton, c. 1880. Winnetka: Norilana Books, 2010.

Biju dzirdējusi labus vārdus par antoloģijas iepriekšējiem sējumiem, tāpēc gaidīju daudz. Pati ideja ir brīnišķīga: apkopot jaunus stāstus, kas pārkāpj žanru robežas un kanonus, eksperimentē ar rakstības veidiem, skaisti pavēsta neparastus notikumus. Diemžēl izrādījās, ka ar redaktoru, kura loma krājuma veidošanā bijusi neparasti liela, viņš pat prasījis pārrakstīt stāstus, lai tie pilnībā atbilstu viņa iecerēm, lūk, tātad ar viņu man kaut kas līdz galam nesaskan, un es īsti netiku apsolītajā nepazīstamajā teritorijā, kur mani gaidot priecīgu un satriecoši pārsteigumi. Varbūt tāpēc, ka mans lasītājas ceļš bieži ved tieši tajā virzienā un grūti atrast jaunas, vēl neizstaigātas kartes.
Vai varbūt tāpēc, ka mani nesajūsmināja jau pirmais darbs. „The Gospel of Nachash” (lasāms šeit) (Marie Brennan) ir stāsts par pasaules radīšanu, kas izklausās ļoti līdzīgs bībelē rakstītajam, tomēr nav gluži tāds pats. Vīrieti sauc par Ādamu, bet sievietes vārds ir Čava, un tā joprojām. Bībeles stāstu es zinu, bet tas mani emocionāli neuzrunā, un šis pārstāsts par feju zemes Kristu nemainīja manas domas, ja nu vienīgi paspilgtināja tā Kunga psihopātisko tēlu. Kā citādi lai nosauc personu, kas plāno nodevību, ciešanas un nāvi, mierīgu sirdi izmantojot citus savā spēlē? Bet, ja jums patīk kristīgā versija, ļoti iespējams, ka arī šī liksies interesanta.
Arī nākamais stāsts „Tomorrow Is Saint Valentine’s Day” (Tori Truslow), nodaļa no nāru pētnieka biogrāfijas ar visām bibliogrāfiskajām zemsvītras piezīmēm, mani neaizkustināja. Piezīmes tur nav vainojamas, idejas par nāru dziesmām, kas kā elementārdaļiņas ceļo pa gaisu, un nāru regulāro migrāciju ar paisuma viļņiem uz Mēnesi arī ne. Tomēr šī Andersena mazās nāriņas alternatīvā versija mani pamudināja domāt nevis par nelaimīgu mīlestību, akadēmisko pētījumu ierobežotību, cilvēku traģisko iedalīšanu savējos un svešajos – tie visi ir iespējami lasījumi –, bet gan par to, kāds erotisks stāsts te varētu sanākt.
Toties trešais stāsts „Crow Voodoo” (Georgina Bruce) man patika. Mazliet folkloras, mazliet šausmu, mazliet vecāku un bērnu mīlestības un nepavisam ne zemā cena, kas jāmaksā par šamaņa rakstītajām mīlas vēstulēm, kas karā pasargā mīļoto. Starp citu, grāmatas pēdējais stāsts arī ir par mīlestības vēstuļu rakstīšanu, taču tas ir pavisam citāds. Tur neraksta šādi: „Mīļais Robin, tagad, kad naktis ir kļuvušas garākas, es gandrīz nemaz nedomāju par tevi. Es dejoju ar amerikāņu kareivi. Viņam bija stipras rokas.”
Mīlestības tēma turpinās ar „Your Name Is Eve” (Michael M. Jones) un visīstākajiem sapņu randiņiem. Klensijs savu Īvu ved uz brīnišķīgām maltītēm, dejām un koncertiem, un tie visi norisinās citu cilvēku sapņos. Skaistās ainas aizēno tikai daži beigu teikumi.
Hell Friend” (Gemma Files) – tas ir draugs no ķīniešu elles, kas necerēti uzrodas vampīrmīlas ēras meitenei. Vai nu eksotika nepareizā daudzumā, vai gadi vairs nav tie, bet man bija garlaicīgi.
Nākamais skatījums uz badīgiem spokiem mīlētājiem – „Braiding the Ghosts” (C.S.E. Cooney, lasāms šeit) – man patika daudz vairāk, kaut arī varētu iztikt bez romantiskās līnijas. Pusaugu meitenes pretrunas un alkas šeit parādītas pārliecinošāk. Pēc mātes nāves Ninai ir jāpārvācas dzīvot pie vecāmātes, kas visus mājsaimniecības darbus ir uzkrāvusi spokiem, un pašai jāmācās atmodināt miroņu dvēseles, taču viņai diez kā neiet pie sirds ne baisā vecāmāte, kas noslīcinājusi melno runci Begemotu, ne spoku izkalpināšana. (Atminējos Pavļiku Morozovu.) Stāstā ir noderīgas ziņas par sudraba un sāls izmantošanu, lai pasargātos no gariem. Tekošs ūdens tomēr nelīdzot.
Nupat jau man sāk likties, ka visa grāmata bija par mīlestību. „Surrogates” (Cat Rambo, lasāms šeit) ir stāsts par laulības dzīvi tālā nākotnē, kad visa dzīve noritēs milzīgā augstceltnē (mūsu jaunais pāris dzīvos 689. stāvā) un katram cilvēkam būs dzīvesbiedra surogāts brīžiem, kad otra nav pie rokas vai viņš negrib mīlēties. Konfliktu jaunlaulāto starpā izraisa sievā implantētā neprāta mikroshēma, kas pastāvīgi rada halucinācijas. Izmainīta apziņa un surogāti pret īstu cilvēku, savi principi un otra vajadzības: tādas izvēles jāizdara šajā jaukajā distopijā.
Pēc tam pazūd viss pūdercukurs. „Lucyna’s Gaze” (Gregory Frost) vēsta ne tikai par diviem kailiem cilvēkiem, bet arī par pretošanās kustību un koncentrācijas nometni. Fantastiskā elementa šeit ir ļoti maz, apmēram tāpat kā Vladimira Kaijaka stāstā “Uzbrukums“. Viens no darbiem, ko es noteikti pārlasīšu.
Eyes of Carven Emerald” (lasāms šeit)(Shweta Narayan) samet vienā katlā Aleksandra Lielā karagājienus, armēņu pasaku par gudro sievu un stīmpanka mehāniskos organismus, bet nedavāra visu līdz galam. Jo īpaši automāti likās pielikti tikai skaistumam.
Dragons of America” (S.J. Hirons) būtu jāpārlasa, lai saprastu, ko īsti domāju par šo darbu. Alternatīvā pasaulē blakus spēcīgajai Amerikai atrodas maza valstiņa, kurā mīt pūķi un iedzīvotājiem ir pa pusei īslandiski vārdi. Taču ligzdot pūķi dodas uz Ameriku, un tikai amerikāņi dabū pūķu olu čaumalas, kas ir ļoti noderīgas alķīmijā. Anselms Einarsons, nesekmīgs alķīmijas students, mēģina nočiept vienu olu. Ainas ar pūķiem ir aizkustinošas, taču tad angļu autors pievēršas terorismam un antiamerikāniskajam noskaņojumam, bet aicinājums visiem dzīvot draudzīgi izklausās ļoti nepārliecinoši. Droši vien tāpēc, ka čaumalas joprojām paliek amerikāņiem.
Kur nakts vidū pazūd ēnas? Un kāpēc no pasaules sen pazudušie Rēgi, kas tik labi iekārtojuši dienu, nav sarūpējuši arī nakts gaismu? Varbūt kādreiz tomēr tāda bija, lai mums līdzīgi ļaudis varētu redzēt, kas viņiem zem kājām, un gaudot uz mazo gaismiņu? Tādas domas rosās pa galvu pārītim, kas ziemas vidū atgriežas no ballītes stāstā „Where Shadows Go at Low Midnight” (John Grant). Patīkami.
Kāpēc cilvēki uzupurējas? Kas viņus visus saista? Vai tas ir viņu pašu lēmums, vai varbūt viņiem izšķirošajā brīdī piepalīdz kāds gars? Stāstā „Lineage” (Kenneth Schneyer, lasāms šeit) nākotnes zinātniece atrod kopīgas iezīmes septiņos priekšmetos, kas saistīti ar dažādiem cilvēkiem, traģiskiem notikumiem un cēlu rīcību.
Garākais un komplicētākais (sākas ar 16. nodaļu) stāsts „Murder in Metachronopolis” (John C. Wright) ir detektīvs, kurā varonim uzdod izmeklēt vēl nenotikušu slepkavību. Ja es nebūtu vispirms izlasījusi mazo aprakstu grāmatas beigās, kur autors pasaka, kas vainīgs, būtu bijis mazliet interesantāk, bet arī tāpat nebija slikti. Par slepkavības atrisināšanu svarīgāks autoram ir bijis jautājums, vai ir labi ceļot laikā, jo kārdinājums iejaukties vēsturē ir tik liels. Neesmu pārliecināta, ka piekrītu darba morālei, taču labprāt uzklausīju tās argumentus. Stāstā esot pilns ar atsaucēm uz vesterniem, par ko es neko nezinu, un arī tas netraucēja.

"Steampunk Airship". The one without a gun

To Seek Her Fortune” (Nicole Kornher-Stace) ir vēl viens stīmpanka žanra paraugs. Šoreiz bez gaisakuģiem un Dāmas no stāsta nekas nebūtu sanācis. „Melnas sāls un balta medus zemē Pētnieces kundze iemainīja polārlāča ādu, rokas dinamo, otru labāko pistoli un trīs baķus dzeltensārta zīda pret savu nāvi.” Ar to viņai nepietiek, dāma kā apsēsta dodas pie visiem nākotnes pareģiem, lai tie pateiktu, kāda būs viņas nāve. Kāpēc viņai tas? Beigās uzzināsim. Pareģi un maiņas darījumi bija interesantākais šai stāstā, kas šķita pārlieku izstiepts.
Beigās, kā jau minēju, ir stāsts par vīrieti, kura dzīves uzdevums ir mīlēt un rakstīt mīlestības vēstules tikai pa logu redzētiem cilvēkiem. „Fold” (Tanith Lee) ir ļoti gaišs stāsts, varbūt ne sevišķi savāds, bet noteikti skaists.

Es gribēju, lai man no šīs grāmatas aizrautos elpa, tomēr tā nenotika. Manai gaumei pārāk maz dīvainā un, iespējams, pārāk daudz garīguma. Taču es piedzīvoju vienu otru patīkamu brīdi un uzzināju daudz jaunu vārdu. Jauki, ka šajā antoloģijā ievietoti stipri atšķirīgi darbi, nevis tikai, piemēram, stāsti par kaķiem zombijiem.
Starp citu, tieši šobrīd visiem ir iespēja piedalīties izlozē un varbūt laimēt šo grāmatu. Jums tikai līdz otrdienai jānosūta e-pasts. Sīkākas ziņas šajā vietnē.